piektdiena, 2023. gada 23. jūnijs

Ticības apliecināšana 1875.g.

Ticības apliecināšana 

ar Svētu Rakstu izskaidrošanām
dāvināta
tām kristītām draudzēm,
kuras mēdz baptistus saukt


No vācu valodas pārtulkota.

Hamburg: Verlag von J. G. Oncken
1875.

Ticības apliecība baptistu kristiešu draudzēm 1875.g.
Pirmā ticības apliecība latviešu baptistu draudzēm Latvijā. 
Autors: Johans Gerhards Onkens (1800-1884) 
Grāmatu no vācu valodas pārtulkojis: Mārtiņš Rīss (1844-1896)
Grāmatu pārrakstīja: Verners Šteinbergs © 2007- 2015.g.

Sākotnējais teksts ar nelielu redakciju
Galvenā redakcija, kas šim tekstam ir veikta, ir garumzīmju un mīkstinājuma zīmju lietošanas maiņa uz jaunām, atbilstoši vecās drukas garuma zīmēm un mīkstinājuma zīmēm, kā arī divskaņa “ee” aizvietošana ar “ie” (ah=ā, uh=ū, ih=ī, eh=ē, ee=ie, zh=ž, sh=š, utml.). Dažviet izdarītas citas nebūtiskas vārdu korekcijas. Mērķis bija pēc iespējas saglabāt pirmatnējo tekstu pēc satura, jēgas un stila neizmainītu, tomēr mūsdienu cilvēkiem lasāmu un saprotamu. 

Johann Gerhard Oncken (1800-1884)

Atkārtoti izdevis: Verners Šteinbergs © Liepājā 2015 
vernersss[at]inbox.lv  t.29653633 

Saturs

No Dieva Vārdiem 4
No Dieva 4
No grēkiem 5
No pestīšanas (glābšanas) 6
No Dieva žēlastības nodoma 7
No žēlastības dāvanu likumiem 8
No grēcinieku atgriešanās caur Dieva Vārdu 9
No svētas kristības 10
No svēta vakarēdiena 12
No tā Kunga draudzes 13
Draudzes amati 13
Vecaji un mācītāji 14
Kalpi (kalpotāji, diakoni) 15
Draudzes locekļu pienākumi 15
Nospriedumi 16
Uzņemšana 16
Pārmācīšana 16
Izslēgšana 16
No svētu darīšanas 17
No dievišķīgiem likumiem 18
Īpaši no bauslības 18
Īpaši no svētdienas svētīšanas 20
No laulības 20
No valdīšanas likumiem 21
No tā Kunga atnākšanas, no miroņu augšāmcelšanās un no pastara tiesas 22

 

1. gabals 
No Dieva Vārdiem

Mēs ticam, ka tie Svēti Raksti no Vecās Testamentes (Vecās Derības) - ka tās 5 Mozus grāmatas, Jozuus, Soģu, Rutes, 2 Samuēļa, 2 Ķēniņu, 2 Laiku, Ezra, Neēmijas, Esteres un Ījaba grāmata; Dāvida dziesmas, Salamana sakāmi vārdi, Salamans mācītais, Salamana augstā dziesma, Praviets Ezaijas, Jeremijas, Jeremijas raudu dziesmas, praviets Eceķiēls, Danijels, Ozejas, Joēls, Amos, Obadijas, Jonas, Mikus, Nakums, Abakuks, Cevanijas, Agajus, Cakarijas, Malaķijus. – Kā arī tie Svēti Raksti no Jaunās Testamentes (Jaunās Derības) – kā: Mateus, Markus, Lūkas un Jāņa svēti Evaņģeliumi, Apustuļu darbi no Lūkas aprakstīti, Pāvila grāmatas uz Romniekiem, 2 uz Korintiešiem, Galatiešiem, Eveziešiem, Vīlipiešiem, Kolosiešiem, 2 uz Tesaloniķiešiem, 2 uz Timoteu, Titu un Vilemonu, 2 Pētera grāmatas, 3 Jāņa grāmatas, 1 grāmata uz Ēbrējiem no ap. Pāvila rakstīta, 1 Jēkaba, 1 Jūdas un 1 Jāņa parādīšanas grāmata – ka tās grāmatas caur Svēta Gara dzīšanu (mudinājumu) ir sarakstītas (1.); un ka visas šīs grāmatas ir tās vienīgās patiesīgās liecinieces visām cilvēku tautām, un tas vienīgais Dieva atzīšanas avots, tā vienīgā priekšzīme jeb mūsu ticības mēra aukla; un ka arī tai staigāšanai uz mūžīgu dzīvošanu uz to būs pastāvēt (2.). 

(1.) 2.Tim.3:16, 2.Moz.19:9, 2.Sam.23:2, Jes.1:2, Jer.1:9, Jāņa 10:35, 2.Pēt.1:20-21, Ebr.1:1-2, Lūk.10:16, Mat.10:20, 1.Tes.2:13, 1.Kor.2:13
(2.) 2.Pēt.1:19, Psalmi 119:105, Lūk.16:29,31, 2.Tim.3:15-17, Rom.1:16, 1.Kor.14:37, Gal.1:8, Rom.16:25-26, 3:21, Jāņa atkl. 22:18

2. gabals 
No Dieva 

Mēs ticam, ka ir tikai viens dzīvais, patiesīgais un mūžīgais Dievs (1.): Tēvs, Dēls, Svētais Gars (2.):, iekš būšanas un īpašības pilnīgi līdzīgi un mūžīgi nešķirami (3.); tā kā tas Tēvs ir patiesīgs mūžīgs Dievs (4.), tas Dēls ir patiesīgs mūžīgs Dievs (5.), tas Svētais Gars ir patiesīgs mūžīgs Dievs (6.); taču mēs neticam iekš trīs Dieviem, bet tikai iekš vienu mūžīgu (7.), visspēcīgu (8.), visgudru (9.), viszinātāju (10.), visklātbūdamu Dievu (11.).
Pie šī Dieva atzīšanas cilvēks tikai tad var nākt, kad Dievs caur Svētu Rakstu pierādīšanām, un caur savu Svētu Garu to vada (12.). 

(1.) 5.Moz.6:4, 1.Kor.8:4,6, 1.Tim.2:5
(2.) Mat.28:19, 1.Moz.1:26, 3:22, Jes.61:1, Mat.3:16-17, Jāņa 14:28, 2.Kor.13:13, 1.Jāņa v.5:7
(3.) 1.Jāņa.v.2:23, Jāņa 10:30, Jāņa 14:7-10, Jāņa 16:13-14
(4.) Efez.4:6, Mat.6:9
(5.) Rom.9:5, Jāņa 1:1-14, Jāņa 20:28, 1.Jāņa v.5:20, Ebr.1:3-10, Jes.9:6, Jer.23:5-6, Jāņa 5:23, Jāņa 8:58-59
(6.) 1.Kor.2:11, Mat.12:32, Ap.d.5:3-4, 2.Kor.3:17-18, 1.Moz.1:2, Psalmi 33:6, Ap.d.20:28, 1.Kor.3:16-17, 12:11, Efez.4:30, 1.Pēt.4:14
(7.) Psalmi 90:2, 2.Moz.3:14, 1.Tim.1:17
(8.) Jāņa atkl. 4:8
(9.) Rom.16:27, Rom.11:33-34, Jes.40:28
(10.) Ap.d.15:18, Ebr.4:13, Psalmi 139:2-4
(11.)  Jerem.23:24
(12.) 1.Kor.1:21, 1.Kor.2:14, Jāņa 14:26, Mat.11:25,27, Rom.10:17

3. gabals 
No grēkiem 

Mēs ticam, ka Dievs pirmos cilvēkus radījis pēc Sava ģīmja (1.) taisnus, svētus, nenoziedzīgus radījumus (2.), spēcīgus savu Dievu pagodināt un svētīgā savienošanā ar Viņu dzīvot (3.). Caur sātana viltību (4.) cilvēki apgrēkojās, atkapās no Dieva, zaudēja savu radītāja ģīmi un ar miesu un dvēseli iekrita nāves varā (5.). Kā nu visi cilvēki no Ādama sēklas cēlušies, tā arī līdzīgā vīzē tie paši ir krituši un pie samaitātas dabas dalību ņēmuši (6.), tā kā tie grēkos ieņemti un piedzem (piedzimst) (7.), un ir dusmības bērni (8.), pavisam nederīgi, un tiem nav prieks uz visu labu, bet ir čakli un gatavi uz visu ļaunu (9.). 

(1.) 1.Moz.1:27 
(2.) Sal.māc.7:29
(3.) 1.Moz.2:25, 1.Moz.3:8
(4.) 1.Moz.3:13, Jāņa atkl.20:2-3, Jāņa 8:44
(5.) 1.Moz.2:17, Mat.8:22, Efez.2:1, Rom.8:6, Rom.6:23, Kol.2:13
(6.) Jāņa 3:6, Rom.5:12,18, 1.Moz.6:3
(7.) Psalmi 51:7, Psalmi 38:4
(8.) Efez.2:3
(9.) Rom.8:7, 1.Moz.8:21, Jer.17:9, Marka 7:21-22, Lūk.24:25, Marka 16:14, Rom.3:10-18

4. gabals 
No pestīšanas (glābšanas)

Mēs ticam, ka Dievs tos grēkos kritušus cilvēkus no tās briesmīgās sodības nevarēja citādi atpestīt, kā caur savas svētās taisnības pilnīgu apmierināšanu un aizmaksāšanu (1.); tādēļ viņš jau no mūžības savu vienpiedzimušo Dēlu, Jēzu Kristu, par salīdzināšanas maksu nosprieda (2.). Tanī no Dieva nospriestā laikā nāca Kristus, tā dzīvā Dieva Dēls (3.), cilvēcīgās grēcīgās miesās, zemes virsū (4.) un savienoja iekš tās pašas savu mūžīgu dievišķīgu būšanu ar cilvēka dabu (5.), ar patiesu cilvēcīgu dvēseli un cilvēcīgu miesu (6.), kura tomēr pilnīga, šķīsta un neapgānīta bija un palika, tā ka nekad Jēzus sirdī, nedz arī viņa ārīgā dzīvošanā kāds grēks bij atrodams (7.). Tad nu viņš ir paklausīgs bijis un mūsu vietā visus Dieva baušļus piepildījis (8.), un pacietīgs bijis, ka viņš savu miesu un savu dvēseli priekš mums upurēja (9.). Priekš mums par lāstu tapis (10.), tādēļ ka viņš Dieva dusmību, un mūsu grēku sodību uzņēmās nest (11.). Mēs ticam, ka šī atpestīšana ir mūžīgi pilnīga (12.), caur Dieva Dēlu, ka viņš ir tas vienīgais mūžīgas dzīvošanas iesācējs (13.), un ka mums caur to pašu ir visu mūsu grēku un pārkāpšanu piedošana (14.), un taisnošana (15.), mūžīga salīdzināšana (16.), atpestīšana no nāves, velna un elles (17.) un mūžīga dzīvošana (18.) par daļu iedota; tālīdz arīdzan iedabojam to varu grēkus ienīdēt, tiem nomirt (19.), to labu iegribēt un izdarīt (20.). Kad Kristus savu pestīšanu caur savu nāvi pabeidzis (21.), ir viņš trešā dienā izcēlies no miroņiem (22.), uzbraucis debesīs (23.), sēdies augstībā pa labu roku tās godības (24.) un mums savu svētu Garu sūtījis (25.), kas mūs dara paklausīgus ticībā saņemt tās dārgās pestīšanas svētumu (26.). Kā augsts priesteris viņš mūs aizstāv pie Tēva (27.), ir pie mums ikdienas līdz pasaules galam (28.), un pēdīgi mūs ievedīs debesīs, kur viņš mums vietu sataisījis (29.).

(1.) Ebr.9:22, Ebr.10:5-7
(2.) 1.Pēt.1:20 
(3.) Gal.4:4, Mat.16:16, Mat.3:17
(4.) Rom.8:3
(5.) Kol.2:9, 1.Tim.3:16, Rom.1:3-4
(6.) Mat.26:38, Ebr.2:14, 1.Tim.2:5 
(7.) Jāņa 8:46, 1.Pēt.2:22, Ebr.4:15 
(8.) Mat.5:17, Gal.4:4, Rom.10:4, Rom.5:19, Psalmi 40:8-9, Mat.20:28, Jes.41:21
(9.) Jes.53:5, Ebr. 5:8, Filip.2:8, Lūk.22:19, Psalms 22:15-16, Jes. 53:12, Mat.26:38, Lūk.22:44, Ebr.9:28, Ebr.9:14,26; Ebr.10:12,14
(10.) Gal.3:13 
(11.) Cak.13:7, Mat. 27:46, 2.Kor. 5:21, Jes.53:6-7 
(12.) Ebr. 9:12, Jes.45:17 
(13.) Ebr. 5:9, Jes. 53:6
(14.) Efez.1:7, Kol.1:14, 1.Jāņa 1:7 
(15.) Rom.3:24, Rom.5:1 
(16.) Jes.61:10, Jer.23:6, 2.Kor.5:29, Dan.9:24 
(17.) 1.Kor.15:26,54-55, Jāņa 6:40, 1.Moz.3:15, Kol.1:13, 2:15, 1.Jāņa 3:8, Ebr.2:14-15, Efez.4:8, 1.Tes.1:10, 
(18.) Jāņa 5:11-12, Jāņa 11:25-26, Jāņa 9:36, 10:28, 2.Tim.1:10 
(19.) Titam 2:14, Rom.6:14, 1.Jāņa 3:3, Ap.d.15:9 
(20.) Fil.4:13, Fil.2:3, Rom.7:21-22 
(21.) Jāņa 19:30, Mat.28, Marka 16, Lūk.24, Jāņa 20
(22.) Ap.d. 2:23 
(23.) Lūk.24:59, Marka 16:19, Ap.d. 1:9 
(24.) Marka 16:19, Ebr.1:3, 8:1 
(25.) Ap.d. 2:4, Ap.d. 2, Jāņa 15:26, 16:7-14 
(26.) Ap.d. 16:14, Rom. 5:5, Rom. 8:14, Jāņa 16:13-14, Gal. 5:5, 
(27.) Ebr. 4:14, Rom. 8:34, 1.Jāņa 2:1 
(28.) Mat. 28:20 
(29.) Jāņa 14:3, Jāņa 17:24 

5. gabals 
No Dieva žēlastības nodoma 

Mēs ticam, ka Dievs jau no mūžības (1.) savā prātā nospriedis bija, grēciniekus atpestīt (2.). Tāpēc ka no pasaules dibināšanas, caur viņa neizdibinājamu dievišķīgu apžēlodamu mīlestību bij nospriests, ka Jehova, tas svaidītais, caur savu cilvēka tapšanu un savu nāvi būs tas Pestītājs (3.), tā tad no visām cilvēku tautām tie cilvēki, kam tā pestīšana patiesi šinī laikā ir piešķirta, no tā Tēva ir izredzēti (4.) un to pašu vārdi debesu valstībā ierakstīti (5.), Pestītāja rokā nodoti (6.), kā viņa ļaudis, kā viņa ganāmā pulka avis (8.), priekš kuriem viņš savu dzīvību gribēja nodot un tos par mantiniekiem darīt (9.), kurus caur savu nāvi un cīnīšanos iemantojis un atdabūjis (10.) par savu līgavu (11.). Tādiem ļaudīm ir debesu valstība iekš Kristus par dalību (12.) un turklāt visas palīdzības iedāvinātas un iešķiņķotas, ka tie iekš Kristu ticētu, svēti taptu, un beidzot mūžīgā dzīvošanā nāktu (13.). Šādu nodomu ir Dievs nepārvēršami uz mūžību apņēmies (14.), tā ka tie, kurus viņš apzīmējis, ir izredzēti un no Kristus rokām nevar tapt izrauti (15.), bet jo vairāk caur Dieva spēku ticībā un mīlestībā pie Kristus top paglabāti, iekam tie kļuvuši līdzmantinieki pie godības (16.).

(1.) Efez.1:11, Rom.11:34 
(2.) Jāņa 3:16 
(3.) Ap.d. 2:23, 3:8, Efez.3:11-12
(4.) Ap.d.13:48, Mateja 25:34, Marka 13:20, Jāņa 6:37, 6:65, 15:16, Ap.d.16:6, 18:9-10, Rom.8:28,33, 9:11-16, 9:20, 11:4-5,7, Efez.1:4, 2.Tes.2:13, 2.Tim.1:9, Psalmi 65:5, Mateja 20:16, Lūkas 18:7, 1.Kor.1:26-29, Efez.2:8,10, Kol.3:12, Psalmi 33:12 
(5.) Jāņa atkl. 17:8, Dan.12:1, Lūk.10:20, Fil.4:3, Jāņa atkl.20:12,15 
(6.) Jāņa 17:6,9,11,24 
(7.) Mateja 1:21, Ap.d.18:10 
(8.) Jāņa 10:15-16,26-27
(9.) Efez.1:18, Psalmi 28:9 
(10.) Jes.53:13 
(11.) Jāņa atkl.21:9, Psalmi 45
(12.) Jāņa 17:2, 10:28, Rom.5:21, 6:23, 1.Jāņa 5:11 
(13.) Rom.8:29-30, 1.Pēt.1:1-3, Efez.1:19, Jes.43:5-7 
(14.) Rom.11:29, Fil.1:6, Jes.54:10, Psalms 89:31,35, Jes.65:17,19 
(15.) Rom.8:38-39, Mateja 24:24, Jāņa 6:39, 10:28-29, Rom.7:23-25 
(16.) 1.Kor.1:8-9, 1.Pēt.1:3-5 

6. gabals 
No žēlastības dāvanu likumiem 

Mēs ticam, ka Dievs žēlastības likumus ieceļ, caur kuriem viņš grēciniekus pie sevis velk un tā to pestīšanu, ko Kristus nopelnījis, piešķir. Dievs šos likumus par derīgiem nolēmis, kurus mēs nedrīkstam pārkāpt un Dieva prātu pārgrozīt (1.). Vispapriekš te lietojams (a) Dieva vārds (2.). Tie, kuri caur svēta Gara darbošanos no grēkiem top atgriezti, tad pie Kristus draudzes pielikti (b) caur kristību (3.), un tad tās draudzes locekļi bauda kopā svētu vakarēdienu (4.), pasludinādami Kristus nāvi iekš sirsnīgas sadraudzēšanās ar Viņu (5.). Iekš tiem pašiem tad atrod to svētajo biedrība (sadraudzība) savu augstāko liecību (6.). Tomēr lūgšana ir visu šo bagātību dvēsele (7.), un visvairāk tās žēlastības iemantošana. Tas iesākās ar tās jaunās dzīvības pirmo brīdi (8.) un nebeidzas nekad (9.).

(1.) Jāņa 8:31, 14:21,23, Mat. 28:20, Kol. 2:5 
(2.) Marka 16:15, Ap.d. 8:5, 8:35, 16:13, 16:32, 10:34-44, 18:4-5
(3.) Marka 16:16, Ap.d. 2:41, 8:12,37-38, 16:15,33, 10:48 
(4.) Ap.d. 2:41-42, 20:7 
(5.) Jāņa 6:56 
(6.) 1.Kor. 10:17 
(7.) Lūk. 3:21, Ap.d. 22:16 
(8.) Ap.d. 2:21, Rom. 10:11-14 
(9.) Ap.d. 9:6, 9:11

7. gabals 
No grēcinieku atgriešanās caur Dieva Vārdu 

Pestīšanas ceļš ir tas, kas cilvēku caur Dieva vārdu, kas ir dzīvs un varens (1.), no viņa dziļā grēku miega modina (2.), savus grēkus un savas vainas atzīt un no sirds nožēlot (3.). Juzdams izbailes, tas glābjas pie Kristu (4.), kā savu vien vienīgu glābēju un svētu darītāju (5.), un caur ticību iekš viņa iemanto grēku piedošanu (6.), un dabū savā sirdī to liecību, ka viņš ir Dieva bērns un mūžīgās dzīvošanas mantinieks (7.). Šī lielā sirds pārvērtīšanās pie grēku atzīšanas ir vienīgi Svēta Gara darbs (8.), kas pēc Dieva žēlīga prāta to vārdu ar savu visspēcīgu darbošanos pavada (9.),  caur to grēcīga cilvēka dabas atdzimšanu pastrādā (10.), viņa sirdi atver (11.), dvēseli apgaismo (12.) un iekš Kristu atdzemdina dzīvu ticību (13.).

(1.) Ebr. 4:12, Jer. 23:29
(2.) Ap.d. 2:37, Jes. 55:10-11, Lūk. 16:29-31
(3.) 2.Kor. 7:10, Lūk. 18:13, Psalmi 51:6, Ap.d. 17:30, Lūk. 7:37-48 
(4.) Jāņa 6:37, Mat. 11:28
(5.) Ap.d. 4:12, Jāņa 14:6, 3:36 
(6.) Rom. 3:24-25,28, Ap.d. 26:17-18 
(7.) Rom. 8:16-17, Gal. 4:6, 1.Jāņa 5:10-11, Efez. 1:13-14, 4:30, 2.Kor.1:21-22 
(8.) 1.Kor. 6:11, 12:3, Jāņa 6:45
(9.) 1.Tes. 1:5, 1.Kor. 2:4-5, Jāņa 6:63, Ap.d. 10:44, Eceh. 37:7-10 
(10.) Jāņa 1:13, Jāņa 3:3,5-7, Jēk. 1:18, 1.Pēt. 1:23, Gal. 6:15
(11.) Ap.d. 16:14
(12.) Efez. 5:8, 1.Kor. 2:14 
(13.) Efez. 2:8 

8. gabals 
No svētas kristības 

Mēs ticam, ka pēc jaunās Testamentes (Jaunās Derības) patiesas liecības, tā no Kristus ieceltā svētā kristība, kurai līdz viņa atnākšanai (atspīdēšanai) priekš tiem ticīgajiem būs pastāvēt (1.), ir dibināta, ka tas, kas top kristīts, no jebkāda priekš tam izredzēta Kunga kalpa, iekš tā vārda tā Tēva, tā Dēla un tā Svēta Gara, vienreiz apakš ūdens top gremdēts un atkal izcelts (*) (2.). Tikai tā Dieva pavēlēšana top izpildīta un paliek tāpat kā Kristus no pirmā iesākuma to iecēlis uz to pašu liecību pastāvīga (4.). Par patiesu liecību top arī tie cilvēki iekš Svētiem Rakstiem apzīmēti, kas pēc šīs liecības darījuši un ar pateicīgu sirdi šo žēlastības padomu pieņēmuši, tikai tādi cilvēki, lai būtu pie kaut kādas tautas piederīgi, kuri papriekš caur to Evaņģēliumu pie Dieva žēlastību dabū, top caur atgriešanu no grēkiem pie Kristu pievesti un no visas sirds tic iekš Viņa, kā iekš sava Pestītāja (5.).
Kristība ir ticības pirmdzimtības auglis un mīlestība iekš Kristu, paklausības iesākums pie tā Kunga (6.) un iekš Viņa draudzes (7.). Tā ir grēcinieka atzīšanas (8.) svēta apgaismošana, kurš to briesmīgu grēka negantību, un visu savu samaitātu būšanu ir atzinis (9.), tad tikai savu cerību uz Jēzus Kristus sava Pestītāja nāvi un augšām celšanos liek (10.) un tic iekš viņa, kā iekš sava Pestītāja, kas to no lāsta un grēku algas atpestījis (11.) – ka viņš ar miesu un dvēseli Kristum padodās un Viņu apvelk (12.), kā savu taisnību un spēku (13.), ka viņš savu vecu cilvēku nāvē nodod un iegribās ar Kristu jaunā dzīvošanā staigāt (14.).
Kristība ir arī svēta apgaismošana un Dieva iedrošināšana tam ticīgajam, kas top kristīts. Ka tas iekš Jēzu Kristu nogremdēts (15.), ar viņu nomirst, aprakts top un atkal izceļas (16.), ka viņa grēki nomazgāti (17.), un ka viņš top Dieva mīļais bērns, pie kā tam Tēvam ir labs prāts (18.). Kristībai būs viņa glābšanas apzināšanu un svētu darīšanu, iekš tā, kas top kristīts, spēcīgāki atzīt likt (19.),  un to Dievs grib caur Svēta Gara apzieģelēšanu gaismā vest (20.), bet tikai pie tā, pie kura viņš papriekš caur Svēta Gara patiesu spēku darīdamu ticību iekš Dieva Dēla un viņa nāves un augšām celšanās spēku gaismā vedis (21.).
Kristībai ir šī īpašā lieta, ka tā top tikai vienreiz izdarīta, turpretī tie citi žēlastības likumi caur visu mūžu kristīgajam cilvēkam atjaunojami, tādēļ vajadzīgs ka šis iestādījums pareizi notiek.

*) Grieķiskā valodā nosauc kristību Baptismus (βαπτισμόσ), latīniski Mersio, tas ir tik daudz, kā kad jebko visu ūdenī iemērc, tā kā ūdens to pārpārim apņem… Tādēļ bez nekādas šaubīšanās pēc vācu mēles tas vārdiņš kristība (Taufe) nāk no vārda dziļums (Tiefe), kad to dziļi ūdenī gremdē, ko kristī… Tādēļ mums trīs lietas šinī svētā iestādījumā vērā ņemamas: tā zīme, tās nozīmēšanas un tā ticība. Tā zīme pastāv iekš tam, ka to cilvēku iekš tā vārda tā Tēva, tā Dēla un tā Svētā Gara ūdenī gremdē. Tomēr tur iekšā nepamet, bet to atkal izceļ. Tādēļ top sacīts: no kristības augšām celts. Tādēļ vajag abiem iekš tās zīmes būt: kristīšana un tā izcelšana. Dr. Māriņa Lutera vārdi (Betbüchlein. Sermon von der Taufe). Tas vārds baptizo (kristīt) nozīmē apakš ūdens gremdēt un šī brūķe (lieta) tika no pirmiem baznīcas tēviem vērā likta. Kalvina vārdi. 

(1.) Mat. 28:19-20
(2.) Mat. 3:13-15, Marka 1:9, Mat. 3:16, Jāņa 3:23, Ap.d. 8:38-39
(3.) Efez. 4:5, Rom. 6:5
(4.) 1.Kor. 2:12-13 
(5.) Marka 16:16, Ap.d. 2:37-38,44, Ap.d. 5:14, Ap.d. 8:12, Ap.d.8:37, Ap.d. 18:8, Gal. 3:26-27, Ap.d. 10:42-48, 16:13-15,29-34,40, Mat. 3:1-2,5,6,7-9, Marka 1:5, Lūk. 3:3, Ap.d. 13:14
(6.) Ap.d. 2:38,41, Ap.d. 22:16, Jāņa 15:10,14, Marka 16:16 
(7.) 1.Kor. 12:13, Ap.d. 2:47 
(8.) 1.Pēt. 3:21, Ebr. 10:22-23, Ebr. 4:14
(9.) Ap.d. 2:36-37, Ap.d. 9:5-6,9, Ap.d. 16:29-30, Mat. 3:6 
(10.) Ap.d. 2:38, Rom. 6:38, 2.Kor. 5:15 
(11.) Rom. 6:23, Rom. 6:10-11, Jes.53:5, Ap.d. 8:35 
(12.) Gal. 3:26-27
(13.) Jes. 45:23-24 
(14.) Rom. 6:4-6 
(15.) Rom. 6:3 
(16.) Rom. 6:48, Kol. 2:12-13 
(17.) Ap.d. 9:9, Ap.d. 22:12-13,16, Ap.d. 2:38 
(18.) Mat. 3:17, Efez. 1:6 
(19.) 1.Pēt. 3:21, Ap.d. 8:39, Ap.d. 9:19-20, 6:31-34, Rom. 6:3-11 
(20.) Mat. 3:16, Ebr. 1:9, 2.Kor. 1:21-22, Ap.d. 2:38 
(21.) Efez. 1:13 

9. gabals 
No svēta vakarēdiena 

Šo no tā Kunga savai draudzei dāvinātu žēlastības iestādījumu, kuru mēs kā kādu neizsakāmu žēlastības bagātību uzlūkojam un kuru mums vienumēr būs baudīt (1.), būs tam, kas no draudzes uz tam izredzēts un iecelts, pie iestādīšanas vārdu izsacīšanas un pēc svētas slavas un pateikšanas, to maizi lauzt un to pašu tad, kā arī pēc tam to vīnu no biķera draudzes piederīgajiem dot baudīt (2.).
Šo svētu un mūžīgu pavēli, tas Kungs saviem atpestītiem devis, lai tie caur šo viņa mielastu, līdz viņa atnākšanai, viņa nāvi pasludinātu, kā to vienīgo pamatu savas dzīvības un pestīšanas (3.). Caur šo apliecināšanu Dieva Dēla piemiņa no jauna viņu sirdīs top atdzīvināta un viņa cauršķelti sāni stādās viņiem no jauna viņu dvēselē (4.). 
Mēs ticam, ka šinīs svētās zīmēs Kristus savas miesas un savas asinis ticīgajiem garīgā vīzē dod baudīt (5.). Tā savienošanās ar Kristus miesu un asini pie svēta vakarēdiena baudīšanas (6.) ticīgajiem ir dievišķīga ķīla, caur kuru tam savas dalības apzināšanās iekš Kristus un viņa uzupurēšanās ceļas un stiprinājās (7.), un caur kuru tā ticība, ka grēki piedoti, atkal top atjaunota un apdrošināta (8.).
Svēts vakarēdiens ir tikai priekš tādiem, kuri caur grēku atgriešanos par Viņa mantiniekiem palikuši (9.) un svētu kristību dabūjuši (10.).

(1.) Ap.d. 2:42,46, Ap.d.20:7 
(2.) Marka 14:22-24, Mat. 26:26-28, Lūk. 22:17-20, 1.Kor. 11:23-25 
(3.) 1.Kor. 11:26, Jāņa 6:51, Jes. 53:5 
(4.) 1.Kor. 11:23-25, 2.Tim. 2:8 
(5.) Ps. 42:3, Jes. 55:2, Jāņa 6:57 
(6.) 1.Kor. 10:16 
(7.) Lūk. 19:20, Jāņa 6:57, 1.Jāņa 5:12, Jāņa 17:23, Rom. 8:32 
(8.) Mat. 26:26-28 
(9.) 1.Kor. 10:16-18, 20-21, 1.Kor. 5:11, Mat. 7:6, 2.Kor. 6:14-18
(10.) Mat. 28:19-20, 1.Kor. 12:13 

10. gabals 
No tā Kunga draudzes 

Caur kristību topam jau virszemes Kristus draudzē uzņemti (1.), un šo ir tas Kungs par žēlastības iestādījumu pametis (atstājis) (2.). Uz Jēzus un viņa apustuļu pavēlēšanu (3.), kā arī pēc tās priekšzīmes no apustuļu laikiem (4.), un pēc visas jaunās Testamentes (Jaunās Derības) mācībām darīt (5.), ir ikkatra ticīga cilvēka likums, kas pie Dieva atgriezies, un ne priekš sevis vien gādāt, ka pastāvīgs būtu, bet arīdzan ar citiem tā Kunga mācekļiem, kā locekļi vienas miesas sabiedroties (6.) un kā dzīvi Dieva nama akmeņi (7.), kopā sastiprināties, mierināties, un palīdzēties uz pestīšanas ceļu (8.), pastāvīgiem palikt iekš Apustuļu mācības, iekš draudzības, iekš maizes lauzīšanas un iekš lūgšanas (9.). Tāda sabiedrošanās no īstiem Kristus mācekļiem, pēc Dieva Vārda priekšraksta, uztaisa kristīgu draudzi (10.). Šis priekšraksts un šī mēraukla ir kristīgai draudzei tas jauns Testaments, kas paliek nepārgrozāms (11.).

(1.) 1.Kor. 12:13 
(2.) Efez. 4:15-16, Ebr. 10:24-25, Rom. 12:5
(3.) Jāņa 17:22, 1.Pēt. 2:5, 2.Kor. 6:16-17 
(4.) Ap.d. 4:32, Ap.d. 1:14, 2:1,41,46-47, 4:24, utt. visur Ap.d. 
(5.) Mat. 18:15-17 
(6.) 1.Kor. 12:27, 1.Kor. 12:12-27
(7.) Efez. 2:19-22, 1.Pēt. 2:5 
(8.) 1.Tes. 5:11,14, Kol. 2:18-19, Jāņa 20.n.
(9.) Ap.d. 2:42 
(10.) Jāņa 10:27, Jāņa 8:31 
(11.) 1.Kor. 3:9-11, Efez. 2:20 

Draudzes amati

Tikai Jēzus Kristus pats ir to pašu (viņu) galva (12.), tiem nav citu redzamu galvinieku (priekšnieku) zemes virsū (13.). 
Draudze izvēl no locekļiem sevīm vecajus, mācītājus un kalpus (14.), kuri savā amatā top iesvētīti un iecelti. 
Ar ordināciju saprotam to svētu darbu, kuru Svēti Raksti māca, ka tie vīri, kuri draudzei par kalpiem izredzēti, vai no šīs jeb citas draudzes vecajiem caur roku uzlikšanu un caur lūgšanām top (15.) iecelti viņu amatā. 
Tomēr viņi paliek tai pašā dzīves kārtā, kurā papriekš bijuši, tāpat kā kurš katris līdzloceklis apakš draudzes valdīšanas, tikvien kā pie tiem jālūko pēc to rakstu liecības kas stāv (16.). 

(12.) Efez. 1:22, Kol. 1:18, Efez. 4:15 
(13.) Mat. 20:25-27, Mat. 23:8
(14.) Efez. 4:11-12, Ap.d. 14:23, Ap.d. 15:22,25, Ap.d. 6:2-5 
(15.) Ebr. 6:1-2, Ap.d. 14:23, Ap.d. 13:3, 1.Tim. 5:22, Tit. 1:5, Ap.d. 6:6 
(16.) 1.Tim. 5:19 

Vecaji un mācītāji

Nekāda augstākas kārtas izredzēšana starp vecajiem un mācītājiem netop uzskatīta (17.), bet turam (uzskatām) pēc Svētu Rakstu liecības, ka bīskapi un draudzes vecajie u.t.j.pr. nekādu augstāku kārtu nenozīmē.
Mācītas zināšanas un saprašanu priekš šiem amatiem turam mēs par ļoti vēlējamu, taču ne par nepieciešamu (18.), tomēr par visam to liecību, kas stāv Jāņa ev. 21:15-17 (19.) un arī ap. Pāvila derīgas mācība vērā ņemamas (20.).
Vecajie aizstāv to augstāko vietu draudzes sapulcēšanās, kuru valdīšanu tie uzņemas. Tiem ir uzticēts draudzes spriedumus izrīkot. Bez tam viņiem ir uzticēta pareiza dvēseļu apkopšana (21.).
Mācītājiem ir uzticēts draudzes sapulcēšanās pie Dieva kalpošanas tā Kunga vārdu pasludināt (22.). Draudzei kopā jālūko, ka viņi evaņģeliumu šķīsti un skaidri māca (23.), un ja kāds evaņģeliuma sludinātājs no šīm mācībām kā tās šinī ticības apliecināšanā ir saņemtas, atstājās un pie savas atkāpšanās pastāvīgi turas pret visām pārliecināšanām, to pašu no sava amata var atstādināt (24.).
Svēta kristība un svēts vakarēdiens top no draudzes vecajiem kā arī mācītājiem apkopti (25.).
Vecākaja kā arīdzan mācītāja amats stāv daudzreiz vienā pašā apkopšanā.
Labi ir, ja vecākais jeb mācītājs arī kādu laicīgu darbu jeb amatu pastrādā, tomēr tā ir ļoti slavējama lieta, ka tas pie sava garīga amata vien paliek (26.). Ja nu draudze to tā izvēlās, tad tai pēc dievišķīgas pavēlēšanas pieklājās tam pašam pēc saviem spēkiem pienākamu dzīves uzturu dot (27.).

(17.) Mat. 20:25-27, Mat. 23:9-11, 1.Kor. 4:9, 3:8 
(18.) 1.Kor. 1:17, 1.Kor. 2:1-5, Mat. 4:18-22 
(19.) Jāņa 21:15-16 
(20.) 1.Tim. 3:1-7, Titam 1:6-9
(21.) Ap.d. 20:28,31, Ebr. 13:17 
(22.) Jēk. 3:1, 1.Tim. 4:13, 2.Tim. 4:2,5, 2.Tim. 2:15 
(23.) Mat. 7:15, 1.Jāņa 4:1, Jāņa atkl. 2:2, Kol. 2:8
(24.) Gal. 1:8-9, Rom. 16:17-18, 1.Tim. 6:3-5
(25.) 1.Kor. 4:1
(26.) Ap.d. 18:3, 20:33-35, 1.Kor. 9:13-14, Lūk. 10:7-8 
(27.) Gal. 6:6, 1.Tim. 5:17-18, 1.Kor. 9:7,14

Kalpi (kalpotāji, diakoni)

Diakoniem jeb draudzes kalpiem vajag būt tādiem, kā Svēti Raksti tos apzīmē un iekš tiem pašiem būt sapratīgiem (28.). Viņiem ir jāpalīdz vecajiem un mācītājiem savā amatā, un it īpaši tiem piekrīt draudzes laicīgu vajadzību apgādāšana (29.).

(28.) Ap.d. 6:3, 1.Tim. 3:8-12 
(29.) Ap.d. 6:1-4

Draudzes locekļu pienākumi

Draudzes locekļu pienākumi ir, sirsnīgā mīlestībā savā starpā turēties (30.), un iekš dzīvas, darbīgas līdzdalības, tiklab garīgā svētumā, kā laicīgā labklāšanā pie visiem (31.) tās žēlastības dāvanas pēc taisnas apzināšanās lietāt, un paklausīgiem būt tam priekšrakstam, ko tas Kungs, kā draudzes galva, tai pašai ir devis (32.). It īpaši ir tas vēl ikkatra draudzes locekļa pienākums, piebiedroties pie svēta vakariņa (33.) un no draudzes sapulcēšanās noliktā laikā, tiklab svētdienās, kā arī nedēļas dienās neatrauties (34.). Tikai lielas vajadzības jeb slimības dēļ iedrīkstās kāds draudzes loceklis no svēta vakariņa jeb no sabiedrotas Dieva kalpošanas, ar vārdu sakot, no draudzes sapulcēšanās jeb kad atrauties (35.).

(30.) Jāņa 13:34-35, 1.Jāņa 3:11, 1.Pēt. 1:22, Jāņa 15:12,17, Jēk. 2:8
(31.) 1.Jāņa 3:16-18, Rom. 12:15, Gal. 3:6, 1.Tes. 5:14 
(32.) Efez. 5:24, 1.Jāņa 2:4, 2.Jāņa 1:6 
(33.) Mat. 26:27, Mar. 14:23
(34.) Ebr. 10:25, Ap.d. 1:14, 2:1, 2:42, 4:24, Ps. 27:4, 122:1, 84:2-3
(35.) Ps. 116:18 

Nospriedumi

Draudzes stundās notiek sarunāšanās par visām vajadzībām, cik iespējams caur nospriešanu izlīdzinoši (36.). Pie nospriešanas ir visiem draudzes locekļiem vienlīdzīgas daļas (37.), un nospriešana top caur balsu vairākumu par pilnīgu uzņemta. Šādai izšķiršanai būs tai mazākai daļai labprātīgi padoties, jo brīvība un kārtība iekš Dieva draudzes tikai uz šādu vīzi var tapt uzturēta (38.).

(36.) Ap.d. 15:22-25, 21:21-23, Mat. 18:17 
(37.) Mat. 23:8, 11 
(38.) 1.Kor. 14:40, 14:33, Kol. 2:5, Efez. 5:21, 1.Pēt. 5:5, Mat. 18:17-18 

Uzņemšana

Jauna draudzes locekļa uzņemšana var tad notikt, kad priekš laika viņa dvēseles sataisīšanos pazīst, un pēc viņa paša draudzes priekšā pārklausītas ticības liecības kopā vienprātīgi nospriež (39.). Pie šādas nospriešanas vajaga, ka visi vienā mutē liecina.

(39.) 1.Tim. 6:12, Ebr. 4:14, Rom. 10:9-10, Mat. 10:32 

Pārmācīšana

Kristus nospriedums ir pie Mateja ev. 18:15-17 katru draudzes locekli bez izšķiršanas cieti vērā ņemt. Katram pieklājās pamācīšanu mīlestībā saņemt, jeb ja tas būtu vajadzīgs, to mīlestībā izdarīt, bez kā to trešam zināmu darītu. Kad izslēgšana notikusi, tikai tad drīkst brālis jeb māsa to par draudzes jeb Dieva ļaužu nepiederīgu locekli uzlūkot un par tādu turēt (40.).

(40.) Mat. 18:15-17

Izslēgšana

Pēc tā iecēlēja priekšraksta ir tai draudzei sava vara un pienākums tādus draudzes locekļus, kuru dzīvošana viņas ticības liecībai pretī runā, kuri jeb kādu Dieva bausli pārkāpj un sevi neļaujas pārliecināt, ar īstas nožēlošanas skaidru liecību un apņemšanos pie īstas labošanās atgriezties, bet savos grēkos paliek, pēc kārtīgas izspriešanas izslēgt, un tiem locekļu brīvību atņemt (41.). Locekļi, kuri grūtā, visiem riebīgā ļaunumā, jeb daudzkārt atkal no jauna grēkos krīt un kuru mutes liecībai vairs nevar uzticēt, bez ne kādas uzlūkošanas viņu nožēlošanās liecību, uz tādu pašu vīzi no draudzes izslēdzami (42.).
Tā atkal uzņemšana kāda izslēgtā, notiek tāpat kā kaut kura uzņemšana, pēc pārklaušināšanas un draudzē apliecinātas grēku nožēlošanās, caur balsošanu (43.).

(41.) 1.Kor. 5:1-13, 2.Tes. 3:6, Titam 3:10-11, 1.Tim. 1:19-20, 6:3-5 
(42.) Mat. 3:8 
(43.) 2.Kor. 2:6-8 

11. gabals 
No svētu darīšanas 

Mēs ticam, ka bez svētu darīšanas neviens to Kungu neredzēs (1.). Tāpati ir, caur ko grēcinieks panāk taisnošanu pie Dieva caur to ticību iekš Kristu un pastāv ar to pašu nešķiramā biedrībā (2.). 
Tā pastāv iekš tam, ka tiklīdz tā grēku kundzība ir mitējusies (3.), un cilvēks vienmēr caur Svēta Gara palīgu (4.) visā spēkā uz to dzenās, tiem grēkiem, kas vēl arvien pielīp, nomirt (5.), Dieva baušļus piepildīt (6.), savu dvēseli, kā arī miesu par dzīvu Dievam patīkamu upuri atnest (7.), caur ko Dievs top pagodināts (8.). Tomēr pie šīs cīnīšanās tas vēl var tapt pārsteigts no dažas vājības un grēkiem (9.), kurās nemeklēsies aizbildināties (10.), bet turpretī dziļi nožēlos (11.), tādēļ ka tas Dievu caur tiem apkaitinājis (12.) un sirdī mieru zaudējis (13.). Tādā klupšanā tas nekādu mieru neatradīs, tiekam tas no jauna piedošanu ir dabūjis (14.), turplikam jo vairāk sargāsies (15.). 
Viena svēta, bērnīga, Dieva un Viņa baušļu mīlestība ir tā vajadzīgākā lieta pie svētu darīšanas (16.) un šī mīlestība, kura sirdī dzemdēta, top tikai uzturēta un barota no svēta Gara (17.); un no laika uz laiku tā dara cilvēku par Dieva ģīmi (18.).
Mēs turam, ka tā svētu darīšana caur visu mūžu pie mums strādā (19.), un ka mums arī pie tās svētākas dzīvošanas vienmēr Dieva žēlastības dāvanas caur Kristus asini vajadzīgas (20.). 

(1.) Ebr. 12:14, 1.Pēt. 1:15-16, 1.Tes. 4:3,7, Efez. 1:4 
(2.) 1.Kor. 1:30, Rom. 6:2, Jāņa 15:2, Jēk. 2:17, Mat. 7:17, Gal. 5:22, Efez. 2:10
(3.) Rom. 6:14,22 
(4.) Rom. 8:14 
(5.) Rom. 7:21, 8:13, Kol. 3:5-10, Ebr. 21:1, Efez. 4:22,32, Tit. 2:11-12 
(6.) Ebr. 8:10, Rom. 7:22, Ps. 119:29,111-113
(7.) Rom. 12:1 
(8.) 1.Kor. 6:20 
(9.) Rom. 7:19,23-24, Gal. 5:17, 1.Jāņa 1:8-9, 1.Jāņa 3:3, Sal.pam. 20:9, Sal.māc. 7:21
(10.) Ps. 51:5 
(11.) 2.Kor. 7:9, Ps. 51:19, Ps. 38:5-7 
(12.) Ps. 51:6, Mat. 26:75 
(13.) Ps. 38:4 
(14.) Ps. 32:3-6, Mat. 6:12 
(15.) Ef. 5:15,17, Ps. 51:14-15 
(16.) 2.Kor. 5:14, 1.Kor. 13:1,3,13, 1.Kor. 14:1, Ef. 4:15, 2.Tes. 3:5, 1.Jāņa 4:19, 5:3 
(17.) Rom. 5:5, Ef. 4:23-24 
(18.) 2.Kor. 3:15, Kol. 3:10 
(19.) 2.Kor. 7:1, 1.Kor. 9:24,27, 1.Tim. 2:15 
(20.) Ebr. 4:16, 1.Jāņa 1:7, Jēk. 2:10, Dan. 9:18, Rom. 3:27-28, 1.Pēt. 1:2

12. gabals 
No dievišķīgiem likumiem 

Īpaši no bauslības

Mēs ticam, kaut mēs arī Jaunā Derībā apakš žēlastības valstības dzīvojam, tomēr tās dievišķīgās pavēlēšanas (baušļus), kas jau Paradīzē dotas (1.), uz Sinai kalna pavairotas (2.), no tā Kunga Jēzus pagodinātas un mums gaiši priekšā stādītas (3.), nevaid tādēļ bez spēka, nedz bez darbošanās (4.), bet tiklab kā tie pirmajos, tāpat arī tagadējos laikos, ir derīgi un lietājami (5.). Tie paši trīskārtīgi pie mums strādā un liecina:
a) Tiem būs cilvēku negantam, nevaldāmam un pārgalvīgam miesas prātam iemauktus un laužņus uzlikt, un Dieva svētumu un taisnību virs zemes godā turēt (6.).
b) Tie mūs māca grēkus atzīt (7.) un ir pamācītāji uz Kristu (8.), kurš svēts un nenoziedzīgs (9.) iekš savas lielās varas (10.), tās garīgās nozīmēšanas (11.), grēcīgiem cilvēkiem rādīdams, ka tiem nav iespējams tos turēt (12.), pamudina atzīt, ka žēlastības un grēku piedošanas vajaga. 
c) Tās ir tam atdzimušam gaišums (13.), ka tam patikšana būtu pie Dieva bauslības pēc tā iekšķīgā cilvēka (14.), ka tas no tā taisnā ceļa nenomaldās (15.), uz paša izredzētu svētumu un taisnību nepalaižās (16.), bet to godības mērķi, uz ko tas ir aicināts, pēc Dieva ģīmja vienmēr atjaunodamies, to priekš acīm tur (17.), to visu atgādājās (atceras) sava miesas vājības dēļ, kas tam virs zemes arvien vēl pielīp (18.).
Tā bauslība, kura uz Jūdu ārīgiem baznīcas likumiem norāda, mēs ticam, ka tā pati no Kristus pilnīgi piepildīta (19.), un ka iekš viņa tā pilnība tās ēnas vietā atspīdējusi (20.), tad tā ēna ir atmesta (21.), un Kristus uzupurēšanās ticībā saņemta, par piepildīšanu viņas bauslības daļas (22.). Tā bauslības daļa, kura saņem godīgu, skaidru dzīvošanu, to pašu atrodam saliktu tanīs desmit baušļos, tā tad mēs ticam, ka Dieva būšana un prāts priekš visiem laikiem iekš šiem nospriests (23.), ātrāk debess un zeme var zust, bez kā kāds raksta gabaliņš no bauslības zustu (24.).

(1.) Hoz. 6:7, 1.Jāņa 2:7 
(2.) Rom. 13:9, Gal. 5:14 
(3.) Mat. 5:17, Gal. 4:4-5, Fil. 2:8, Jes. 42:21 
(4.) Rom. 3:3, 1.Kor. 7:19, Rom. 7:25 
(5.) Rom. 7:12, 1.Tim. 1:8 
(6.) 1.Tim. 1:9-10
(7.) Rom. 3:20, Rom, 7:7, Rom, 7:13
(8.) Gal. 3:24 
(9.) Gal. 3:10, Rom. 2:23, Jēk. 2:10 
(10.) Mat. 5:22,28, 1.Jāņa 3:15 
(11.) Rom. 7:14 
(12.) Rom. 3:19-20, Rom. 8:3 
(13.) Ps. 119:6, Ps. 1:1-2 
(14.) Rom. 7:22 
(15.) Ps. 119:101,104,128, Hoz. 1:8 
(16.) Kol. 2:18 
(17.) 1.Jāņa 2:3 
(18.) Ebr. 12:1 
(19.) Mat. 5:17 
(20.) Ebr. 10:1, Kol. 2:16-17 
(21.) Ebr. 7:18-19, Ap.d. 10:13-15, Ap.d. 15:28-29, Efez. 2:14-15
(22.) Gal. 4:1-5, Rom. 10:4 
(23.) Mat. 19:17-19, Mat. 22:36-40, Efez. 6:1-3, Jēk. 2:8,11-12, 1.Jāņa 2:7 
(24.) Mat. 5:8 

Īpaši no svētdienas svētīšanas

Visi Dieva baušļi caur caurim vienādā vērtībā un svētumā, un to mēs ticam arī no trešā baušļa, no svētas dienas svētīšanas (25.). Pēc tā liecības (26.) turam mēs likumu: sešās dienās ar pastāvīgu mudrību un taisnību visus savus laicīgus darbus pastrādāt, tanīs visus savus miesas un dvēseles spēkus pasaulei par labu valkāt (27.). Tikai vienu no visām septiņām nedēļas dienām pavēl mums tas bauslis, tam Kungam vienīgi svētu turēt un tanī no visiem darbiem dusēt (28.), tas ir no katra darba, kas pie maizes pelnīšanas pieder, atrauties, kā arī nestrādāt kaut kādu pasaulīgu darbu, kurš nekāds notes darbs nav (29.), jeb uz ko nav no mīlestības spiests, pēc Kristus priekšzīmes (30.). To Kunga dienu būs pēc pirmās kristīgās draudzes priekšraksta, kā kristīgu ļaužu dusas dienu svētīt (31.), par Dieva atzīšanas un mūžīgas labklāšanās vairošanu, iekš sirsnīgas savienošanas kā Kristus locekli, tik lab arī priekš Dieva valstības darboties. Uz to mēs pastāvīgi turamies, ka tanī dienā Svēti Raksti jo vairāk top lasīti, ka bērni tanīs top mācīti, un pie Dieva kalpošanas nekavēdamies nāk. Mēs šo dienu cienījam kā vienu augstu dāvanu no mūsu Dieva (32.) un lai kristīga draudze pastāvētu, tādēļ tā par visam vajadzīga. 

(25.) 1.Moz. 2:1-3, Mat. 24:20, Jes. 56:1-7, Jes. 58:13-14
(26.) 2.Moz. 20:8-9 
(27.) 2.Tes. 3:10-12 
(28.) Ap.d. 20:7 
(29.) Mat. 24:20 
(30.) Mat. 12:10-12
(31.) Jāņa 20:19, Jāņa 20:26, Lūk. 24:13,33-34,36, Ap.d. 20:7, 1.Kor. 16:1-2, Jāņa atkl. 1:10, Ps. 118:22-24 
(32.) Marka 2:27 

13. gabals 
No laulības 

Mēs ticam, ka laulība no Dieva iecelta (1.), ka sieva un vīrs savā starpā viens otram palīdzētu (2.), ka cilvēku tauta vairotos (3.) un lai nešķīstība nenotiktu (4.), ka tikai vīram viena sieva un sievai vienu vīru par laulātu draugu brīv ņemties, iekam abi vēl pie dzīvības (5.).
Mēs uz to turamies, ka kristīgi tikai iekš tā Kunga, ar ticīgiem laulībā iedoties drīkst (6.).
Abējādi, tiklab pēc Dieva, kā arī pēc laicīgas valdīšanas likuma, būs laulībai apstiprinātai tapt. Pēdīga apstiprināšana notiek pēc tās zemes likumiem (7.), pirmā caur Dieva vārdu un lūgšanu iekš tās Kunga draudzes (8.). 
Mēs turam, ka laulības šķiršana, ja tā iekš tam dibinājās un notiek, kas ar Dieva vārdu kopā nesakrīt, tad, ja tie šķirtie atkal gribētu precēties, tā nevar tapt vēlēta (9.). Bet ja tas notiek caur laulības pārkāpšanu (10.) un ļauna prāta ienīdēšanas dēļ (11.), tad mēs ticam, ka šķiršanās un atvēlēšana atkal laulībā iedoties tai nevainīgai daļai pēc Dieva vārda liecības var tapt vēlēta. Pie laulības šķiršanas, tālīdz arī pie laulībā iedošanās, ir valsts likumi jāizpilda (12.). 

(1.) 1.Moz. 2:24, Ebr. 13:4, Efez. 5:22-33 
(2.) 1.Moz. 2:18 
(3.) 1.Moz. 1:27-28 
(4.) 1.Kor. 7:2, 1.Kor. 7:9 
(5.) Mat. 19:4-6, 1.Kor. 6:16 
(6.) 1.Kor. 7:39, 1.Kor. 9:5-6, 1.Moz. 6:1-3, Joz. 23:12-13, 1.Ķēn. 11:1-8, Ezra 9.n.-10.n., Neh. 13:23-28 
(7.) Mat. 1:18, Mat. 25:1-10, Jāņa 2:1-2, Mat. 22:1-12 
(8.) Kol. 3:17, 1.Tim. 4:3-5 
(9.) Mat. 19:6-8, 1.Kor. 7:10-11 
(10.) Mat. 19:9 
(11.) 1.Kor. 7:12-14 
(12.) 1.Pēt. 2:13 

14. gabals 
No valdīšanas likumiem 

Mēs ticam, ka valdīšanas no Dieva ir ieceltas (1.), un ka tās ar to varu apģērbtas, par aizstāvēšanu taisnajiem un par sodību ļaundarītājiem (2.). Mēs turam to par pieklājumu, visiem viņu likumiem bez kurnēšanas paklausīt (3.), ja tie mūs nekavē izdarīt mūsu kristīgās dzīves likumus (4.) un mēs caur klusu un mierīgu dzīvošanu iekš visas Dieva bijāšanas tiem savā grūtā uzticētā amatā nekādas grūtības nedarām. Arī to mēs turam pēc Dieva pavēlēšanas par likumu, par valdīšanu Dievu lūgt (5.), ka tā pēc Viņa prāta un apakš Viņa žēlīgas sargāšanas to viņiem uzticētu varu tā valkātu, ka miers un taisnība caur to top uzturēta.
Mēs turam, ka nepatiesa zvērēšana kristīgiem cilvēkiem aizliegta (6.), bet tā zvērēšana – proti, Dievu par liecinieku piesaukt svētā bijāšanā – pēc taisnības paģērēta un izdarīta, ir tikai īpaši savādi saņemta lūgšana (7.).
Mēs ticam, ka tai valdīšanai, kura pēc jaunas Testamentes vārdiem nenes to zobini velti, pieder tā tiesība un tā vaļa pēc Dieva likuma ar nāvi notiesāt (8.), arī to zobini pret valsts ienaidniekiem pacelt par aizstāvēšanu saviem uzticīgiem pavalstniekiem, un turam to par pienākumu, kad valdīšana mūs uz to uzaicina, kara dienestā iestāt (9.). Tomēr arī ar tādiem mēs varam sirsnīgi savienoties, kuri nedz zvērestībā, nedz arī kara dienestā mūsu liecību par pilnu uzņem. 
Mūsu ticības dēļ mēs neko neatrodam, kas mūs aizkavētu (jeb mums neļautu) kādu valdīšanas amatu izpildīt (10.). 

(1.) Rom. 13:1-2 
(2.) Rom. 13:3-4, 5.Moz 16:18
(3.) Rom. 13:5-7, Tit. 3:1, 1.Pēt. 2:13-14,17 
(4.) Mat. 22:21, Ap.d. 4:19-20, Ap.d. 5:29,42 
(5.) 1.Tim. 2:1-3 
(6.) Mat. 5:34-37, Jēk. 5:12
(7.) Rom. 1:9, 2.Kor. 1:23, Gal. 1:20, Fil. 1:8, 1.Tes. 5:27, Jāņa atkl. 10:5-6, Ebr. 6:16-18, Ebr. 7:20-21,28, 1.Moz. 24:3,9, Ezra 10:5, 5.Moz. 6:13, 10:20, Jes. 65:16-17, Jer. 12:15-16 
(8.) Mat. 26:52, 1.Moz. 9:6 
(9.) Lūk. 3:14, Ap.d. 10:1-2, Ap.d. 23:12-24, Mat. 8:5-13 
(10.) Lūk. 3:12-13, Rom. 16:23, Fil. 4:22, Ap.d. 13:7,12, 16:34-36 

15. gabals 
No tā Kunga atnākšanas, no miroņu augšāmcelšanās un no pastara tiesas 

Mēs ticam mūsu Kunga Jēzus Kristus atnākšanu (1.) iekš spēka un godības (2.). Mēs turam viņa atnākšanas dienu par viņa pestīšanas darba kroni (3.); jo tanī pašā visas pasaules acis skatīsies to patiesību un viņa brīnišķi lielu varu (4.); tie to godības Ķēniņu ieraudzīs ar kroni pušķotu (5.) un līdz ar viņu viņa brūti (līgavu), to draudzi (6.); tad tie, kas iekš Kristus aizmiguši, miesā atkal augšām celsies (7.) iekš nesatrūdēdamas godības (8.), un viņu redzēs, kāds viņš ir, viņam līdzīgi būs un ar viņu valdīs (9.).
Mēs arī ticam to bezdievīgajo augšām celšanos (10.) un to tiesas dienu (11.), kad visiem cilvēkiem būs skaidri parādītiem tapt priekš Kristus soda krēsla, ka tie dabū, ko miesā būdami pelnījuši (12.). Ka tas Dieva Dēls, visiem tiem, kas viņam ticībā kalpojuši un pakaļ staigājuši, to mūžīgu dzīvošanu dos (13.), tāpat viņš pār visiem ļaundarītājiem to mūžīgas samaitāšanas tiesu spriedīs (14.). Mēs cieti turamies pie tām patiesām un skaidrām Svētu Rakstu liecībām, kuras cilvēkam mūžīgu dzīvošanu un mūžīgu samaitāšanu pēc šīs dzīvošanas nepārvēršami priekšā stāda, un ticam, ka abi spriedumi ir mūžīgi (15.), ka nekāda pārmainīšana no vienas iekš otras nevar notikt, un pēc nāves nekāda glābšana vairs nav (16.). 
Mēs atgādājamies (atceramies) tā Kunga vārdu: “Redzi, es nāku drīz!” Un ar to garu un to brūti (līgavu), par kuras īpašiem locekļiem mēs sevi atzīstam, mēs izsaucam: “Āmen. Jā, nāc Kungs Jēzu!”

(1.) Ap.d. 1:10-12, Cah. 14:4-5, 1.Kor. 11:26, Jāņa atkl. 1:8, 3:11, 22:7,20 
(2.) Mat. 16:27, Mat. 25:31, 2.Tes. 1:7, Ps. 24:7-8 
(3.) 1.Kor. 1:7-8, Fil. 3:20, Jēk. 5:7-8, Ebr. 9:28, 1.Jāņa 2:28, Tit. 2:13, 2.Pēt. 1:16, 1.Pēt. 1:7-9, 1.Pēt. 5:4, Fil. 2:16, 1.Tes. 1:10, 2:19, 2.Pēt. 3:12-13 
(4.) Jāņa atkl. 1:7, Mat. 24:30, Mat. 25:31-32, Fil. 2:9-11, Rom. 14:10-11 
(5.) Jāņa atkl. 11:15,17, Jes. 24:23, Cah. 14:9 
(6.) Lūk. 21:27-28, 2.Tes. 1:10, Kol. 3:3-4, Jāņa atkl. 19:6-9, Jāņa 17:24, Jāņa atkl. 21:9,27 
(7.) 1.Tes. 4:13-18, Rom. 8:23, 1.Kor. 15:16-20,23, Ījaba 19:25-27, Jāņa 6:40,54, Rom. 4:17, 2.Kor. 4:14, Jes. 26:19, Hoz. 13:14 
(8.) 1.Kor. 15:42-43,53, Fil. 3:21, 1.Kor. 15:12-57
(9.) 1.Jāņa 3:2, Ps. 17:15, Jāņa atkl. 20:4,6, 22:5, 5:10 
(10.) Jāņa 5:28-29, Ap.d. 24:13, Ps. 12:2 
(11.) Ap.d. 17:30-31, Jāņa 14:15, Jāņa atkl. 20:11-13 
(12.) 2.Kor. 5:10, Rom. 2:6,14, 10:12, Gal. 6:8, Jāņa atkl. 22:12, Sal.māc. 12:14 
(13.) Mat. 25:34, Rom. 9:23, Jāņa atkl. 14:13 
(14.) Mat. 25:41, Rom. 2:5,9,22, 1.Tes. 1:10, 2.Pēt. 2:9, Jāņa atkl. 6:16-17,20,15 
(15.) Mat. 25:46, Mat. 3:12, Mat. 25:10-12, Marka 9:43-48, Lūk. 13:25-28, 2.Tes. 1:7-9, Jūdas 1:7,13, Jāņa atkl. 14:11, 20:10,15, Sal.pam. 1:24-32 
(16.) Lūk. 16:24-26, Ebr. 9:27 

Driķēts pie grāmatu driķētāja F. A. Brokhaus, Leipzig

~~~~~~~~~~~~~ 

sestdiena, 2023. gada 3. jūnijs

Pārdomas par atmodu - Andrejs Ceruks

PĀRDOMAS PAR ATMODU

Vārds "atmoda" ir daudz dzirdēts, daudz lietots, tomēr maz pārdomāts. Ko mēs ar vārdu "atmoda" saprotam? Bībelē šī vārda nav, bet tomēr tas ir garīgas dzīves vārds, kam ir bagāts saturs. Šis vārds, tā šķiet, ir daudziem par krišanu un daudziem par celšanos, atkarībā no katra pret to ieņemtās nostājās. Un tās ir visai dažādas. Kādas nostājas mēs varam noverot, pazīt?

Ir daļa ticīgo, kas par to vien domā, runā un sapņo. Aizrautībā par to ir gatavi pamest pie malas daudzas citas, jo svarīgas patiesības un darbus. Pieķeras katrai jaunai ziņai par to. Un katram, kas par to zina kaut ko pastāstīt, vai to sludina, uzreiz ir vislabākais draugs. Atmoda viņiem ir, kā saka, "viens un viss".

Ir arī gluži pretēja stāja. Ir pretinieki katrai domai un runai par to. Tādiem jau tūlīt pie pirmā vārda šķiet, ka tas viss ir fanātisms un muļķības. Tādus, kas par atmodas lietām veselīgi spriež, nemēdz uzklausīt, bet tūlīt nosauc par pentekostiem. Itkā tie būtu vienīgie, pazīstamie atmodas pārstāvji, kam monopols uz to.

Ir vienaldzīgie. Tiem vispār ir ļoti maz garīgu interešu. Varbūt viņi dus vienaldzības miegā. Iespējams, ka dažam aiz garīgas kūtrības neienāk prātā painteresēties par šo vareno Dieva darba veidu.

Ir klusi, bet neatlaidīgi gaidītāji. Pēdējā laikā esmu pārliecinājies, ka viņu skaits ir lielāks nekā domājam. Viņi gan par atmodu skaļi nespriedelē un nejūsmo, bet to noteikti grib un gaida. Tādus esmu sastapis pat pie daudziem, it kā "vēsiem" ticīgiem. Tikai viņi katru troksni un kustību tūlīt neatzīst un neizbazūnē par atmodu. Viņi ir skaidrībā par Svētā Gara darbu, to negaida no cilvēkiem, bet paliek lūgšanā un gaidīšanā no sava Dieva.

Ir tādi, kuri paši sevi reprezentē par atmodas nesējiem un devējiem. Arvien notiek, ka daudzi viņu vēstij sekojot pieviļas. Uz tādiem, kas viņiem līdzi neskrien, ir dusmīgi un domā, ka Dievs tāpat dusmojas kā viņi.

Tādas ir grupas un galējības. Protams, ka ir ļoti daudz arī tādu, kas stāv kaut kur vidū, ar dalītām tieksmēm un domām. Bet katra ziņā ikvienam ticīgam ir labi vispirms sevi pašu pārbaudīt un ieņemt veselīgu, nostāju. Nav ļaunāka stāvokļa par vienaldzību. Runājot par vienaldzību vai dedzību atmodas jautājumā, krīt svarā mūsu izpratne, ko mēs ar vārdu "atmoda" saprotam un domājam. Te ir jāatzīst, ka gluži vienādu domu visiem nav. Varbūt tā teorētiski un atklāti daudzmaz nogludinātas atziņas dzirdam, bet tuvāk novērojot šo draugu tieksmes jāsaka, ka diezgan daudziem atmodas izpratne ir neapzināta, neskaidra un pat savāda. 

Varam pieminēt pāris atmodas izpratnes, kādas esam novērojusi. Viena daļa ticīgo saprot to kā īpašu svētību laiku. Tādā laikā evaņģelizācijas darbs ir svētīts ar lielu atgriezīgo un pestīto skaitu. Sabiedrībā ir modusies intereses par mūžības lietām. Pat Dieva pretiniekus satver svētbijība, tie dzird Dieva aicinājumu, un daudzi tam paklausa. Tas ir bagātu lomu laiks dvēseļu zvejā. Ticīgo sirdīs ir dzīva drosme un prieks apliecināt Kristu. Siltas mīlestības pilnām sirdīm tie sevi ziedo Dieva valstības darbam. Svētais Gars dažādā veidā ticīgos ļaudis ievada dziļākā garīgās dzīves izpratnē, gudrībā no augšienes. Atmoda dod ieguvumus Dieva valstībai.

Citiem šie notikumi šķiet par maz. Viņi atmodu saprot kā garīga prieka un līksmības laiku. Svētlaimes ilgas gan visos laikos un apstākļos mīt ikviena dvēselē. Bet šī grupa tās kāro visvairāk. Atmodas laiks viņiem būtu kā garīgu saldumu laiks. Šādi noskaņotiem ļaudīm Jēzus pārmeta seklu vēlēšanos priecāties Jāņa Kristītājā gaismā. Un tagad tas pats var notikt ar atmodas gaismu.

Daudzus kārdina ziņkārība. Atmodas laiks ir interesantu piedzīvojumu laiks. Tad nav garlaicīgi, jo arvien ir kādas interesantas atklāsmes, jauni notikumi. Ka šādas tieksmes ļaudīm ir ļoti dzīvas, par to zina pastāstīt atmodas piedzīvojuši ticīgie. Ja notikušās sapulcēs nav bijušas parādīšanas, pravietojumi, vai kas tamlīdzīgs, tad ir "garīgi" spriedēji, kuri saka, ka tādās sapulcēs Dieva Gars neesot darbojies. Garīgu izpriecu laiks šķiet pat vērtīgāks par kādas personas atgriešanos. 

Kāds lai nu ir mūsu atmodas ideāls, par ko lai lūdzam Dievu un atmodu gaidām? Mums nav ko noliegt, vai noslēpt to, ka par nožēlu seklākie ideāli ir kļuvusi par skaļākiem un iekārotākiem. Pārgalvīgi ļaudis ar skaļu valodu par to daudzina savus skaistos saukļus, kamēr sirdī dziļi dievbijīgi un godīgi ļaudis klusē. Tomēr tā vienmēr nākotnē nevar iet, un jācer, ka neies.

Mūsu atmodas ideālos lai neietilpst cerības, ka ar atmodas nākšanu ļaudīm būs vieglāk atgriezties. Šaurie vārti atmodas laikā nekļūst platāki. Ieeja Debesu valstībā nav kolektīva, nav pūļa kustība. Debesu ceļš ir grūtas cīņas ceļš arī atmodas laikos. Ir jau diezgan daudz vieglu ienācēju arī citos, ne tikai atmodas laikos, bet tie ir viegli līdzskrējēji, kuri prieku nesagādā, jo drīzi nozūd. Dzīvību izglābt pa kādu vieglu, kaut vai atmodas ceļu, nozīme to pazaudēt. Nav arī ko cerēt, ka ar lielu, atgriezīgu cilvēku skaitu kā tautas kustību, iegūsim respektu pasaulē, ka mūsu kustība kļūs tik liela, ka pret to neviens neko nespēs darīt. Dieva ļaudis tādu stāvokli nekad neaizsniegs, kamēr savu nolikto laiku virs zemes valdīs "šīs pasaules kungs"... Ja mēs uzvaram pasauli, tad to uzvaram caur ticību, kas mūs pavada visos laikos, un dod uzvaru visos laikos, ne tikai atmodas laikā vien. Uz dzīvību neviena viegla ceļa nav. Tādēļ mūsu cerībām un lūgšanām pēc atmodas ir jābūt bez maldīgām ilūzijām. 

Tomēr jāsaka, ka atmoda ir tik vērta, ka pēc tās jāmeklē. Tas jādara tādēļ, ka tā ir palīgs jo gaiši rādīt ceļu pazudušiem uz dzīvību. Tā var mums, ticīgiem, gaismot staigājamo ceļu, pielikt klāt savu audzinošo daļu un gatavot mūžībai. Atmoda ir Dieva dots palīgs. Prātīgi ļaudis visā pasaule to meklē. Mūsu grūtie jautājumi par jaunatni, darbinieku trūkumu, evaņģelizācijas grūtībām un draudžu problēmām var rast atbildes, ja mūsu grūtajā ceļā nāk klāt Dieva žēlastība, Debesu lietus, atmoda. Bet kā lai dabūjam atmodu? 

Pie šī jautājuma esam pagātnē diezgan daudz mācījušies, un ne bez Dieva ziņas. Zinām, ka meklēt atmodu pa nepareiziem ceļiem, ir veltīgas pūles. Piedzīvojam, ka cilvēku gudrība, plāni un receptes atmodu neiedod. To nevar ievest no ārzemēm. To nevar pagatavot pašu darbnīcās kā jaunu mēbeli pēc veciem modeļiem. Var izmēģināt, cerībā ko skaistu panākt, bet neizdodas.

Reklāma to neatnes. Nepalīdz bārt un rāt draudzes. Nepalīdz tiesāt un sodīt darbiniekus. Ja visi vainīgie savu tiesu dabūtu, atmoda neatnāktu. Izklāstīt garīgā darba kļūdas, neveiksmes un nepilnības, visas vainas, tas neiedod atmodu. Nepalīdz slavēt un runāt par darbiniekiem, kas pašu zemē vai citās zemēs ir darījuši varenus darbus. Tādā veidā atmoda neatnāk. Nekur tālu netiekam, ja šaubāmies par savu brāļu dievbijību un garīgumu. Ar to neviens vēl nav atnesis atmodu. Var samainīt mācītājus, bet atmodas nav. Ir izmēģināts dibināt jaunas, vienprātīgākās un garīgākas draudzes, bet arī šīs pūles ir veltīgas.

Atmodas nāk un iet, sekodamas augstākiem likumiem. Tas ir labi. Nebūtu labi, ja atmodu varētu radīt patmīlīgas, partejiskas lūgšanas. Tad varētu domāt, ka Dievs ir partejisks. Ja cilvēku trokšņi varētu atsaukt lietu, kam tad vēl vajadzētu klausīties, ko Dievs runā? Un ja atmodas varētu vadīt pēc baznīcu un savienību, vai mazu un slepenu grupiņu plāniem, kur tad paliktu Dieva valdīšana? No pagātnes mācāmies, ka Dievs neliek vēra mūsu dārziņus un to žogus. Viņš liek savai saulei spīdēt pār labiem un ļauniem, lietum līt pār taisniem un netaisniem. Mums jāsaprot, ka Viņa audzināšanas un rīcības princips pie cilvēku bērniem ir žēlastība. Viņa vējš pūš kur gribēdams. Mēs nezinām, no kurienes tas nāk un kurp iet. Ir pazemīgi jāatzīstas, ka Dieva plāni nav mūsu rokā. Bet tas mums nedod tiesības palikt bezdarbībā. Un mums ir kādas nojautas, kā tikt atmodai tuvāk.

Mēs esam dzirdējuši par tukšam telpām izplatījuma. Daba cenšas tās piepildīt un vēji dodoties šo tukšumu virziena. Varam ticēt, ka Dieva Gars dara tāpat. Nav jau velti rakstīti vārdi par piepildījumu garā nabagiem, par palīdzību tiem, kas ir izsalkuši un izslāpuši. Lai apsolījumi piepildītos, mums jākļūst garā nabagiem un jāatmet katra doma sevi augstu novērtēt. Bet vai nav tā: redz, kā mēs protam runāt, dziedat, sludināt, lūgt un panākt slimo dziedināšanu, mums ir garīgi spēki. Neatpestītie svešinieki lai pabrīnās par mums. Bet tikai uzarta, irdināta un tīri izstrādāta siržu zeme nes simtkārtīgus augļus. Tāda nav ērkšķu un dadžu pieaugusi un vaļā palaista atmata. Var līt lietus un spīdēt saule, tādā nekas labs neizaugs.

Mums nav svešs Jēzus teiktais likums par kviešu graudu, kas zināmos apstākļos paliek viens pats, un tikai zemē iekritis un apmiris nes daudz augļu. Atmodas laiks ir auglības laiks. Bet kuram no mums ir drosme piekrist Dieva rīkojumam par iekrišanu zemē un miršanu? Dažs jautās: ko tas nozīmē? Tas var nozīmēt to, ka Dievam priekš tevis ir kāds plāns, kas nepavisam nesaskan ar tavējo. Un ka Dievs var būt tev paredzējis vietu tai melnajā zemē, kura tev nepatīk. Ka tev ir kāds uzdevums būt derīgam tavā paša draudzē, vai evaņģelizācijā, pārplēst savu izolācijas sēnalu un laist saknes zemē, lai tava vieta tīrumā nepaliek tukša. Apmiršana nozīme, ka tu noliktā vietā iesakņosies un augsi, vienalga, vai pār tevi gaudos ziemas vēji, vai pavasara un rudens aukas. Ka tavas saknes turēsies sasalušā zemē tikpat stipri kā siltajā. Ka tu ar savu zaļumu, ko tu, lēnām augdams, un no melnās zemes sūkdams, mantojis, iepriecināsi Dievu un cilvēkus. Ir jāmirst un jāatjaunojas. Tas ir grūti un sāpīgi, aizliegt savas iekāres un tieksmes, lai padotos Dieva nodomam. Bet tādā veidā nes daudz augļu. Un ja nav tādu stādu, kas kā sēkla ir apmiruši un iesakņojušies Dieva tīrumā, tad, arī atmodas lietum līstot, aug tikai nezāles vien... 

Lūdziet, tad jums taps dots! Šis ir drošs padoms. Bet kādēļ tad lūdz un nedabū? Vai tur kādi citi ir vainīgi? Nē! Jēkabs par šiem piedzīvojumiem raksta tā: "Jūs lūdzat un nedabūjat." Tieši tā kā mēs! Kādēļ? "Jūs lūdzat, lai kārībās aprītu." Jēk. 4:2-3. Ak, kauns! Lūgšana tātad nav vis tāds līdzeklis, ar ko panākt visu, kas vien ienāk prātā. Lūdzējam ir jābūt Dievam patīkamam. Bez ilūzijām: var lūgt cik grib pēc atmodas un nedabūt. Lūdzējam ir jātop pārveidotam. Kā tas var notikt, Jēkabs turpat pasaka: Dievs lepniem turas pretī, bet pazemīgiem dod žēlastību. Ir skaidri pateikts tas, ka atmodu var dabūt pazemīgie. Patiesi pazemīgie, nevis tādi kas tikai izliekas... 

Nu varam jautāt: vīri, brāļi, ko lai darām? Mums jau skaidri un gaiši jāatzīstas, ka mūsu stāvoklis nav spožs un priekšzīmīgs. Mēs to par teicamu nesaucam. Mēs meklējam dziļāku, patiesāku, svētāku dzīvi. Bet to meklēdami, nedomājam, ka klausīsim katram gudriniekam, kas māca bez Svēto Rakstu pamata. To, kas neīsts, nekad par īstu nesauksim. Visi pielabināšanas mēģinājumi būs veltīgi. Mēs turam prātā atmodu un lūdzam pēc tās. Bet pirms to darām, mēs gribam izcīnīt uzvaru pār visu to mazisko, patmīlīgo, šauri sektantisko partijas garu, kas pagātnē un vēl tagad mūs visai apstāj. Mēs zinām, ka ja arī mēs nepiedzīvotu plašāku atmodu, mēs Dievam nebūsim mazvērtīgāki. Tas nebūs šķērslis ieiešanai Kristus mūžīgā valstībā. Dievs pēdējos - tos, kas nāk no svētību nepiemeklētiem zemes galiem, zina Savā valstībā nosēdināt blakus Ābrahāmam, Īzakam un Jēkabam. Viņš pazīst mūsu apstākļus un mūsu sirdis. Lai tās ir šķīstas!

Atmodas nāk un iet, bet ticīgo draudzes paliek. Draudze ir Kristus nams, ko Viņš pats ceļ un uztur. Šai izpratnē atmodām paliek otrās šķiras loma. Draudze ir augstāka par atmodām. Bet atmoda var nest svētību draudzei. Tādēļ lai gaidām atmodu draudzes labā un nepametam draudzi atmodas labā.

Lai mums ir īsta un godīga atmodas interese. Mūsu zemei tādas vajag. Ceram, ka Dievs to sūtīs. Un lai mums, latviešiem, arī krīt kaut druskas no šī galda. Bet tās satvers tikai tie, kuri ies gara nabadzības, apmiršanas un svētuma ceļu. 


Andrejs Ceruks, rakstu krājums “Jo mēs dzīvojam ticībā, ne skatīšanā”, 39-42.lpp, 
Nr 21. Pārdomas par atmodu 
Skenēja un sagatavoja: Verners Šteinbergs 2023-05 
Vikipēdijas raksts: Andrejs Ceruks