Valdensieši
Tad, kad katoliskā baznīca, pati pie Bībeles neturēdamās, stingri noliedza katram garīdzniekam Bībeli lasīt, radās daudz maldīgu un Svētiem Rakstiem neatbilstošu mācību, kā piemēram, mācība par Marijas un svēto aizbildniecību, relikviju godināšana, grēku atlaišanas zīmēm, mācība par šķīstītavas ugunīm, labo darbu krājumu utt. Visām šīm mācībām nebija ne mazākā pamata Bībelē. Saprotams, ka līdz ar Bībeles atmešanu, grēks ar varu spiedās baznīcā. Pat pāvesti, kā Jānis XII, Jānis XIII, Aleksandrs VI, nebija brīvi no slepkavības, netiklības, dzeršanas un neticības grēkiem. Garīdznieku starpā valdīja visbriesmīgākā tikumiskā izvirtība. Radās gan daži godīgi un dievbijīgi ļaudis, kuri raudāja un bēdājās par baznīcas bēdīgo stāvokli, bet palīga nezināja. Izcēlās arī dažas sektas ar labākiem pamata likumiem, bet, cieši uz Bībeli nedibinātas, tās drīz atkal izzuda.
Te ap 1160. gadu Dievs pamodināja Dienvid-Francijā, Lionas pilsētā (Lyon), kādu bagātu tirgotāju, Pēteri Valdo. Reiz viņa drauga mājā iespēra zibens un nonāvēja tās īpašnieku. Šis gadījums lika Valdo pārdomāt par savus dvēseles glābšanu. Viņa bibliotēkas Latīņu Bībele tam rādīja ceļu pie Dieva. Svētie Raksti atstāja uz Valdo tādu iespaidu, ka viņš ar divu viņam pazīstamu garīdznieku palīdzību pārtulkoja Bībeli toreizējā tautas valodā. Dažas Rakstu vietas, sevišķi Mateja ev. 19:16-26, viņu spieda uzsākt seno apustuļu dzīvi. Savu mantu viņš izlietoja evaņģēlija izplatīšanai un atlikumu izdalīja nabagiem. Bet arī tas vēl Valdo neapmierināja. Dažus domu biedrus uzmeklējis, viņš gāja pa apkārtējām pilsētām un ciemiem, evaņģēliju sludinādams. Lionas virsbīskapa un vēlāk arī pāvesta nolādēts, Valdo ar saviem piekritējiem atstāja Franciju. Citām zemēm tas nāca tikai par labu. Tagad arī šo zemju iedzīvotāji dzirdēja tīru evaņģēliju. Domā, ka Valdo miris 1197. gadā, Bohēmijā. Bet viņa pasludinātais evaņģēlijs izplatījās arvien tālāk un tālāk, līdz apņēma Itāliju, Bohēmiju, Ungāriju un Šveici. Sevišķi auglīgu zemi evaņģēlijs atrada Lionas apkārtnē un dažās Alpu ielejās. Arī augstāko kārtu ļaudis, grāfi, jā, pat veselas pilsētas skaitījās pie Valdo mācības piekritējiem - valdensiešiem.
Mums nemaz nav jānoliedz, ka pie valdensiešu mācībām un uzskatiem bija vēl šis tas katolisks pielipis, bet viņu tikumisko un dievbijīgo dzīvi atzina pat viņu visniknākie pretinieki.
Valdensiešu un viņiem radniecīgo albigensiešu (albiģiešu) skaita lieliskā augšana darīja katoļu baznīcai lielus sirdēstus. Visi stingrākie līdzekļi un lāsti nekā nelīdzēja. Beidzot pāvests Inocents III izsludināja pret viņiem krusta karu. Visiem, kas iestājās “svētās” baznīcas sargu pulkā, tika pasludināta grēku piedošana un mūžīga dzīvība debesīs. Drīz vien nelielo Tulūzas grāfisti, kura bija pa lielākai daļai no albigensiešiem apdzīvota, pārpludināja ap 300 000 vīru liels krusta karotāju pulks, kas 20 gadu garā iznīcināšanas karā nokāva ap miljonu albigensiešu un valdensiešu. Šī krusta kara sākumā uz pāvesta tiešu pavēli tika iecelta briesmīgā ķeceru tiesa jeb inkvizīcija. Vīri un sievas, veci un jauni tika spīdzināti, dedzināti, cepti, gabalos raustīti un ar gluži neaprakstāmām mocībām dzīti atpakaļ pie katoļu baznīcas.
Valdensiešu vajāšana turpinājās vēl kādus piecus gadu simteņus. Nav saskaitāms, cik šinī laikā tika sadedzināt; lieli valdensiešu pulki, no katoļiem vajāti, bēga Alpu kalnos, kur bads un sals tos nobeidza. Kādā no Itālijas šaurajām ielejām bija liela ala. Vajāšanām plosoties, 400 mātes ar bērniem tur bija meklējušas patvērumu. Briesmīgie vajātāji uzkūra alas priekšā uguni, un visi nelaimīgie noslāpa. Kādā citā vietā krusta karotāji nokāva ap 800 valdensiešu; sievas un bērni tika sadzīti šķūņos, kurus tad noslēdza un aizdedzināja. Būtu ļoti daudz papīra vajadzīgs, ja gribētu uzrakstīt visas valdensiešiem nodarītās pārestības un netaisnības. Viņi tika uz visbriesmīgāko apmeloti, nolādēti, par tēvijas nodevējiem turēti, dzenāti, mocīti, pie kauna staba sieti, izdzīti no dzimtenes, ar degošām stangām knaibīti, dedzināti, cepti, ar akmeņiem nomētāti, slīcināti, kauti un gabalos raustīti (Ebr. 11:36-38). Un tomēr reformācijas laikā (XVI. gadsimta pirmajā pusē) vairāk nekā 800 000 cilvēku turējās pie valdensiešu mācībām. Daudzi no viņiem pievienojās reformācijai, citi palika pie savām mācībām. Visbēdīgāk valdensiešiem gāja 1655. gadā, kad katoļticīgie zaldāti un mūki pie viņiem pastrādāja visšausmīgākos briesmu darbus. Un kas bija šo briesmīgo vajāšanu iemesls? Valdensieši bijās Dievu vairāk nekā cilvēkus, viņi mīlēja Dieva Vārdu un ienīdēja grēku; tādēļ fanātiskā katoļu baznīca viņus vajāja. Bet iznīcināt valdensiešus nevarēja. Brīnišķīgi no Dieva vadīti un sargāti, viņi dzīvoja Itālijas Alpu ielejās, un tiklīdz zemei bija pasludināta ticības brīvība, valdensieši ar jaunu sparu ķērās pie evaņģēlija izplatīšanas starp saviem katoļticīgiem līdziedzīvotājiem. Un Dieva svētība dus uz viņu evaņģelizācijas darbību.
