APDRAUDĒTAIS KRISTIETIS - 6.nod. DIEVIŠĶU LIETU VILTOŠANA

Apdraudētais kristietis -

6. nodaļa 

Dievišķu lietu viltošana   

104

VI. nodaļa.

DIEVIŠĶU LIETU ATDARINĀŠANA

 

Ja ļaunie gari izdara mēģinājumu kādu ticīgo dabūt savā varā, tad viņi ticīgajam, ko ir pievīluši, mēģina iedvest vārdus un vadību, tādā veidā it kā tā nāktu “no Dieva”, to mēs jau redzējām iepriekšējā nodaļā. Mums šeit vēl tuvāk jāaplūko, kā viņi atdarina “dievišķu klātnību”, lai zem tās aizsega tie savus upurus varēta pēc patikas maldināt un vadīt. Vārdu “atdarinājums” mēs šeit saprotam kā patiesības aizvietojumu ar viltojumu.

Iemesls šo viltojumu pamatam, caur kuru ticīgais dod iespēju melu gariem darboties, ir viņa nepareizie uzskati par Dieva uzturēšanās vietu. Viņš Dievu ievieto savā iekšienē (sajūtami) vai savā apkārtnē (sajūtami). Viņš lieto savu iedomu spēju un meklē “Dieva klātnību” sajust.

 

Dieva atrašanās vietas izpratne pie ticīgajiem 

Šis ieradums parasti sākas Svētā Gara kristības laikā, jo līdz šīs krīzes stundai ticīgais kārtoja savu dzīvi un vadījās pēc Rakstu mācības, tā kā to dabīgais cilvēks var uztvert. Bet pēc Svētā Gara saņemšanas,  Dievs tam kļūst par dzīvu realitāti (īstenību) un tad dažs sāk Viņu meklēt “sevī”, “ap sevi” vai “uz sevi”. Kad viņš lūdz, tad tas lūdz “iekša mājojošo Kungu” jeb Dievu telpā vai atmosfērā, kura to apņem, caur to ar laiku nonāk pie ļaunu garu pielūgšanas, tikko tie ar viltību dabūjuši viņa būtnē ieeju.

Neprāts, kāds caur lūgšanu pie “iekšā mājojošā Kunga” var rasties, loģiski padomājot ir skaidrs. Ja jau dvēsele drīkst Dievu pielūgt sevī, kāpēc tad ne kādā citā personā!? Kas Dievu ievieto sevī, tas atveras visa veida briesmām, kas slēpjas aiz tādas nepareizas patiesības izpratnes.

Daži ticīgie tā dzīvo uz iekšu vērstā “sadraudzībā”, “pielūgšanā” un “atklāsmēs”, ka viņi šķiet it kā sevī ieslēgušies, tā viņu redzes loks paliek šaurs un aprobežots, caur to nīkst arī viņu garīgās spējas un prāta spēki. Citi kļūst par “iekšējās

 

105

balss” vergiem un tās pastāvīgā uzklausīšana tos saista pie sevis un ar laiku tas noved pie tādas atkarības no šīm varām, ka katra uz āru vērsta darbība izbeidzas.

Patiesībā visa uz iekšu vēršanās ir pie tāda dieva, kas no turienes materiāli, fiziski jūtamā veidā runā, mūs aplami vada un ir visnopietnāko briesmu cēlonis. Uz šiem tēlojumiem, kurus tumsības varas cītīgi uztur, ir radušās ļauno garu ļaunākās un smagām sekām bagātākās pievilšanas.

 

Kļūdainas Dieva atrašanās vietas izpratnes galējais rezultāts

Šī pati maldīšanās, Dieva klātnības novietošana iekšēji, kuru dēmoni izmantojuši, lai savos upurus apstiprinātu šajā neprātā caur zīmēm un atklāsmēm, bijis par cēloni agrākos gados un mūsu dienās, ka daudzi nonākot uz maldu ceļa sevi uzdevuši par “Kristu”. No tā paša avota izcelsies beigu laikā visplašākās pievilšanas, ko mūsu Kungs Mateja ev. 24. nodaļā iepriekš pasludinājis par viltus kristiem un viltus praviešiem un dažu labu pieviltu grupu vadoņi “es esmu Kristus”, nerunājot par tiem tūkstošiem, kas atradās vājprātīgo namos un tomēr nebija garīgi slimi. Velna visauglīgākais ražas laiks ir dievišķā atdarinājumi un, pašiem to negribot, daudz nopietnu un uzticīgu “svētošanās mācītāji” viņam ir palīdzējuši ar to, ka viņi lietoja izteicienus, kas materiālus jēdzienus no garīgām lietām izraisīja, kas no dabīgā prāta dedzīgi tika uztverti.

Kas personīgi sevī ievieto Dievu, tas tiešām sevi padara par vienu “dievišķu” būtni. Dievs pats nemājo nevienā cilvēkā. Viņš mājo iekš tiem caur savu Garu, kas Viņu uzņem, kas tiem top dots. “Dievs ir Gars” un dvēselei un miesai nevar būt sadraudzība ar Garu. Miesīgas jūtas vai apzināta fiziska svētlaimības izjūta kā sekas šķietamai dievišķai klātnībai nav garīga sadraudzība, kādu Tēvs pie tiem meklē, kas Viņu pielūdz.

Dievs ir Debesīs. Pagodinātais cilvēka Dēls - Kristos ir Debesīs. Skaidrībai par Dieva uzturēšanās vietu ir vislielākā nozīme. Ja mēs domājam, ka Dievs ir iekš un ap mums, lai mēs Viņu tur pielūgtu vai pat varētu izjust, tad mēs atveramies ļauniem

 

106

gariem durvis mūs aptverošā atmosfērā, mums turpretī vajadzētu spiesties caur zemākām debesīm (skat. Ebr. 4:14; 9:24 un 10:19-20) pie Dieva troņa, kas ir augstākās debesīs, “augstāk par ikvienu valdību, varu, spēku, kundzību un ikvienu vārdu, kas tiek minēts vai nu šinī laikā vai nākamajā” (Efez. 1:21).

 

Dieva patiesa atrašanās vieta

Dieva Vārds ļoti skaidri runā par šo lietu, un mums tikai jāaplūko Rakstu vietas Ebr. 1:3; 4:14-16; 9:24 un daudz citas, lai saprastu, ka tas Dievs, kuru mēs pielūdzam, tas Kristus, kuru mēs mīlam, ir Debesīs, un ka mēs Viņam tur tuvojamies un ticībā tur satveram savienošanos garā, tad tiekam arī mēs turpu pacelti ar Viņu un pārcelti Debess vietās, pāri tumsības spēku sfērai, kuru mēs turpat sēžot redzam zem Viņa kājām (Efez. 1:20-23; 2:6).

Mūsu Kunga vārdi, kurus Jānis mums saglabājis (Jāņa 14., 15. un 16.nod.), satur skaidri nepārprotamā veidā patiesību par Viņa dzīvošanu ticīgajos. “Jūs manī” nozīmē būt un palikt Viņā, Viņa Debess godībā (Jāņa 14:20), tas jāsatver un jāsatur ticībā, turpretī “Es jūsos” attiecas uz mācekļiem un tā Kunga draudzi visumā, tam jātop īstenotam kā sekām šim ticības stāvoklim katrā atsevišķā Dieva bērna dzīvē. Gara ieplūšana un izplūšana ticīgajos virs zemes ir sekas viņu savienošanai ar augšāmcēlušos Kungu uz troņa (skat. Filip.1:19). Ar citiem vārdiem izsakoties, objektīvais piedzīvojums ir priekšnoteikums subjektīvajam. Kristus godībā ir ticības objektīvā bāze, caur ko Viņa spēka un dzīvības subjektīvais piedzīvojums Svētajā Garā kļūst iespējams.

 

Kristus kā persona Debesīs

Kungs Jēzus teica: “Ja jūs paliekat Manī (t.i. godībā) un Mani vārdi paliek jūsos, jūs varēsiet lūgt...” (Jāņa 15:7). Kristus paliek mūsos caur Saviem vārdiem garā, bet Viņš pats ir augšā Debesīs, un ja mēs tur ar Viņu esam savienoti, tad tikai var Viņa Gars caur mums atklāties.

“Palikšana” nozīmē uzticēšanās stāvokli, kas nozīmē atkarību no tā Kunga Debesīs, bet ja kāds šo stāvokli sagroza, uzticēdamies kādam “iemājojošam” Glābējam, tas īstenībā paļaujas uz vienu personīgu piedzīvojumu, viņš novēršas no godībā mītošā Kunga, caur to Viņa dzīvības straume tiek kavēta

 

107

un ticības sadarbība ar Svēto Gara tiek pārtraukta. Tāpēc šādas “klātnības” atklāsme nekad nav no Dieva, ja viņa ticīgo novērš no pareizā stāvokļa attiecībā pret Kungu Debesīs.

Ir viena patiesa Dieva klātnības pazīšana, bet tā notiek garā, kad ticīgais ar to Kungu, kurš sēž uz goda krēsla, paliek savienots, kura, tā sakot, cilvēku no sevis izceļ ārā, lai paliktu ar Kristu Dievā.

Gandrīz bez izņēmuma atdarinātā “Dieva klātnība” pastāv vienā “mīlestības” straumē, kurai ticīgais bez apdoma atveras, tā viņa iekšējo būtni apmierina un baro, bet pieviltais nenojauš, ka viņš savās sirds dziļākās ilgās ir nodevies ļauniem gariem.

 

Dieva viltota klātbūtne

Tumsības spēku paņēmieni un veidi pierāda, kā tie Dieva klātnību atdarina un ar kādu viltību tie saviem upuriem pielāgojas. Ja kāds ticīgais atsevišķi vai kādā sapulcē, piemēram, ilgojas pēc jūtamas Dieva klātnības un vajadzīgie noteikumi tam tiek sagādāti (skat. 4. nod. “Pasivitāte”), tad piezogas viltīgais ienaidnieks un ietin jutekļus mierinošā svētlaimīgā sajūtā - dažreiz viņš izraisa arī gaismas starus vai izsauc saviļņojumu gaisā, kam būtu jāattēlo “dievišķo dvesmu” - tad viņš iečukst “šī ir tā klātnība pēc kuras tu ilgojies”, vai viņš noved cilvēku tādā stāvokli, to sev par tāda izskaidrot.

Nu ticīgais jūtas apmierināts, un domā, ka sātans ir tālu prom no viņa un tāpēc ļaujas ieaijāties drošībā. Viņam tiek dažas domas iedvestas, kas top pavadītas no “dievišķām” parādībām un mīlīgas balss, dotās atklāsmes tiek uzņemtas par “dievišķu vadību”, jo tāpēc, ka viņas no “Dieva klātnības izgāja”, tām ir jābūt no Dieva. Ja tumsības varas jau tik daudz ticīgo ir pievīlušas, tad tās ieguvušas pie viņa daudz telpas.

Cilvēks tagad no tā tik ļoti pārliecināts, ka Dievs viņam pavēlējis šo vai to darīt. Viņu pilda doma, ka viņš priekš kaut kāda liela uzdevuma Dieva valstības darbā izredzēts. Dziļi apslēptā

 

108

sevis mīlestība tiek no jauna izkopta. Viņš šī aicinājuma dievišķā slepenā spēkā spēj visu paciest. Pats Dievs ar viņu runājis un to izredzējis sevišķam uzdevumam. Viņa balsts atradās viņā pašā un pamatojās uz tā personīgiem piedzīvojumiem un ne vairs uz to Kungu un rakstīto Vārdu. Caur šo slepeno pārliecību, ka Dievs viņam personīgi atklājies, cilvēks kļūst nepamācāms un nepiekāpīgs un nonāk pie stūrgalvības, kas robežojas ar nemaldīgumu. Viņš nespēj vairs uzklausīt citus tādēļ, ka tie nav kā viņš no Dieva apgaismoti. Viņš atrodas sevišķā, personīgā, tiešā savienībā ar Dievu un kādu viņam dotu “norādījumu” apšaubīt būtu augstākā grēka pakāpe. Viņam ir jāpaklausa “dievišķam uzdevumam”, arī ja tas izrādītos pretējs katram atsevišķam spriedumam, ja pat tas runātu pretī Rakstu Garam. Ja cilvēks nonācis šādā pakāpē, tad viņš noraida katru padomu, jo tas būtu “miesīgi” un veselīgs cilvēka prāts ir “ticības trūkums” un tāpēc tas ir grēks, sirdsapziņa ir pagaidām apklususi runāt.

Daži iemīļoti priekšstati, kādus šinī laikā ļauni gari sagādā saviem upuriem, var būt: (1) “Tu esi sevišķs Dieva darba rīks,” tas lai viņa iedomībai lišķētu un glaimotu. (2) “Tu esi spējīgāks par citiem,” tas lai katru skaidru pašatziņu iedragāta un grautu. (3) “Tu esi citāds, kā tavi līdz cilvēki,” caur to nonāk pieviltais pie pārliecības, ka Dievs sevišķā veidā ar viņu apiesies. (4) “Tev ir jāiet atšķirīgs ceļš,” ieteikums, lai barotu neatkarīgu garu. (5) “Tev tava nodarbošanās jāatstāj un jādzīvo no ticības,” caur to ļauni gari mēģina savus upurus nepareizās sliedēs ievadīt un dzīt neapvaldāmos, pasākumos, kas bieži sagrauj viņu stāvokli un Dieva darbu, kurā tas ir iesaistīts.

Visu šo iedvesmu mērķis ir ticīgo novest nepareizā izpratnē par savu garīgo stāvokli, un lai viņš sevi par spējīgāku turētu, ne kā viņš patiesībā ir, tad viņš vairāk uzņemsies kā spēj darīt pāri par savu ticības un izpratnes mēru (Rom. 12:3), un caur to būs atvērts daudz ienaidnieka meliem.

 

109

Caur sekojošo diagrammu mums kļūst šie piedzīvojumi skaidri:

 

Trīs pakāpes

 

C. Kur ticīgais domā, ka viņš atrodas.

B. Kur viņš grib būt.

A. Kur viņš patiesībā atrodas.

 

C. Stāvoklis, kādu ticīgais sev piešķir

B. Stāvoklis, kādu tam pienāktos ieņemt.

A. Stāvoklis, kādu tas patiesībā ieņem.

 

Ļauni gari arvien cītīgi pūlas ticīgos izbīdīt pāri viņu pieaugšanas pakāpei un viņiem slēpt viņu patieso stāvokli. Tik ilgi, kamēr cilvēks domā, ka viņš ir pienācis pie C pakāpes, bet patiesībā vēl tikai atrodas uz A pakāpes, viņš nepūlēsies sasniegt B pakāpi domādams, ka šī pakāpe jau sen ir sasniegta.

 

Viltota “klātbūtne” ir fiziski sajūtama

Xxxxxxx eng 130lpp

Tēva, Dēla un Svētā Gara viltojumi ir atpazīstami pēc tām izpausmēm, kuras tiek dotas sajūtām, tas ir, fiziskajā sfērā, jo Dieva patiesa iemājošana notiek tikai cilvēka gara svētnīcā, un dvēseles trauks vai ticīgā cilvēka personība ir vienīgi kā līdzeklis Kristus izpausmei, Kurš ir sēdināts tronī personības iekšienē caur Svēto Garu, kamēr ķermenis, kurš tiek iedzīvināts caur to pašu Garu, tiek Dieva pārvaldīts no cilvēka gara centra dziļumiem, caur cilvēka paškontroli, kura darbojas caur viņa atjaunoto gribu.

Uz šķietamas “Dieva klātnības” un “Viņa atklāsmes” bāzes, caur ko ticīgais, tās pieņemot, melu gariem atvērās, var pēdējie pēc patikas tālāki darboties. Pēc tam, kad viņi šādā veidā viņa jutekļu un jūtu novadā darbojušies, viņi paņem tiem atvērto novadu savā īpašumā. Viņu stāvoklis nostiprinās caur to, ka viņi jutekļu kairinājumus atkārto, un to viņi izdara tik maigi, ka viņiem cilvēks vairāk un vairāk nododas, un to uzskata par patiesu “sadarbību ar Dievu”, jo ticīgie ir pārāk vieglprātīgās domās, uzskatot sadraudzību ar Dievu par jūtu piedzīvojumu, garīga piedzīvojuma vietā, tāpēc bieži atkārtojas agrāk pieminētā lūgšana ļauniem gariem. Pašsavaldīšanās vēl nav pilnīgi satricināta, bet jo vairāk ticīgais šīm “Dieva atklāsmēm” padodas, viņam to neapzinoties tiek pakāpeniski sabojāts tā gribas spēks. Beidzot viņu šīs maldinošās, svētlaimības izjūtas noved pie uzskata, ka Dievs viņa miesu jūtami satvēris Savā īpašumā, un to iedzīvina ar fiziski izjūtamām “dzīvības straumēm”, uguns un siltuma izjūtām, vai pilda to ar mokām, kas izliekas par “Kristus ciešanu sadraudzību” vai “dzemdību sāpēm par

 

110

dvēselēm”, vai kā piedzīvojums “tapt krustā sistam ar Kristu”, piemēram, it kā naglas tiktu dzītas caur miesu. Nonākot pie šāda stāvokļa pakāpes, melu gari var darīt ar šo ticīgo visu, ko viņi tikai grib, un tas, ko viņi tādam pieviltam ticīgajam var nodarīt, pārsniedz visas iedomājamās robežas.

 

Viltotās dievišķās darbības izpausmes ķermenī

Viltus “dievišķas dzīvības” atklāsmes ātri seko viena otrai, ķermeņa satraukumi, ar svētlaimību pildīti caurstrāvojumi, pieskārieni, izraisīta kvēle dažādos orgānos vai aukstuma izjūta, trīsas un zobu klabēšana, visas šīs parādības ticīgais attiecina uz Dievu. Tas viss pierāda, cik lielā mērā dēmoni var nostiprināties cilvēka miesā, ja arī pastāv izšķirība darbībā no āra, pirms dēmoni iekļuva iekšā un tādām no iekšas pēc notikušas ieiešanas, tad var ļauni gari, kad viņi jau atrodas iekšā, arī it kā no āra šķietami iedarboties.

Kad ļaunie gari tiešām vēl atrodas ārpusē un pieprasa ielaišanu, tad viņi iedarbojas caur pēkšņām iztēlēm, kuras atšķiras no normālas smadzeņu darbības caur “zibenīgām domām”, kas neizriet no cilvēka gara, caur pieskaršanos, nervu raustīšanos, caur vēsmu un vēja izjūtām, kas uzpūš un skar miesu utt., utt.

 

Ļaunā gara ieiešanas iespaids uz ķermeni

Bet kad viņi ir iegājuši, tiek visa miesa iesaistīta, dažkārt caur jau agrāk minēto liego laimi vai ciešanu piedzīvojumiem, bet bieži arī caur citām sāpēm, kurām tāpat nav pietiekoši fiziski cēloņi, vai arī tie tā dabīgajam stāvoklim pielāgojas, ka pārdabīgo no dabīgā tikai ar grūtībām var atšķirt. Dēmoni paātrina pulsa darbību, lai izsauktu bailes un visdažādākos veidos tā sadarbojas ar orgāniem, ka viņu darbību gandrīz vienmēr attiecina uz miesas vājību slimīgām parādībām, kaut arī daļu saasināto piepūļu pieraksta velna darbībai. Pēc sākotnējā reibuma seko atbilstoša depresija un  nospiestība, agrākās ekstāzes vietā seko nogurums vai pieaugoša vājuma sajūta var iestāties bez redzama iemesla. Dažos gadījumos viens pēc otra ātri seko priekiem bēdas, siltumam aukstums, smiekliem asaras, un neapvaldīts gara saviļņojums arvien stāv priekšplānā.

 

111

Šīs “sajūtas” tiek kāpinātas un pārvalda cilvēku pret viņa paša gribu, vai tā ir tikai šķietami pārvarēta, lai tādā veidā ļauno garu klātnība no ticīgā netikta pamanīta. Dēmoni savam upurim tik precīzi pielāgojās, kuru tie ir pamatīgi izstudējuši un zina, ka viņi ne par mata platumu nedrīkst tālāk iet, jo tāda gadījuma tie varētu radīt neuzticību.

Ir viegli ieraudzīt, ka pieviltā veselība ar laiku caur šiem satraukumiem tiek nopietni iedragāta. Tāpēc ir biežie sabrukumi, kas seko šiem neparastiem piedzīvojumiem. Par daudz stingri savilktais diegs pārtrūkst, visas jūtas pēkšņi izbeidzas un ticīgais “apzināto Dieva klātnību” pazaudē. Šo acumirkli izlieto melu gari, lai savu taktiku mainītu, uzmācoties savam upurim ar briesmīgām apsūdzībām, iedvešot tam, ka viņš grēkojis pret Svēto Garu, tā ka tagad nelaimīgais izcieš tādas pat dvēseles mokas, kā agrākās svētlaimības sajūtas, lidojot dievišķā svētlaimē.

 

Piespiedu “atzīšanās” grēkos

Kad iestājas šis stāvoklis, cilvēks tiek dzīts no dēmoniem uz visādām “grēku atzīšanām”, cik tās atklātas un nepatīkamas arī nebūtu, lai atgūtu pazaudēto “Dieva tuvumu”, bet visas cerības ir veltas. Ļauno garu radītās atzīšanās grēkos var caur to atšķirt, ka tie uz tām cilvēku spiež un dzen. Cilvēks tiek piespiests atzīt grēkus, kas bieži pastāv tikai viņa fantāzijā, kuru aptumšojušas velnišķās apsūdzības. Tā ka viņš nenāk uz domām, ka ļaunie gari viņu var dzīt uz tādu darbību, kādu Raksti prasa kā nosacījumu grēku piedošanai, viņš padodas mokošai dziņai, lai tikai atgūtu mieru. Šajā punktā draud briesmas no masveidīgām grēka atzīšanām, tā sakot, ka grēku atzīšanas “straumes” veļās pāri sapulcei un dažādu dzīves gājumu grēcīgie dziļumi atklājās visu acu priekšā. Caur to var melu gari elles indi izsēt klausītāju prātos un atmosfērā.

 

Patiesa atzīšanās grēkos

Patiesai grēku nožēlai vajadzētu būt kā sekām dziļai grēka atziņai (pārliecībai par grēku) un ne iekšējai “piespiedu dziņai”. Kad grēkots pret Dievu vajag vienīgi Dievam atzīties, ja grēks ir bijis pret cilvēku, tad personīgi cilvēka priekšā atzīties, ja grēks ir bijis par piedauzību sabiedrībai, tikai tad pret sabiedrībai. Nekad nedrīkstētu

 

112

uzbudinājuma iespaidā vai piespieda kārtā dzītam izteikt atzīšanos, bet tikai pēc pārdomāta, mierīga gribas slēdziena, saskaņā ar Dieva gribu,  izvēloties taisnību, sakārtojot lietas un izlīdzinot netaisnību.

Sātana valstība iegūst visdažādākos labumus atklātās grēku sūdzēs, pielietojot viltību, lai uz to ticīgos piespiestu. Ļaunie gari piespiež vispirms cilvēku kādu grēku izdarīt un tad atkal dzen cilvēku šo grēku atklātībā izsūdzēt, kas ir pilnīgi pretēji viņa raksturam, lai tādā veidā tam uz atlikušās dzīves laiku iededzinātu kauna zīmi.

Ļoti bieži cēlonis tādā veidā atzītiem grēkiem ir atbaidošās jūtas, kuras ļaunie gari saviem upuriem tādā pat veidā iedveš, kā agrāko debešķīgās tīrības un mīlestības “apzināto” sajūtu, kas agrāk viņā modināja iedomu par viņa dabas bezgrēcīgumu, viņam neapzinoties kādu vainu, kas tam Dieva priekšā būtu jāatzīst un jāizsūdz, par nekādām ļaunām dziņām, kas viņā pamostos.

Īsāk sakot, tā dēvētās “dievišķās klātnības” atklāsmes ķermenī ar patīkamiem aplaimotības piedzīvojumiem var tikt nomainītas ar tādām pat grēcīgām sajūtām, tās ir ticīgajam neizskaidrojamas un viņa gribai un sirds stāvoklim pilnīgi svešas un pretīgas, tāpēc ka viņš paliek Dievam tik pat uzticīgs savā naidā pret grēku, kā tajā laikā, kur viņš šķīstības apziņā gavilēja, ko viņš ar saviem fiziskiem jutekļiem izjuta.

Ļaunie gari, kuri tik pilnīgi pārvalda ķermeni, iet vēl tālāk un spēj sagādāt nopietnus miesas traucējumus, izsaucot (1) neizskaidrojamas mežonīgas sāpes, (2) drudzi, (3) nervu sabrukumu un citas slimības, kas viņu upurim var pat maksāt dzīvību, ja “slepkava” sātans netiek atpazīts un ar lūgšanām apkarots, tāpat arī ķermeni saprātīgi aprūpējot dabiskā veidā.

 

Viltota vadība

Kad ļauni gari sava upura “vadību” iegūst viltus ceļā, nonāk pie tālākām apsēstības sekām. Tādi ticīgie, kuri domā, ka “gara vadība” ir balss, kas runā: “dari šo” vai “dari to”, jeb, ka Dievs

 

113

atklāj savu prātu caur uzspiestu dziņu un pamudinājumu, kam būtu akli jāpakļauj savs paša prāts. Viņi norāda uz tādām Rakstu vietām, kā: “Un tas Gars Viņu tūdaļ aizveda tuksnesī”, bet šī bija neparasta reize Kristus dzīvē un šis izteikums norāda uz sparīgu garīgu cīņu, kas bija citāda kā parastā Svētā Gara vadība. Mēs drīkstam skatu mest uz līdzīgu dziļu garīgu kustību Kunga Jēzus dzīvē (Jāņa 11:38), kad Viņš Garā sadusmots gāja pie Lācara kapa. Abos gadījumos lieta grozījās ap tiešu uz priekšu iešanu tiešā cīņā ar sātanu, Lācara gadījumā ar ienaidnieku – ar sātanu, kā nāves valstības valdnieku. Cīņa Ģetzemānes dārzā bija ar līdzīgu raksturu.

Parasti Kungs Jēzus tika vadīts caur tuvo vienotību ar Tēvu, Viņš rīkojās, pārdomāja, izlēma un izšķīrās par darbībām, kā tāds, kas Dieva prātu pazina un, ar cieņu sakot, saprātīgi īstenoja to dzīvē. “Balss” no Debesīm izskanēja reti, un kā Kungs Jēzus pats teica, tas notika ļaužu, ne Viņa dēļ. Viņš zināja, kas Dieva priekšā bija pareizi un to darīja ar visu savas būtnes spēku, kā patiess cilvēks. (skat. Jāņa ev. 12:30, 5:30, 6:38)

Tāpat, kā Kristus ir priekšzīme saviem sekotājiem, tā arī mūsu acu priekšā tiek attēlota priekšzīme patiesai gara vadībai, un Svētā Gara līdzdalību ticīgie var sagaidīt tikai tad, kad viņi seko Viņa priekšzīmei. Ārpus Viņa rādītā un nospraustā ceļa Svētais Gars atkāpjas un ļauno garu viltus darbības ieņem Viņa vietu.

Ja ticīgais izbeidz savu gribu, savu prātu, savu spriest spēju un visas savas pārējās darbības spējas lietot, kļūdams atkarīgs no balsīm un dziņām, tad ļauni gari droši var strādāt uzdodamies par Dievu viņu vadot.

 

Viltus “iekšējas” vilkmes

Drīzi pēc kristības ar Svēto Garu, sākuma stadijā ticīgais pazīst līdz zināmai pakāpei īsto Gara vadību. Viņš pazīst maigo iekšējo mudinājumu, atgādinājumu un brīdinājumu, kas to attura no vienas lietas un pamudina uz otru, piemērām, lai viņš ar kādu cilvēku par tā dvēseles glābšanu runātu vai liecinātu utt. Bet pēc kāda laika viņš izbeidz uzklausīt šo tīro iekšējo mudinājumu un tam sekot, visai bieži vienkārši aiz nezināšanas, kā

 

114

Gara mājieni pareizi ir izprotami un izskaidrojami un viņš sāk raudzīties pēc skaidrākiem, vienkāršākiem mehāniskiem palīglīdzekļiem. Uz šo mirkli dēmoni tikai bija gaidījuši. Jo nu ticīgais, pašam to neapzinoties, ir pārtraucis iekšēji sadarboties ar Svēto Garu, pārtraucis savu gribu lietot vai saprātīgi par kaut ko izšķirties, tagad viņš gaida uz pārdabiskiem norādījumiem, kas lai rādītu viņam ceļu. Viņam ir jābūt kaut kādai “vadībai”, vai tas nu būtu kāds “Bībeles pantiņš” vai “vadība” vai “brīnišķi apstākļi” utt. utt. Šo stāvokli izlieto tumsības varas, lai sev nodrošinātu cilvēka uzticēšanos un atkarību. Viņam tiek iedvesti daži maigi vārdi, kas tieši harmonē ar viņa paša iekšējo dziņu, tos viņš uzskata kā tieši no “Gara dotus”,  neatpazīdams, ka tas nāk no cita avota, nevis no Svētā Gara, kurš darbojas caur dziļu iekšēji mudinošu un atturošu mājienu garā (skat. 9.nod. par Vadību). Maigā dēmonu čukstēšana ir tik patīkama un mīlestības pilna, ka pieviltais uzklausa un pieņem visus vārdus bez apdomāšanas, viņš vairāk un vairāk sāk paklausīt un nodoties šai balsij,  nemaz nedomādams pielietot prāta, spriešanu, apdomāšanas vai gribas slēdzienus.

Ticīgais nezina, ka viņš izbeidzis Garam ļaut sevi pārvaldīt un tagad miesu pārvalda “jūtas”. Netraucētā, tīrā dvēseles un miesas darbība izbeidzās, kas, kad viņš no Svētā Gara tiek apgaismots, arvien paliek harmonijā ar viņa garu. Šis ir visnopietnāko briesmu laika  sprīdis, ja cilvēks savu “dzenošo jūtu” pirmcēloni nespēj izšķirt un padodas tām, nepārbaudot to izcelšanos. Viņam vajadzētu pie jeb kādiem apstākļiem savus apsvērumu pamatprincipus pārbaudīt, it sevišķi, ja stipri līdzi runā jūtas un sargāties tām ļaut pār sevi noteikt, pirms iegūta skaidrība no kurienes tās nāk. Viņam jābūt par te skaidrībā, ka bez gara jūtām pastāv vēl arī dvēseles jūtas un miesas jūtas, tās visas var būt tik pat labi dievišķas kā arī sātaniskas. Tāpēc katra atkarība no jūtām, sevišķi katra “dzenoša izjūta” ir lielu nelaimju avots kristieša dzīvē.

No šī brīža melu gariem, kas noveduši savu upuri šādā stāvoklī, rodas

 

115

iespēja savas važas ciešāki sakalt, jo tagad ticīgais ieņēmis “gaidošu stāvokli”, kas tagad viegli top attīstīts tālāk, līdz viņš nerimstoši klausās uz iekšējo vai ausī skanošo balsi, kura ir maldinošs Dieva balss atdarinājums garā. Tā ticīgais kļūst par pasīvu vergu “pārdabiskai vadībai”.

 

Dieva balss viltojumi

Ļaunie gari var Dieva balsi atdarināt tāpēc, ka ticīgais nepazīst un nezina Dieva pamatlikuma veidu, kā Viņš ar saviem bērniem kopj sadraudzību. Tas Kungs teica: “Manas avis dzird Manu balsi...” t.i. Manu veidu, kā Es ar viņām runāju, bet Viņš nesaka, ka šī balss būs sadzirdama ar ārējo dzirdes orgānu, vai ka tā nodos priekšrakstus, kas prasītu cilvēka aklu paklausību. Gluži pretēji, viss norāda uz to, ka tai gars ir jāapgaismo, lai caur garu ticīgā gribu un saprātu sasniegtu, tā ka abi vienoti varētu pareizo izšķirt un izvēlēties.

Ievērības cienīgs ir jautājums: “Vai Dievs vēl šodien runā ar dzirdamu balsi?” Pamatīgā Jaunās Derības rakstu pārbaudē, kas ir priekš draudzes - Kristus miesas, Dieva prāta un plāna sakopojums, tāpat kā Mozus grāmatas ir Dieva likmi priekš Izraēla, ļauj pieņemt, ka Dievs pēc tam, kad Viņš “...uz mums ir runājis caur Dēlu...”, tagad ar savu tiešo balsi vairs nerunā uz savu tautu. Šķiet, ka pēc Svētā Gara nonākšanas, lai vadītu draudzi visā patiesībā, arī eņģeļi ir lietoti ārkārtīgi reti, lai savējos bērnus vadītu.

 

Eņģeļu kalpošana

 Eņģeļi tiek izsūtīti, lai kalpotu tiem, kas iemanto svētlaimību, bet ne, lai ieņemtu Svētā Gara vietu. No Apokalipses šķiet izrietam, ka kalpošana, kādu eņģeļi virs zemes pie svētajiem pilda, pastāv galvenokārt kā kara darbība neredzamā pasaulē, cīņā pret sātana spēkiem. Mēs atrodam maz norādījumu par citāda veida viņu kalpošanu. Pirmās Kristus atnākšanas (adventes) laikā, kad sevišķa eņģeļu darbība skāra cilvēci sakarā ar brīnišķo notikumu - Pirmdzimtā nākšanu, jaunai cilvēcei virs zemes un tad Svētā Gara sūtīšanu Vasarsvētkos, lai Viņš Kristus draudzes izveidošanā sāktu savu darbu, tad tika eņģeļi lietoti, lai redzami un

 

116

tieši ar cilvēkiem satiktos, bet no tā laika viņi atkāpušies malā, lai priekšplānā paliktu vienīgi Svētā Gara darbība.

Uzdevums draudzi visā patiesībā vadīt un par Kristu liecināt ir nodots Svētam Garam. Tāpēc var ar puslīdz drošu noteiktību visas eņģeļu parādības un dzirdamās balsis no pārdabiskās pasaules uzskatīt par sātaniskiem meliem, jo sātana pirmais un galvenais mērķis pastāv iekš tā, lai savus paša indīgos iespaidus ievietotu Dieva darbības iespaidu vietā. Visos gadījumos mūsu neparasti bīstamās dienās visdrošākais ir palikt uz ticības takas atkarībā no Svētā Gara, kas runā uz mums caur rakstīto Dieva Vārdu.

 

Kā noteikt balss avotu

Lai Dieva balsi no sātana balss atšķirtu, mums jābūt par to skaidrībā, ka vienīgi Svētajam Garam ir uzdevums ticīgiem Dieva patiesību atklāt un, ka Viņš darbojas no iekšienes cilvēka garā un to tādā veidā apgaismo, ka viņš Dieva prātu un raksturu spēj uztvert. Svētā Gara mērķis ir panākt pilnīgu atpestītā atjaunošanu garā, dvēselē un miesā. Visās savās darbības gaitās Viņa mērķis ir cilvēka spējas atbrīvot un Viņš nekad nomēģinās kādu vadīt kā mašīnu pat ne uz labo. Viņa darbība vērsta uz to, lai cilvēks pareizo izvēlētos un būtu spējīgs pareizo darīt un tieši tāpēc Viņš cilvēku nekādā virzieni neapspiedīs vai darīs nespējīgu brīvai gribas izvēlei. Caur to Viņš strādātu pretī savas nākšanas mērķis un Kristas pestīšanas darbam Golgātā.

Tikko ticīgie šos pamata principus sapratīs, tie varēs velna balsi izšķirt:

1. Ja viņa nāk no āra vai perifērijas sfēras un ne no iekšējās gara svētnīcas, kur mājo Svētais Gars.

2. Ja viņa ir uzstājīga un paģēroša (pieprasoša), dzen uz ātru darbību, nedodot laiku pārdomām, lai sekas pārbaudītu.

3. Ja viņa ir skaļa un mulsinoši juceklīga un cilvēku kavē mierīgi pārdomāt.

Svētais Gars vēlas, lai ticīgais saņem skaidru spriest spēju un darbojas ar atbildības sajātu un rīkojas nepiespiestā lemt spējā. Tādēļ

 

117

Viņš viņu nekad nemulsinās pieņemt nepārdomātus lēmumus.

Ļauno garu balsis var arī būt atdarinājumi cilvēka pašsarunām tādā veidā, it kā tas būtu pats ticīgais, kas runā, tikai trūkst koncentrēta smadzeņu darbība, tās ir vairāk it kā kāds uzbāzīgs, nerimstošs “komentārs”, kas kaut kur no iekšas izskan, kam par priekšmetu ir paša cilvēka vai citu cilvēku rīcība, piemēram, “tev nav taisnība”, “tu neko nevari”, “tu nevari izlabot”, “Dievs tevi ir atstūmis”, “tu nedrīksti to vai to darīt” utt.

 

Kā noteikt pārdabiski izrunāto “tekstu” avotu

Velna balsi ir vēl grūtāk atpazīt, kad viņš uzstājas kā gaismas eņģelis ar Bībeles pantiem, lai parādītos it kā Svētais Gars. No āra nākošas balsis, it kā Dieva vai eņģeļu, arvien ir jānoraida, bet ticīgais tiek bieži maldināts ar “Rakstu Vārdu plūdiem”, kuri uznāk dvēselē it kā “no Dieva”. Lai pareizi izšķirtu tādos gadījumos, ir vajadzīga liela pieredze. Vispirms vajadzētu sekojošo izpētīt:

1. Vai ticīgais paļaujas uz šīm Rakstu vietām, nepielietojot savu prātu un spriest spēju? Tad tas norāda uz pasivitāti. 

2. Vai viņš balstās un ietiepjas uz šiem vārdiem vairāk nekā uz dzīvo Dievu? Vai tie neiedragā viņa atkarību no paša Dieva? Vai tie nevājina viņa izšķirt spēju vai tiesisko patstāvību?

3. Vai norādītās Rakstu vietas viņu iespaido tādā mērā, ka (a) viņš uzpūšas un sevi uzskata kā sevišķi izvēlētu Dieva darba rīku, vai (b) kā tādu, kas viņu iznīcina, pazudina un izmisumā dzen? Vai tieši pretēji, tie ved viņu uz noteiktu sadarbošanos ar Dievu, visu neskaidro un neizprotamo novirzīt pie malas un arvien ar augošu atziņa Rakstu gaismā atšķirt visu taisnību no netaisnības Svētā Gara apgaismojumā.

Tā tad, ir iespējams pēc zināmiem augļiem “izteicienu” avotu pazīt un pirmā kārtā arvien var ieņemt neitrālu stāju un nogaidīt tālākus norādījumus.

Velna balsi var atšķirt no Dieva balss pēc pārdabisko vārdu mērķa un iznākuma. Skaidrs, ja Dievs tieši uz cilvēku runās,

 

118

šis cilvēks attiecīgā lietā nemaldīgi darīs pareizo. Piemēram, kāds ticīgais saka, ka viņš ir ticis “spiests” kādu citu uzaicināt apmeklēt sapulci. Uzaicinātajam ir jāseko uzaicinājumam, jeb pirmā apgalvojums ir jānosoda par meliem, un ka Dievs to būtu vadījis. Ja nu tas, kas domāja, ka ir no Tā Kunga tieši vadīts, pie šī viedokļa pieturas, tad viņš uzskata to, kas uzaicinājumu noraidīja par apcietinātu, jeb viņš vairs par to lietu nedomā un sev nesaka, ka maldinoša vadība norāda uz viltus garu iejaukšanos.

 

Kā ļaunie gari pielāgo savu vadību saviem upuriem

Tumsības spēki savus priekšlikumus un vadību pielāgo uz to smalkāko savu upuru īpatnībām, lai tikai nekļūtu atmaskoti. Viņi nekad nepamudinās kādu uz tādu rīcību, kas runātu pretī kādai viņa dvēselē dziļi ieaugušai Dieva patiesībai, vai kas būtu pretēja viņa būtnes uzskatu virzienam. Ja cilvēks ir praktiski noskaņots, tad viņi nespiedīs uz kādu redzamu muļķību, ja viņš Rakstus labi pazīst, tad viņi neuzstāsies viņa priekšā pret Rakstiem. Ja viņš uz kādu lietu stipri un dzīvi reaģē, tad būs “vadība” pēc iespējas tai tieksmei atbilstoša, un kur vien būs iespēja pielāgota pie agrākās patiesās Dieva vadības, lai tikai viss izliktos pēc turpinājuma Viņa vadībai. To rāda sekojošā diagramma.

 

I.	II.
	B.	sātana prāts
A. Dieva prāts

 

Šeit skaidri redzama ienaidnieka metode. Dvēsele uzsāka pareizo ceļa, bet velna plāns ir dvēseli novirzīt no Dieva prāta darīšanas, lai velna prātu darītu un šim nolūkam sātans atdarina gara vadību. Sātana vadība izmaina ticīgā dzīves nolūkus, pamudinot viņa spēkus izlietot nepareizā virzienā, kur tie viņa valstībai nodara mazāk postu un caur to mazina darba spējas Dieva lietai. Lai šai sātana mākslai varētu pretoties, būtu jāzina, ka pastāv divi pavisam dažādi stāvokļi Dieva vadības

 

119

lietā, un ja nav skaidrība to dažādībā, tad tam būs ļaunas sekas. Pirmais (1) stāvoklis nozīmē, ka ticīgais uzticas Dieva pareizai vadībai, bet otrais (2) stāvoklis, ka ticīgais apgalvo, ka viņš tiek no Dieva vadīts.

Pirmā veida raksturs ir, ka cilvēks pats paļaujas Dievam, tādu ticību Dievs ciena un vada (garā) savu bērnu, ja viņš turpina ar Viņu garā sadarboties, Viņš viņam dod pilnīgu brīvību savā ceļā pareizo izvēlēties.

Otrā gadījumā ļaunie gari izmanto katru tāda veida pārdrošību, katru iedomu, ka tiek no Dieva vadīts arī ja nav vērīgs un modrs. Tādos gadījumos vispirms iestājas kluss skubinājums, kas pamazām pieņemas stiprumā, līdz beidzot ticīgais saka: “Es tiku dzīts” to un to darīt un “es baidījos pretī turēties”. “Dzīšana” tiek uzskatīta par pierādījumu dievišķai vadībai un pieviltais neievēro, ka tieši šī patiesība norāda uz ļauno garu klātnību, jo Dievs savus bērnus nekad tādā veidā neietekmē.

 

Pieviltais ticīgais ir vergs ļauniem gariem

Ja ticīgais tam pakļaujas un tic, ka tas ir no Dieva, tā rezultātā viņš pamazām kļūst par vergu kādai pārdabiskai varai un tāds stāvoklis var sasniegt tādu pakāpi, ka viņam tiek iznīcināta visa gribas un spriest spējas brīvība. Tad viņš bīstas kādu patstāvīgu rīcību uzsākt, tāpēc ka tā nebūtu akla paklausība iedomātam Dieva prātam.

Viņš lūdz pēc norādījumiem, lai drīkstētu darīt visvienkāršākās lietas un bīstas no katra “neatļauta soļa”. Kad maldu gari savu upuri tik lielā mērā satvēruši savā varā, un tas kļuvis pasīvs, ka tas savu paša stāvokli vairs nepazīst, tad tiem vairs nav jāstrādā tik slepeni. Tad tie ar steigu sāk pievilto dzīt uz nesaprātīgiem un muļķīgiem darbiem. Viņi uzmanīgā veidā padziļina aklu paklausību pret savu gribas pildīšanu, bet arvien izsargās pamodināt viņa spriest spēju. Par “paklausības” pierādījumu, ne jau principa vai pārliecības dēļ, tam jāizaudzē gari mati, lai būtu nazīrietis kā Simsons, viņam jāstaigā bez galvas segas, lai pierādītu, ka viņš ir labprātīgs mazās lietās paklausīt,

 

120

viņam jānēsā sliktas drēbes “kā pazemības zīmi” vai par zīmi, ka viņš “miesu sit krustā” utt.

Dažiem var šīs lietas likties mazsvarīgas un nenozīmīgas, bet priekš ļauniem gariem tam ir liela nozīme, kuri caur tāda veida pavēlēm uz to mērķē, lai no saviem upuriem radītu pasīvus, nedomājošus, automātiskus starpniekus, un līdz ar šo paklausību, kādu pieviltie parāda pat triviālās (ikdienišķās, seklās lietās) aug ļaunā vara pār tiem.

Tiklīdz pie cilvēka parādās šie muļķīgie ieradumi, ļaunie gari atklātībā to prātīgu ļaužu acīs padarījuši smieklīgu, tādēļ viņi labi zina, ka viņa liecībai vairs nav nozīmes. Bet ir daudzi nopietni kristieši, kuri līdz tādiem ekstrēmiem netiek dzīti un tomēr caur pārdabiskām pavēlām ir saistīti ēdienu, dzērienu un sadzīves lietās, kuras tie it kā no Dieva saņēmuši. Tiesājošais gars un slepenā pašcieņa, kas šo “nodošanos Dievam” pavada, atmasko šo ienaidnieka viltus mākslu.

 

Ļaunie gari lieto ticīgo kā “planšeti”

Tik ilgi kamēr ticīgais dzīvo šādā neprātā un domā, ka Dievs viņu tādā veidā vada, viltus gari var atrasties pietiekošā drošībā un viņam uzlikt arvien ciešākus žņaugus. Ja cilvēks sasniedzis zināmu pievilšanas un apsēstības lieluma pakāpi, tad viņš vēl spējīgs tikai rīkoties t.i. tik daudz cik viņā dzīvojošie gari viņam atļauj, beidzot parasti arī izbeidzas atļaujas prasīšana vai viņš drīkst šo vai to darīt. Dažreiz dēmoni no iekšienes izveido īstu sazināšanās sistēmu ar savu upuri. Ja cilvēks grib zināt vai viņam kur jāiet, viņš jautā “iekšējo balsi”, un tad kāda noteikta galvas kustība, kuru gars izraisa, nozīmē “jā”, un galvas miera stāvoklis nozīmē “nē”. Tumsības spēki lieto Dieva bērnu miesu daudzos gadījumos tieši tāpat, kā ļaudis, kas ar “planšetes” (korsetes metāla plāksnīte) palīdzību iztaujā garus. Mēs zinām par kādu vīrieti, kas saņēma atbildes caur kāju kustību (izstiepjot uz leju un savelkot uz augšu). Tā mēs redzam, cik lielu varu velns var iegūt pār nerviem, muskuļiem un apsēstā visu būtni, kurš tic, ka katrai pārdabiskai kustībai pie viņa

 

121

miesas ir dievišķa nozīme, tāpēc, ka tā iziet no “miesā mājojošā Kunga”.

Minētā pievilšanas stadijā, kas no ļauniem gariem ir tikusi izraisīta, apmātība ir tik liela, ka uz pievilto neatstāj iespaidu nekādi argumenti, padomi vai kaut kādi ārēji motīvi, kas to atturētu sekot “Dieva balsij”, “dziņai” vai “vadībai”. Ja viņš uzdrošinātos kaut mazākā mērā to nonicināt, tad apsūdzības ir tik smagas, ka viņš ar šausmām padodas un vēlas labāk no visas pasaules būt nicināts un nolādēts nekā šai balsij pretoties. Viņa lielākās bailes ir, ka viņš varētu būt “nepaklausīgs Svētam Garam”. Viltus gari izmanto katru gadījumu, lai šīs bailes pavairotu un caur to savu iespaidu nostiprinātu.

Sakarā ar to, ka ticīgais viņu pārvaldošam garam visās lietās paklausa, viņš arvien vairāk kļūst atkarīgs no pārdabiskas palīdzības. Jo, ja viņš kaut ko dara bez norādījuma, tad tūdaļ tiek apsūdzēts - it kā no Svētā Gara, ka ir rīkojies “neatkarīgi no Dieva”.

Šī ir tā stadija, kas noved spējas arvien dziļākā pasivitātē. Cilvēks arvien vairāk uzticas vadošai balsij un paļaujas uz “dievišķu vadību”, kas viņa smadzenes uztur bezdarbībā.

Tagad pienācis laiks, kad sāk darboties viltotas “brīnumainas dāvanas” - pravietojumi, mēlēs runāšana, dziedināšanas, vīzijas, visāda veida pārdabiskas parādības piedzīvojumos, kādi atrodas sātanisku varu rīcībā, kas tiek pietiekošā mērā apstiprināti ar “dievišķiem piedzīvojumiem”, “Bībeles vietām” un citiem “pierādījumiem”. Ticīgais sajūt miesas vieglumu, it kā tas tiktu nests no neredzamām rokām, viņš tiek no savas gultas pacelts (salīdzini lidojošo (levitācijas) stāvokli pie spiritistu medijiem), viņš var dziedāt, runāt un tādas lietas darīt, kādas agrāk viņš nekad nevarēja darīt. Nepārtrauktā satiksme ar garīgām būtnēm tam piedod “mistisku” izteiksmi, bet visas stingrās līnijas izzūd no sejas vaibstiem, kas norādīja uz cīņas sekām apņēmībā un pašsavaldībā, jo juteklība tiek šajā garīgajā maskarādē tik labi kopta, ka caur miesīgiem

 

122

ieradumiem, kaut gan pēdējiem tāpat kā smēķēšanai un dažām citām lietām pār viņu patreizējā stāvoklī nav varas.

 

Viltota citu personību atdarināšana

Dieva un dievišķu lietu atdarinājumi nav vienīgie viltojumi, kas atrodas sātana gaismas eņģeļu rīcībā. Viņi var atdarināt arī cilvēku un cilvēcīgas lietas, jā, pat pašu ticīgo. Viņa līdzcilvēki tam šķiet citādi, kādi tie patiesībā ir - greizsirdīgi vai ļauni, kritiski vai nelaipni. Dažos tiek savtīgums spilgtā veidā izgaismots, kaut gan patiesībā viņi ir gluži pretēji - mīlestības pilni un pašaizliedzīgi. Citiem pieraksta nepareizus motīvus, kādi pavisam neeksistē. Vienkāršām izdarībām tiek piedota tāda nokrāsa un sagrozīti vārdi, kā to runātājs nekad nav domājis un tie kalpo it kā citu ļauno darbu apstiprinājumam.

Dažreiz kādam ticīgajam lūgšanas laikā vai atpūtas brīžos tiek priekšā attēlotas personas no pretējā dzimuma, gan pievilcīgā, gan atbaidošā formā, lai viņa miesā ierosinātu snaudušu jūtu iespaidus, no kuriem minētais neko nezin un tam nav nekādas jausmas, ar mērķi “lai ar minēto personu nāktu lūgšanas sadraudzībā, iekšējā saistībā vai gara sadraudzībā dievišķu lietu piekopšanai”.

Ja melu gari miesā mājo, tad viņi bieži izraisa kaisles un iekāres jutekļu novadā, lai tās pie apsēstā satrauktu un koptu, viņu sejas, viņu balss, viņu klātnība tiek tā attēlotas, it kā tās būtu tādā pat veidā savaldzinātas. Tās tiek pavadītas ar mākslīgi radītu mīlestību uz tādā pat veidā attēloto personu vai stipru tieksmi pēc tās, ar sāpīgu vēlēšanos pēc viņas sabiedrības, kas gandrīz pilnīgi pārvar upuri. 

Šī “mīlestības” tēma iespaido visu pakāpju ticīgos, atdarināta ar ļauno garu starpniecību, izpaužoties mokošā satraukumā. Daudzi panes mokošas ilgas pēc mīlestības, neraugoties uz kādu noteiktu personu, citi savā fantāzijā tik stipri tiek apgrūtināti no tādām iztēlēm, ka viņi nevar dzirdēt vārdu “mīlestība” nenosarkstot, ko miesā esošie dēmoni izraisa, jo visas spējas par dažādo parādību pārvaldīšanu ir ticīgā gribas iespaida darbībai

 

123

atņemtas.

 

Cilvēka savas personības viltojums

Ja ļauni gari atdarina pašu apsēsto, tad viņi dod pārspīlētus uzskatus, jā, pat tiešas vīzijas par savu paša personību. Viņš ir “brīnišķi apdāvināts” un tāpēc iedomīgs, viņš ir “nožēlojami nevarīgs” un tāpēc izmisumā”, viņš ir “apbrīnojami gudrs” un tāpēc uzņemas vairāk ne kā tas spēj paveikt. Viņš ir “bezpalīdzīgs”, “bezcerīgs”, “neparasta veiksme” vai “paliek visur atpakaļ” un vēl daudz citas lietas, kas uz viņu pašu attiecināmas, jo ja melu gars viņa fantāzijā varēja nostiprināties, tad arī nav robežu viņa apmelojumiem.

Dēmoni pielāgojas ar tādu rafinētu viltību sava upura individualitātei, ka bieži citi kaut ko nomana, ko varētu apzīmēt par “maldīgu personību”. Apsēstais ticīgais ir šķietami pilns patmīlības, bet var sirds dziļumos būt nesavtīgs, pilns augstprātības, bet patiesībā būt pazemīgs. Viss ārējais cilvēka izskats ir citāds, uzvešanās, viņa balss, vārdi un darbi ir citādi, kā viņa patiesais raksturs un viņš nesaprot, kāpēc viņa līdzcilvēki viņu nepareizi saprot, tiesā un kritizē. Daži ticīgie tik maz apzinās šo savu “maldīgo personību”, ka viņi iet cauri dzīvei dziļā mierā, laimīgi par to, ko viņi paši par saviem iekšējiem sirds motīviem zina, nenojaušot neko par pretrunām, ko citi viņos redz, nosoda vai nožēlo. Caur apsēstību radītā maldinošā personība var arī pieņemt jaukas formas, lai citas visdažādākos veidos pievilktu vai maldinātu, pašam apsēstajam un viņa piekritējiem to nezinot. Tādu parādību bieži nosauc par “neizskaidrojamu apstulbumu”, bet ja šī parādība tikai tiktu atzīta par ļauno garu darbību, noraidīta un apkarota, tad apstulbumam vajadzētu drīzi pazust. Visos tādos gadījumos tiek attiecīgās personas gribas darbība tik maz pielietota, ka tumsības spēku darbība viegli pazīstama pieredzē vingrinātai acij, it sevišķi, ja minētais apstulbums sekoja pārdabiskam piedzīvojumam.

 

Viltots grēks

Ļaunie gari var arī maldinoši grēku atdarināt, caur to, ka viņi atdarinātās vecās dabas parādības atdzīvina, pieredzējušiem

 

124

ticīgiem vajadzētu varēt izšķirt, kas īstenībā ir pašu grēks un kas velna meli. Velna mērķis ir cilvēku tik tālu novest, lai viņš uzskatītu velna darbus par savējiem un uzņemtu tos uz sevi, jo viss, ko no ļauniem gariem pieņem, dod viņiem varu un ietekmēt spēju. Ja kristietis pazīst krustu un sevi tura par mirušu grēkam un katru atzītu grēku bez ierunām noraida, un tomēr notiek kāda grēcīga parādība, tad viņam tūdaļ, to pašu acumirkli vajadzētu pret to ieņemt neitralitātes stāvokli līdz tam laikam, kad ir skaidrība par tā izcelsmes avotu. Jo ja viņš šo lietu sauc par “savu grēku”, un tas tā nav, tad viņš tic meliem, un ja viņš vienu grēku atzīst, kas nav viņa, tad viņš nododas ienaidnieka varā, kas viņam šo grēku grib uzspiest, kuru viņš atzina par savu. Daži ticīgie dzīvo zem šķietami “nepārvaramu grēku” mākoņa, kurus tie uzskata par savējiem, un kurus nekāda grēku nožēla un atzīšana neatvaira, bet no kuriem tie tūdaļ tiktu atbrīvoti, ja zinātu to cēloņa iemeslu vai iemesla cēloni. Šīs patiesības atzīšana nepavedina, lai uz grēku raudzītos pavirši, jo ja cilvēka no tā negribēta atbrīvoties, tad viņš par to nedomātu.

 

Viltots pašnosodījums

Citos gadījumos ticīgais tik ļoti atrodas sava “es” iespaidā, kuru tas neieredz un ienīst un tomēr nekad nevar atbrīvoties no pašapsūdzībām vai pašizmisuma un “uzskatīšana sevi krustā sistu līdz ar Kristu” paliek bez nozīmes. Vai iestājas pašuzticēšanās, kas to arvien dzen uz priekšu tādās situācijās, no kurām tas atgriežas vīlies un sakauts.

Daža dvēsele, kas tādā vai citādā veidā tiek piemeklēta, domā, ka viņai ir tikai dzīva iztēlošanās spēja, vai ka šīs lietas ir dievišķas vīzijas un ka viņa atrodas pie Dieva sevišķā labvēlībā, it īpaši ja šādu vīziju priekšmets norāda uz “vareniem plāniem tā Kunga lietās” vai ir “plašas izredzes Dieva nodomos”. Uzkrītošs pie visa tā ir tas, ka pats pieviltais vienmēr ir vidus punktā un kā īpašs darba rīks šo “Dieva domu” īstenošanai.

 

125

Atmodas, kurām bija saistības ar daudziem “kustību” plāniem, kuri pat tika publicēti, bija kā sekas šādiem cēloņiem. Plāni, kas radās no “atklāsmēm”, un tikai nedaudz apstulbinātos sagūstīja, bet nevienu citu. Šāda pat rakstura bija arī daudzas parādības, kas iesākās pēc Dieva radītām atmodām, kad cilvēki atstāja savu darbu un pienākumus, lai sekotu maldugunij līdzīgam “apgaismojumam no augšienes” uzstādīdami globāla rakstura programmas, kas dažos mēnešos jau bija izkūpējušas. Tie ticīgie, kas sevi ļauj tādā veidā pievilt, kļūst sevišķi karsti un parāda tādu dedzības mēru, kas viņus padara aklus priekš visām citām lietām, izņemot to, kas attiecas uz pārdabisko pasauli, un laupa tiem spēju kārtot citas dzīves prasības. Tas viss ir ļauno garu darbības sekas uz raksturu un fantāziju “Dieva klātbūtnes” aizsegā.

 

sātana sevis viltošana

Dažreiz sātanam ir izdevīgi atdarināt pašam sevi, kad viņš cilvēku grib atturēt no lūgšanām un tādām darbībām, kas vērstas pret viņu. Ienaidniekam rodas arī pietiekoši daudz izdevība šķietami pašam sevi apkarot, ar ko viņš maskē savus rafinētos plānus, lai varētu savus upurus vēl vairāk apstulbot un slepenas priekšrocības iegūt, kuras viņš prot pietiekoši labi savā labā izmantot. Bailes no velna arvien vajadzētu attiecināt uz viņu pašu, velns pats tās iedveš, lai savu lietu sargātu un Dieva lietu grautu. No tā paša avota izriet daudzu cilvēku bailes par velnu klausīties, kā arī pasīvā letarģija pie citiem attiecībā uz Bībeles mācībām, kur runa iet par tumsības spēkiem. Ir tādi kristieši, kuri pie velna vārda un viņa darbu pieminēšanas satrūkstas - tā ir sātana darbība, lai atturētu vēlēšanos zināt faktus par viņu, bet pie citiem, kas patiesību grib zināt, viņš iedveš pārspīlētus priekšstatus par savu klātbūtni, par “cīņām”, “mākoņiem”, “kavēkļiem”, “tumsu” utt., līdz tie zaudē Dieva gaismas skaidrību šai sakarībā.

 

126

Viltnieka mahinācijas sevišķi izceļas pie viņa pūlēm, lai Dieva bērniem padarītu savu eksistenci apšaubāmu, vai uzturētu pie viņiem tādu ticību, ka ir pietiekoši par Dievu dzirdēt, un ka Kristas atziņa aizsargā no ienaidnieka varas. Citi pievilti ticīgie var vēl dziļāk būt pievilti, ka visur tiem rēgojās priekša nekas cits kā tikai velnišķi iespaidi.

Visas tādā veidā fantāzijā iztēlotās pārdabiskas parādības un izpausmes no neredzamās pasaules ir auglīgs ražas lauks tumsības spēkiem un norāda, ka viņi jau nestiprinājušies pievilto miesās un dvēselēs, sevišķi ja pēdējie piegriež vairāk vērību šādām parādībām nekā rakstītam Dieva Vārdam, jo velna mērķis ir atņemt Dieva Vārdu kā dzīves pamatu. Un ja arī Raksti tiek pielietoti, tad tas notiek tādam nolūkam, lai aizstāvētu pārrunātos “piedzīvojumus” un stiprinātu ticību - nevis Dievam - bet šiem piedzīvojumiem. Šī ticības centra slēptā pārkārtošana, kad vairāk pievēršas tā dēvētām Dieva “izpausmēm”, nevis tīrajam Dieva Vārdam, ir ļaunā rafinēta viltība, un uz šo lietu attiecināmos viņa iespaidus daudzu Dieva bērnu dzīvē viegli pazīt.

 

Viltoti redzējumi (vīzijas)

Visur, kur ļaunas vīzijas iespējamas (ar vārdu “vīzijas” mēs šeit saprotam tādu pārdabisku parādību, kas tiek dvēselei, respektīvi fantāzijai, iedota), tika dota ienaidniekam izdevība nostiprināties, bez izšķirības vai cilvēks bija ticīgs jeb neticīgs, un viņiem nebūt nevajadzēja atrasties apzinātos grēkos. Visi gaišreģi un spiritistu mediji zina, ka pasīva paša smadzeņu darbības izslēgšana ir viens no nepieciešamiem priekšnoteikumiem, lai varēta iestāties vizionārais stāvoklis, un ka mazākā domāšanas darbība šo gaišredzības stāvokli pārtrauc.

Un ja ticīgie šos gara likumus nepazīst, tad viņi var pašiem to neapzinoties izpildīt vajadzīgos priekšnoteikumus viltus gara darbībām. Piemēram, (1) daudzi lūgšanas laikā ļaujas nogrimt tukšā apātiskā “gaidīšanā uz Dievu”, vai (2) apzināti apklusina savu prāta darbību, lai saņemtu pārdabiskus “iespaidus no augšienes”, kurus tie uzskata par Dieva atklāsmēm. (3) Un cik daudzi ik dienas dzīvē piekopj pasīvu sevi nest ļaušanu, ko viņi uzskata par ļaušanos Dieva prātam vai (4) padodas savas personas

 

127

aizliegumam, kas izdzēš visas paša vēlēšanās, vajadzības, cerības un plānus, ko viņi nosauc par “pilnīgu nodošanos” un “sevi pazaudēt Dievā”.

 

Ticīgie var neapzinīgi attīstīt mediālus nosacījumus 

Viss tas attīsta mediālu stāvokli, ko tumsības spēki sevišķi izmanto. Dēmoni sargās savus upurus nobiedēt un izvairās no visa, kas tiem acis varētu atvērt. Viņi apmierinās ar to, ko katrs viens bez neuzticības parādīšanas var pieņemt. Viņi Kungu Jēzu tādā veidā atdarinās, kā minētai personai tas labāki pieņemams. Vieniem viņi parādās kā “līgavainis”, citiem uz goda krēsla sēžam vai nākam lielā godībā. Viņi atdarina arī mirušos, lai tādus pieviltu, kuri pārlieku skumst pēc saviem mīļajiem, tāpēc ka dēmoni viņus dzīvē labi pazina, tie atradīs pietiekoši daudz pierādījumus, lai pieviltos apstiprinātu viņu neprātā.

Vīzijas var nākt no trīs avotiem. Dievišķas – no Dieva, cilvēcīgas – tādas kā halucinācijas un slimības izraisītas ilūzijas, un sātaniskās, kuras ir maldinošas. “Vīzijas”, kuras sniedz ļaunie gari, arī apraksta jebko pārdabisku, kas tiek parādīts un skatīts prātu vai iztēli, no ārpuses, tādas kā šausmīgas baiļu ainas par “nākotni”, ļaut izgaismoties Bībeles pantam, un garīgai acij attēlot lielus panākumus reliģisko kustību laukā, viņi atdarina normālo domu darbību un patieso prāta apgaismojumu caur Svēto Garu. Cik bieži Dieva draudze līdzinās vētras sakultai viļņojošai jūrai, kas ticīgos caur “Rakstu vietām” un citiem “norādījumiem” ļauj sevi sašķelt, dzīt, gan vienu pie otra, gan atkal vienu pret otru, lai gan to vietā tiem vajadzētu ļaut izšķirt Dieva Vārdam taisnību un netaisnību, un To savos lēmumos pieņemt par mērauklu.

 

Kā noteikt vai vīzija ir no Dieva vai sātana

Bez vīzijām, kuras ir slimības izraisītas, mums ir jāatšķir sātaniskās maldu ainas no dievišķām parādībām, priekš tam vajadzīgas noteiktas Dieva Vārda un Dieva pamatnoteikumu zināšanas Viņa darbā ar saviem bērniem. Svarīgākās varam šeit minēt:

1. Nevar būt nekāda dievišķa atklāsme, ja tā pieprasa mentālu pasivitāti, vai arī parādās, ja ticīgais atrodas šādā stāvoklī.

2. Visi norādījumi un apgaismojumi caur Svēto Garu notiek tikai pie cilvēka prāta pilnas līdzdarbības, ja tas ir atklāts un nomodā, lai varētu pareizi saprast un uztvert, tātad tas ir tieši pretējais stāvoklis tam, kāds nepieciešams ļauno garu darbībai.

 

128

3. Viss, kas nāk no Dieva, sakrīt ar rakstīto Dieva Vārdu. ''Pasauli aptverošas kustības”, ar kuru palīdzību tiktu lieli pulki salasīti, runā tam pretī, ko Dieva Vārds saka par draudzes pieaugšanu, piemēram, līdzībā par kvieša graudu (Jāņa 12:24), par Kristus krusta likumu (Jesaja 53:10), caur Kristas un ap. Pāvila piedzīvojumiem (l.Kor. 4:9-13), no vārda par mazo ganāmo pulciņu (Lūk. 12:32) un beidzot no priekš-pravietojumiem par šī laikmeta noslēgumu (1.Tim. 4:1-3, 6:20).

Jau dažs labs ticīgais ir savu ticības taku atstājis, lai augļu nešanas vietā (kā kviešu grauds), dzītos pakaļ sātana radītai maldu ainai “milzīgiem pasaules aptverošiem panākumiem”. Jo sātana rūgtuma pilnais naids ir vērsts pret patieso Kunga Jēzus Kristus sēklu, kas, savienota ar Kungu, samīs čūskas galvu. Velna pirmā un galvenā cenšanās ir kavēt svētās sēklas dzimšanu (Jāņa 3:3,5) un augšanu (Jes. 6:10). Šim nolūkam velns visus lielos Dieva bērnu pasākumus atbalstīs, ja tie paliek pavirši un tikai nekaitē viņa valstij to apdraudot, vai arī nepaātrina Kristus sēklas ieiešanu uzvaras dzīvē savienībā ar Viņu uz goda krēsla.

Vienīgi drošais ceļš priekš ticīgiem, ieejot beigu laikmeta posmā, ir stingra, nelokāma ticība rakstītam Dieva Vārdam, kā gara zobenam, kas tiem varēs ceļu atbrīvot caur visiem kavēkļiem, ko tumsības spēki liek ceļā līdz pat nobeigumam.

 

Viltus sapņi

Arī visi sapņi, tā pat kā vīzijas un redzējumi, var tikt šķiroti pēc to izcelsmes no trīs galvenajiem avotiem: (1) no dievišķa, (2) no cilvēcīga un (3) no sātaniska. Katru no tiem ir jāatpazīst, pirmkārt pēc konkrētās personas stāvokļa iepazīšanas, un otrkārt pēc Dieva vai sātana darbības atšķirīgajiem principiem.

Ja cilvēks ir kaut kādā pakāpē apsēsts, tad nevienu no viņa nakts sapņiem nevarēs ar drošību attiecināt uz Dievu vai fizisku izcelšanos. Tad gandrīz vienmēr lieta grozīsies ap dēmonisku dienas darbu turpināšanos un būs tāda paša rakstura parādības, kā pārejās tumsas spēku darbības.

 

129

Smadzeņu pasivitāte ir būtisks nosacījums, kas dod ļauniem gariem iespēju dvēselei nodot atainojumus, un smadzenes naktī ir pasīvas, tad caur to kļūst dēmoniem vieglāki naktī darboties nekā dienā, kad katra cilvēka paša domas lielākā vai mazākā mērā ir traucējošas.

Ticīgie, kuri no apsēstības cenšas izlauzties brīvībā, var visas ļauno garu nakts parādības tik pat noteikti noraidīt, kā viņu dienas laika mahinācijas un piedzīvot īsā laikā, ka tās pilnīgi izbeidzas.

Tie sapņi, kuri izriet no cilvēka dabīgā stāvokļa, var tikt uzskatīti par dabīgiem, (1) ja nav apsēstība, un (2) kad patiešām pastāv šādi konkrēti fiziski iemesli, un ja ļaunie gari šos iemeslus nelieto, lai aiz tiem slēptu savas darbības.

Nerunājot par cilvēka dabīgo stāvokli, sapņu novadā jāatšķir dievišķais no sātaniskā, dievišķo sapņu nozīmīguma un īpašā vērtīguma dēļ (1.Mozus 37:5-7, Mateja 1:20, 2:12), pretstatā dēmonisko sapņu “noslēpumainībā”, absurdumā, muļķībā un beznozīmīgumā utt., tāpat arī viņu atstātajā iespaidā uz personu. Dievišķais iespaids atstāj cilvēku normālu, mierīgu, saprātīgu un nosvērtu garā, sātaniskais to padara uzpūtīgu, juceklīgu, apstulbotu un nesaprātīgu.

Ļauno garu nakts priekšnesumi bieži ir cēlonis garīgai nomāktībai un smagumam pie uzmošanās. Miegs nebija atspirdzinošs, tāpēc ka tumsības spēki gulēšanas laikā visas būtnes pasivitāti izmantoja, lai cilvēku iespaidotu. Dabīgais miegs atjauno visas nervu sistēmas spējas. Daudzos gadījumos bezmiegs ir ļauno garu darbs, kuri savas mahinācijas pielāgo personas stāvoklim, lai paši palikta apslēpti.

Ticīgiem, kuri ir atvērti pārdabiskai pasaulei, vajadzētu it īpaši ar lūgšanām savas naktis sargāt un katru ļauno garu mēģinājumu tiem šādā veidā tuvoties noteikti noraidīt.

Bet cik daudzi saka: “Tas Kungs mani pamodināja”, paļaudamies uz visāda veida “atklāsmēm”, kuras tie pusapziņas stāvoklī bija saņēmuši, kad gars un griba bija tikai pusdzīvi un tāpēc nespējīgi šo iespaidu raksturu uztvert. …

 

130

Lai tādi šādu savas paklausības soli nakts parādībām pārbauda. Viņi atklās, cik labprāt tie ir paļāvušies uz kādas brīnišķīgas rīta stundas piedzīvojumu, var arī tam būt gluži pretējais, caur apsūdzībām, priekšnesumiem un uzbrukumiem, kuri nāca nemaldoši no ļaunā un ļāva tiem satrūkties, bet to vietā tiem vajadzēja uz pašu Dievu paļauties un dusēt Viņa nemainīgā uzticībā un mīlestībā.

Ikviena ienaidnieka naksnīga apgrūtināšana un visi viņu cēloņi var tikt aizkavēti un noraidīti Kunga Jēzus vārdā, tikko tie kļūst pazīstami, ar to velnam var atņemt katru rīcības iespēju, kāda tam bija dota pagātnē, nav svarīgi vai tas notika apzināti vai neapzināti. 

© Verners Šteinbergs