APDRAUDĒTAIS KRISTIETIS - 7.nod. APSĒSTĪBAS CĒLOŅI UN PAZĪMES

Apdraudētais kristietis -

7. nodaļa 

Apsēstības cēloņi un pazīmes   

APSĒSTĪBAS PAMATS UN PAZĪMES

 

VII. nodaļa.

APSĒSTĪBAS CĒLOŅI UN SIMPTOMI.

 

131

Daudz un dažādi cēloņi, kas padara pievilšanu un apsēstību caur ļauniem gariem iespējamu, tika apskatīti 5. nodaļā dotās tabulas 2. ailē. Starp ticīgiem un dēmoniem ir iespējama satiksme, arī ja tiem vēl nav iedota uzturēšanās vieta, bet katrā ziņā viņi nevar dvēseles un miesas spējām pieskarties, pirms tie nav ieeju pie cilvēka ieguvuši. Sātanam bija vara tuksnesī ar Kungu Jēzu satikties, jo viņš Kungu uzrunāja un Viņš tam atbildēja, bet tomēr vēlāk Kungs Jēzus pats saka (Jāņa ev. 15:30), ka arī ja šīs pasaules valdnieks pie Viņa nāktu, viņš neko pie Viņa neatrastu.

Tāpat velns satikās ar Ievu, kura bija nevainības stāvoklī. Tāpēc tas vēl nav pierādījums pievilšanai un grēkam sirdī un dzīvē, ja sātanam ir iespēja ar kādu ticīgo stāties sakaros. Bet šādās attiecībās ir zināms stāvoklis, kas tikai tad iespējams, ja ar apsēstību ir darīšana. Tāpat pastāv arī atšķirība starp satiksmi un savienību - kopību. Satiksme notiek ar prātu, kuram ļaunie gari nodod savas domas, bet kopība tiek uzturēta ar cilvēku caur viņa jutekļiem, ar to, ka velni, pareizāk dēmoni uz viņa jūtām reaģē, atstājot savu iespaidu, kuru nodod miesai. Ar noteiktību var apgalvot, ka debešķīgas, apmierinošas un brīnišķas izjūtas miesā, caur garīgu izcelsmi arvien attiecināmas uz tumsības spēkiem, jo šie kopj miesu un nekas, kas patiesībā nāk no Dieva, nerada līdzīgu iespaidu, tāpat Viņš arī nekad ar savām atklāsmēm pie saviem atpestītiem neatbalstīs kādu baudkāri, pašapmierinātību dvēselē un miesā. Dieva darbība pie cilvēka ir vērsta tieši uz pretējo un tēmē uz to, lai cilvēku no visa tā attīrītu, kas jutekļus satrauc ,un grib panākt cilvēka visas būtnes norūdīšanu intensīvam dzīves darbam.

 

132

Ļauno garu miesīgo dziņu piesātināšana un apmierināšana pie cilvēka, agrāk vai vēlāk ir jāapmainās pretējā stāvoklī un tā patiesai dabai ir jāatklājas, tad ierodas pretīgas un atbaidošas jūtas, tur kur līdz tam laikam valdīja svētlaimes izjūtas, ticīgajam par izbailēm, kas līdz tam “miera viļņos” šūpojās, kuras tas turēja par dievišķām un tagad pārliecināts, ka pazaudējis Dieva klātnību un spēku. Nepatīkamas izjūtas var tieši tur, tajā pat vietā iestāties, kur līdz tam izpaudās patīkamas izjūtas.

 

Iemesls ļaunajiem gariem prātā

Visdažādāko rīcību sarakstu var piedēvēt ļauniem gariem, kuri iesākās ar “juceklīgām domām un uztverēm”. Domas, kuras nāk no paša sātana, atklāti sakot katrs Dieva bērns noraida tikko tas tās redz, bet ir tūkstošiem domu, kuras nāk cilvēkam negribot, jo tikai nedaudzi prot savu iztēles pasauli apvaldīt, un kā “satvert katru domu un darīt to paklausīgu Kristum.” (2.Korintiešiem 10:5 tulk. no Revised Version) Viens no galvenajiem dēmoniskās apsēstības simptomiem ir absolūta nespēja domu virzienu vai tēmu izmainīt, pat tad, ja to ļoti gribētu, smadzenes šķiet piebāztas un var tikai ar pūlēm un grūtībām strādāt, cilvēks ir bezspēcīgs kādu sevišķu iztēli nokratīt.

Galvenās spējas, kas pirmā kārtā viltus gariem ir atvērtas, ir prāts, it sevišķi, ja ticīgais nenoskārst lielo vajadzību “atjaunoties savā sirds prātā un garā” (Efez. 4:23), tāds to nav uztvēris un nezina, ka viņa prāts var tikt no tumsības varām iespaidots, arī pat tad, kad Dievs tā iekšējā svētnīcā darbojas. Arī ja iepriekš tam ir skaidrība par dažām izrīcībām, kādas tas pagājušā dzīves laikā devis ļauniem gariem, viņš maz ņems vērā, ka visas domas, kas no šīs pasaules dieva nāk un jutekļus apstulbina (2.Kor. 4:4, un Efez. 2:2), tam tā darbību atvieglina. Ir uzskati, kurus cilvēks var būt neapzināti pirms daudz gadiem sevī uzņēmis, teorijas, kuras nepārbaudījis, viņš sev piesavinājies, idejas, kuras nezin kā itkā viņam pielidoja, kāds teikums no laikraksta, kāds kaut kur uztverts vārds, šīs pasaules gudrības uztvere, kas viņu, pašam neapzinoties, iespaidoja, Rakstus sagrozot piedod nepareizu

 

133

nokrāsu un tā viņa prātu tieši atvērt ļauniem gariem.

 

Kā atpazīt ļaunā gara iespaidus uz prātu

Lai varētu iespējamo tumsības varu iejaukšanos konstatēt, vajadzētu ticīgajam to ņemt vērā, kādā veidā viņa domas rodas. Ja viņa domas strādā mierīgi, netraucēti un normāli, kā to acumirklīgais pienākums prasa, un pēkšņi viņā uzliesmo iedvesmas un priekšlikumi, kam nav nekas kopējs ar viņa nodarbības lietu, tad var būt, ka ienaidnieks atdarina cilvēka spēju darbību un viņam savus priekšnesumus mēģina uzspiest, it kā tas būtu paša domu iznākums.

Priekš ticīgā pastāv vēl šādas briesmas, ka viņš viegli sevi var ļaut maldināt caur paša smadzeņu vienlaicīgo darbību - jo tajā pat laikā ļaunais tam iztēlo ainas un vīzijas - domādams, ka viss izriet no paša personas iedomu spējas, jo tas tik izsmalcinātā veidā tiek izdarīts, ka nekas nenorāda uz pārdabisku vai kādu citu izcelsmes avotu, kā vien tīri cilvēcīgo. Daudzi ir domās, ka visam pārdabiskam jābūt acīs krītošam, brīnišķam vai baismīgam, bet ienaidnieka darbība ir tik ikdienišķa un dabīga, tā ka viņu pārāk bieži nepazīst. Garu pasaules parādības slēpj aiz sevis visas pēdas un tērpjas tādās formās, ka tās nevar pazīt. Rakstu liecība: “Visa pasaule ir nogrimusi ļaunumā”, ir tik patiesa, ka visa pasaule ļaunā (t.i. velna, sātana, vecās čūskas) priekšlikumus un norādījumus pieņem un tiem paklausa, kā dzīves visikdienišķākai un parastākai paša apsvērumu parādībai. Tumsības valstība ir visiem tiem tuvu un dabīga, kas stāv zem tumsības valstības valdnieka varas.

 

Pazīmes iespaidam uz prātu

Visdrošākais ir visam nenormālajam neuzticēties, lai kādā veidā vai formā tas arī neparādītos. Dievs nekad neiejauksies cilvēka dabisko spēju darbības kārtībā. Pēkšņa domu apstāšanās, dabiskā prāta darbības traucējumi vai pārtraukumi, pēkšņs atmiņas zudums utt. var norādīt uz ļauno garu iejaukšanos. Dēmoni, kuri kaut kādu dabīgu spēju dabūjuši savā varā, var šo spēju saistīt vai atlaist. Šī saistošā un atbrīvojošā vara dod skaidrību par daudzām neizprotamām svārstībām un neaprēķināmām darbībām, kuras kā “neizskaidrojamas” tiek nodotas aizmirstībai.

 

134

Vienu reizi saka “es varu” un tad atkal “es nevaru”, šādas lietas pieskaita pie nepastāvīga rakstura īpašībām vai kaut kam citam. Ticīgais var brīžiem pie savas rīcības tikt kavēts, tāpēc ka ienaidnieks to tur un kavē, jo tikko tas viņu atbrīvo, tam ir iespēja zināmas lietas darīt.

Citi, kas visu savu mūžu tiek kalpināti no “slimības gara” sevī apzinās tikai nespējas izjūtu, viņi arvien ir par daudz “noguruši” un tiem nav “dziņas”, nav “enerģijas” pildīt savus ikdienišķos dienas pienākumus un tomēr nav kāda noteikta slimība, vai cits kāds fizisks izskaidrojums minams, viņu hroniskajam vājumam un nevarībai. Pēkšņa nespēja sekot kādai sarunai, ko sauc par “gara prombūtni”, var teikt arī “izklaidība”, pie tam persona tiek spiesta traukties pakaļ kaut kādai domai, kas viņā pamodās, kādai ainai, kas tā fantāzijai tiek uzspiesta, tas viss norāda uz ļauno garu iejaukšanos - visupirms tas ir skubinājums, tad stipra dziņa viņu darbības simptomos - ja minētais citādi ir normālā veselības stāvoklī, un tā smadzenes nav slimas.

Piemēram, ja kādā reliģiskā sapulcē ļaudis it kā nevar kādu svarīgu dzīves patiesību uztvert, tad cik maz ir to, kas redz cauri “tumsības spēku valdnieka darbībai, kas valda gaisā”, un Vārda sēklu noņem (Mat. 13:19), pie tam viņš iztēlo priekšā klausītājiem citas lietas un tā saista viņu domas, tā ka viņi priekšnesumam nevar sekot, un neko sevī uzņemt un saprast.

“Tekstu” plūdi tiek domās izgāzti, cilvēkam to negribot, un nemeklējot, tie visu nomāc, ko runātājs saka, un aizved klausītāju tālu prom tālos sapņojumos, kuri šķiet tik “jauki” un “dievišķi”, bet kad sapulce nobeidzas, tie priekš viņa dzīves nav atstājuši nekādu nopietnu iespaidu. Ja šiem tēlojumu iespaidiem nododas, tad caur to tiek iedots pamatots iemesls ienaidniekam.

 

Divi veidi, caur kuriem ienaidnieks ievieto domas prātā

Lai cilvēkiem nodotu domas, ienaidniekam ir divējādas metodes: (1) caur tiešu savienošanos ar viņa prātu, un (2) netieši, caur uzbrukumiem viņa garam, kuram tas iedveš nevēlamas jūtas, tādas kā, piemēram, nepacietību caur uzbrukumiem, kas izraisa nepacietības domas,

 

135

kuram seko nepacietīgi vārdi. Ticīgajam ir tāda sajāta, ka viņš pastāvīgi tiek aizturēts caur kādu neredzamu kavēkli, jo ļaunie gari viņam vispirms dod norādījumu kādas darbības izvešanai un kad viņš to grib izdarīt, tad tie to tam kavē darīt un caur to pie viņa izraisa uzbudinājumu, kuru tas sev nevar izskaidrot. Nekas tam nepadodas, viņa dzīve tam šķiet sastāvoša no sīkām mocībām un adatu dūrieniem, kas pārsniedz tā nest spēju, caur ko iestājas sarūgtinājuma un neapmierinātības stāvoklis, pašam to negribot.

Bieži parādās neauglīga drudžaina darbība vai nerimstošs nemiers bez koncentrēšanās iespējas, piepūle dienā neļauj darbu paveikt un nakts sapņi nedod cerēto miega atspirdzinājumu pie visa tā, nekad ne acumirkli neiestājas atslābums. Ar ļaunu nodomu no dēmoniskiem gariem tiek radītas ciešanas, sarežģījumi, kavēkļi, neizdevības un dažādas grūtības, pie tam cilvēks visu to nesaprot un neatzīst kā neredzamās pasaules darbības sekas.

Ir ticīgie, kuriem to apkārtne un apstākļi varētu nodrošināt neaptumšotu dzīvi, tomēr tie tiek nomākti no briesmīgām rūpēm un ir reti brīvi no mokošām domām. Katra lieta tiem parādās pārspīlētā apgaismojumā, tāpēc ka prāta spēja un fantāzija ir sasaistīti. Skudru pūžņi kļūst par kalniem, viss ir izķēmots un izākstīts. Bieži nelaimīgie bīstas no saskares ar cilvēkiem, sarunas tiem sagādā ļoti lielas grūtības. Viņiem šķiet, ka parasta veida doma tos nodarbina, bet ja tā lieta garu pārvar, tad tā vairs nav domāšana vien, tāda “domāšana” daudzkārtīgi pārsniedz parasta cilvēka prāta darbības funkcijas:

 

		neatlaidīga domu perināšana
Domāšana:		raizes
		pašmocība

 

Depresijas cēloņi, atšķirībā no fiziski izskaidrojamiem stāvokļiem

Šeit ir apslēpts īstais nospiestības (depresijas) cēlonis, kuru piedzīvo daudzi ticīgie, atšķirībā no tīri fiziski izskaidrojamiem cēloņiem. Tāds melanholijas un nospiestības upuris ir pielaidis no ļauniem gariem iedvestas domas, līdz tā gribas spēks kļuva

 

136

nespējīgs tās nokratīt, tādā vaidā ienaidnieks ieguva pamatu zem savām kājām, ka viņš kā dzelzs skavās prata saturēt spējas, tā ka tās nevar brīvi darboties. Cilvēkam ir tāda izjūta it kā viņš atrastos iespiests skrūvspīlēs jeb nospiests zem smaga sloga, tā ka viņš nevar redzēt ne mazāko gaismas staru, ne viņu aptverošās lietas uztvert, ne savu prātu pielietot. Ļauniem gariem bieži izdodas tādus, kas tiem iedod vietu, nospiest miglā un tumsā. Viņi priecājas par saviem ļaunajiem darbiem un triumfē, ja viņi kādu dvēseli var saistīt un ieslodzīt cietumā.

Visi tie īstenībā ir “ienaidnieka spaidi” (Psalms 42:10) un gala iznākums uz raksturu izdarītiem uzbrukumiem, kurus varēja noraidīt, ja tie sākumā būtu pazīti.

Ir skaidrs, ka ienaidnieks izmanto katru garīgu nespēju, pārpūlēšanos un visus dvēseles defektus, bet ja personas, kam ir normāls veselības stāvoklis, un kas ar nekādu iemantotu vai iedzimtu gara slimību neslimo un tomēr nonāk zem “nospiestības”, tad tas attiecināms uz tumsības spēku iespaidu, kuriem pagātnē bija iedota iespēja darboties. Daudzus smadzeņu slimību cēloņus vajadzētu šajā gaismā aplūkot, vai tas, ko dažkārt uzskata par normālu, nav pārdabiskā veidā izcēlies.

 

Pamats ļaunajiem gariem caur nepareiziem priekšstatiem

Aplami uzskati par garīgām lietām dod ļauniem gariem daudz priekšrocības, tāpēc viņi tādus uzskatus pastāvīgi centīsies ticīgo prātos veicināt, lai tie būtu gatavi izlietošanai vēlākos gadījumos. Priekš ļaunajiem gariem sevišķi ražens darba lauks ir Dieva darbības veida atdarinājumi, “vasaras svētku spēkā” dot “atmodas” utt., ka Dievs “šalc” kā vējš pāri kādai sapulcei un to iekustina, kā vējš labības lauku iekustina, un ka Viņš nonāk uz cilvēka fizisko būtni un nevis darbojās garā no iekšas.

Šādas “domas”, kas ticīgajam tiek dotas no jebkāda neskaidra virziena, atradīs ātrāku ieeju, ja pasīvāks ir prāts, un šo pasivitāti radīt ir pievīlēja dedzīgākā cenšanās, kā tas jau tikai teikts (4. nodaļā), jo tikai tad viņš var sava upura gribu paņemt savā varā. Tā Kunga vārdi Mateja ev. 13:23, ka tas, kas “vārdu

 

137

dzird un saprot”, tad arī nes augļus, tas norāda uz to, ka prāts ir orgāns, caur kuru Dieva patiesībai cilvēks jāsasniedz, lai to mantotu un pievestu Dievam apzinātai, priecīgai sadarbībai cilvēka gribai ar Dieva gribu. Tāpat sātanam stāv ceļā mūsu prāts, kad viņš kaļ savas viltus plānus, lai mūs novesta savā varā. Viņš zina, ka tam ticīgā prāts ir jānoved bezdarbībā, lai viņa centieni gūtu panākumus, un viņš to mēģina sasniegt ar viltību vai uzbrukumiem. Galvenais melis to zina ļoti labi, ka visas viltus garu “mācības”, kas top pavadītas no pārdabiskām zīmēm visdrošāk atradīs atbalsi un tiks pieņemtas, ja ticīgā prāts tiks izslēgts, tad viņš vairs nepārbaudīs, neizsvērs un uzmanīgi neizmeklēs, ko tā mācība aptver un kurp beigu posmā tā noved.

 

Ķermeņa pasivitāte kā prāta pasivitātes sekas

Ķermeņa pasivitāte (salīdzini 4. nod.) ir stāvoklis, kas seko garīgo spēju pasivitātei, jo kad kāda atdzīvinoša iedarbība caur dvēseles spējām uz miesīgo organismu izbeidzas, tad pie pēdējā viss svaigums un kustīgums tiek apspiests. “Sapņojošā” un pasīvā dvēsele atspoguļojās savā nedzīvā gaitā un visas būtnes smagumā. Tas viss dod ļauniem gariem vairāk iespēju dabūt varu pār šo būtni. Spējas snauž bezdarbībā, trūkst doma koncentrācija spriest spējā, parādās nepatika lietām pamatīgi izsekot. Ticīgais pamazām pazaudē spēka par kaut ko izšķirties un kļūst arvien vairāk par spēļu bumbiņu citu lēmumiem, uzskatot to par Dievu, kas priekš viņa caur “brīnišķiem apstākļiem” izvēlas un rīkojas. Tā viņš ļauj sevi bez paša gribas dzīt, vai viņam ir ierosinājumu pilna dvēseles dziņa, bez kāda noteikta dzīves plāna.

Dievs nekad neizvēlas cilvēka vietā, jo tad cilvēks kļūtu par automātu. Viņš arī cilvēka vietā neizlemj. Dievs izvēlas gan mūžīgu mantojumu priekš saviem bērniem, bet pat šī Dieva izvēle priekš cilvēka var tikai tad tapt sasniegta, kad cilvēks to grib satvert.

 

Pasīva padošanās apkārtējai videi

Tāpēc katra pasīva padošanās apkārtnei vai kā cilvēki to tik labprāt sauc “augstākai varai”,

 

138

nav nekas cits, kā dēmonu tieša izaicināšana gribēt un izlemt pieviltā cilvēka vietā, jo viņi ir “pasaules kungi” un kāri satver katru izdevību izmantot kādu pasīvas gribas prātu. Tā cilvēks tiek pievilts, domādams, ka viņš nododas “neizprotamam Dieva prātam”.

Šādā veidā labākie kristieši var krist par upuri citu ļaužu grēkiem, baidīdamies “ļaunumam pretī stāties”, vai kā viņi to sauc - “būt Dievam nepaklausīgiem”, kamēr viņi to nesaprot, ka jānostājas Dieva pusē pret grēku un sātanu un Dieva spēkā šīs pasaules garu savā apkārtnē jāuzvar (Ebr. 12:4 un 1.Tim. 5:20). Dievs cilvēkam devis gribu, izvēlēties spēju un balsi, un visa Viņa nodomātā darbība pie atpestītā ir šis verdzībai pakļautās spējas novest atpakaļ tādā stāvoklī, kur tas brīvi var izlemt par visu labo un pret ļauno, par Dievu un pret sātanu. Bet visa velna cenšanās ir gribu, un līdz ar to pašu cilvēku, novest atpakaļ verdzībā, lai viņš būtu pasīvs, neko nenojaušošs vergs pasaules tumsības valdnieka apkārtnē un no jauna (neapzināti) kļūtu sātana - šīs pasaules dieva padotais, kas valda ar savu ļauno garu hierarhiju.

Ticīgā darbi, kuru velns atkal varēja sagūstīt, ir ienaidnieka viltību un nepazīto darbību sekas. Gandrīz ar aklu padotību tiek darītas lietas un izrunāti vārdi vai caur uzspiestu dziņu vai pēkšņā, juceklīgā, pretrunīgā jūtu uzplūdumā, bieži cilvēkam savu izdarību sekas neizvērtējot. Veci, sen nolikti ieradumi no jauna parādās, grēki, kuri kādreiz bija uzvarēti, atkal iegūst varu.

 

III. kolona. Vietas, kur ļaunie gari ieiet

Ļauno garu iebrukumu vietas izklāstītas mūsu saraksta III. ailē. Šis saraksts ir ļoti īss, par cik visi viņu tālāk izplatītie iespaidu novadi ir sakopoti trīs vārdos: gars, dvēsele un ķermenis. Viņi slēpjas cilvēka organisma iekšējā celtnē, citi pirmā kārtā iedarbojas ar varu uz ķermeņa iekāres funkcijām, citi uz dvēseli un citi atkal uz garu (ir apsēstība, kas garu neskar).

 

139

Dēmoni ķermenī visupirms ieperinās mugurkaula smadzenēs un nervu centros, lai no turienes varētu pārvaldīt visu būtni - sākot no gangliju sistēmas (nervu mezgliem) iekšējos orgānos, no kurienes tie ietekmē jūtu un jutekļu dzīvi, kā arī visus orgānus, kas ar tiem ir savienoti, līdz cerebrālajam nervu centram (lielo smadzeņu nerviem) galvā, acīs, ausīs, kaklā, žokļos, mēlē, sejas muskuļos, un maigajos smadzeņu nervu audos.

 

IV. kolona. Ļauno garu klātbūtnes pazīmes

Ja ļauni gari ir kādā ticīgajā varējuši ieiet, tad to klātbūtnes pazīmes (simptomi) būs atbilstošas apsēstības pakāpei un būs atkarīgas no tā, kādās vietās iebrucēji mitinās, vai dziļi cilvēka iekšējā būtnē jeb tā raksturā un tādos orgānos, kuri acīm redzami ir iesaistīti.

Daudzi no šiem simptomiem tika jau iepriekšējās nodaļās apskatīti, it īpaši tematos “Pasivitāte - galvenais cēlonis apsēstībai” (4.nod.) un “Dievišķu lietu viltošana” (6.nod.), kuri vairs nav jāatkārto.

Šeit tikai vajadzīgs pārrunāt par pilnīgi apsēstas dvēseles dažām akūtām un raksturīgām pazīmēm, pēc tam, kad pilnīga nodošanās viltus gariem ir sasniegusi savu augstāko pakāpi un kad viss ārējais cilvēks, visās savas būtnes daļās stāv atvērts viņu iespaidam. Tāpēc nekad nedrīkst atstāt neievērotu, ka (1) visi šie simptomi var pastāvēt tik izsmalcinātā veidā, ka viņus ar grūtībām var atšķirt no dabīgām parādībām, (2) ka viņi bieži tajā miesas daļā parādās, kurā dēmoni mājo un (3) ka viņi var rasties un atkal pāriet caur dažādiem cēloņiem, pašam pieviltajam to NEAPZINOTIES (skat. Apsēstā cilvēka dubultā personība. 5.nod.).

 

Spilgtas prāta un ķermeņa “apsēstības” raksturīgās pazīmes

Ja apsēstība parādās sevišķi izteiktā veidā, tad šie iebrucēji pārvalda visu ārējo cilvēku un lieto, vai kavē runas orgānu normālo darbību, mēles, žokļu, acu, ausu, deguna, garšas, muskuļu, roku un kāju, kas bieži neapzināti un negribot izdara dažādas kustības. Viņi iesaista galvu, groza to kā grib, un iespaido visas piecas sajūtas, kuras ir zināšanu kanāli prātam. Viņi cenšas šo jutekļu aso darbības spēju kavēt, lai savus upurus varēta labāk pārvaldīt, un ja tas tiem ir izdevies, tad rodas lielākas vai mazākas grūtības visām spējām un sajūtām ļaut normālā veidā darboties.

 

140

Traucēti balss orgāni

Ja ļaunie gari skāruši runas orgānus, tad tie var pie viņu darbības iejaukties, priekšā lasot, dziedot, runājot, vai lūdzot. Izruna var būt apgrūtināta un juceklīga, par lēnu vai par ātru, vārdi var viens otrā jaukties un iespaidu mainīt. Uzsvars var būt nepareizs, mainīties, likts uz nepareizas vietas, jo ja cilvēkam šādas lietas nav vairs savā varā, tad tas norāda uz apsēstību, tāpat kā negribēts un neaprēķināts patoss (kaisle, jūtu saviļņojums).

Pārdabiskās varas, kas iespaido pasīvās domāšanas spējas, sajauc teikumus, vispirms galvā un tad uz mēles, traucē uztvert prātam skaidru domu un paralizē atmiņu. Iekšķīgi rodas vārdi un atkal pazūd pirms tie varēja tikt izrunāti, vai runātājam domas lielā mērā ar varu tiek uzspiestas, ka runas orgāni liela domu pieplūduma dēļ tās atstāj neizrunātas. Tādu priekšnesumu tad nav viegli klausīties, mēle strādā neatkarīgi no cilvēka gara un gribas, lietas tiek izrunātas par kādām tas pats nekad nav domājis un dažreiz viņš izrunā tieši pretējo tam, ko bija iecerējis runāt. Bieži viņš ir pats izbrīnījies, ka vēlāk viņam paša izteicienus atgādina.

 

Kristiešu pārspīlēts runīgums

Daudz parādības pie patiesiem Dieva bērniem - par kuriem saka, ka viņi ir runīgi, pļāpīgi un savas mēles lietošanā neapzinīgi - var attiecināt uz tādiem cēloņiem, jo daudzi, kas izrādās pilnīgi nevaldāmi mēlnesībā, ļaunā aprunāšanā, pavisam neapzinās savu rīcību, un viņi nav spējīgi savu nožēlojamo rīcību atstāt. Ļauni gari “ieguvuši” viņu runas orgānus savā varā vai tiešām pārvalda mēli caur pasīvo prāta kanālu.

Tāds gadījums var arī būt pie reliģiskiem runātājiem, kas pārmērīgus vārdu plūdus no sevis izdod, nesavaldīgi pārsteidzās vai runā bez koncentrācijas un patiesas domu gaitas, aprautos teikumos. Pat svētrunas no kanceles var tapt iespaidotas caur tādām darbībām, jo ļaunie gari nebīstas no vārdu sludināšanas, kas nepasludina Kristus vietniecisko upuri un nenotiek Svētā Gara spēkā.

 

141

Ļaunu garu iespaidota balss

Runas orgāni cieš no pārdabisku varu uzbrukumiem vairāk nekā vairums cilvēku to nojauš. Ja dēmoni kāda cilvēka garu ir skāruši, tad tas bieži izpaudīsies viņa balss skaņā caur cietu metālisku skaņu vai rupju aizsmakumu. Dažos gadījumos būs arī iedarbība atmosfērā novērojama, ja tā būtu ļoti stipri piesātināta no tumsības spēkiem un tie apspiež maigās, ļoti viegli iekairināmas balseņu stīgas.

Sātanisko ietekmju sfērai pieder arī viltotā ''mēlēs runāšana” un “brīnišķā dziedāšana”, kura dabūjusi nosaukumu “debesu mūzika” šīs izpausmes pārdabiskās izcelsmes dēļ, jo tā dziedātāja dabiskās spējas daudzkārt pārspēj.

Tur kur ir nepārprotama apsēstība, ļauni gari var arī balsij tādā veidā uzbrukt, it kā tas parādītos kā miesīgs vājums ar pilnīgi dabisku nokrāsu. Piemēram, kāds vīrs dzied ļoti spēcīgi ar svinīgi skaidru balsi, tad pamazām iestājas vājums kakla muskuļos un sākas sauss klepus ar acu asarošanu. Dziedāšana izbeidzas, acu skats vairs nespēj uz notīm koncentrēties, un smaguma sajūta pārņem kaklu un mugurkaulu, vīrs turpina pavadījumu spēlēt tālāk, bet bez gara dzīvības un svaiguma, tad vīlies viņš pārtrauc spēli izmisis un mazdūšīgs visu uzveldams “elpas trūkumam'' vai “fiziskai piepūlei”, bet tā nav nekas cits, kā viņā mājojošo ļauno garu manifestācija.

 

Traucējumi galvā

Citas ļauno garu iedarbības galvā ir negribētas žokļu kustības, sejas vaibstu izķēmošana, piemēram, pie smaidīšanas tas notiek nepiemērotos brīžos un no pašas personas netiek pavisam ievērots. No šiem cēloņiem rodas zināms mehānisks smaids, sejas muskuļi šķiet it kā no gumijas vai sastingums sejā ir tāds, ka tā izskatās cieta un nežēlīga, sakaltusi, izmisusi vai sagrauzta.

Dēmoniskai apsēstībai ir liels iespaids uz sejas izteiksmi un bieži to pārvērš tādā veidā, kas apzīmētās personas īstajam raksturam ir pilnīgi svešs un pretējs. Dažas šāda veida velnišķas iedarbības ir brīnišķas un pievilcīgas vai atbaidošas un pretīgas. Piemēram, negribēta nosarkšana, nešķīsts skats vai eņģelim līdzīga

 

142

seja ar apburošu, valdzinošu skaistumu vai mīlīgu smaidu slavas mirdzumā. Tas viss var pēkšņi pārmainīties stingros, nepielūdzamos, izķēmotos sejas vaibstos ar sakniebtām lūpām, izvagota pieri, it kā pirms vētras parādoties tumšam mākonim.

Caur dzīvības spēku izsmelšanu, kas ir dēmoniskās nospiestības sekas, iekrīt deniņi, priekšlaicīgi nosirmo mati, pie pēkšņām iebrucēju lēkmēm, starp citu, nonāk pie elpas trūkuma, ožas zaudēšanas, saspiestiem deguna spārniem, noslāpšanas pazīmēm un troksni galvā.

 

Traucējumi ar acīm

Nekas netiek tik stipri traucēts galvas nervu (lielo smadzeņu) sistēmā, kā tieši redzes nervi, jo ir tādi acu pasivitātes gadījumi, ka ļaunie gari tās pēc patikas var kustināt, un piespiest lietas redzēt arī bez viņas gribas piedalīšanās. Pie lasīšanas nonāk tik tālu, ka acis iespiestos vārdus redz un lapas puses ātri pārlido, bet prātu nesasniedz un neatstāj nekādu iespaidu uz atmiņu. Pie apsēstības ir no svara novērot, vai acis tiek no prāta pārvaldītas, jeb tās neatkarīgi no prāta apkārt maldās. Ja persona sarunas laikā ar citu personu ļauj savam skatam neapzināti apkārt maldīties vai blenž uz augšu un leju vai kaut kur tālumā, bieži pat nepiedienīgā un nepieklājīgā veidā, tad gandrīz vienmēr ir ļauni gari iesaistīti.

Visskaidrāk dēmonu ietekmi var atpazīt pēc acīm, kad upuris, pats to negribot, tik cieši fiksē priekšmetus, biežāki cilvēkus pašus, ka top attīstīti mediāli priekšnosacījumi. Visbīstamākais ir sastindzis skatiens cita cilvēka sejā, kas noved attiecībā pret to mediālā stāvoklī. Katrai šajā virzienā vērstai piespiedu dziņai vajag tūdaļ izrādīt pretestību.

It sevišķi sapulcēs, kur darbojas pārdabiski spēki, ir jāizvairās runātāju nepārtraukti uzlūkot, ja tas smadzeņu darbību iemidzina un noved pie apātiska stāvokļa jeb veicina tādu stāvokli, un tas dod ļauniem gariem varu. Tāpat arī sludinātājam no savas puses nevajadzētu klausītājus cieši uzlūkot, tos fiksējot, un ļaujot spēkiem iedarboties, lai ietekmētu tos ar varu un tādējādi kavētu sapratīgu prāta atvērtību vārdiem, kas tiek izrunāti.

 

143

 

Stipras apsēstības gadījumā traucējumi ar acīm ir ļoti raksturīgi

Tur, kur sastopama smaga, pilnīgi attīstīta apsēstība, tiek acis stingri iesaistītas. Tās tiek piespiestas ļaunas un sliktas lietas redzēt, pati persona cieš līdzi no tā un kļūst nemierīga un viegli aizvainojama. Viņa neko un nevienu vairs nevar mierīgi uzlūkot, lai neuznāktu kāda “lēkme”. Bieži upuris šādu uzbrukumu gadījumos citu acīs var izskatīties vainīgs, lai gan tam nav pamata.

Ir divu veidu uzmanības koncentrēšana: (1) fiziskā, caur acīm un (2) prāta (mentālā), caur prāta redzi (redzējumu, vīziju). Cilvēks pats darbojas jebkuras ķermeņa darbības laikā, bet prāta un gribas koncentrēšana norisinās ikvienas viņa rīcības fonā. Redzējumi (vīzijas) var būt fiziskas, prāta (mentālas) vai garīgas. (Piezīme: skat. 5. un 6. nodaļā) Fiziskajā redzējumā vajadzīgas ir acis, mentālajā redzējumā vajadzīgas prāta acis, un garīgajā redzējumā vajadzīgs garīgā cilvēka iekšējais redzējums.

Dažreiz miesas acīs tiek attēlotas dabiskas vai pārdabiskas vīzijas, jeb viss izskatās citādi, kā tas patiesībā ir. Rodas iespaidi, kuriem nav nekāda pamata, piemēram, cilvēks ierauga pie debesīm krustu vai spīdekļus dažādās figūrās un variācijās utt. Viņš apgalvo, ka visas šīs lietas redz, un neapzinās, ka ļauni gari to visu iztēlo, lai viņu maldinātu.

Ar laiku tādas lietas, protams, acis pārpūlē, tā nonāk pie vispārēja vājuma izjūtas. Viss izskatās izplūdis un miglains. Var iestāties tuvredzība un nespēja mazus priekšmetus nekļūdīgi pazīt, caur to, ka katra acu skata koncentrāta fiksēšana uz noteiktu punktu ir savienota ar grūtībām un sāpēm. Cilvēks sūdzas par žilbinošu gaismu, nogurumu un redz melnus punktus savā priekšā, tie var būt tuvi vai tāli, mierīgi vai kustīgi. Visi šie simptomi var būt pilnīgi ķermeniskas dabas, ja tie nebūtu biežas pavadošas parādības pārdabiskām lietām.

 

Traucētas ausis un dzirde

Kad dzirdes sistēma tiek caur apsēstību skārta, tad var iestāties pilnīgs kurlums caur to, ka kāds gars ievietojas un mājo dzirdes orgānu nervu sistēmā, vai arī kaite ir mazāk izteikta, un cilvēks nevar visu dzirdēt un uztvert. Dažreiz viņš nav spējīgs kādu citu uzmanīgi uzklausīt tāpēc, ka viņš tajā pat laikā klausās uz balsi savā iekšienē, caur ko rodas pārpratumi un nepareiza izprašana pie visskaidrākās un saprotamākās izrunas. Viņš izrāda nemieru un nepacietību, kad pārrunas galu nevar sagaidīt tādēļ, ka vienlaikus tumsības varu iebrucēji savas iztēles viņa fantāzijai uzspiež un caur to viņa uzmanību saista. Apsēstajam ir tāda izjūta, ka viņš dubultoti dzird no iekšienes un no ārienes vienā un tajā pašā laikā.

 

144

Viņi var arī pūlēties uz iekšējiem mudinājumiem un dziņām klausīties, tajā pat laikā, kad jāklausās uz lasīšanu, dziedāšanu vai runu, bet tas ir grūti. Pret ārējiem trokšņu iespaidiem, pastāvīgās dūkoņas dēļ ausīs, tās arī notrulinās, kas skan pāri visam pārējam un liek cilvēkam būt it kā gara prombūtnē. Šādu cilvēku ir nepieciešams atbrīvot no klausīšanās uz balsīm savā iekšienē, pirms tas kļūst brīvs, lai klausītos dabīgas lietas.

xxxxxxxx

Tie ļaunie gari, kas iespaido dzirdes nervus, ļauj arī ārējiem trokšņiem izlikties pārspīlētiem un mokošiem, lai izsauktu juteklību un sajukumu, vai arī viņi paši rada visādus trokšņus. Cilvēks dzird apģērba šalkas, balsis, pērkona grāvienus utt., visu to neviens cits no apkārt esošiem nedzird.

 

Ļauno garu runāšanas “dūkoņa”

Šī nepārtrauktā “dūkoņa” ausīs padara attiecīgo personu sevī noslēgtu, viņa neapzināti krata galvu, it kā gribētu no kaut kā atbrīvoties. Brīžiem troksnis ir tik apdullinošs, ka cilvēkam pašam ar sevi jārunā skaļā balsī, ja grib kaut ko skaidri uztvert, tāpat tam arī skaļā balsī jālasa, lai lasīto saprastu. Šo parādību dēļ tumsības spēki, caur postošo darbu, kuru tie paši veic, gūst varu pār jauniem dvēseles novadiem.

Tas viss izskaidrojams ar to, ka ticīgais neapzināti atdevis ļauniem gariem savas ausis, ļoti bieži domādams un pieņemdams balsi, kurai tas paklausa, par Dieva balsi, vai dzird pats savas domas. Sevišķi tas parādās tur, kur cilvēkam bija paradums uzklausīt “iekšēju balsi” un ņemt vērā “iekšējo”, tas dod ļauniem gariem iespēju ārējo dzirdi un uztveri priekš ārējām parādībām padarīt trulu, nejūtīgu. Līdzīgu iespaidu atstāj pastāvīga uzmanības pievēršana jūtām, iespaidiem un dvēseles dziņām, vienlaicīgi meklējot pēc balsīm, Bībeles vietām un “vēstījumiem''.

 

Ļauno garu runāšanas apraksts

Šāda veida ļauno garu balsis var aprakstīt sekojoši:

1. Viņas ir citādas, ne kā cilvēku balsis, kuras arvien skan skaidrāki un spēcīgāki ne kā garu balsis tādēļ, ka gariem nav dvaša. Tādēļ cilvēks var, ja viņš skaļi runā, dēmonu balsis pārspēt. Šāda iemesla dēļ cilvēks var arī Svētā Gara balsi nomākt, jo Viņš ir Gars un Viņa runa ir vienmēr cilvēka garā, vai arī caur sirdsapziņu.

 

145

2. Tā atgādina kādas personas “domāšanu” vai sarunu sevī, kad lapas netiek līdzi darbinātas un vārdi netiek izrunāti. Ja ļaunie gari runā uz “iekšējo dzirdi”, tad tas ir kā nepārtraukts vārdu juceklis, kuri, šķiet, ka nāk no paša domām. Un tomēr tas viss notiek bez cilvēka paša gribas, smadzeņu līdzdalības un nav arī personīgās vēlēšanās un uzskatu izpausme.

Ja tāda veida juceklīgu, apgrūtinošu un atbaidošu vai neatbilstošu vārdu jūklis cilvēka uzmanību nozīmīgā veidā nesaista un citi pienākumi to nodarbina, tad viņam būs tieksme skaļā balsī runāt, lai iekšējo rūkoņu pārvarētu, pašam nejūtot, ka to dara, un nezinot kāpēc to dara.

 

Skaļas balss neapzināta lietošana

Neapzināti viņš meklē caur savām paša ausīm kādu iespaidu uz sevi radīt, pastiprinot balsi, citādi viņa juceklīgā apziņa nevarētu teikto uzņemt un paturēt.

Ticīgajam nav sevī jāapzinās iekšēja dūkoņa, nav arī vajadzīga piepūle to pārkliegt, vai sev jautāt, kāpēc vajadzīgi skaļi vārdi, lai varētu pats savu domu uztvert. Bezapziņa ir dziļas apsēstības simptoms un tiek no ļauniem gariem izraisīta un kopta tāpēc, ka upura aklums par savu paša stāvokli viņu darbu tāpat atvieglina, kā nedzirdīga nakts sarga kurlums iebrucēju bandai atvieglo ielaušanos.

Tāpēc ticīgajam vajadzētu meklēt skaidrību par visu, kas attiecās uz pārdabisko pasauli, jo skaidrība ir tikpat vajadzīga un nepieciešama, kā atvērtas acis dabīgās dzīves lietu redzēšanai. Ja kāds ir akls priekš tā, kā viņš pats rīkojas un runā, domā un izturas un visam skatās pāri, neņemdams vērā neko, kas viņa apkārtnē ir uzkrītošs, un no otras puses sirgst ar “neapzinātu” pašpārliecinātību un pārspīlētu sevis pārvērtēšanu, tas tikai norāda un pierāda to, cik stipri un daudz ļauni gari var maldināt un ticīgos pievilt.

Dažas pazīmes pie cilvēkiem, kas saistīti ar pārdabisko balsu klausīšanos, var tikt aprakstītas kā:

 

146

1.  Grūtības mierīgi citus uzklausīt.

2.  Sejas muskuļu savilkšanās, piepūles dēļ, lai teikto varētu uztvert, saprast.

3. Smaguma izjūta un troksnis ausīs.

xxxxxxx

 

Mainīgas pazīmes

Ir vēl daudz citas pazīmes, lai izzinātu traucējumus nervu sistēmā caur ļauniem gariem. Ja viņi uzbrūk muskuļiem, tad tie paralizē roku darbību, kāju vai tikai pirkstu it kā tie tiktu saturēti, lai pēc tam atkal izdarītu negribētas un nesavaldītas kustības, kas dažreiz noved līdz krampjiem un izķēmotībām, vai citos gadījumos upuris pārmaiņus ir stiprs un nespēcīgs, šīs parādības seko viena otrai ļoti ātri. Caur apsēstību notiek arī daudz negadījumu, kurus mēdz apzīmēt par “Dieva piemeklējumiem”, pie šādiem cēloņiem pieskaitāmi neizprotami un bezatbildīgi darbi, kas neko citu nenozīmē, kā tumsības spēku darbu izdošanos, kuri meklē cilvēka samaitāšanu.

Tādos gadījumos viltīgie gari ar aprēķinu ir saviem upuriem prāta spējas padarījuši trulas. Spriest spēju novājināšana padara cilvēku aklu izdarīto soļu un seku novērtēšanai uz kādiem tie viņu pavedina. Prāta izslēgšana un izšķirt spējas nejūtamais zaudējums un neapvaldītā gribas darbība noved pie tā, ka prāts kritiskais momentos “atsakās” t.i. pēkšņi izbeidz darboties, kam sekas var būt ļoti tālu ejošas un liktenīgas. Jo bez visas šīs būtnes pasivitātes sātaniskie vēstneši kundzību pār savu upuru miesām nevar iegūt, pēc kā viņi tik karsti ilgojas.

xxxxxxxxxxx

 

Darbības ar ķermeni

Kādā veidā tumsības spēki ķermeni caur nervu sistēmu iespaido, var ļoti skaidri redzēt Svētajos Rakstos, bet ne vienu redzi mēs neatradīsim, ka Svētais Gars darbotos līdzīgā veidā. Nekur visos Apustuļu darbos netiek runāts par izmežģījumiem, izķēmojumiem, izkropļojumiem, konvulsijām, krampjiem vai citiem pārdabiska spēka iespaidiem uz cilvēka ķermeni, kas būtu pieminētas kā sekas piepildīšanai ar Svēto Garu. Bet mēs varam lasīt, ka ļaunie gari ķermeni plosa un savaino (Lūk. 9:39), noved pie izdilšanas (Marka 9:18) vai dod tam spēku (Marka 5:4). Viņi var novest cilvēku pie skaļas kliegšanas (Lūk. 9:39), padarīt viņu mēmu, izsaukt putojošu zobu griešanu,

 

147

pie zemes vai mest ugunī, lai to sadedzinātu, mest ūdenī, lai to noslīcinātu (Mat. 17:15).

Tādos krasos gadījumos apsēstību no gara slimības var tikai ar grūtībām atšķirt. Atšķirība pastāv šādā faktā, ka pie tīri dēmoniskas apsēstības prāta spēja nav sabojāta, lai gan prāts var būt pasīvs vai atsakās darboties, turpretī pie patiesi gara slimiem tas tā ir skarta, bet dēmoni visus psihiskos defektus izmanto savā labā un slimības aina pastiprina. Tā sauktie “vājprātīgie” ir bieži saprātīgāki, ne kā veseli cilvēki par viņiem domā, un viņu runām ir vairāk patiesība pamatā, ne kā vairums to pieņem un nojauš. Ko viņi redz, nebūt nav tikai maldu ainas, bet patiesas ļauno garu darbību parādības.

Tātad vajadzīgs ir izšķirt starp:

1. Gara slimību, bez sātaniska iespaida.

2. Tīru apsēstību, bez garīgiem traucējumiem.

3. Apsēstības un gara slimības sajaukumu.

Pirms kādu personu uzskata par vājprātīgu, vajadzētu vispirms arvien pārbaudīt, vai pārdabiskie elementi nav līdzi iejaukti. Gara slimība var attīstīties kā sekas no apsēstības, tāpat kā no dabīgiem cēloņiem, tad tā ir cilvēku spējām un mākslai nedziedināma.

Īsumā sakot, zem melu gara spēka iespaida cilvēks zaudē kontroli pār savu ķermeni, un šajā laikā, kad ienākušais gars izpauž sevi, viņš nav spējīgs atbildēt par savām darbībām.

Tie dēmoni, kas miesu apdzīvo un caur fiziskiem traucējumiem izpaužas, ir tāpat dažāda rakstura, kā tie, kas caur garīgām parādībām darbojās. Daži ir ļaunāki par citiem, kuri lēnīgāki uzstājās, kā “slimības gars” (Lūk. 13:11) vai neredzīgais un kurlais gars (Mat. 12:22). No minētiem Rakstu fragmentiem mēs redzam, ka bija apsēstības gadījumi, kuriem šķietami vajadzēja miesas dziedināšanu, bet Kunga Jēzus vārdi un darbi pierādīja, piemēram, ka sievietei, kura 18 gadus bija salīkusi un nevarēja “skatu pacelt” bija vajadzīga atbrīvošana un nevis ārstēšana. Saliekta mugura ir ķermeņa dēmoniskas apsēstības raksturīga pazīme.

 

Pravietiska ekstāze un iedvesma

Kādu citu ļauno garu darbību varētu nosaukt par “pravietisku ekstāzi” vai “inspirāciju”. Šāda veida bija tas zīlētājas gars, no kura ap. Pāvils atbrīvoja sievieti Filipos (Ap.d. 16:16-18).

 

148

Šādas klases dēmonu bīstamība ir lielāka caur to, ka viņu darbības parādības ir maldinoši līdzīgas Svētā Gara darbībai, tātad caur tiem vieglāk pievilties nekā no tiem, kas skar nervu sistēmu ķermenī. Pāvils raksta savā pirmajā vēstulē Korintiešiem, 12. un 14. nodaļā, lai ticīgie mācētu starp šiem abiem izšķirt. “Par garīgām dāvanām es negribu jums slēpt...”, viņš teica un turpina viņiem rādīt, kādas klātesošiem viltus gariem ir pazīšanas zīmes, pretēji Svētā Gara patiesiem augļiem. Dieva Gars ticīgajā arvien ir pastāvīgā harmonijā ar Viņa spēka darbību citos, bet sātaniskais gars rada šķelšanos un strīdus starp Kristus miesas locekļiem. Svētais Gars ir dievišķās vienotības cēlonis, un kā vienu tā otru tā darbība ved pie savstarpējas atzīšanas, bet sātaniskais gars rada jucekli un nekārtību. Vienprātība un šķelšanās ir divas svarīgas pazīšanās zīmes, vai kādā ticīgo sanāksmē pārdabiskais spēks iziet no Dieva vai sātana.

 

Ļauno garu lietotās atrunas, lai slēptu savu klātbūtni  

V. aile. Mums arī ļauno garu atrunas ir jāpakļauj pamatīgai pārbaudei, jo ļauni gari caur savām maldinošām atrunām grib savu klātbūtni paslēpt. Ja dēmons atradis atbalsta punktu ticīgā cilvēkā un tā spriest spēju aptumšojis tā, ka tā kritiskā spriest spēja izbeidzas, tad melu gars ar lielāko veiklību pievedīs visdažādākos iemeslus, kuriem viņa upurim to parādības būtu jāizskaidro. Ja smadzenes strādā ar grūtībām un cilvēks nevar domāt, tad tas tiek uzskatīts par “dabīgu” vai “iedzimtu” parādību. Tur kur visa nervu sistēma ir iesaistīta, tas tiek uzskatīts kā “slimība” vai “fizisks vājums” vai “pārpūlēšanās” vai pat (no Dieva sūtīts) “garīgs cēlonis”.

Pie šīm atrunām var gan arī atrasties mazs graudiņš patiesības, jo pievīlēji pielāgojās ar visrafinētāko viltību visādiem dabīgiem apstākļiem, temperamenta stāvoklim, vai traucējumiem miesas funkcijās, piemēram, ja notiek kaut kāds uzbrukums miesai vai dvēselei bez kādiem cēloņiem šajā sfērā. Dēmoniem ir vajadzīgas kaut kādas fiziskas vai dvēseles ciešanas, lai savu darbību aiz tām slēptu un tādēļ viņi uzmanīgi vēro pēc tādām lietām.

 

149

Tāpēc, ka cilvēks ir apsēsts, dēmoni var viņam uzbrukt, bet liek viņam ticēt, ka tas ir kādas citas personas netiešs uzbrukums, piemēram, kas izpaužas naidā. Cilvēks tiesā sevi pašu vai apsūdz kādu citu, vai kaut ko citu, tikai ne patieso cēloni tādēļ, lai tikai dēmons netiktu atklāts un izdzīts. Tāpēc ir svarīgi visas “atrunas” pamatīgi pārbaudīt un izmeklēt t.i. visas dzīves nesaprotamās parādības. Katra lieta būtu jāizmeklē līdz pašam pamatam, jo ja kaut kam piedēvē nepareizus cēloņus, tad līdz ar to ierāda ļauniem gariem jaunus novadus. Ticīgais var atņemt velnam iespēju darboties vienā vietā un tajā pat laikā to tam ierādīt citā vietā, ja viņš visu pamatīgi neizpēta, kas izliekas it kā izskaidrojums viņa stāvoklim.

Sekojošā tabula mums rāda apsēstības pieaugšanas turpināšanos, un kā maldīgi izskaidrojumi dod ienaidniekam jaunas iespējas jaunām darbībām.

1. Velns iegūst pieeju.

2. Tas noved pie apsēstības.

3. Tas, piemēram, izpaužas nervu raustīšanā.

4. Ļauni gari sagādā saviem upuriem maldīgus uzskatus par šīs raustīšanās cēloņiem, viņš tam tic un līdz ar to pieņem jaunus melus, kas dod pievīlējam jaunas priekšrocības.

Sakarā ar nupat izteikto vajadzētu arvien piegriezt vērību četriem sekojošiem punktiem.

1. Caur upura nezināšanu ir iespējamas ienaidnieka darbības, kas padara pievilšanu iespējamu.

2. Caur šādu nezināšanu attīstās apsēstība.

3. Kā apsēstības sekas, iestājas dēmoniskas darbības.

4. Šādu parādību nepareiza izskaidrojuma bīstamība.

Ļaunie gari meklē savu upuri tādā mērā ar citām lietām nodarbināt, ka pieviltais nenonāk tik tālu, lai atzītu nepieciešamību savai personiskai atbrīvošanai, Dieva valstības darbinieki tiek tieši vajāti un satraukti par citu “prasībām” vai “vajadzībām” un

 

150

ir pie tam akli par savu paša stāvokli. Mācīšana un pielūgšana, dziedāšana un vārda sludināšana - visas tādas tik pamatotas un vajadzīgai lietas - var dvēseli tik ļoti piepildīt, ka gaisma par ienaidnieka meliem, kas to saista, tam iekša neiespiežas.

Par dēmoniskās apsēstības sekām ticīgā dzīvē mēs jau daudz ko esam teikuši, sevišķi par ķermeņa un garīgo defektu attīstību. Viņš iegūst “eruptīvu temperamentu” (pēkšņi izvirdumi), kļūst sasprindzināts pie studijām, svārstīgs un nepaļāvīgs attiecībā pret cilvēkiem un nenosvērts savās izdarībās. Neaprēķināmi impulsi (dziņas) viņu pārvalda, pie tam tas tiek uz priekšu dzīts ar stipru spiedienu, ko viņš pats neapzinās, un tad atkal tikpat pēkšņi un neapzināti tas bēg atpakaļ.

 

Pretrunu pilna dzīve

Dzīve kļūst arvien pretrunu pilnāka. Cilvēks izliekas stiprs un ir tomēr nespēcīgs, viņš ir stoisks (nesatricināms), un tomēr pieprasa mīlestību, viņš ir neaprēķināms savās darbībās, errastisks (juceklīgs, izklaidīgs) un dogmatisks savos uzskatos (bez kritikas un pārbaudes sastindzis turas pie kādas mācības), un ir absolūti neloģisks savos spriedumos (domā neatbilstoši veselam prātam). Visi šie simptomi var būt redzami vai arī apslēpti, var parādīties dažādos laikos un dažādās stipruma pakāpēs, būt vienā laikā vai nomainoties.

Pēc kāda laika ticīgais var savu stāvokli izjust (apzināties), caur ko tam kļūst neērti, tad parādās slimīgs biklums no citiem, lai tie to nepamanītu un pie gadījuma nenosodītu. Ja simptomi kļūst pārāk skaidri nomanāmi, lai tos nevarētu redzēt un apslēpt, tad bieži iestājas šķietams “nervu sabrukums”, jo apsēstību pavadošās parādības ir tam ļoti līdzīgas, un tās patieso cēloni no īstās neirastēnijas var bieži tikai tad izšķirt, kad visus minētā cilvēka pagātnes “garīgos piedzīvojumus” pamatīgi un labi izpēta, vai tur nedarbojas pārdabiski spēki.

Ja šķietamā neirastēnija tiešām izrādītos par apsēstību, tad upuri neatbrīvos nekāda ārstēšana vai mierīga atpūta, lai cik ilga tā arī nebūtu, lai gan tādi palīglīdzekļi ķermeni var no jauna stiprināt

 

151

tā, ka cilvēks kļūst spējīgs patiesībai par savu stāvokli piemērotā laikā acīs skatīties.

Perifērijas (apkārtnes) (?uztveres, perifērās nervu sistēmas?) tālāk ejoša novājināšana nospiež arī gara dzīvi, kas tai neļauj pieaugt līdz patiesam vīra briedumam Kristus līdzībā. Jo iekšējais, garīgais cilvēks nevar iztikt bez ārējā cilvēka ne savā attīstītā, ne lai piedotu izteiksmi savai būtnei. Ja ticīgais tika apsēsts pievilšanas ceļā, tad dvēsele kļūst pārāk pasīva, lai varētu gara dzīvību izstarot - sejas izteiksme kļūst arvien nedzīvāka, acis raugās apkārt truli un sapņaini. Viss ārējais cilvēks kļūst līdzīgs cietumam, kurā smok ieslēgta Gara dzīvība.

Kāda cita ļoti uzkrītoša pazīme ir, ka apsēstais arvien vairāk sāk dzīvot “miesā”, nevis dvēselē vai garā, miesīgās dziņas uzmostas atkal no jauna, gara dzīve atpaliek un tiek arvien mazāk ievērota, pie tam neskaitāmas dzīves pretrunas un nenoteiktības darbībā norāda visā būtnē uz pieaugošu sātanisku iespaidu.

 

Pārdabisko piedzīvojumu vispārējais iespaids uz cilvēku

Tas, kurš novēro tādu Dieva bērnu raksturīgās īpašības, kuri arvien piedzīvo neparastas pārdabiskas lietas, atklās, ka šī diagnoze apstiprināsies. Šo lietu negrozāms likums uz ticīgajiem ir prāta, spriest un izšķirt spēju notrulināšana, kā arī gribas un morālisko izjūtu trulums; dažreiz arī vajājoša baiļu izjūta, bailes no nākotnes, bailes no zināmiem cilvēkiem tā, ka minētais cilvēks tikai ar grūtībām spēj noklausīties to vārdus pieminam vai uzdrošināties tos uzrunāt - un bieži pakāpeniski pazūd tā miesas svaigums.

Reliģiskā laukā nonāk līdz tā sauktam “nemaldīguma stāvoklim”, ietiepībai un nepiekāpībai savos apgalvojumos un stūrgalvīgu pretošanos pamācībai, tad vienlaikus izbeidzas spēja brīvi spriest un izvēlēties, tāpat arī savu pašu jutekļu, vārdu, kustību un darbību savaldīšana, jo personas, kas šādā veidā ir apsēstas nevar izvēlēties un rīkoties, tāpēc, ka viņas to nedrīkst. Viņi paši bieži ir neziņā par to, ko darīt, kas caur viņu atkarību no tumsības varām, kuras tos satur, tiek izraisīta.

 

152

VI. aile. Apsēstības iespaids uz ticīgo

Dēmoniskās apsēstības pavadparādības par kurām minēts VI. ailē ir jau pietiekoši iztirzāts, tāpēc apmierināsimies ar to, ka salīdzināsim IV. aili ar VI. aili, lai caur to saņemtu skaidru skatu par visu aiļu simptomiem.

Caur melu garu viltus mākslu tiek tāda veida iezīmes lielāko tiesu uzskatītas par attiecīgās personas fiziskām vai morāliskām savdabīgām temperamenta īpašībām vai vājībām, kuras ir jāpacieš līdz tam laikam, kad kaps tos atbrīvos no šī ķermeņa. Tiek teikts, ka “viņu vecais cilvēks ir viņu nelaime, un nekāda gara pilnības saņemšana, nekāda gaisma par atjaunojošo Dieva spēku tiem nav varējis palīdzēt”. Izklaidīgas domas pie lūgšanas, nemiers, pārmērīga runāšana vai neparasta klusēšana, un daudz atturošas un traucošas lietas palikušas, kas tiek paciestas un nožēlotas (attaisnotas?), bet šķiet, ka visu to pārvarēt nav iespējami.

Bet cik tas viss izskatītos citādi, ja atzītu patiesos cēloņus daudziem aptumsumiem, ka: “to ienaidnieks ir darījis”. Neskaitāmos Dieva bērnos tas nav “vecais cilvēks”, bet aiz nezināšanas dota iespēja tumsības varām pievilt, nostiprināties un darboties cilvēkā. Dēmoniem tūdaļ būtu jāaiziet, tiklīdz viņu upuri atzītu patiesību un tiem atņemtu katru pieturas punktu, kur tie iegājuši un nostiprinājušies. 

© Verners Šteinbergs