APDRAUDĒTAIS KRISTIETIS - 5.nod. PIEVILŠANA UN APSĒSTĪBA

Apdraudētais kristietis -

5. nodaļa 

Pievilšana un apsēstība   

77

Ticīgais, kas ir bijis no melu gariem pievilts, var būt palicis no šiem gariem neapsēsts, nāk arī priekšā, ka cilvēki ir apsēsti un tomēr iepriekš nav bijuši pievilti. Piemēram, ja cilvēks, t.i. kristietis, ticis nepareizi vadīts un pievilts no vīzijām un “brīnišķām izjūtām un piedzīvojumiem”, un tomēr maldināšanas nav beigušās ar apsēstību. Turpretī padošanās grēkam, nav svarīgi vai apzināti vai neapzināti, dod ļaunam garam iespēju dvēseli vai miesu paņemt savā īpašumā, pat no kāda ticīgā, arī ja tas iepriekš nebūtu bijis pievilts.

Spējas un orgāni arī var atsevišķi nonākt zem ļauno garu varas, tādēļ, ka cilvēks, neraugoties uz pasivitāti, kuru apcerējām IV. nodaļā, iekrīt grēkā. Ja mēle padodas ļaunām aprunāšanām un tiek nodota nesmuku lamu vārdu lietošanai, līdz ar to tā nododas grēkam un velna varai. Tas pats ir arī ar citiem miesas locekļiem, ar acu kārību skatīties uz nemukām lietām, ar ausīm sliktu uzklausīt, ar to tās atverās sātanisko sūtņu iespaidam t.i., ja kāds tādām lietām piegriež sevišķu vērību un tās labprāt uzklausa. Tā var ļaunie gari zināmus miesas orgānus, kā auss nervus, tādā mērā pārvaldīt, ka persona tās lietas nedzird, kuras tai būtu jādzird, un tomēr pietiekoši viegli visu ačgārni sevī uzņem.

 

Apjoms pamatam, kas nepieciešams ļaunajam garam, lai pārņemtu cilvēku, nav noteicams 

Nav iespējami precīzi pareizi noteikt, cik daudz ļauniem gariem vara jāierāda, lai nonāktu tiešā apsēstībā. Noteikti zināms ir tikai tas, ka (1) ir grēks, kas nav apsēstība, (2) ka daži grēki noved pie apsēstības un (3) ka ir citi grēki, kas ir apsēstības sekas. Ja kāds cilvēks caur grēku dod iespēju ļauniem gariem viņā ieiet, tad to varu, kādu tas viņiem iedod, var kāpināt līdz bezgalībai t. i. tā var pieaugt līdz neiz-

 

78

mērojamam. Velnam atstātā novadā visupirms viņš ieiet, tam seko ielaistā ienaidnieka “izpausmes”, un šo parādību nepareizs izskaidrojums atdod tālākus novadus viņa rokās, tādēļ ka pieviltais tic un pieņem ienaidnieka turpmākos melus.

Nāk priekšā arī tādas lietas, ka notiek pievilšana un apsēstība pašam cilvēkam to neapzinoties un tāpat tā atkal pāriet. Viņš var būt paļāvies grēkam un ielaidis ļauno garu, bet tad atkal ieņēmis nostāju pret grēku pēc Rom. 6:6,11 satvēris uzvaru un atbrīvojies no apsēstības, pēdējo kā tādu pavisam nepazinis.

Ticīgo ļaužu pulki ir lielākā vai mazākā mērā apsēsti, paši to neapzinādamies, viņi sev izskaidro garu parādības un izpausmes par “dabīgām”, par sava “es” tieksmēm, par “grēku” un visu citu tikai tāpēc, ka tiem nav vajadzīgās zināšanas par dēmoniskām apsēstībām.

Ir arī darīšana ar tām apsēstības formām,  kuras tiek izraisītas caur Dieva darbības un dievišķo lietu atdarināšanu. Cik ātri šajā novadā pieviltība pāriet apsēstībā atkarīgs no tās pakāpes, kādā ticīgais atverās šiem atdarinājumiem. Šādu cēloņu pieviltie var tik tālu nonākt, ka viņi (1) paļaujas uz ļauniem gariem, (2) viņiem uzticas, (3) viņiem nododas, (4) ļauj sevi no viņiem vadīt, (5) pie viņiem griežas ar savām lūgšanām, (6) viņus uzklausa, (7) viņiem paklausa, (8) no viņiem saņem vēstījumus, (9) saņem Svēto Rakstu tekstus no viņiem, (10) ir izpalīdzīgi viņu vēlmēm un darbībām, (12) priekš viņiem strādā un pie visa tā domā, ka viņi visu to saņem no Dieva un visu dara priekš Dieva.

Dažos gadījumos ticīgais šīm atdarinātām “dievišķām lietām” ir tik neapvaldīti nodevies, ka no šīs maldīgās ietekmes ļoti drīz nonāca pie visizteiktākās apsēstības, lai gan ļoti izsmalcinātā formā. Nekādu acīmredzamu ļaunuma iezīmi nevar uzreiz ieraudzīt un tomēr pieredzes bagāta acs atpazīst šīs pilnīgi attīstītās “dēmonu apsēstībai” raksturīgās dubultās personības pazīmes,

 

79

kaut arī tā slēpjas aiz brīnišķīgākām “gaismas eņģeļa” parādībām, pievilcīgi starojošas sejas, aiz jaukākās dziedāšanas vai uzstājas ar varenu runu.

 

Dubultā personība dēmonu apsēstajam

Pieminētā dubultā personība mēdz vispārīgi tikai tad kļūt pazīstama, kad tā pieņem atbaidošas darbības izteiksmes, piemēram, atklājās kāda cita individualitāte, kas aptumšo apsēstā rakstura īpašības, caur runāšanu ar pārveidotu vai svešu balsi un izsaka vārdus un domas, ko cilvēks pavisam nav gribējis vai tikai pa daļai gribējis izteikt. Upuris tiek piespiests rīkoties pret savu dabīgo raksturu, miesa tiek no svešas varas pārvaldīta, nervi un muskuļi sagrozīti, saviebti, izraisītas krampju lēkmes, kā tas Bībelē tiek minēts (Lūkas 9:39). Šai dēmona apsēstai divējādai personībai raksturīgi, ka šīs izpausmes parādās periodisku lēkmju veidā, bet šo lēkmju, kuras tiek uzskatītas par “uzbrukumiem”, starplaikos minētie upuri ir samērā normāli un dabīgi, tomēr šīs lēkmes īstenībā ir iebrukušo spēku izpausmju periodi.

 

Dubultā personība ar ļaunu garu apsēstam kristietim

Tagad ir pieejami fakti, kas pierāda, ka šīs pilnīgi attīstījušās dubult personības apsēstības parādījās pie ticīgiem, kuri viņiem dāvātai gaismai nav bijuši nepaklausīgi, nebija arī padevušies apzinātam grēkam, bet tika pievilti tādēļ, ka nodevās pārdabīgiem garīgiem spēkiem, kurus tie turēja par dievišķiem. Ir gadījumi, kas uzrāda visus pavadošo parādību simptomus, par kuriem aprakstīts Evaņģēliju rakstos. Dēmons atbild uz viņam uzdotiem jautājumiem savā paša balss skaņā un izsaka Dievu zaimojošus vārdus caur apsēsto personu, kuras gars tajā pat laikā paliek mierā un sadraudzībā ar Dievu. Tas liecina par to, ka (1) Svētais Gars var atrasties cilvēka garā, un tajā pašā laikā (2) viens vai vairāki velni mājot ķermenī, lietojot mēli un mētājot ķermeni apkārt pēc viņu gribas.

Šī pati “dubultā personība”, PIE PIELNĪGI ATŠĶIRĪGĀM IZPAUSMĒM, ir viegli atpazīstama katram, kuram ir garu atšķiršanas spēja. Dažreiz vide un apstākļi ir vairāk izdevīga garu izpausmēm nekā citās reizēs, un tad viņi var tikt skaidri atpazīti abējādi - gan savā brīnišķīgajā, gan savā apšaubāmajā formā.

 

80

Patiesība, ka sastopami pulkiem apsēstu ticīgu cilvēku iznīcina teoriju, ka tikai pagānu zemēs un rupji grēcinieki var būt no velna apsēsti. Šis nepārbaudītais un nepierādītais daudzo kristiešu “uzskats” velnam ļoti apsveicams un pieņemams un kļūst tam par labu aizsegu, kura ēnā viņš ar panākumiem pūlas Dieva bērnu dvēseles un ķermeņus dabūt savā varā. Bet aust laiks, kad draudzei par šīm lietām jātop acīm atvērtām caur šo piedzīvojumu skarbo skolu nemīlīgi izpurināts pulciņš jau nācis pie atziņas, ka ticīgais, kas kristīts ar Svēto Garu, un kura garā dzīvo Dievs, tik lielā mērā var tikt pievilts, ka viņš ļauniem gariem dod iespēju ieiet savā būtnē, ka viņš kļūst apsēsts. Dievs darbojas iekš un caur cilvēka garu un velni iekš un caur dvēseli vai miesu, vai caur abiem.

 

Divejāda spēka straumes

No šāda veida ticīgā var dažu brīdi no diviem pilnīgi dažādiem spēku avotiem straumes izplūst. Viena nāk no Dieva Gara cilvēkā, otra no ļauna gara viņa ārienē un tie, kas nāk sakarā ar šiem paralēliem strāvojumiem, piedzīvo tiem atbilstošus piedzīvojumus t.i. iznākumus. Svētrunā var attiecīgā persona pasludināt neviltotu patiesību ar Rakstiem saskanīgu tīru un skaidru, jo cilvēka gars no Dieva apskaidrots - bet ļaunie gari, kas darbojas miesā un dvēselē, izlieto minētās patiesības aizsegu, lai savas izdarības ar to sajaucot, pieviltu klausītājus un arī pašu runātāju. Tas nozīmē, ka brīžiem no ticīgā var iziet patiesības straumes, kas balstās uz Rakstiem, nesot uzņēmīgiem gaismu un svētību. Un tad pēkšņi dvēselē vai ķermenī paslēpies svešs gars izlej plūdus caur psihisko vai fizisko cilvēka būtni, kas izraisa atbilstošus iespaidus pie tiem klausītājiem, kas savos dvēseles vai ķermeņa elementos reaģē uz sātanisko ietekmi caur uztrauktām vai nervozām jūtu izpausmēm. Viena vai otra no abām straumēm var laiku pa laikam gūt virsroku un attiecīgajam vīram piešķirt dubultu raksturu, vienam ar otru īsos

 

81

starplaikos periodiski mainoties. “Cik brīnišķi viņš runā! Cik viņš apdomīgs un saprātīgs! Ar kādu mīlestību viņš meklē pazudušos!” To ar pilnām tiesībām var teikt par vienu otru Dieva valstības strādnieku. Un tad piepeši nāk īpatnēja pārmaiņa, pār viņu un visu sapulci. Ir iespiedies svešs elements, varbūt tikai tiem pazīstams, kuriem ir asa garīga izšķirt spēja, bet bieži arī priekš visiem redzami manāma. Varbūt ka runātājs ar mierīgu, klusu, skaidru garu iesācis lūgt, bet pēkšņi viņa balss top pacelta, tā skan dobji vai metāliski, saspīlējums sapulcē pieņemās, kāda pārvaroša visu pārvaldoša “klātnība” uz tiem nolaižas un neviens pat nodomā tai pretī stāties, kas tik redzamā veidā šķiet nākam no Dieva.

 

Sajauktas izpausmes

Klātesošo vairākums varbūt pat nepamana izraisīto sajaukumu. Daži krīt pie zemes, nespēdami ilgāk panest saspīlētās emocijas, citi tiek no kāda pārdabiska spēka apgāzti, pārsviesti uz citu vietu, citi sāk ekstātiski (uzbudināti) kliegt. Runātājs atstāj paaugstinājumu un iet garām kādam jaunam cilvēkam, kas sevi apzinās reibuma sajūtā, kura to ilgi neatstāj. Vairāki smejas svētlaimības pārplūsmē. Daži saņēmuši caur Dieva Vārda izskaidrojumu patiesu palīdzību un garīgu svētību, caur Svētā Gara darbību pirms “kulminācijas” punkta sasniegšanas un šī iemesla dēļ pieņem visas sekojošās parādības “kā no Dieva”. Viņi nevar izšķirt caur vienu un to pašu kanālu nākošas divas dažādas straumes. (Vienu un to pašu kanālu, nesajaukt ar vienu un to pašu avotu. skat. Jēk. 3:11) Viņi baidās apšaubīt iznākumu, jo baidās pret savu iekšējo pārliecību cīnīties, kura tiem saka, ka sākamā darbojās Dieva Gars. Citi gan zina, ka viņu garīgai spriest spējai aprakstītās parādības jānoraida, bet saņemto svētība dēļ viņi apspiež savas pārdomas un saka: “Mēs gan nevaram šīs ‘fiziskās’ parādības saprast, bet mēs nevaram arī cerēt visu saprast, ko Dievs dara. Mēs vienīgi zinām, ka brīnišķā pasludināšana par patiesību un mīlestību, un gaismu bija no Dieva un derēja

 

82

mūsu vajadzībām. Neviens nevar apšaubīt runātāja patiesīgumu un tīros motīvus … tāpēc, lai gan es nespēju saprast un nespēju teikt, ka man ‘patiktu’ šīs fiziskās izpausmes, tomēr - tam visam vajadzētu būt no Dieva...”

 

Patiesais un viltotais tiek pieņemts kopā

Īsumā sakot, šis ir ieskats sajauktajās “izpausmēs”, kuras ir nākušas pār Dieva draudzi kopš Velsas atmodas laika. Jo, gandrīz bez izņēmuma, ikvienā zemē, kur kopš tā laika ir izcēlusies atmoda, pavisam īsā laika posmā šī viltotā straume ir iejaukusies kopā ar patieso. Un gandrīz bez izņēmuma, patiesais ar maldīgo ir ticis pieņemts komplektā, tādēļ ka garīgā darba strādnieki ir bijuši nezinoši par šādu vienlaicīgu straumju pastāvēšanas iespējamību. Vai arī patiesais ar maldīgo ir ticis noraidīts komplektā no tiem, kuri nav varējuši atšķirt vienu no otra, vai arī bijusi pārliecība, ka tur vispār nav bijis “patiesā”, tādēļ, ka ticīgo cilvēku vairums nav spējīgi saprast, ka tur var būt kopa sajaukta darbība (1) no dievišķā un sātaniskā, (2) no dievišķā un cilvēcīgā, (3) no sātaniskā un cilvēcīgā, (4) no dvēseles un gara, (5) no dvēseles un ķermeņa, (6) no ķermeņa un gara. Un pēdējie trīs (gars, dvēsele, ķermenis) izpaužas izjūtu un apzināšanās veidā, bet pirmie trīs (dievišķais, sātaniskais, cilvēcīgais) izpaužas avota un spēka veidā.

Lai radītu sajaukumu nepietiek tikai ar vienu elementu, ir nepieciešami vismaz divi. Velns sajauc savus melus ar patiesību, jo viņam ir nepieciešams izmantot patiesību, lai panāktu savus melus. Tādēļ ticīgajam vajag visas lietas atšķirt un izspriest. Viņam vajadzētu būt spējīgam redzēt cik daudz pie katras parādības ir nešķīstā, un cik daudz ir tīrā, ko viņš drīkst pieņemt. Sātans ir “sajaucējs”. Ja kādā lietā viņš atrod deviņdesmit deviņus procentus tīrā, viņš mēģina iejaukt vienu procentu savas saindētās straumes, un ja tā netiek atklāta, tā pieaug līdz pat stāvoklim, kad procentuālā attiecībā kļūst pretēja. Ja sapulcēs, kur notiek pārdabiskas izpausmes, tiek novērots garīgs sajaukums, un ja kādi ticīgie nav spējīgi to atšķirt, tad viņiem vajadzētu atturēties apmeklēt šos “sajaukumus” līdz brīdim, kad viņi ir spējīgi atšķirt.

 

83

Pieņemot sātana viltojumus, ticīgais domā un tic, ka viņš paklausa dievišķajiem nosacījumiem, lai paceltos uz augstāku garīgās dzīves līmeni. Turpretim viņš tomēr paklausa sātaniskās darbības nosacījumiem savā dzīvē, un šī iemesla dēļ nolaižas pievilšanas un ciešanu dzīlēs, lai gan viņa gars un motīvi ir tīri.

Kā ļaunie gari iegūst pieeju ticīgajam, tas ir nākošais jautājums, kuru mums vajadzētu pārdomāt. Un šeit mēs sniedzam tabulas formā sešus kodolīgus sarakstus par to (1) kā viņi pieviļ, (2) kā tiek dots pamats pievilšanai, (3) kur viņi ielaužas, (4) kādus attaisnojumus ļaunais gars iedveš, lai apslēptu pamatu un paturētu ticīgo neziņā par viņa klātbūtni un par viņa satverto pamatu, (5) par iespaidu uz cilvēku, kurš tādā veidā ir pievilts, un (6) par apsēstības simptomiem.

(skatīt tabulu XXX lappusē)

 

Kolona 1 – Kā ļaunie gari pieviļ

Kad mēs atsevišķas tabulas ailes aplūkosim, mēs redzēsim ar kādu viltību gari iet pie darba, lai papriekš pieviltu un pēc tam atrastu pieeju pie pieviltā miesas vai dvēseles. Dieva un sātana darbībā cilvēka vervēšanā valda viens pamatlikums. Dievs radījis cilvēka būtni ar brīvu gribu, kaut arī Viņš ir visa universuma un eņģeļu pasaules vadītājs, attiecībā pret radījumu sev robežas nospraudis, tā ka Viņš cilvēkam neko nespiež un neuzspiež, arī ne lai Sev to iegūtu. Tikpat maz var sātans vai kāds no viņa ļauniem gariem cilvēkā ieiet vai kādu daļu no viņa būtnes satvert un pārvaldīt bez paša cilvēka piekrišanas. Ja cilvēks grib labo, Dievs ļauj tam izdoties, ja viņš grib ļaunu, tad to velns izdara pie viņa. Abi var viņā tikai tik daudz darboties, cik cilvēks to grib.

 

84 - 85

 

Kā ļaunie gari pieviļ	Iedotais pamats pievilšanai	Kur viņi ienāk
1.	2.	3.
Viņi ar viltu iegūst sev gribas piekrišanu, tādēļ ka tie atdarina Dieva klātnību no ārpuses. Tad atdarina Dieva personu iekšēji. Iečukst mācības un norādījumus caur maldinošu vadību. Caur atdarinājumiem: 1. dievišķu lietu 2. cilvēcīgu lietu 3. sātanisku lietu 4. eņģeļu lietu Caur pārdabiskām vīzijām un balsīm. Caur dzīšanu ekstrēmos pārspīlējumos utt. Viņu pirmais mērķis ir tik tālu novest maldos, lai viņi ar ticīgo var saieties, tad atrast pieeju tā būtnei un viņā uzturēt ticību, ka visa viņu darbība ir dievišķa.	Maldīgas cilvēka domas un uztveres. Visdažādāko daļu pasivitāti cilvēka būtnē, visās attīstības stadijās. Neizlietotas spējas. Pašsavaldīšanās trūkums. Gribas nodarbības trūkums. Darbības, kas izriet no visiem šiem stāvokļiem; šīs darbības dod ļauniem gariem jaunus atbalsta punktus.     Salīdzini VII nodaļu par apsēstības cēloņiem.	Viņi slēpjas dziļi būtnes iekšējā celtnē. Vispirms viņi nostiprinās nervu sistēmā un dvēseles centros.

Piezīme. Šīs lietas ir pasniegtas tabulas formā, lai ticīgais varētu pats atpazīt savu vajadzību pēc atbrīvošanas, vai arī lai palīdzētu citiem.

 

Ļaunā gara klātbūtnes pazīmes cilvēkā	Ļauno garu lietotās atrunas, lai noslēptu pamatu	Darbības sekas pieviltajos ticīgos un caur viņiem
4.	5.	6.
Nemaldīguma stāvoklis. Pretīguma izjūta pret patiesību par ļauniem gariem. Nespēja citus uzklausīt vai apšaubāmas lietas iztirzāt. Pēkšņi domu uzzibsnījumi (arī atmiņā). Ar laiku ļaunie gari saņem varu pār atsevišķiem miesas orgāniem, piemēram: acīm, runas orgāniem, žokļiem, muskuļiem, rokām, kājām. Tas izpaužas neapvaldītās kustībās.     N.B. Visi šie simptomi var izpausties nedaudz vai ļoti spēcīgi, pa vienam atsevišķi un arī visi kopā.	Tas ir “dievišķi” Tas ir “grēks” Tā ir “slimība” Tas ir “fiziski” Tas ir “dabīgi” Tas ir “temperaments” Tas ir “smadzeņu zudums” Tā ir “pārstrādāšanās” Tās ir “iedomas” Tas ir “iedzimts vājums” Tas ir “garīgi” Tā ir “vīzija” (no Dieva) Tas ir “atklāsme” Utt. utt.   Skatīt VII nodaļu par atrunām.     Atrunas nozīmē sevis vai kāda cita vainošanu par to, ko dara ļaunie gari.	Vispārējs vājums. Garīga un fiziska letarģija. Nervu pārkairinājums. Nemierīgums. Izšķirt spējas trūkums. Šķelšanās gars. Nepamatoti aizspriedumi. Nepareizi spriedumi. Pārspīlēta pašnovērtēšanās, gan paaugstinoša, gan iznīcinoša. Morālisko jūtu trulums. Iekšējā līdzsvara trūkums. Nesvēta smiešanās. Slimīga tieksme uz raudāšanu. Depresija un nospiestība, utt., utt.

 

86

Neatdzimuša cilvēka griba tiek no sātana kalpināta, bet kad tas top atjaunots un no grēka varas atpestīts, tad atbrīvotā  griba var pareizo izvēlēties. Pie tiem, kas tādā veidā ar Dievu nonāk savienībā, var sātans tikai ar viltību sev vietu iegūt, jo viņš zina, ka ticīgais nekad ar vaļējām acīm nepieļaus, ka ļauns gars viņā ieņemtu vietu. Tātad viltnieks var vajadzīgo piekrišanu iegūt tikai caur viltību, tādēļ viņš uzdodas par Dievu vai Dieva eņģeli. Viņš arī zina, ka ticīgais apņēmies Dievam par katra cenu paklausīt un vēlās Dieva atzīšanu vairāk un karstāk, kā visas pasaules dārgumus. Tad tur ienaidniekam nekas cits vairs nepaliek pāri,  kā atdarināt pašu Dievu, Viņa klātnību un Viņa darbības. Tad viņš noved pievilto tik tālu, lai viņš viņam sekotu arvien tālāk, līdz rodas iespējamība sasniegt kaut kādu apsēstības pakāpi, kas iedragā iespējamību Dievam lietot cilvēku un kaitē citiem, kas ar to nāk saskarē.

 

Atšķirība starp Dieva personu un Dieva klātbūtni

Pašu Dievu atdarināt, kas iekš un ar ticīgo darbojās, rada kopēju pamata stāvokli priekš katras tālākas ticīgā pievilšanas caur sātanu. Ticīgie sagaida, lai Dievs ar un iekš viņiem būtu. Viņi alkst pēc Dieva tuvuma, Dieva klātnības, un tas viss tiek atdarināts. Viņi t.i. ticīgie sagaida, lai Dievs kā persona viņos dzīvotu un ļauni gari izliekas un uzdodas par Svētās Trīsvienības Personām.

Lai tumsības spēku pievilšanas metodes varētu saprast, mums jāprot izšķirt Tā Kunga Personu no Viņa klātnības. Persona, kas atklājas Tēvā, Dēlā vai Svētā Garā un klātnību, no kuras izplūst ietekme. To var arī saukt par atšķirību starp Dievu, kas ir gaisma, un dievišķo gaismu kādu mēs no Viņa saņemam, Dievu, kas ir mīlestība un dievišķo mīlestību, kuru Viņš mums dod. Viens ir Viņa būtne, otrs - atklāsme vai izstrāvojums no tā, kas Viņš ir.

Nepieciešami Rakstu mācības par Trīsvienīgo Dievu - Tēvu, Dēlu un Svēto Garu, Viņu dažādos uzdevumus un īpašības skaidri saprast, lai ienaidnieka viltībām varētu labāk redzēt cauri.

 

87

Pie daudz ticīgiem pastāv uzskats, ka Kristus personīgi viņos dzīvo, bet patiesībā, kā persona Kristus pie ticīgā nedzīvo. Viņš dzīvo savējos caur Savu Garu (Rom. 8:9), caur ko “viņi saņem Kristus Gara palīdzību” (Fil. 1:9, Ap.d. 16:7). Dievs Tēvs, kā persona dzīvo godībā,Viņa klātnība cilvēkos atklājis “kā Gars, kas iziet no Tēva”. Dievs Dēls, kā persona dzīvo godībā , Viņa klātnība cilvēkos izpaužas caur Viņa Garu. Svētais Gars, Tēva Gars un Dēla Gars atrodas virs zemes, draudzē, kas ir Kristus miesa un atklāj ticīgiem Tēvu un Dēlu. Tāpēc Kungs teica: “Es viņos gribu atklāties”, tas, kas Viņu mīl un paklausa un tālāk “Mēs nāksim pie viņa un ņemsim pie viņa mājas vietu” (Jāņa 14:36), caur Svēto Garu, kuru vajadzēja saņemt Vasarsvētkos.

 

Dievs kā persona Debesīs, Viņa klātnība virs zemes caur Viņa Garu

Ticīgā maldīgie uzskati, kādā veidā Dievs varētu būt ar viņu un viņā, un nezināšana par ienaidnieka izveicību un spēju atdarināt Dievu un dievišķas lietas, rada apstākļus un pamatu, uz kura viņš sātaniskos iespaidus pieņem, ļaunos garus ielaiž un viņiem ierāda valdīšanu par tā iekšējo būtni.

Ja Dievs, kurš ir Gars, var būt ar un iekš cilvēka, tad to pašu var arī ļaunie gari, tikai ar priekšnoteikumu, ka viņiem tiek dota atļauja. Viņu mērķis ir sasniegt, lai ticīgais pilnīgi bez savas gribas nodotos, t. i. izslēgtu savu personīgo gribēt spēju. Šis izteiciens bieži tiek lietots attiecinot uz Dievu, bet tas nav pēc Bībeles. Dievs grib, lai mēs būtu Viņa īpašums un tad brīvprātīgi Viņa prātu izvēlamies darīt. Viņš prasa mūsu saprātīgu līdzdarbību, nevis verdzisku pakļaušanos. Viņš pār mums negrib valdīt, to mums pašiem jādara ar Svēto Garu. Dievs nevienu “nedzen”, kā mašīnu vai ar dinamiska spēka starpniecību.

 

Atšķirība starp Dievu un dievišķām lietām

Lai ticīgos, kuri neļaujas caur grēku sagūstīties, savā varā dabūtu, tad pa priekšu ļaunie gari atdarina “Dieva klātnību”, lai tad minētās “klātnības” aizsegā iedvestu visādus tēlojumus, kuri nu bez apdomas tiek pieņemti. Šis ir viņu pirmais

 

88 nav šī lapa oriģinālā

 

89

un bieži ar ļoti daudz pūlēm sasniegts darbs. To viņiem sevišķi grūti panākt pie dvēseles, kas pamatojas uz Rakstiem un ir mācījusies ticībā staigāt ar Dievu, ja tai prāts ir ass un izveicīgs, fantāzija labi apsargāta, un pats cilvēks nodarbināts veselīgā veidā.

No atdarinātās klātnības iziet iespaids, kas panāk to, lai atdarinājums tiek pieņemts. Ļauniem gariem kaut kas jādara, lai Dieva klātnību atdarinātu, jo viņu pašu klātnība nav atspulgs no dievišķās klātnības. Maldu aina ir gan viņu darbs, bet neparāda viņu pašu dabu. Viņi dod debešķīgas apmierinājuma sajūtas, kas piemērotas viņu prasībām un pie tas iečukst, ka tas nāk no Dieva.

Kad šāda veida atdarināta “klātnība” ir tikusi pieņemta, tad viņi iet soli tālāki un izliekas par vienu ne Trīsvienības personām un tieši par to, pie kuras pieviltais jūtas vairāk piesaistīts. Tēvu viņi atdarina pie tiem, kas sevišķā veidā jūtas ar Viņu vienoti, Dēlu pie tiem, kuri Viņu iedomājušies kā “līgavaini” un alkst pēc mīlestības, un Svēto Garu pie tiem cilvēkiem, kuri tiecas pēc varas un ietekmes.

Ja dvēsele šo blēdību pieņem, tad velns jau ir ieguvis daudz platības, pamatu uz ko nostiprināties.

Visbīstamākais laiks ir tas, kā jau to minējām 3. nodaļā, kad ticīgais meklē Svētā Gara saņemšanu, un ja viņš no citiem dzirdējis par daudz jūtām un Dieva atklāsmēm, un beidzot par izjūtamu Gara “nonākšanu”. Uz šo izdevību modrie dēmoni ir gaidījuši.

Pievilšanai nav jāsākas tieši Gara kristības laikā, tā var notikt arī “vingrinoties” un “kopjot” “Dieva klātnību” t.i., ja ar to saprotam fizisku “Dieva apzināšanos”.

Kurš ticīgais gan negribētu ilgoties pēc “apzinātas” Dieva klātnības, un kurš gan neatdotu visu, lai tādu saņemtu! Cik tas grūti - staigāt kailā ticībā cauri dzīves tumšajām ielejām! Ja Svētā Gara kristība tiek pavadīta ar pārdabīgām parādībām jutekļos un tai seko tā Kunga “jūtama klātnība”, ka

 

90

Dieva tuvumu patiešām izjustu - kas gan to tad karsti nevēlētos? Vai viss tas nešķiet kā absolūti nepieciešamais bruņojums kalpošanai? Vai tas nav skaidri saprotams no Bībeles stāsta, ka Vasarsvētkos patiešām ticīgiem vajadzēja būt fiziski izjutušiem “apzināto klātnību”?

 

Sātana darbošanās pie sajūtām

Šeit atrodas bīstamības punkts, kas vispirms atver durvis sātanam. Jau kopš seniem laikiem tā bijusi viņa iemīļotā metode - cilvēkus uz visas zemes pievilt caur viņu jutekļu izjūtām uz reliģiskām lietām. Viņš prot katrā vien iedomājamā veidā “apmierināt”, “satvert”, “pacilāt”, “ielīksmot” un šim uzdevumam izlieto visādu bijušu reliģiju formas, dodot cilvēkiem “šķietamu dievišķu svētlaimi”, kurai nav spēks. Starp patiesi svētotiem ticīgiem arvien vēl jutekļi ir viņa iebrukuma vārti. Tā kā dvēsele alkst pēc svētlaimīgām jūtām, pāri plūstoša prieka, un izjūtama spēka un iedomājas, ka tādas parādības vai zīmes ir vajadzīgas, lai Dieva klātnību pierādītu, un ka tās pieder pie Svētā Gara kristības, tad caur to top atvērts ceļš sātaniskiem melu gariem.

 

Kristus patiesā izpausme

Savas nāves priekšvakarā Kungs Jēzus runāja par Mierinātāja sūtīšanu: “Es viņam (ticīgajam) atklāšos” (Jāņa 14:21), bet Viņš neteica, kā Viņš šo apsolījumu piepildīs. Sievai pie akas Viņš teica: “Dievs ir Gars un kas To pielūdz, tiem To būs pielūgt garā un patiesībā”. Kristus atklāsme kļūst garam par daļu, bet ne jutekļu vai dvēseles sfērai. Tātad tieksme pēc jūtu izpausmēm dod ļauniem gariem vēlamo izdevību atdarināt Kristus patieso klātnību. Lai to sasniegtu viņiem jāiegūst upura griba savā pusē un jānodrošina sev viņa līdzdarbību, un šo piekrišanu ļaunie gari tam izvilina, parādoties “gaismas eņģeļa” izskatā, Dieva sūtņa gaismas mirdzumā, un nevis tumsas, jo gaisma ir pati Dieva būtība un raksturs.

Ļaunie gari atdarina Dievu Viņa svētumā un taisnīgumā. To viņi mēģina panākt, izraisot cilvēkā bailes no Dieva, lai no Viņa izvairās un izjūt riebumu pret visām garīgām lietām. Bailīgos un nedrošos viņi mēģina iebiedēt, tos, kuri alkst pēc spēka,

 

91

stiprināt ar nopietnām sekām saistītu ļaunuma veidu, un tādus, kuri mīlestībai un priekam uzņēmīgi, ievilināt savā iespaidā.

 

Dieva viltota klātbūtne ir iespaids uz ticīgo

Ar noteiktību var teikt, ka Dievu izjust ar jutekļiem ir bīstama lieta. Tādos gadījumos lieta saistās ar puslīdz drošu Dieva klātnības atdarinājumu, viltīgu ienaidnieka lamatu, caur kuru velns grib nokļūt cilvēkā. Šī iemesla dēļ daudzi, kas citiem kristiešiem uzspieduši “jūtamu Dieva klātnību”, paši sev par izbailēm un postu savu “piedzīvojumu” dēļ nogrimuši tumsībā un trulumā. Šie ticīgie nezināja, ka visas caur jutekļiem uzņemtās pārdabiskās atklāsmes beidzās šādā veidā, tas var notikt ļoti drīzi, gan arī tikai pēc gadiem. Tad upuris mēģina sev šo “sabrukumu” vai “aptumsumu” izskaidrot caur pārpūlēšanos, grēku vai ārējiem apstākļiem, bet tikai ne ar to, ka tas viss ir dabīgas sekas viņa agrākiem svētlaimības piedzīvojumiem.

Tā ka nākošā nodaļā dievišķos atdarinājušus sīkāki apcerēsim, tad šeit vēl gribam norādīt uz starpību par ļauno garo aplenkumi un viņu ietekmi un uz patiesa apsēstību. No liela svara ir to turēt acu priekšā un izšķirt. (Šeit iet runa par to apsēstības formu, kas rodas caur dievišķu lietu atdarinājumu pieņemšanu).

Abu parādību atšķirošas pazīmes ir sekojošas: (1) Aplenkums ir tuvošanās no ārienes, Dieva klātnības, kā iespaida atdarināšana uz cilvēku, kurai viņš bieži ar miesu un dvēseli atvērās.

(2) Apsēstība - vienas Dieva Personas iekšēja atdarināšana (pēc notikušas ieiešanas) parasti, kā mīlestības izpaudums. Sirds un gribas absolūta nodošana “iemīļotājam”. Neaprakstāmi maigas izjūtas dvēselē un fiziskā novadā, garas paliekot neskārtam. Cilvēks visu to no tura par garīgu, bet īstenībā tas nav nekas cits, kā juteklība garīgā apģērbā.

 

Aplenkums un tā cēloņi

Šo aplenkumu varētu apzīmēt arī par “ielenkumu”, kas nozīmē, ka ļauni gari cilvēku novēro un viņa centienos apstrādā, lai kaut kādā, kaut vismazākā mērā viņa būtnē ievietotos. Jā šādai ietekmei

 

92

padodas, tad no tās izveidojās apsēstība. Ja, piemēram, ļaunais atdarina Dieva tuvumu un no āra cilvēkam uzmācās jūtu veidā, tad to varētu apzīmēt par “ielenkumu”, bet tikko gars iespiežas cilvēkā, tad viņš ir “apsēsts”, aplencošais gars ieguvis sev vietu, pamatu uz ko nostiprināties un to satura tādā mērā, kā tas tam tiek atstāts.

Šis aplenkums tādā nozīmē, ka nepārtrauktā apstrādāšana ilgstošas uzmākšanās veidā no ārpuses, ir visvairāk pielietotā tumsības spēku metode, caur kuriem tie uzbrūk Dieva bērniem, nemaz nerunājot par neatdzimušajiem, kuri saskaņā ar Rakstiem tiek visi no iekšienes pārvaldīti, t.i. “…garam, kas vēl tagad darbojas nepaklausības bērnos.” (Efez. 2:2).

 

Apsēstībai raksturīgās ārējās izpausmes

Ļaunie gari uzmācās vai aplenc visdažādākos veidos. Viņi uzspiež fantāzijai kaut kādu dominējošu tēlojumu, kas nolaupa mieru un aptumšo dzīvi. Viņi var atdarināt kādu garīgu piedzīvojumu, kurš šķietami nāk no Dieva un kuru ticīgais nepārbaudījis pieņem. Šī ir visbīstamākā tumsības spēku uzbrukumu forma mūsu dienās. Piemēram, kāda pārdabīga “klātnība” piepilda istabu, kuru uztver jutekļi, bet ne gars, “spēka viļņi” izlējās pāri fiziskai būtnei vai vējš jeb gaisa strāva skar ārējo cilvēku, it kā no dievišķa avota. Var teikt, ka visām ārējām pārdabīgām parādībām, kas uzmācās miesai ir ielenkuma rakstura pazīmes un nozīmē ļauno garu mēģinājumu ielauzties cilvēkā.

Caur lietas stāvokļa apgaismojumu var tikt atbrīvots.

1. Pieviltos jāmāca izšķirt dievišķo no sātaniskā, pie tam viņiem jāizskaidro priekšnoteikumus un likumību kādā darbojās Svētais Gars un kādā ļaunie gari.

2. Viņi jābrīdina kaut ko no āra pieņemt, lai tie būtu tēlojumi dvēselē, jeb iespaidi, kas skar miesu, jo Dievs Svētais Gars darbojās iekšēji cilvēka garā, to atjaunojot un apgaismojot un neved miesu zem cilvēka pašpārvaldīšanas.

3. Ļauno garu apgrūtinātiem un nomāktiem jāmāca palikt Kristū, un Viņa spēkā stāties pretī visiem tumsības spēku uzbrukumiem un uzmākšanām.

 

93

Lai atbrīvotu dvēseles pie kurām aplenkums beidzies ar apsēstību, ir nepieciešamas daudz zināšanas par Dievu un garīgām lietām. Vispārībā tiek pieņemts, ka vienīgais, ko var darīt ir velna izdzīšana, bet tā kā viņu ieiešanas iemeslus nevar izdzīt, tad ir skaidrs, ka tas nav pietiekoši, un ka jābūt vēl kādai citai palīdzībai.

 

Daži ceļi atbrīvošanai no apsēstības

Daudz kas ir atkarīgs no apsēstības cēloņa un iemesla. Pie pagāniem Ķīnā daudz velni tiek izdzīti uzreiz caur vienkāršu ticīgo lūgšanu. No Vācijas ziņo kāds piedzīvojis evaņģēlists par cilvēkiem, kuri pēc vienas vienīgas lūgšanas, no dēmoniskas apsēstības ir tikuši atbrīvoti, turpretī pie citiem tas ilga “nedēļas, mēnešus un gadus, pirms tie kļuva brīvi” un prasīja daudz nopietnu ticības cīņu no nopietniem ticības vīriem.

Bet pie ticīgajiem, kuri nokļuvuši apsēstībā caur pievilšanu, tur pirmā prasība ir pēc patiesības, kas ved pie atbrīvošanas. Kas ļauniem gariem grib pavēlēt iziet, kuri iegājuši caur izlikšanos, vēršas pret sekām, cēloņa vietā. Ja vispārīgi iespējams, viņš arī tikai saņems īslaicīgu palīdzību, jo dēmoni ļoti ātri atkal atgriezīsies savās “mājās” caur tām pašām durvīm, caur kurām tos agrāk ielaida.

Tikko ticīgais atklāj, ka viņš apsēsts kļuvis caur pievilšanu, viņam vajadzētu visu iespējamo gaismu meklēt sasniegt par visām iespējamībām kādas viņš devis ļauniem gariem, lai tās tiem atkal varētu atņemt. Ar to, ka viņiem ierāda un dod vietu, viņus ielaiž, un ar to, ka viņiem liedz un atņem vietu, tos izdzen. Tāpēc šī grāmata liek tik lielu uzsvaru uz patiesības atzīšanu, daudz lielāku, kā uz velnu izdzīšanu, jo pirmā kārtā tā rakstīta ticīgiem, kas caur dievišķu lietu atdarinājumu pieņemšanu tikuši pievilti un apsēsti.

Pieviltiem un apsēstiem ticīgiem vajadzētu mācīt pamatpatiesību par cilvēka gribas nostāju attiecībā uz Dievu un velnu.

Raksti dod pārpilnībā gaismu par šo novadu. “Ja kāds grib darīt Viņa prātu, tas sapratīs...” (Jāņa 7:17) “...kas grib, tas lai ņem...”  (Jāņa atkl. 22:17)

 

94

Vēlreiz sevišķi jāuzsver: ļauniem gariem jāsaņem gribas piekrišana, pirms viņi var ieiet cilvēkā un to viņi panāk caur viltību pieviļot. To viņi vienīgi var panākt, ka uzdodas par Dievu, lai ticīgais viņiem atvērtos. Visi ielenkumi un apsēstības pie ticīgiem pamatojās uz pievilšanu, jo tikai tad, kad cilvēks pilnīgi zem sātana varas, viņš tam nododas apzināti ar savu gribu.

Tātad, pie patiesas atbrīvošanas pieder visas gribas enerģiska sakoncentrēšana, kas neskatoties uz visām kārdināšanām, cīņām un ciešanām paļaudamies uz Dieva spēku ar noteiktību griežas pret tumsības spēkiem un visas agrākās piekrišanas viņu darbībām atsauc. Izsmeļoši šī cīņa tiks iztirzāta 8. nodaļā.

 

Fiziskām sajūtām nevajadzētu sajust Dieva klātbūtni

Bet lai šo cīņu ar panākumiem varētu uzņemties, tad kā tas jau bieži ticis minēts, ticīgajam jāzina likumi par Dieva un sātana darbībām, viņam jāzina kāpēc viņš vienu lietu attiecina uz Dievu un otro uz tumsības valdnieku. Fundamentālā starpība starp Bībelē minētām dievišķām atklāsmēm un mūsu dienu pārdabīgām parādībām ir tikai tādiem redzami saprotami, kuri abu parādību noteikumus un parādības ir skaidri uztvēruši un sev piesavinājuši, proti ka pirmie arvien notiek cilvēkā pie normāla saprāta un gribas darbības un pēdējie prasa pasivitāti - paškontroles izbeigšanu (mediālu stāvokli).

Mēs varam kā piemēru minēt tā saukto “gaišredzību” - “clairvoyance” un “clairaudience” - spējas pārdabīgas lietas redzēt un dzirdēt. Ir patiesas un nepatiesas šādu lietu redzēšanas un dzirdēšanas, vai nu tā ir Dieva dāvana (Atkl. 1:10-12) jeb ļauns pasīvs stāvoklis, kas dod iespēju pievilšanai.

 

Gaišredzība un gaiš-dzirdēšana un to cēloņi 

Tiek apgalvots, ka clairvoyance un clairaudience esot dabīgas dāvanas, bet patiesībā tās ir radušās, kā sekas caur nodošanos ļauniem gariem, kuri savu varu un klātnību var atklāt. Spiritistu praktizētā, tā saucamā, skatīšanās kristālā, nav nekas cits, kā šī stāvokļa mākslīga radīšana, kas caur visādiem palīglīdzekļiem var tikt novesta

 

95

līdz neticamai attīstībai, kā mēs to varam redzēt sevišķi austrumos un citur. Princips visur ir viens un tas pats. Pie cilvēkiem sātanisko iespējamību izpausmes atslēga ir DOMĀŠANAS DARBĪBAS APSPIEŠANA, turpretī visās dievišķajās atklāsmēs domāšanas garīgās spējas un spēki ir neaizkavētas un pilnā darbībā.

Ļaužu pulks Sinaja kalna pakājē “skatīja Dievu”, tomēr viņi nebija “pasīvi”.  Vīzija (skatīšana) – vai nu mentāla vai fiziska, ir īstenībā aktīva un nevis pasīva, tas ir – atdalīta no cilvēka gribas un cilvēka aktivitātes, un “vīzijas” var būt vai nu fiziskas, vai mentālas, vai garīgas.

 

Tikai ļaunas vīzijas ir pasīvas, tās prasa gribas un saprāta izslēgšanu.

Pāvils, kas piedzīvoja gara aizrautību (Apustuļu d. 22:17) bija ar skaidru prātu un garu, runādams saprātīgi pārdomātus vārdus. It īpaši tas parādās pie Jāņa uz Patmos salas. Viņš gan nokrita pie zemes, jo nespēcīgais dabīgais cilvēks nevarēja neaizsegto godības pilno Kunga klātnību panest, bet pēc Meistara atdzīvinošā pieskāriena bija viņa saprāts atkal atvirts, viņa domas strādāja skaidri un asi, viņš varēja visu uzmanīgi uztvēri un paturēt, kas tam tika parādīts.

 

Pārdabiska rakstīšana un runāšana

Pie pārdabiskas dziņas rakstīt un runāt, tiek tie paši pamatnoteikumi pildīti. Piemēram, no ļauniem gariem pieviltā

(1) persona uzraksta to, kas viņai “no augšas” tiek diktēts, vai

(2) kas viņas fantāzijā pārdabīgā veidā tiek iztēlots, dažkārt pat neatvairāmi uzspiests.

(3) Vai viņa raksta automātiski, kā roka top vadīta, bez domu darbības jeb gribas nodarbības.

Tā rakstot notiek, ka vārdi garam tik skaidri rēgojās priekšā, it kā tie tiktu ar miesīgu aci redzēti, pat mirdzošos ugunīgos burtos. Tāda pat parādība nāk priekšā noturot atklātu runu, runātājs vienkārši ietērpj vārdos to, kas viņa iekšējai redzei tiek priekšā tēlots, pie tam gars atrodas pilnīgā bezdarbībā. Tādu lietu viņš uzskata par “Svētā Gara apgaismojumu”.

Pie dažiem cilvēkiem šī parādība parādās tik izsmalcinātā veidā, ka viņi to uzskata par “spīdošu daiļrunības dāvanu”, “lielu attēlošanas dāvanu” vai par “maigu poētisku iztēlot spēju”, pie tam no visa nekas neiziet no viņu pašu gara. Tas nebūt nav viņu

 

96

pašu domu produkts, bet veikli priekšā spoguļoto parādību skatu uztvere. Šeit augļiem jākalpo par pazīšanas zīmēm. Šādas “dāvanas”, kas nav no Dieva, nenes ilgstošus svētības iespaidus, bet dažreiz nes pierādāmus ļaunumus, kamēr Bībeles patiesības tiek sajauktas ar veikli izdomātiem skaistiem vārdiem, bet aiz skaistiem vārdiem nav garīga spēka neatgriezto glābšanai un ticīgo stiprināšanai.

 

Sludināšana no dvēseliskiem priekšstatiem

Iespējami, ka tādas parādības ir bijušas par cēloni daudziem ātri pārejošiem panākumiem pie liela vēriena evaņģelizācijām, kuras sākumā izskatījās cerību pilnas, bet dažās nedēļās pazuda kā rīta rasa saulītē. Sludinātāji gan pasniedza Bībeles patiesību, bet viņi attēloja priekšstatus no savām dvēselēm, bet nesmēla no Svētā Gara apgaismotā gara avota. Tumsības spēki nebīstas no vārdiem, pat no Evaņģēlija patiesību vārdiem, ja tajos nav auglīgumu dodošā dzīvība no Dieva Gara avota. Un, ka ļauni gari pieļauj liela mēroga neīstas “atgriešanās”, un pat vēl tādas izraisa, par to tagad nav nekādu šaubu. Viņiem pietiekoši viegli savus gūstekņus šķietamā veidā atbrīvot, ja to prasa viņu intereses, kas pastāv Dieva bērnu maldināšanā, jo reliģiskās kustībās mūsu dienās ir daudz elementu, kas kristiešu spēkus nodarbina it kā Dieva valstības celšanai, bet viltnieka valstību atstāj neskārtu.

Xxxxx Automātiskajā rakstīšanā xxxx pg 115

Nenojaušot ļauno garu eksistenci un viņu nerimstošo piepūli censties katru Dieva bērnu pievilt, un tāpat neko nenojaušot attiecībā uz viņu darbību, daudz ticīgo nesaprot, ka viņi ikdienas dzīves lietās var atvērties glūnošo radījumu viltībām, kuri tikai uz to raugās, lai pie pirmās labākās izdevības novestu kādu Dieva kalpu maldos. Ja, piemēram, kāds sludinātājs grib būt atkarīgs no “pārdabiskas palīdzības” un savas smadzenes nevingrina skaidrā garīgā domāšanā, tas tiešām ļauj sevi novest pasivitātē, kuru ienaidnieks sevišķi pamatīgi mēģina izlietot saviem mērķiem. Šādā veidā viņš gūst ietekmi uz tā cilvēka dzīvi,

 

97

kas izpaužas visāda veida neizprotamos satraukumos, kuriem, kā pieviltais domā, viņš nav iemeslu devis.

To pašu var teikt arī par rakstniekiem, kuri kaut kādā veidā kļuvuši pasīvi, jeb labāk teiksim atklāti, kļuvuši mediāli un atvērās pārdabīgo ļauno garu darbībām, kuru iespaidi tiek norakstīti fantāzijā, tā dēļ pieviltie sevi uzskata, kā “no Dieva apgaismotus”.

 

Patiesa rakstīšana zem Dieva rokas

Lai rakstītu dievišķā vadībā, vajadzīgas trīs lietas:

1. No Dieva Gara pamudināts un piepildīts gars (skat. 2.Pēt.1:21).

2. Domāšanā vingrināts skaidrs un atjaunots prāts, garīga atziņa un izšķirt spēja (skat. 1.Kor.14:20).

3. No cilvēka gribas un gara pilnīgi pārvaldīta miesa (skat. 1.Kor.9:27).

Zem ļauno garu ietekmes cilvēkam runājot un rakstot, nekas vārda patiesā nozīmē nav garīgs, jo viņa gars ir nenodarbināts. Tas, kas tur izskatās garīgs, ir ļauno garu darbs, kuri savu gara darbību ļauj uz un caur cilvēku iedarboties.

Bet pie rakstīšanas Dieva vadībā, kas nav pielīdzināma automātiski radītam diktātam,         bet notiek uz  Svētā Gara skubinājumu cilvēka garā, ticīgajam visā patiesībā ir jābūt garīgam, jo avots atrodas garā, ne dvēselē, kā tas ir pie cilvēku pašu domu uzrakstīšanas. Svētie Raksti uzrāda tādas izcelsmes pazīmes.

“Dieva cilvēki” ir runājuši “Svētā Gara” spēkā, bet kā cilvēki viņi uzņēma sevī viņu garam dāvāto patiesību un deva to tālāk caur viņu atbrīvotām un no Dieva apgaismotām spējām.

Pāvila raksti pierāda, ka visi minētie trīs noteikumi pie viņa bija piepildījušies. Svētā Gara darbības uzņemšanai viņa gars bija atvērts, prāts bija nodarbināts visā pilnībā un miesa pakļauta gara vadībai, kā paklausīgs darba rīks. Šie raksti dod arī tāpat liecību par atdzimušā prāta spējām, lai izprastu “Dieva dziļumus”.

 

Pāvila garīgās atšķiršanas spēja

Pie Pāvila mēs atrodam arī aso izšķirt spēju, kāda ir garīgam cilvēkam. Tāds var atšķirt, vai Dievs viņa garam

 

98

kaut ko atklājis, jeb viņš sniedz tālāk savu pašu domu svētotos iznākumus.

Gandrīz visas mūsu laiku “pārdabīgās atklāsmes” neuzrāda vajadzīgos priekšnoteikumus patiesām Dieva atklāsmēm un tāpēc apzīmējamas ar okultas izcelšanās zīmogu t.i. norāda uz saņēmēja mediālu stāvokli. Tāpat būtu jāpiegriež vērība triviālām, seklām un nenozīmīgām, jā, pat muļķīgām, tā sauktām, “Dieva vārdu atklāsmēm” un bezmērķīgām “vīzijām”.

Ja priekš sātaniskas darbības cilvēkā vajadzīgie noteikumi izpildīti, tad viņu nekāds agrāk piedzīvots piedzīvojums, cieņa, stāvoklis, kultūra vai izglītība un nekāda atziņa no dēmoniskām maldu ainām nepasargās. Tāpēc velns darīs visu iespējamo, lai Dieva bērnus novestu pasivitātē, vienalga kādā formā - vai garā, dvēselē jeb miesā, jo viņš zina, ka tādā veidā sagatavoto novadu agrāk vai vēlāk viņš saņems savā varā. Var teikt pilnīgi noteikti, ka ļauni gari tur, kur var darboties, arī darbosies un pat Dieva izredzētos pievils.

 

Kādēļ ļaunie gari vēlas ķermeni

Varētu jautāt: Kāpēc ļaunie gari tik neatlaidīgi cīnās, lai dabūtu iespēju ieiet miesā?

 (1) Tādēļ, ka miesā viņi atrod mieru (Mat. 12:43) un šķietamu atvieglinājumu savā stāvoklī. Bet vēl jo vairāk:

(2) Tādēļ, ka miesa ir gara un dvēseles orgāns, un ja viņi ārējo cilvēku pārvalda, tad caur to viņi var iespaidot iekšējo cilvēku un to kavēt sagādāt dievišķo dzīvību citiem, kaut arī ne vienmēr viņiem izdodas viņa attiecības ar Dievu sadragāt. 

Ticīgā cilvēka gadījumā, viņi neiznīcina dzīvību, kas atrodas centrā, bet viņi var to ieslodzīt, tā ka iekšējais cilvēks, kurā Dieva Gars mājo, kļūst nespējīgs tumsības garu valstij uzbrukt un tās darbus iznīcināt. Kad ļaunie gari iegūst varu pār ticīgā cilvēka ķermeni un prātu jebkādā pakāpē, tad visa iepriekšējā garīgā izaugsme ir kļuvusi praktiski bezvērtīga priekš kalpošanas. Ticīgo pulkiem, kas ar Svēto Garu kristīti, nepieciešami saņemt gaismu par savu  perifēriju (apkārtējā loka) atbrīvošanu. To garīgā attīstība tiek kavēta un aizturēta, caur viņu spēju apspiešanu, caur nepareizu jēdzienu balastu, caur dvēseles maldiem, caur vājībām un kaitēm

 

99

pie miesas, un šo kavēkļu dēļ cilvēka garā dzīvojošais Svētais Gars nevar izpausties, un Kunga Jēzus dzīvība viņā nevar atklāties. Tā tad, ja cilvēks tiek atbrīvots no apsēstības, nerodas jauna iekšēja dzīvība, bet tā tiek no apspiestības saitēm atbrīvota. Šī darbība var notikt dažādos veidos un pakāpēs, jo ne visi cilvēki smok vienādos apstākļos. Tā kā ir garīga pieauguma dažādas pakāpes cilvēka dzīvē, tāpat arī ir dievišķo un sātanisko elementu visdažādākie sajaukumi viena ticīgā cilvēka dzīvē.

Tikko ļaunie gari kādā ticīgā atraduši mazāko pieturas punktu  un spējuši iespiesties, viņi tūlīt pūlas tā personīgās spējas paralizēt. Viņu mērķis ir sava upura personīgo dzīvi pārvaldīt un pār tā pasīvo individualitāti ar laiku arvien vairāk izplesties. Tikko viņi var tā būtnes iekšējā celtnē iespiesties, tiem rodas iespēja to pārvaldīt un priekš saviem mērķiem lietot, un pieviltais domā, ka viņa spēks aizvietots ar Dieva spēku, ka Dievs rīkojas un darbojas viņa vietā, tātad viņš būtu no “Dieva apsēsts”.

Ticīgie, pie kuriem apsēstība tādā veidā attīstījusies, pārvalda tad pār pārdabiskiem spēkiem un var pārdabiskā veidā no gariem saņemt brīnumu pilnas atklāsmes un tās izteikt citiem, un tās ir sekojošas:

·       Saņemt un izteikt atklāsmes.

·       Saņemt un izteikt pravietiskus vēstījumus.

·       Saņemt skaidrojumus.

·       Saņemt vīzijas.

·       Saņemt un izteikt (pārdabiskus) iespaidus.

·       Saņemt sevišķu pārdabisku vadību.

·       Pareģošanas dāvanu.

·       Gaišredzības dāvanu.

·       Automātiskas rakstīšanas dāvanu.

 

Tāds apsēsts ticīgais var būt arī ar šādām spējām:

·       Dzirdēt garīgas būtnes.

·       Pārdabiskā veidā lietas uzzināt.

 

100

·       Uzturēt pārdabiskā veidā sadraudzību vai nodibināt sakarus.

·       Tulkot, kritizēt, labot, tiesāt.

·       Tēlojumus sevī uzņemt un sniegt tālāki.

·       Pārdabiskā veidā kavēkļus novērst.

·       Sevišķā veidā izskaidrot iedomas un patiesības.

·       Dabīgām parādībām dot pārdabisku nozīmi un otrādi.

·       Tikt automātiski vadītam un pārvaldītam.

 

Daudzi no šiem spēkiem izpaudās, kā pašam cilvēkam piemītošas spējas, bet kuras pildīt tas pēc dabas nav spējīgs, viņam, piemēram, nav dāvanas tulkot un kritizēt, bet gari var priekš tam spēku dot un caur to attēlot maldinošu personību. Citi domā, ka apzīmētai personai ir visas šīs spējas un ir vīlušies, ja tas tās negrib izlietot. Viņi nezina, ka pieviltais viņam pierakstītās “dāvanas” var lietot tikai pēc savu pārvaldītāju gribas. Un kad upuris beidzot atklāj, ka tās bija tikai pavadparādības viņa apsēstībai un atsakās turpmāk būt par vergu sātaniskiem viltus gariem, tad visas šādas “dāvanas” beidz eksistēt. Šo gadījumu izmanto atriebības kārie dēmoni, novedot citus pie tādas pārliecības, ka lūk “šis virs ir savu spēku zaudējis” vai “iekšēji slīdējis atpakaļ”, bet īstenībā tas ticis no viņu pašu mahinācijām atbrīvots.

 

Ļaunie gari aizvieto Dievu

Sekojošie piemēri lai paskaidro, kā ļaunie gari sevi un savus darbus var iejaukt savu upuru individuālās dzīves izpausmēs caur to ačgārnām uztverēm par garīgām patiesībām.

 

1. Runāšanas aizvietošana. Bībeles tekstu: “Jūs neesat tie, kas runā” (Mateja 10:20), daži ticīgie izskaidro tā, it kā tas nozīmējot dievišķu (automātisku) aizvietošanu cilvēka runai. Ticīgais cilvēks domā, ka Dievs pats caur viņu runās, un nodod Viņam savu muti, lai kļūtu par Viņa “orgānu”. Caur to rodas runājamās ierīces pasivitāte, kura minētos orgānus noved zem pārdabiskas (šķietami dievišķas) varas.

Tā rezultātā: (a) cilvēks pats vairs nerunā, (b) Dievs arī nerunā, jo Viņš nevienu cilvēku nepadara par automātu, (c) bet ļaunie gari runā, jo pasivitātes nosacījums ir izpildīts, lai viņi tā darītu.

 

101

ļauni gari gan runā, tiklīdz iestājies pietiekoši stiprs gribu nospiedošs stāvoklis, kas to varētu pieļaut. Tas sevišķi notiek pārdabisku “vēstījumu” veidā, tie savukārt prasa tālāku pasīvu paklausību, kas pamazam noved pie izteikti mediāliem ieradumiem.

 

2. Atmiņas aizvietošana. “Tas atgādinās jums visu, ko es esmu jums mācījis...” (Jāņa 14:26). Daži domā, ka viņiem vaira nav vajadzīgs savu atmiņu lietot un ka Dievs viņam visu atgādinās. No tā izriet, ka cilvēks vairs nepūlas atcerēties lietas, kuras tam pašreizējā stāvoklī būtu jāzina un Dievs viņam neko neatgādina, jo Viņš to dara tikai tad, ja Viņa bērni kopā ar Viņu darbojas, bet ļaunie gari gan tūlīt ieņem vietu uz skatuves, kur cilvēks savu orgānu izslēdzis.

 

3. Sirdsapziņas aizvietošana. Rakstu vietā: “Un tavas ausis dzirdēs aiz tevis šo vārdu: Šis ir tas ceļš...” (Jesaja 30:21) minētie vārdi tiek no dažiem ticīgiem tā uztverti, ka “pārdabiska vadība” tiek uzskatīta par augstāku garīgās dzīves pakāpi par sirdsapziņas apskaidrotību. Viņi nonākuši tādās domās, ka nekas vairs nav jāpārbauda, bet atliek vienīgi tikai “paklausīt”. Tam kā sekas ir, ka viņi vairs nepiegriež vērību, ko Raksti saka par taisnību un netaisnību, Dievs to arī nedara, kā kāda mašīna, lai tā pildītu savu uzdevumu, un šo izdevību izmanto ļauni gari, lai ar pārdabiskām dziņām un vārdiem iejauktos. Tā rodas sātaniska “gara vadība”. No šī brīža pieviltais ne ar ko neļauj sevi vairs iespaidot, ko citi tos par patiesību saka, viņš ne caur kādām patiesībām neļauj sevi aizkavēt, kuras tam būtu jāredz un jādzird. Viņš noslēdzas visiem argumentiem un negrib nekādus jautājumus iztirzāt. Paša spriest spējas aizvietošana caur ļauniem gariem izskaidro pie daudz ticīgiem cilvēkiem novēroto morālisko izjūtu notrulinājumu, kuri dzīvo “brīnišķos piedzīvojumos”. Viņiem pašiem nav jausmas par to, ka viņi savu tikumisko līmeni gremdē, viņu sirdsapziņas balss ir nocietinājusies caur tās nepārtrauktu igno-

 

102

rēšana. Viņi klausījuši viltas garu norādījumiem, tādās lietās, kurās vajadzētu vienīgi izšķirt no Dieva apgaismotai sirdsapziņai vai tā laba vai ļauna - taisna vai netaisna.

 

4. Izlēmības aizvietošana. Ir teikts: “Dievs ir tas, kas jūsos veic... gribēšanu...” Ticīgais, kas domā, ka Dievs viņa vietā gribēs un pats vairs nekā neuzņemsies, atvieglo ļauniem gariem viņa pasīvo gribas spēju pārņemt. Pēdējie te noved paralizētā stāvoklī vai padara cietu, stipru un tirānisku. Tā kā Dievs pie neviena nepielieto vardarbību, tad izrādās, ka “dievišķais aizvietotājs” cilvēka gribai ir velns un caur to dēmoni saņem cilvēka dzīvības centrā atbalsta punktu. Tagad viņi no tā ar saviem meliem padara vāju un nevarīgu upuri, vai viņi attīsta cilvēkā valdītkāru stipru gribu, arī pār citiem, un tas aiz sevis nes ļaunas un postošas sekas.

 

Ļaunie gari aizvieto sevi

Līdzīgā veidā dievišķu iespaidu vietā ļaunie guri mēģina sava upura dzīvē ne tikai savas mahinācijas iespiest, bet viņi pūlas aizvietot visu paša cilvēka darbību ar savām darbībām, paša prātu, atmiņu, fantāziju, spriest spēju utt. Tā ir cilvēka būtnes aizvietojoša atdarināšana. Pieviltajam visu laiku liekās, ka viņš pats dara, domā, spriež un atzīst.

Šī paša ticīgā būtnes atdarināšana caur ļauniem gariem pamatojās uz pasīvu nodošanos, kurā katrā ārējā vai iekšējā novadā ir dziļas apsēstības un pievilšanas bāze pie sevišķi daudziem nopietniem Dieva bērniem. Pievilšana vispirms pieņem garīga izskata veidu, piemēram, cilvēkam no sevis paša ir pārspīlēta doma par savu svarīgumu Dieva valstībās darbā, savu “pasaules aptverošu uzdevumu” un “augstā iespaidīgā stāvokļa” par kuru viņš ir pateicīgs “savam dievišķam aicinājumam”. Viņš sauļojas savā “garīgā gatavības godībā”, savos “nesalīdzināmos piedzīvojamos” viņš vispārībā jūtas par citiem cilvēkiem daudz dižāks un augstāks. Bet tādu cilvēku sagaida neizbēgams briesmīgs kritiens. Viņš, no ienaidnieka dzīts, kāpj augstāk un augstāk, bez iespējamības atturēt sava kri-

 

103

tienu, kuram jānāk tikko tas atzīst, ka ir pievilta. Sabrukums ir neizpaliekošas sekas, kas satricina visas lietas, kas ir satricināmas. Tad viņam kļūst par daļu baismīga tumsa, visu dēmonisko apsēstību gala iznākums. Apmātības un apstulbuma kalngala augstumiem arvien seko tumsa, nekas cits, kā tumsa, tumsa ārā, tumsa iekšā, tumsa attiecībā uz pagātni, tumsa to apņem attiecībā uz nākotni - tumsa starp dvēseli un Dievu.

Tad daži nogrimst pašpārmetumu bezdibenī, viņi domā, ka grēkojuši pret Svēto Garu. Citos aust apziņa, ka viņu rūgtie piedzīvojumi var tikt pārvērsti gaismā priekš draudzes un var būt palīdzīgi cīņā pret grēku un sātanu. Un tā kā tie, kuri bijuši ienaidnieka nometnē, pazīst visas viņa viltus mahinācijas, ar savu izlaušanos brīvībā, kļūst ļaunām varām par briesmīgu un bīstamu biedēkli.

 

 

8. nodaļas diagramma mums rāda ceļu lejup un cīņu par atbrīvošana pēc tam, kad ticīgais pieņēmis atdarināto Dieva klātnību, viņa gribas, prāta un miesas spēju nogrimšanu sātaniskās saitēs un tad lēna, pakāpeniska, bieži mainīga augšupeja atpakaļ savā normālā stāvoklī.

© Verners Šteinbergs