Verners Šteinbergs: APDRAUDĒTAIS KRISTIETIS - 4.nod. PASIVITĀTE

Apdraudētais kristietis -

4. nodaļa

Pasivitāte - galvenais cēlonis apsēstībai

Ka patiesi ticīgie - tam Kungam pilnīgi nodevušies Dieva bērni, tiek pievilti, un skatoties pēc pievilšanas pakāpes, var tikt pilnīgi no ļauniem gariem apsēsti, redzējām iepriekšējās nodaļās. Tagad mums vispirms jātiek pie skaidrības, kas ir šo parādību pirmie cēloņi un pie kādiem noteikumiem var tādā stāvoklī nonākt. Apsēstību, kura seko miesas un citiem grēkiem, kas ļauj dēmoniem kritušā dabā nostiprināties, atstāsim pagaidām neiztirzātu.

Vispirms mums vajag vārda “apsēstība” nozīmi iztirzāt, jo, pieminot šo vārdu, parasti domā tikai par akūtiem un smagiem gadījumiem, kādi tiek evaņģēlijos minēti. Bet šeit netiek ievērots tas, ka arī Raksti piemin dažādas apsēstības pakāpes. Sākot ar sievu, kurai bija tikai “slimības gars” un vīru, kas bija kurlmēms, līdz beidzot ar nelaimīgo, kurā mājoja leģions dēmonu, tā ka tam vajadzēja uzturēties ārpus cilvēku apdzīvotām vietām.

Vārda “apsēstība” nozīmes definēšana

Šādus bibliskus gadījumus mēs arī tagad atrodam Eiropā pat pie patiesiem ticīgajiem, tāpat kā pagāniskajā Ķīnā. Bet apsēstība ir daudz vairāk izplatīta, kā tas tiek pieņemts, ja zem šī vārda to saprot, ko tas patiesībā nozīmē, proti - ļauno garu atbalsta punkts cilvēkā visdažādākās pakāpēs, ikkatru vietu vai daļu, ko kāds dēmons var satvert un saturēt, to viņš “paņem savā īpašumā”, kaut tā būtu visniecīgākā daļiņa, un no šīs vietas “okupants” sāk vairāk un vairāk izplesties, kā zirneklis, kas vispirms nostiprinās, un tad sāk savu tīklu pagatavot.

Kristieši ir tik pat uzņēmīgi apsēstībai, kā citi cilvēki un arī tiek apsēsti, ja viņi izpilda noteikumus, kas ļauj dēmoniem viņos ieiet un kaut arī tas notiktu viņiem pašiem to neapzinoties.

Neminot grēku kā galveno apsēstības iemeslu, apsēstība notiek: 1. caur savu spēju nelietošanu, pasīvu izturēšanos un 2. caur Dieva darbības sātaniska atdarinājuma pieņemšanu. Abos gadījumos gara darbības likumu nepareizas izpratnes dēļ, kas pārvalda kristieša dzīvi.

Pie šīs lietas izšķirošais moments ir tas, lai ienaidniekam netiktu dota iespēja darboties. Visi ticīgie zina, ka to dara caur apzinātu, jā un pat caur neapzinātu grēku, bet viņi neļaujas sev ieskaidrot, ka cilvēks caur katru domu, kuru ļaunie gari tam iedveš, un kuru tas pieņem, viņš reizē ar to ļauj tiem iesakņoties, un ka katra viņa spēju apspiešana izaicina dēmonus tās izmantot.

Pirmos pievilšanas un apsēstības iemeslus varētu izteikt vienā vārdā un proti: Pasivitāte. Zem minētā termina mēs saprotam paša gribas spēka izslēgšanu pie gara, dvēseles un miesas vai pie viena no šiem trim. Šī lieta nav nekas vairāk, kā “pilnīgas nodošanās” Dievam izķēmota karikatūra. Ticīgais, kas savas spējas vai locekļus Dievam nodod, bet izbeidz tos saskaņā ar Dieva prātu lietot, kļūst pasīvs. Šeit kāds pasīvās nodošanās piemērs: Kāds ticīgais nodod Dievam savu roku. Tagad viņš to nelieto un gaida, ka Dievs to lietos. Viņam prasa: Kāpēc tu roku

nelieto? Viņš atbild: Es esmu to Dievam nodevis un tagad es to vairs nedrīkstu lietot, tas ir jādara Dievam. Vai Dievs cilvēka vietā cels roku? Nē, tas ir cilvēkam pašam jādara un viņam ar prātu jāizlemj, kādu darbu šai rokai priekš Dieva būs darīt.

Vārds “pasivitāte” apraksta pretēju stāvokli aktivitātei

Pasivitāte ir bīstama caur to, ka tā, kā visi spiritisti to labi zina, izsauc mediālas parādības un tāpēc tumsības spēki caur to gūst panākumus, raugoties no cita viedokļa, viņa būtu tikai bezdarbība - slinkums. Parastā nevainīgā bezdarbības stāvoklī, bez ļauno garu iejaukšanās, cilvēks ir spējīgs katrā laikā piecelties un sapurināties jaunam darbam, bet pasivitāte dod velnišķiem spēkiem iespēju nostiprināties un laupa attiecīgām personām brīvu iespēju savas gribas noteikšanai.

Pasīvais stāvoklis, karu ļaunie gari meklē izlietot, ir tieši pretējs tam, ko savukārt Dievs pie saviem bērniem meklē, lai viņos varētu darboties. Ja jūsu griba ir Dievam nodota, lai Viņa prātu darītu t.i. cik mēs to saprotam, tad mums ar Dievu kopā jādarbojas caur visu mūsu spēju pilnu izmantošanu. Tumsības spēki uz to mērķē, lai no sava upura iztaisītu bezgribas vergu, kas tiem mehāniski paklausa, kamēr Dievs grib jaunatdzimušu spēka pilnu cilvēku, kas ar saprātu Viņa prātu pazīst, izvēlas un dara, pie gara, dvēseles un miesas atbrīvots no visām paverdzinošām saitēm.

Velns grib vienu mašīnu, mēdiju, automātu. Svētuma un mīlestības Dievs grib vienu ķēnišķu, brīvu, atpestītu dēlu pēc savas līdzības. Tāpēc Viņš uz it nevienu cilvēka spēju nesaka: “Paliec bezdarbīgs.”

Sātanam mūs ir jāiztaisa pasīvus, jo tikai tad viņš var caur aicināšanu, dzīšanu un spiešanu mūs pēc sava prāta vadīt. Dieva prasa, lai mūsu miesas ļaunā darbība izbeidzas, tā ir grēcīga un traucē Viņa Garam darboties, Viņam ir vajadzīga mūsu apzināta līdzdarbība, mūsu sapratīgs dievkalpojums (Rom. 12:1-2).

Pasivitāti nedrīkst ar lēnīgu mierīgu izturēšanos sajaukt, vai ar sirds cilvēku savā klusajā garā - tas ir Dievam dārgs. Dziļš gara miers raksturā, kustībās un balss izteiksmē var iet roku rokā ar enerģisku Dieva prāta pildīšanu.

Ticīgo šķira, kuri ir atvērti pasivitātei

Tie cilvēki, kuriem ir tieksme nonākt ļauniem gariem patīkamā pasivitātes stāvoklī, ir tie, kas Dievam pilnīgi nodevušies, kas caur Gara kristības piedzīvojumu nonākuši tiešā saskarē ar pārdabīgo pasauli. Ir kristieši, kuri vārdu “nodošanās” daudz ar savu muti izrunā, un domā, ka tie Dievam nodevušies, lai Viņa prātu darītu, bet īstenībā tiem ir tikai zināmi labi nodomi, bet domā, rīkojās un dzīvo pēc miesīgiem apsvērumiem. Viņi izklāsta Dievam savus plānus un godīgi tic, ka tie aiz šī iemesla Viņa norādījumus pilda. Bet tās dvēseles, kas patiešām ir nodevušās, dara visu, kas tām pārdabīgā ceļā tiek atklāts, it kā no “Dieva pavēlēts”, lai tas tām maksātu ko maksādams, viņām eksistē tikai “Dieva prāts” un nekādas savas pašu vēlēšanās.

Ticīgie, kuri savu prātu un visu, kas tie ir un kas tiem ir, ir Dievam nodevuši, un tomēr pēc miesas saprāta gaismas staigā, nav no minētās pasivitātes stāvokļa apdraudēti, kaut gan tie ļauniem gariem var dot citādā veidā iespēju pie tiem darboties, un to viņi arī dara. Mēs varam tādus apzīmēt par klasi Nr 1.

Trīs šķiras ticīgo starpā

Nav pilnīgi nodevies.	Dievam nodevies, bet pievilts un apsēsts.	Dievam nodevies, no pievilšanas un apsēstības atbrīvots - uzvarētājs.
I.	II.	III.
Šie lieto vārdu “nodošanās”, bet to īsti neizprot un neizdzīvo.	Šie izliekas nesapratīgāki kā I. klase, bet patiesībā ir augstākā gatavības stāvokli.	Visa būtne ir atbrīvota un atjaunota, un visi spēki ir pilnīgi nodarbināti.
Ticīgie šajā pakāpē ir saprātīgāki, kā nākošajās, caur to, ka viņu spējas nenonāca pasivitātē.	Lai viņu rīcību varētu saprast, ti ir jānovērtē no to iekšējā stāvokļa, jo tiem šķiet viss pareizs, ko dara.	Šie ir gaismai un visam dievišķam atvērti, bet uzmanīgi noslēdzas pret visu sātanisko.
Šie ticīgie, sauc nākošās klases ticīgos par “ekstrēmiem”, “pārspīlētiem”, “uzbudinātiem”, “jūsmotajiem” utt.	Šie ir atvērti dievišķiem un arī sātaniskiem spēkiem. Viņi ir ar tieksmi uz uzpūtību.	Nr 3 var Nr 1 un Nr 2 saprast un cauri redzēt.

Ticīgie, kas atrodas uz 1. pakāpes grib priekš Dieva dzīvot, bet to nedara tādā nozīmē, ka viņi visu, ko Dievs no viņiem prasa, būtu gatavi darīt. Tāpēc viņi maz ko zina no īstas cīņas un neko no velna, viņi to pazīst, augstākais, kā kārdinātāju un apsūdzētāju. Viņi nevar citus saprast, kuriem jācīnās pret tumsības spēkiem un saka, ka tie nekad no tāda veida cīņas netiek skarti. Bet velns nebūt neuzbrūk arvien, kad tas to varētu darīt. Viņš uzkrāj savus spēkus līdz laikam, kad tas tam šķiet izdevīgākais. Ja kāds cilvēks no velna netiek apgrūtināts, tad tas vēl nav pierādījums tam, ka viņš pret to būtu nodrošināts. Otrās klases ticīgie sastāv no tādiem, kas Dievam tādā mērā nodevušies, ka tie Svētam Garam par katru cenu grib paklausīt, un tad aiz bailēm no “pašu ceļiem” nokļūst pasivitātē, kura ļauniem gariem dod iespēju tos novest maldos. Šīs Dievam pilnīgi nodevušās dvēseles kļūst pēc Svētā Gara kristības saņemšanas pasīvas. Caur to, ka viņu attiecības ar neredzamo pasauli tos ved saskarē ar garu pasauli un varām, kuras viņi visas notur par dievišķām, un kurām viņi visu pakļauj, tie cenšoties izdzīvot savu “nodošanos”. Nepareiza Rakstu izpratne un maldīgas domas par dievišķām lietām, kuras mēs pa daļai pagājušā nodaļā aplūkojām ir šādām parādībām par pamatu. Droši var teikt, ka nezināšana ir pasivitātes galvenais iemesls, kam seko pievilšana un pievilšana beidzas ar apsēstību.

Pasivitāte var iespaidot visu cilvēku - gan garu, dvēseli un miesu, ja tā ir ļoti dziļi iesakņojusies un pastāv jau gadiem ilgi. Pasivitātes attīstība parasti ir ļoti lēna, un ja velns pielieto sevišķu piesardzību, tad arī atbrīvošana prasa ilgu laiku.

Gribas pasivitāte

Visradikālākā (pamatīgākā) ir gribas pasivitāte, tādēļ ka griba pielīdzināmā kuģa stūrei. Tā rodas no maldīgas uztveres attiecībā uz pilnīgu nodošanos Dievam. Ticīgais domā,

ka nodota griba nozīmē - nekāda paša griba un atsakās no izvēles izlemt un patstāvīgi rīkoties. Šī stāvokļa bīstamības sekas viņš nevar atklāt, pateicoties viltus garu pūlēm, jo sākumā panākumi ir ļoti nenozīmīgi un grūti izšķirami. Gluži pretēji, visam ir piedota šķietama sevišķa Dieva pagodināšanas nokrāsa. Cilvēks - “pašprāta darītājs” ir pēkšņi kļāvis mīksts un padevīgs, Viņš domā - tagad Dievs grib manā vietā, caur apkārtējiem apstākļiem un citiem cilvēkiem un kļūst maz pa mazam bezpalīdzīgs un nelietojams. Pēc kāda laika viņš zaudē katru apņemšanos un uzņēmības spēju pat sīkās ikdienišķās lietās. Viņš nekādu iniciatīvu nevar uzņemties, tur kur būtu bijis vajadzīgi, viņš baidās kādu vēlēšanos izteikt un vēl vairāk - par kaut ko izšķirties. Citiem vajag priekš viņa izšķirties, vadīt un rīkoties, kamēr šis kā korķis pa ūdens virsu peld. Vēlāk no tāda “nodevušamies” ticīgā ļaunie gari sāk iesist kapitālu, caur to, ka viņi ap viņu rada visādas nebūšanas un to iepin nepatīkamās lietās. Jo tagad tam vairs nav sava griba, caur kuru tas varētu darboties un pretī stāties. Šis ticīgais pielaiž acīm redzamas netaisnības, kuras tam būtu bijis jānosoda un jāatstāj, bet tās tagad ap viņu zied un zeļ. Tumsības varas pamazam nostiprinās viņā pašā, ap viņu un tieši caur šo viņa gribas pasivitāti, kas radās caur “gribas nodošanu” aklā paklausībā, domādams, ka Dievs gribēs viņa vietā visās lietās.

Rakstu vieta, kuru tādi ticīgie nepareizi izskaidro ir Filip. 2:13: “Jo Dievs ir, kas iekš jums padara ir gribēšanu ir padarīšanu...” Pasīvā persona domā, ka tas nozīmē, ka Dievs gribēs manā vietā, kamēr patiesība ir tā, ka Dievs dvēselē veic patieso un pareizo gribēšanu.

Dievs negrib cilvēka vietā

Nevar vien pietiekoši daudz uzsvērt un brīdināt, ka Dievs ne priekš viena cilvēka, ne cilvēka vietā, ne grib, ne arī negrib, vienmēr cilvēks pats ir par savu darbību atbildīgs.

Pēc kāda laika nāksies katram, kas šādā veidā ticis pievilts, grūti sakārtoties, tāds sāk ap sevi pie citiem palīdzību meklēt, tāpēc ka viņš pats pat vismazākās lietās nav spējīgs izšķirties.

Ja viņš tiek uzrunāts, viņš zina, ka nav spējīgs sarunai sekot, ja pēc viņa domām prasa, tad viņš neko nevar atbildēt, ja viņam kaut ko jāatceras, viņš jāt, ka nav uz to spējīgs, un drīzi viņu atbaida katrs uzdevums, kas prasa patstāvīgu rīcību. Tagad ienaidnieka taktika var pastāvēt tādās lietās, lai viņu novestu apstākļos, kas prasa patstāvīgus rīcības slēdzienus, lai viņu caur to mocītu un citu priekšā padarītu smieklīgu.

Šis nožēlojamais maz nojauš no tā, ka šādā stāvoklī esot tam ir tieksme meklēt palīdzību pie ļauniem gariem, kuri viņa pasivitāti tieši šim nolūkam ir radījuši. Neizmantotās spējas atrodas it kā bez dzīvības saistītas viņu skavās, un kad tās pakustas, tad tie ir viņi, kas tās lieto, viņi ir par daudz labprātīgi gribēt, tiklīdz cilvēks vairs negrib. Viņiem ir daudz iespējamības, saviem upuriem dot iedvesmojošas dziņas un zīmes “no augšienes”, pēc kurām tagad tāds gribas pasivitātē iestidzis upuris kāri raugās. It īpaši Rakstu vietas, kas izrautas no savas kopsakarības tiek prātam saprotami izteiktas pārdabīgā veidā un cilvēks, kas ar ilgošanos slāpst Dieva prātu darīt, satver un tura tās ciet, kā slīcējs izmesto virvi. Šķietamā “dievišķā palīdzība” to dara aklu priekš patiesības, ka Dievs tikai kopīgi ar cilvēka gribas enerģiju darbojas un nekad nelemj cilvēka vietā, kur un kad pašam cilvēkam tas jādara.

Prāta pasivitāte

Cita bieži sastopama parādība ir prāta pasivitāte, kura rodas caur maldīgu priekšstatu par Dievam nodotas dzīves nozīmi. Zvejnieku izraudzīšana apustuļu amatam tiek uzskatīta par pietiekošu pierādījumu un attaisnojumu, lai atstātu novārtā gara dāvanas. Bet Pāvila izraudzīšana, kurš bija sava laika lielākais gars, pierāda, ka Dievs meklēja vīru, caur kuru tas varēja likt pamatus draudzei un aicināja tādu, kuram bija asāka domāšanas spēja. Jo lielākas domāšanas spējas, jo vairāk Dievs caur tādu cilvēku spēs

darīt, protams ar priekšnoteikumu, lai viss būtu Dievam nodots. Prāta pasivitātes iemesls dažreiz ir tāda iedoma, ka smadzeņu darbība varētu būt traucējoša dievišķās dzīvības attīstībai

ticīgā cilvēkā. Bet tas ir gluži pretēji, smadzeņu bezdarbība kavē Dievu, arī ļauna smadzeņu darbība dara to pašu, bet Dieva darbam ir nepieciešama normāla un skaidra smadzeņu darbība. Prāta pasivitātes rezultāti ir: bezdarbība tur, kur vajadzētu darboties, pa starpām izlecoša, pārspīlēta, nesavaldīga darbība, it kā stāvošu mašīnu pēkšņi iedarbinātu, kavēšanās un tad atkal pārmērīga steiga, nenoteiktība, neuzmanība, trūkums koncentrācijā, trūkums pareizā spriest spējā, slikta atmiņa utt.

Pasivitāte neizmaina kādas spējas raksturu, bet tikai kavē viņas normālo darbību. Smadzeņu pasivitātes gadījumos attiecīgā persona meklē pēc visdažādākiem palīglīdzekļiem viņas apkārtnē, un kļūst par vergu piezīmju grāmatām un citiem palīglīdzekļiem, kas kritiskā momentā atsakās kalpot. Pilnīgi līdzīga ir iztēles spēju pasivitāte, kura tiek personīgai pārvaldīšanai atņemta un nodota ļauniem gariem, kuri nu iztēlo visu pēc savas labpatikas. Briesmas pastāv iekš tā, ka šīs “vīzijas” uzskata par vienkāršu “fantāzijas” produktu. Ir iespējams arī bez spiritiskiem palīglīdzekļiem nonākt stāvoklī, kas ļauniem gariem dod iespēju savam upurim uzspiest visādu attēlu iztēles.

Ja prāts parastā veidā atrodas bezdarbībā, tad cilvēks pēc savas gribas var ļaut tam atkal strādāt, bet pie apsēstības viņš ir bezspēcīgs un nespēj domāt. Viņam šķiet, ka tā prāts ar dzelzs saitēm ir saistīts, vai caur smagumu jeb spiedienu uz galvu nospiests tiek turēts.

Spriestspējas un domāšanas pasivitāte

Spriestspējas pasivitāte nozīmē, ka cilvēks ar visiem argumentiem un jautājumiem par zināmām lietām ir, kā saka “galīgos rēķinus noslēdzis”, visas pūles tādam vairāk skaidrības un gaismas sniegt, tiek uzskatīta par iejaukšanos, un personas, kas tādiem grib palīdzēt, par uzbāzīgiem un nezinātājiem uzskatītas. Ticīgais slīgst arvien dziļāk “nemaldības” stāvoklī, un no tā nekas cits to nevar atbrīvot, kā nemīlīgā pamošanās, kad tam jāatzīst, ka ļaunie gari to ir pievīluši. Cilvēka pašpievilšanu

šādā stāvoklī vest gaismā, nozīmē gandrīz visus viņa dzīves pamatus pilnīgi atjaunot. Tāpēc arī tik maz tā saucamie “fanātiķi” tiek izglābti no ienaidnieka pievilšanas.

Sirdsapziņas pasivitāte

Ja šādi ticīgie, pārdabīgā veidā saņem vārdus, tad tie tos uzskata par Dieva atklāsmi un tiem akli pakļaujas, neļaujot tos iztirzāt. Ja viņi saņem pavēli no “augšas” attiecībā uz kādu lietu, viņi atsakās par to padomāt vai to pārbaudīt un hermētiski noslēdzās pret katru apgaismojumu šajā lietā. Šāds stāvoklis tos pamazam noved pie sirdsapziņas pasivitātes. Sirds apziņa tiek notrulināta, tāpēc ka tā netiek lietota, pie tam ticīgais domā, ka no “augstākas likumības”, no paša Dieva viņš tiek vadīts, kas viņam caur balsīm pavēl šo un to darīt, vai arī caur Bībeles vietām jeb no āra vai iekšas nākošām “dziņām”. Ja ticīgie jau tik tālu nonākuši, tad pie dažiem iezīmējās tikumisks pagrimums, pie citiem stagnācija (pūšana, uz vietas stāvēšana) vai atpakaļ slīdēšana dzīvē un kalpošanā. Lai gan tiem vajadzētu savu spriestspēju un sirdsapziņu par taisnību un netaisnību jautāt, viņi tiek, kā viņi to domā, no Dieva “brīnišķi vadīti” un “Viņa balss” kļūst par noteicošu faktora pie visiem viņu apņēmieniem, drīzi viņi neklausa ne uz savām jūtām, ne uz saprātu, nedz arī citiem, viņi ir ļāvušies no iedomātiem tiešiem Dieva norādījumiem vadīties un viņu jutekļi ir kļuvuši kā aizslēgta un aizzīmogota grāmata zīmējoties uz to lietu.

Ja spriest spējas spēki atstāti atmatā, tad cilvēks kļūst uzņēmīgs visiem vien iedomājamiem ļauno garu priekšlikumiem.

Piemēram, daži attiecībā uz Kristus drīzo atnākšanu iedomājušies, ka viņiem ilgāki vairs nav jāstrādā, pie tam, Kunga Jēzus vārdus tieši par šo lietu viņi nav ņēmuši vērā: “Kurš ir uzticamais un gudrais kalps, ko Kungs iecēlis pār savu saimi, tiem dot barību savā laikā? Svētīgs šis kalps, kad viņa Kungs pārnākdams atradīs to tā darām”. (Mat. 24:45-46)

Gara pasivitāte

Gara pasivitāte ir tavu radniecīga ar saprāta pasivitāti, jo starp abām pastāv tuvas attiecības. Par cilvēka

garu tiek Rakstos bieži minēts, ka viņam ir visdažādākās funkcijas, un viņš var atrasties visdažādākos stāvokļos. Viņš var būt darbīgs un mierīgs, atraisīts vai saistīts, brīvs vai apspiests, viņš var tikt iespaidots no trīs dažādiem avotiem - no Dieva, no velna vai no paša cilvēka. Viņš var būt tīrs vai aptraipīts (2. Kor. 7:1) jeb zināmā mērā sajaukts, tādā nozīmē, ka viņš gan ir tīrīts, bet tomēr izdod no sevis netīrus elementus.

Caur Kristus asins atjaunojošo spēku un Svētā Gara iemājošanu nonāk gars dzīvā savienībā ar Kungu Jēzu Kristu (l.Kor. 6:17) un tam vajadzētu tagad cilvēku brīvi pārvaldīt netraucētā sadarbībā ar Svēto Garu. Bet gara pasivitāte var rasties caur tik daudz iemesliem, ka daudzi ticīgie pavisam nezina, ka tiem ir “gars”. Var arī būt, ka cilvēks pēc Svētā Gara kristības, kas garu ievada prieka, spēka un brīvības sfērā, viņš īsu laiku mācās pazīt gara dzīvi, lai drīzi pēc tam neapzinoties iegrimtu pasivitātē.

Tas nozīmē pilnīgu bezspēcību pret tumsības spēkiem, jo galvenais notikums nav tikai personīga uzvara, bet lai varētu arī Kristus autoritāti pret ļauniem gariem pielietot, ko panāk ar Svētā Gara iemājošanu mūsos t.i. brīva un apzinīga mūsu gara sadarbība ar Dieva Garu (skat. Ap.d. 13:9-10).

Gara pasivitātes iemesli

Gara pasivitāte seko ļoti bieži Svētā Gara kristībai, caur saprāta un gribas spēka izslēgšanu, un ticīgais sev prasa, kāpēc viņš starojošo prieku un pirmā svētības laika brīvību pazaudējis? Šādu stāvokli sasniedz:

1. Caur nezināšanu attiecībā uz gara likumības noteikumiem, lai varētu brīvībā pastāvēt.

2. Caur nepareizu gala slēdzienu taisīšanu un aplamām domām, kā arī fizisko, dvēselīgo un garīgo jūtu sajaukšanu nemākot tās izšķirt. Dažs notur dievišķo par dvēselīgo vai fīzisko un savukārt pieraksta dabīgos un miesīgos impulsus (dziņas) garam.

3. Caur smelšanu no dvēseles dzīves avotiem, gara avotu vietā, tāpēc, ka neprot izšķirt, ko gars grib un kas ir gara prāts. Jo mūsu prātam vajadzētu būt spējīgam tik pat apzināti skaidri izšķirt

tos iespaidus, kurus gars uzņem, kā to izšķir acis, ausis un visi pārējie miesas jutekļi. Ir izšķirt spēja caur prātu un izšķirt spēja caur garu, tāpēc arī ir gara izjuta, kuru mums vajadzētu. To vajadzētu ievērot, lietot un attīstīt, un ja gars ir nospiests, tad ticīgajam vajadzētu būt par to skaidrībā un jāzina, kā viņš varētu no tā atbrīvoties.

4. Caur nogurumu, kā miesas tā arī visu citu spēku pārpūlēšanas sekām. Jo miesa un dvēsele nedrīkst būt “stingri iespīlēti”, ja grib, lai gars varētu brīvi valdīt (skat. pravieša Elijas piedzīvojumu 1. Ķēn. 19:4,5,8,9).

Rūpes un grūtības par pagātni un nākotni arī nomāc gara darbību, caur to nonāk ārējais cilvēks pie noteicēja lomas un priekšplānā stājas laicīgās lietas, lai gan iekšējam cilvēkam vajadzētu būt gatavam katrā acu mirklī pildīt Dieva prātu.

Caur visām šīm nejaušībām nonāk pie stāvokļa, kurā, tā sakot, gars tiek ieslēgts (saistīts, ieslodzīts) un nevar vairs darboties ne arī pret tumsības varām cīnīties. Viņš kļūst nespēcīgs viņu netiešos uzbrukumus caur dzīves apstākļiem atvairīt, un tiešā cīņā tiem pretī stāties. Tiklīdz ticīgais izbeidzis pretoties, viņa nogrimšanas ātrumu pasivitātē var salīdzināt ar akmeņa grimšanu ūdenī.

Ķermeņa pasivitāte

Kad nonāk līdz miesas pasivitātei, tad izbeidzas dažādas apziņas darbības spējas, piemēram, acu, ausu, jūtu un garšas spēki tiek iesaistīti. Vesels cilvēks var kurā katrā laikā savu skatu vērst uz noteiktu priekšmetu, tāpat viņam vajadzētu visus savus pārējos jutekļus, kā gara un prāta kanālus pārvaldīt. Bet ja viens vai vairāki no tiem nonākuši pasīvā stāvoklī, tad viņi kļūst truli un nejūtīgi. Ticīgais par daudz lietām neapzinās, kuras tam būtu jāievēro, bet viņš kļūst savās kustībās par automātu. Ne brīvprātīgi ieradumi, īpatnēji vai atbaidoši nāk dienas gaismā. Šiem cilvēkiem tādas lietas pie citiem vieglāki redzēt nekā pie sevis pašiem, pie tam viņi ir pret visu ārējo

ļoti jūtīgi, kas attiecās uz viņu pašu personu. Ja no ļauniem gariem izraisītā miesīgā pasivitāte sasniedz savu augstāko pakāpi, tad nonāk pie tādām parādībām, kā stīviem pirkstiem, pie iešanas kustības brīvības traucējumiem, letarģiju, smagumu un saliektu muguru. Rokas spiediens ir bezspēcīgs, acu skats maldās apkārt, nevar tieši uz priekšu raudzīties. Viss tas ir pieaugošas tumsības varas sekas pār visu cilvēku, pēc tam, kad viņš ir izslēdzis savu gribu un prātu un pats izbeidzis sevi pārvaldīt.

Visa cilvēka pasivitāte

Nonākot šajā stadijā, ikviena būtnes daļa ir skarta. Cilvēks darbojas, nelietojot, vai pilnā mērā nelietojot prātu, gribu, domāšanu un izlēmību, šķiet, ka izjūtas snauž. Dažos gadījumos izbeidzas arī ķermeniskās vajadzības vai cilvēks tās apspiež un atturas no barības,miega un visām ērtībām, kā tam viņu pārvaldošie gari pavēl. Viņš pie lieto pret ķermeni stingru režīmu, kam nav nekādas jēgas, jo miesīgums paliek tāpat neuzvarēts (Kol.2:23). Turpretī bieži tiek pamodināta juteklība, un stoiciski (stingri) ieradumi iet roku rokā ar nevaldāmām iekārēm, ķermeņa dzinējmašīna strādā tālāk, neatkarīgi no gribas un prāta kundzības (valdīšanas), jo animālais, (dzīvnieciskais) ir pārsvarā pār dvēseli un garu. Cilvēks var dzīvot - (1) garā, (2) dvēselē un (3) ķermenī. Piemēram, materiālists dzīvo ķermenī vai saskaņā ar ķermeni, zinātnieks prātā un dvēselē, bet gara cilvēks dzīvo “garā”. Spiritisti nav “garīgi”, viņi dzīvo jutekļu laukā un tiem tikai tik daudz ar “garīgumu” ir darīšana, cik viņi ielaidušies izdarībās ar ļauniem gariem, mācoties un izpildot priekš garu darbības to likumus.

Gara izjūta pazudēta ķermeniskajās sajūtās

Ja kāds ticīgais, ir kaut jeb kādā pakāpē apsēsts no ļauniem gariem, tad tādam ir tieksme dzīvot “miesā”, padodoties jutekļiem, tas nododas fiziskai dzīvei. Pie tādas apsēstības nonāk caur “garīgiem” piedzīvojumiem, kurus ķermenis izjūt, bet īstenībā tie nav garīgi, jo tie nav no gara. “Uguns” izjūta ķermenī, “kvēle”, dzīvības “straumes” un citas saviļņojošas fiziskas izpausmes ir velnu meli un ticīgie, kas šajās lietās dzīvo, paliek jutekļu sfērā un dzīvo

“miesīgu” dzīvi, kaut arī viņi sevi uzskata un sauc par “garīgiem”. Tā iemesla dēļ ir tiešām neiespējami “norūdīt un kalpināt savu miesu” (1. Kor.9:27), tam kas vissmalkākā un mazākā mērā ir apsēsts. Kārības un iekāres tiek no dēmoniem visdažādākos veidos izraisītas un miesīgas izjūtas cilvēku apziņai uzspiestas. No intensīvas miesas darbības gara tieksme tiek vienkārši apdullināta. Kā vesels cilvēks neapzinās savu elpošanas orgānu darbību, tā ticīgais pie Svētā Gara vadības pārstāj miesas tieksmes izjust, bet tikko dēmoni būs atraduši mazāko pie turas punktu, notiek tieši pretējais, juteklība pamostas, vai tas nu būtu “brīnišķos piedzīvojumos” jeb citās lietās.

Pasivitātes kopšana var tikt atbalstīta caur paļaušanos uz dažādiem palīglīdzekļiem no ārienes, kurus pieņem minētā persona, lai savu stāvokli atvieglinātu, pati sev nevarot par to dot norēķinu. Piemēram, dažādie optiskie atbalsta punkti, lai pasīvai atmiņai būtu izpalīdzīgs, dažādie runas pieturas punkti, lai pasīvā prāta domātspēju ietekmētu un daudz citi “kruķi” tiek pielietoti, kas vienīgi pazīstami attiecīgai personai. Bieži tā ir sevišķi mākslota celtne, kurai vajadzētu būt izpalīdzīgai bēdās, bet noved to tikai dziļākā aklumā par patieso stāvokli.

Šīs pasivitātes kopšana var pie “nodevušos” ticīgā gadiem ilgi tikt turpināta un rosīgi piekopta un tik dziļi tajā iesakņoties, ka tā pat sasniedz neticamu pakāpi. Jūtas pamirst un daba pārakmeņojās. Tad cilvēks zem šo važu spiediena bieži pamostas, apzinoties savā stāvoklī viņš domā, ka vainojamas dabīgas lietas vai ka viņš savu pirmatnējo uztveres spēju priekš Dieva un dievišķām lietām neizprotamā veidā neglābjami pazaudējis. Šo acumirkli ļaunie gari tikai gaidīja, lai savam upurim iečukstētu, ka viņš Dievu par daudz dziļi skumdinājis, lai atkal tiktu pieņemts un nelaimīgais izcieš vārdiem neizsakāmas mokas meklēdams pēc “Dieva klātnības”, kuru viņš pēc viņa domām būtu padzinis un pazaudējis.

PASIVITĀTE! Cik daudzi tajā iekļuvuši un to nenojauš, jo ne arvien nonāk līdz tādām slimīgām parādībām. Daži dzīves gājumi sastāv no daudz apņēmībām, bet maz iznākumiem, ar daudz iesākumiem, bet maz noslēgumiem. Cik bieži dzirdami vārdi: “Jā, to es varu darīt”, impulsi ir satraukti, bet kad nonāk pie darbības brīža, pasīvā cilvēka interese ir zudusi. Šī ir atrisinājuma atslēga uz tik daudzu kristiešu apraudātās apātijas un vienaldzības priekš patiesām garīgām lietām, turpretī priekš sociālām un laicīgām lietām viņi izrāda vislielāko pretī nākšanu. Pasaules cilvēks var ar visdziļāko līdzjūtību iejusties citu cilvēku ciešanās, bet daudzi Dieva bērni ir nezinot nodevušies kādai pārdabīgai varai, kas viņu domas, simpātijas un jūtas notrulinājusi. Pastāvīgās alkās pēc miera un prieka viņi sevi iemidzinājuši “pasivitātē” - t.i. pasīvā dusas, miera un prieka stāvoklī - un ļauniem gariem viņi caur to devuši iespējamību viņus sevī kā cietumā ieslēgt, caur ko tie kļūst nespēcīgi mirstošās pasaules postu pareizi saprast.

Pasivitāte, kas radusies no patiesības par “miršanu” nepareiza izskaidrojuma

Pasīva stāvoklis rodas arī caur nepareizu patiesības izskaidrošanu attiecībā par miršanu ar Kristu pēc Rom. 6.n. un Gal. 2:20, ka to pārspīlē pāri Bībeles mēram. Dieva aicina savus bērnus, sevi uzskatīt, “kā nomirušus grēkam” un ļaunai pašdzīvei, arī ja tā būtu reliģiskā vai “svētā” formā t.i. pirmās radības vecā Ādama dzīves formai (veidam). Bet tas nenozīmē cilvēka personības nāvi, Pāvils saka: “Es dzīvoju”, kaut gan “Kristus dzīvo manī”. Lai dzīvo atpestītais cilvēks Dievam un ne sev pašam, no Dieva Gara iestiprotā un pārvaldītā individualitātē, kuru viņš uztur caur “paškontroli” (atturību) (Gal. 5:22).

Šī izskaidrojuma gaismā pielaisto nepareizo izskaidrojumu dēļ par “miršanu ar Kristu”, kļūst saprotami kāpēc šīs patiesības uzņemšana bieži ir kļuvusi par priekšspēli pārdabīgām tumsības spēku manifestācijām. Ticīgais, kas šīs lietas sagroza, tiešām izpilda vajadzīgos priekšnoteikumus ļauno garu darbībām, noteikumus, kurus pazīst un izpilda visi spiritistu medīji.

Raugoties uz tādiem gadījumiem var teikt, ka par izejas stāvokli velns izlieto patiesību, lai varēta savus melus izplatīt.

Tiklīdz Rom. 6.n. kļūst par ik brīdi ieņemto stāvokli pret grēku un Galat. 2:20 par tādu pat stāvokli iepretim Dievam un 2. Kor. 4:10-12 un Filip. 3:10 nozīmē Dieva Gara darbību, kas ticīgo visā tiešamībā vada Kristus nāves līdzībā, ar to, ka viņš savu veco cilvēku arvien nodod krastam, līdz ko tumsības varas ir uzvarētas, jo nepārtraukta izvēle palikt šajā stāvoklī prasa tam atbilstošu gribas darbību, apzinātu sadarbību ar augšāmcēlušos Kungu, aktīvu krusta ceļa izvēli. Bet ja šīs patiesības tiek iztaisītas par personības stāvokļa izbeigšanos, gribas spēka un pašsavaldīšanās izslēgšanu un paļaušanos pasīvai pašplūsmai līdz mehāniski automātiskam paklausības stāvoklim, tad Dievs vairs nevar darboties, un ļaunie gari sāk ieplūst. Tāpēc visi “brīnišķie piedzīvojumi”, kas bāzējas uz pasivitāti, nāk no bezdibeņa, lai cik debešķīgi vai dievišķi arī viņi izskatītos.

Šī viltotā “garīgā nāve” var izpausties attiecībā uz miesu, dvēseli un garu. Kādā veidā patiesība par “miršanu līdz ar Kristu” var tikt izkropļota un izķēmota un kļūt par iebrukšanas vārtiem ļauniem gariem, lai mums parāda sekojošie piemēri.

Nepareiza izpratne par sevis-aizliegšanu

1. Pasivitāte, kā sekas nepareizai izpratnei par pašaizliedzību. Iztēlojoties sevis nodošanu Dievam, pašaizliegšanos, pašatteikšanos, pašnoliegšanos tādā nozīmē, kā dažs ticīgais to mērķē uz sevis iznīcināšanu, ar to saprotot savas paša personības neesamību, savu vajadzību, jūtu, vēlmju neapzināšanos un absolūtu vienaldzību pret savu izskatu, savu stāvokli, saviem apstākļiem utt., lai vienīgi sevi “apzinātos Dievā”, Kuram šajā cilvēkā un caur viņu ir jādzīvo, jārīkojas un jāstrādā. Šim nolūkam viņš nodod savu “pašapziņu”, kā viņš domā, “nāvē” un lūdz pēc tā, lai neko vairs pasaulē neizjustu, kā tikai Dieva klātnību. Lai šo pilnīgo nodošanos īstenotu praktiskā dzīvē, tiek katras dabīgās jūtas un personīgās dziņas nospiestas. Tas viss izskatās tik “pašaizliedzīgi” un

“garīgi”, ka izrādās tieši par to, kas viltus gariem ierāda varu. Ar laiku tā noved pie pilnīgas nomērdēšanas, no kuras rodas arvien lielāka jūtu notrulināšana, tā ka pieviltais vairs nejūt, ka citi cieš vai arī, ka viņš pats tiem sagādā ciešanas. Viņš vairs pats neapzinās savas paša darbības, manieres un ir nespēcīgs viņu ietverošās lietas šinī stāvoklī sajust un izšķirt. Ar to iet roku rokā slimīga pašpaaugstināšanās, kas to padara pašam nezinot pārmērīgi jūtīgu. Viņš rīkojas “neapzināti”, savas darbības neapsverot un prātīgi nedomājot un kļūst par mehānisku automātu. Viņš arī neapzinās, ka ir kļuvis par “kanālu” vārdu, domu un jūtu tālākai novadīšanai, kas to pret viņa paša gribu caurstrāvo un par kura izcelsmes avotu viņš sev nevar dot norēķinu.

Pasivitāte caur nepareizu izpratni par pazemību

3. Pasivitāte, kas rodas caur nepareizu izpratni par pazemību un sevis aizliegšanu. Ticīgais izvēlas “nāvi”, lai kļūtu par “neko”, un tas tam vairs nedod vietu pamatotai un patiesai pašcieņai. (salīdzini 2. Kor. 10:12-18) No tā izrietoša ir pašnoliegšana, kura tiek mācīta no ļauniem gariem, rada ap viņu bezcerības un nespēka atmosfēru, un viņš no sevis pārnes uz citiem aptumsuma, grūtsirdības, skumju un bezcerības garu. Viņš ir viegli nomācams, aizvainojams un novedams pie bezdūšības. Viņš to var attiecināt uz “grēku”, par kuru tas neko nezina, vai pat savas bēdas uzskatīt kā “vietniecības bēdas priekš draudzes”, kamēr nenormāla kāpināta tieksme sevi mocīt un apspiest ir viena no apsēstības galvenām parādībām.

Viltojums no patiesas “lepnuma” un visu grēku atstāšanas, kas tam seko, ir sātaniska karikatūra un var tikt atpazīta caur sekojošo, ka ticīgais 1. savu pašpazemošanos parāda visnepiemērotākās reizēs, caur ko līdzcilvēki tiek novesti neērtā stāvoklī, 2. ka viņš bīstas no uzdevumu pildīšanas Dieva valstības darbā un nav spējīgs Kristus lietu pazīt un sargāt, 3. pie dedzīgas piepūles sava “es” izcelšanā, kā vārdos tā darbos, kas to jo vairāk nepa-

tīkamā veidā izceļ. 4. Pie nolūdzošas, atvainojošas uzvedības, kas tumsības spēkiem rada priekšrocību un dod iespēju šo “ne -es- personu” caur citiem sadragāt un nobīdīt malā un tieši tādā acu mirklī, kur viņas uzstāšanās būtu stratēģiski svarīga priekš Dieva Valstības. Tas viss izriet no ačgārnām pūlēm, lai Dieva radīto personību “izdzēstu”, kuru Viņš lieto kā trauku, lai caur viņu ļautu spīdēt Svētā Gara gaismai. Ticīgais, kurš melu garu parādību dēļ pievilts, savu individualitāti, kura nedrīkst un nevar mirt, nospiedis pasivitātē un caur to atvēris velniem brīvu ceļu, lai tie viņu saņemtu savā varā.

Pasivitāte, kas rodas, nododoties nepareiza veida ciešanām.

2. Pasivitāte, kas rodas, nododoties nepareiza veida ciešanām. Ticīgais ir labprātīgs solidarizēties “Kristus ciešanās”, uzņemot uz sevi krustu. Izejot no šī stāvokļa var nonākt pie nodošanās visām ciešanām, vienalga no kāda avota tās arī nāktu, gaidot uz atmaksas augļiem un domādams, ka cieš līdz ar Kristu. Ticīgais nezina, ka ļauni gari var sagādāt ciešanas, un ka ir iespējams tās saņemt no dēmonu rokām, domājot, ka tās nāk no Dieva, tā dodot ļauniem gariem caur to iespēju darboties. Ciešanas, kuras nevar izskaidrot, norāda uz apsēstību, tāpat kā grēks, no kura nevar atbrīvoties. Caur gaismu par apsēstības stāvokli var no tās atbrīvoties un tā kļūst saprotama. Ciešanas ir varens ierocis velnu rokās, lai tie varētu savus upurus zināmos virzienos dzīt, jo caur tām viņi var piespiest lietas darīt, ko citādi tie nedarītu.

Ja ticīgais šo visu nezina, tad viņš neizpratīs pareizi ciešamās ciešanas nozīmi. Daudziem ir maldīgi uzskati par “vietniecības” ciešanām priekš citiem vai priekš draudzes. Viņi uzskata sevi par mocekļiem, bet patiesībā tie ir upuri, kuri nenojauš, ka “ciešanas” pieder pie galvenajiem apsēstības simptomiem. Ļaunie gari izpauž savu naidu pret cilvēkiem, sagādājot tiem tieši ciešanas.

Ciešanu pazīmes, kuras izraisa ļaunie gari

Ciešanas, kuras izcēlušās sātaniskas darbības dēļ, var pazīt pie to pilnīgas bezauglības attiecībā pret Kristas sadraudzības ciešanām. Tām neseko garīga pieaugšana ne arī uzvara. Tuvāki aplūkojot tās pierāda sava pilnīgu bezjēdzību. Dievs nekad nedara kaut ko bez nolūka vai mērķa. Viņam nav nekāds prieks sāpes darīt, bet velns cilvēkiem sagādā ciešanas savas baudas dēļ. Ļauno garu sagādātām ciešanām trūkst Svētā Gara liecības, ka tās nāk no Dieva rokas, un tām ir sātanisks asums. Pieredzes bagātai acij tās tik pat viegli atšķirt, kā veiklam ārstam dvēseles sāpes no miesīgām sāpēm.

Sātaniskas ciešanas ir (1) garīgas, caur to, ka dēmoni izraisa garā pretīgas un mokošas jūtas. (2) dvēselīgas, caur dziļu tumsu, sajukumu, haosu, bailēm un izbailēm raksturā, griezīgām un mežonīgām sāpēm sirdī vai būtnes iekšējā daļā un (3) fiziskas, jebkurā miesas orgānā.

Uz jautājumu, kā ir iespējams ļauniem gariem ierādīt tik lielu varu, ka tie var sagādāt tik varenā mērā mocības, mēs atradīsim atbildi tikai pilnā gaismā par pasivitātes bīstamību un dēmonu melīgām viltībām. Viņi iečukst cilvēkam, kas Dievam nodevies, lai saņemtu ciešanas no Viņa rokas, ka kaut kādas sāpes , kuras tie tam sagādā ir “Dieva prāts”, un caur viņu melu pieņemšanu un paļaušanos sāpēm, tumsības spēki iegūst pieeju un vietu, kas arvien vairāk paplašinās un beidzot kļūst par nepārtrauktu “nodošanos ciešanām”, kuras ir neizprotamas, nenozīmīgas un neauglīgas. Tā tiek Dieva bērnu acīs Dieva patiesais raksturs sagrozīts un velni dara visa iespējamo, lai izraisītu pret Dievu pārmetumus un zaimojošas domas, kuras tie paši rada.

Pasivitāte, kuru izraisa aplamas domas par nespēku

4. Pasivitāte, kas seko nepareizām domām par nespēku. Ticīgais samierinās ar ilgstoša nespēka - nevarības stāvokli, domādams ka tas ir dievišķs priekšnoteikums spēka atklāsmei. Tāds balstās lielāko tiesu uz apustuļa Pāvila vārdiem: “Jo kad esmu nespēcīgs, tad esmu spēcīgs”, izlaižot no redzes loka, ka apustulis atsaucās uz vienkāršu patiesību, ka Dieva spēks viņam arvien pietiekošs,

lai darīta to, ko Dievs no viņa prasa, arī nespēka brīžos, bet tas nav uzsaukums Dieva bērniem, lai tie gribētu apzināti būt nespēcīgi caur ko tie kļūtu nederīgi kalpošanai. Bet viņiem gan arvien būtu jāsaka: “Es varu visu caur to, kas mani dara spēcīgu, proti Kristus”. Tāda apņemšanās “būt nespēcīgam”, lai caur to iegūtu tiesības uz Kristus spēku ir, kā daudzi piemēri no dzīves to pierādījuši, bīstama lieta, un dažs labs caur šo pasīvo nodošanos “nespēkam” kļuvis par nastu citiem, bet ne Dieva godības liecinieks. Griba būt nespēcīgam kavē Dievu, un caur šo ienaidnieka viltību aiziet zudumā priekš tā Kunga daudz spēka.

Pasivitāte kopā ar sātanisku aktivitāti

Pilnīgi attīstīta pasivitāte nav vienmēr pielīdzināma bezdarbībai. Uz to jau tika vairākkārt norādīts, ka tumsības varas par daudz labprāt gatavas atmatā atstātas spējas izlietot un tā nonāk no sākumā bijušā vispārēja truluma pie īsti izteiktas sātaniskas darbības, t.i. pie nekontrolētas domu darbības, fiziska nemiera un neaprēķināmas, nesavaldīgas rīcības visdažādākās nokrāsās un stadijās. Parasti trūkst izturība un pastāvība, tā persona pārsteidzas un tad ir atkal gausa un nevarīga. Bieži viņa nevar strādāt, lai arī nezin cik daudz būtu ko darīt, un tā viņa nonāk drudžainā nemierā, tāpēc ka nevar izvest agresīvu darbību t.i. uzbrukt. Kamēr pastāvēja truluma stāvoklis, cilvēks šķita apmierināts, bet tikko iestājās sātaniska darbība, tas kļuva nemierīgs un sanaidojās ar visu ap sevi. Patīkami apstākļi nerada nekādu atvieglojumu, jo kaut kas (pareizāk, kāds) tam dara neiespējamu harmonijā ar savu apkārtni sadzīvot, neraugoties uz pretim nākošo laipnību. Viņš pats apzinās savu bezmiera stāvokli, un aktivitāti kas var sasniegt drudžainu karstumu, vai arī viņš apzinās pasivitāti un smaguma sajūtu, vai arī darbu strādājot un tomēr neko nesasniedzot. Tā rodas sātana sabeigtas dabas izstrādāta aina.

Atbrīvošana no pasivitātes

Šīs patiesības par ļauno garu darbības metodēm Dieva bērnu vidū ir tik maz pazīstamas un viņu klātnības cēloņi un simptomi tik maz cauri redzēti, ka pulkiem smok viņu važās, to paši nezinādami. Apsēstības pazīmes, it īpaši sākuma stadijās tiek uzskatītas par vājībām vai īpatnībām ar kurām vienkārši samierinājās, caur ko ienaidnieks neatmaskots sasniedz savus mērķus. Jo caur visām šīm lietām Dieva darbs tiek atstāts novārtā, kavēts un nepareizās sliedēs ievadīts, vai pilnīgi nobīdīts pie malas, dažs labs ticīgais arvien ir “noguris” vai arī viņam nav “dāvanu”, lai ko darītu. Viņš ir “nervozs”, “bikls”, “nevar runāt”, “nav domas”, tikko lieta grozās ap garīgām lietām, bet laicīgās lietās visi šie trūkumi tiek aizmirsti un “biklie” atrodas starp pirmajiem. Viņiem nenāk ne prātā sev jautāt, kāpēc viņi tikai Dieva darbam ir tik nevarīgi. Sātana apslēptās mahinācijas vēršas tieši pret šo novadu.

Pa lielākai daļai dziļi satricinošs ir tas acu mirklis, kad ticīgajam kļūst skaidrs, ka arī viņš ir pievilts un apsēsts, jo nekad viņš to nebija uzskatījis un turējis par iespējamu. Bet kad beidzot patiesība tiek atzīta un cilvēks nonāk pie stāvokļa, lai gribētu izlauzties un izcīnīt pilnīgu atbrīvošanu, tad lielāks ir prieks kā varētu to vārdiem aprakstīt. Gaisma plūst uz daudz gadu neatrisinātām problēmām, kā uz viņa personīgiem piedzīvojumiem, tā arī uz viņu aptverošiem apstākļiem un tāpat attiecībā uz draudzi un pasauli. Tā dēļ, ka viņš Dievu lūdz, lai saņemtu atzīšanu patiesībā, viņam tiek viltus garu slepenie ceļi atklāti, caur kuriem tie viņa dzīvē iespiedās un viņu neskaitāmie meli un viltības atklājas tā acīm. Patiesības staru metējs sniedzas dziļi pagātnē un atklāj cēloņus tik daudzām neizprastām lietām un piedzīvojumiem, kurus viņš bija uzskatījis par “Dieva neizdibināmo lēmumu”.

Ticīgajam, kurš alkst pēc atbrīvošanas no pasivitātes važām, visupirms jāmēģina pazīt, kāds ir viņa normālais un pareizais stāvoklis un šī stāvokļa gaismā jāizmeklējas, lai pārbau-

dītu vai līdzi nedarbojas ļauni gari. Lai to varētu, jāmēģina atsaukt atmiņā laiku, kuru tas varētu apzīmēt par “labāko” savā dzīvē pie miesas, dvēseles un gara, un šādu stāvokli tad arī par savu normālo uzskatīt un pie tā pieturēties. Kā pasivitāte pakāpeniski attīstījās, tā viņa var arī pakāpeniski pamazām izzust tādā mērā, kā tā tiek atpazīta un apkarota. Pie atbrīvošanas ir nepieciešama pilnīga cilvēka līdzdarbība, caur to arī izskaidrojama vajadzība pēc ilgāka laika. No pievilšanas un apsēstības var tikai tik daudz atbrīvoties, cik daudz cilvēks atņem ļauniem gariem iespēju darboties. Šī iemesla dēļ, apsēstības gadījumos caur pasivitāti velna “izdzīšanai” nav panākumi, jo iemesls, kas dēmoniem deva iespēju ieiet, ir sevišķi svarīgs faktors, kas pie katra saistītā atbrīvošanas ir līdzi noteicošs.

Cīņas laikā pēc pilnīgas atbrīvošanas, nepieciešami vajadzīgi pastāvīgi palikt savā normālā stāvoklī un tikko, kā zem šī līmeņa paliek stāvam, tam tūdaļ iemeslu atklāt un novērst. Visas spējas vai rakstura daļas, kas pasivitātei bija pakļautas jāprasa atpakaļ un atkal jānodod cilvēka personīgā pārvaldīšanā. Jāatklāj cēloņi, kuru dēļ katrs atsevišķs novads nonāca ienaidnieka varā, lai tad ļauniem gariem nelokāmā apņēmībā pretotos. Jābūt skaidram, ka tumsības varas par katru novadu, kas tiem tiek mēģināts atraut, karsti cīnīsies, tieši tāpat kā katra laicīga vara cīnās, lai savu zemi un savus pavalstniekus sargātu. Bet “Stiprākais” pār stipro ir uzvarētājs. Viņš apbruņo ticīgo priekš cīņas, lai visu ienaidnieka laupījumu atgūtu atpakaļ. Par šo cīņu, kuru ticīgajam savienībā ar Uzvarētāju no Golgātas uz sevi jāuzņemas, tuvāki aplūkosim un iztirzāsim vēlāki. Šeit ļausim sekot skicei, kas tuvāki apgaismo dažādās pievilšanas un atbrīvošanas pakāpes.

Dabīgais stāvoklis.	Iespaidots caur ļauniem gariem.	Cīņa pēc brīvības.	Atbrīvošanās.
1.	2.	3.	4.
Visas cilvēka spējas strādā normālā veidā, pirms viņš caur sakariem ar pārdabīgām garīgām būtnēm pēc Svētā Gara kristības piedzīvojuma ļāvās sevi pievilt un nonāca pasivitātes stāvoklī.	Tumsības spēki pamudināja uz gribas spēju pārvaldīšanas izslēgšanu.	Mēģinājumi savu spēju lietošanu atkal atgūt. Asa cīņa ar tumsības spēkiem.	Visas spējas atkal atjaunotas.
	Ļauni gari izmanto cilvēka spējas viņa vietā, vai ar viņu kopīgi.	Ticīgajam šķiet, ka viņš ļaunākā stāvoklī, kā jeb kad. Gaisma, dzīvība, prieks, mīlestība, miers, uzvara, Dieva klātnība, viss ir prom.	Gaisma, dzīvība, prieks, miers, brīvība atkal atgūti, pie tam ar daudz skaidrāku skatu, vērtīgi piedzīvojumi un precīzas visu noteikumu zināšanas pastāvīgai uzvarai.
	Nav cīņas, vai ja tādas notiek, ticīgais domā, ka viņš turas pretī Dieva prātam. Tās izbeidzas arvien vairāk un vairāk, tādēļ ka cilvēks ļaujas pasivitātei un peld līdzi straumei.	Ļauni gari saka cilvēkam, ka viņš ir gājis atpakaļ, bet īstenībā viņš iet uz priekšu, viņš ir izbeidzis ļaut straumei sevi dzīt un meklē atbrīvošanu no sava pasīvā stāvokļa. Labāk bez miera nekā ar viltus mieru.

Verners Šteinbergs

sestdiena, 2021. gada 7. augusts

APDRAUDĒTAIS KRISTIETIS - 4.nod. PASIVITĀTE - GALVENAIS CĒLONIS APSĒSTĪBAI

Pasivitāte - galvenais cēlonis apsēstībai

Par mani