APDRAUDĒTAIS KRISTIETIS - 3.nod. PIEVILŠANA CAUR ĻAUNAJIEM GARIEM MŪSDIENĀS

Apdraudētais kristietis -

3. nodaļa 

Pievilšana caur ļaunajiem gariem mūsdienās   

 

37

Beigu laikā, kad pievīlējs uzsāks lielo uzbrukumu Kunga Jēzus Kristus draudzei caur pievilšanas garu armiju, nepieciešami dažiem, neskatoties uz pārējiem, saņemt gaismu par viņa viltus darbībām. Izsūtīto sātanisko viltus garu pulks izvēlēsies savai mākslai it sevišķi uztveres spējīgus upurus, tādiem ir acis jāatver, lai viņi būtu spējīgi pārbaudes stundā, kas nāks pār visu pasauli, izbēgt no visa tā un pastāvēt (Lūk. 21:34-36 un Jāņa atk. 3:10).

Kristus draudzes locekļu vidū ir dažādas attīstības pakāpes un atbilstoši tām arī no Dieva pielaistas dažādas kārdināšanas pārbaudes pakāpes. Kungs Jēzus savējos pasargās, kas savu pašu nespēku un vājības atzīst un nomodā būdami lūgšanās “raugās, ka viņi nekrīt” (l.Kor. 10:12-13). Viņš ir valdnieks pār visu un sātanam ir nospraustas zināmas robežas pie katra izglābta Dieva bērna (skati Ījaba 1:12 un 2:6, Lūk. 22:31). Dažs ticīgais pielīdzināms nepieaugušam bērnam un daudzi pat nepazīst pirmo Svētā Gara saņemšanu. Tādiem šai grāmatai nav daudz ko teikt. Tie pieder pie vājajiem, kuriem ir vēl piens jāpasniedz un ne stipra barība. Bet ir citi, kurus varētu nosaukt par Kristus baznīcas priekšposteni, kuri ir ar Svēto Garu kristīti vai cenšas šo kristību saņemt, kas ar nedalītu un godīgu sirdi staigā Kungam Jēzum pakaļ, kuri par draudzes pagrimumu un liecības nespēku žēlojās un skumst, kuri ar sāpēm redz, ka spiritisms, kristīgā zinātne un citas sātaniskās mācības tūkstošus iepin maldos un kuriem nav ne jausmas, ka, ja viņi paši garīgā sfērā traucās uz priekšu, viņi tur izliktos valgos var iekrist, kurus pievīlējs tieši viņiem ir pielāgojis, lai padarītu nekaitīgus viņu uzbrukumus sātaniskai kundzībai. Šie ir ticīgie, kuri stāv briesmās sevišķās pievilšanās, gan caur “viltus kristiem”, “viltus praviešiem” un var kļūt par upuriem sevišķiem apžilbinošiem pievilšanas līdzekļiem - “zīmēm”, “brīnumiem” un “ugunīm no debesīm”, kam vajadzētu nākt atbilstoši viņu vēlmei pēc varenām Dieva atklāsmēm pieaugošas tumsības laikmetā virs zemes. Viņi nezina, ka ir iespējamas šāda veida ļauno garu darbības un tāpēc neredz tām cauri.

 

38

Šīs ir dvēseles, kuras Kungam par katru cenu ar pilnīgu nodošanos seko, bet viņas neapzinās savu trūkumu un nevarību sastapties ar pārdabiskās pasaules spēkiem, kuras viņu gājienā uz priekšu garīgā pasaulē stāsies tiem pretī. Tie ir ticīgi ar iepriekš izstrādātiem uzskatiem (aizspriedumiem) ar agrāk pārņemtiem domu novērtējumiem par dievišķam lietām, caur ko viņi to Kungu kavē tos sagatavot, viņu karsti ilgotā ceļa mērķa sasniegšanā. Viņu uzskati un domas arī citus apgrūtina tos ar Rakstu patiesībām apgaismot par garu pasauli, kurā viņi akli un neapturami spiežas iekšā, tiem ir uzskati, kas tos ieaijā nepareizā, maldīgā drošībā un dod tieši iespēju likt pamatu speciāliem ienaidnieka krāpšanas veidiem viltus mērķu sasniegšanai un tā viņi kļūst par ienaidnieka laupījumu.

 

Vai “patiesīgas dvēseles” var tikt pieviltas?

Ir kāda vispārīgi valdoša izpratne, kas ticīgajos dziļi iesakņojusies, kas skan tā: “Dievs nepielaidīs, lai patiesīgie tiktu pievilti.” Kristus baznīcas vēsture divos gadu tūkstošos ir pierādījusi, ka šis teikums ir sātaniski meli, kuriem nezinātājus ir jāpadara arī bezrūpīgus. Neskaitāmas maldu mācības, kas radījušas bēdīgus augļus, sākās pie Dieva bērniem, kuri bija pilnīgi “patiesīgi” un nodevušies Dievam. Daudzi kristīgo mācība virzieni, kas izrādījās maldīgi, no kuriem arī daži būs mūsu paaudzei pazīstami, sākušies pie ļaudīm, kas bija kristīti ar Svēto Garu un pilnīgā pārliecībā, ka nekad nevarēs iekrist sātana izliktajos valgos, zinādami par citiem maldu ceļos staigājošiem. Bet arī viņi tika no tādiem melu gariem pieveikti un pievilti, kuri Dieva darbību atdarināja augstākās dzīves sfērās.

Ticīgo cītīgo vēlēšanos Bībelei burtiski paklausīt ļauni gari izmanto un noved vienpusīgā pārspīlējumā caur ko viņi nonāk nepareizos ieradumos. Daudzi ir cietuši par šiem “bībeliskām pavēlēm” un ticējuši, ka viņi ir Dieva lietas mocekļi. Pasaule šādas personas sauc

 

39

par “pārspīlētiem” un “fanātiskiem'', tomēr viņi pierādījuši pilnīgu nodošanos un mīlestību Kungam. Viņi varētu tikt atbrīvoti, ja gribētu atzīt kāpēc tumsības spēki tos pievīluši un kādā veidā no tiem var atbrīvoties.

Kad varena Dieva dotā atmoda Velsā sāka zaudēt savu spēku, atra­dās pulkiem “patiesīgu dvēseļu”, kuras caur ļauniem pārdabiskiem spēkiem bija savu līdzsvaru zaudējušas, bet to nenojauta un neredzēja patiesību. Dažus gadus vēlāk uznāca citas “kustības”, kas neskaitā­mus “godīgus” Dieva bērnus caur melu garu slīpēto viltus māku pievīla un iepina maldos, dvēseles, kuras neskatoties uz viņu “tīriem nodomiem” krita ienaidnieka varā, kurš viņus noteikti vēl vairāk novedīs apstul­bumā, ja viņi nepamodīsies “un atkal atgūtu skaidru prātu, atraisīda­mies no velna valga, ar ko tie savaldzināti”. (2.Tim. 2:26)

 

Uzticīgums gaismai nav pietiekoša aizsardzība pret pievilšanu

Dieva bērniem ir jāmācās pazīt, ka patiesīgi motīvi un tīri nodomi vien nav pietiekoši aizsarglīdzekļi pret pievilšanu, nav arī pietiekoši paļauties uz paša godīgumu un uzticību, it kā tas nodroši­nātu pret ienaidnieka viltību, bet visu to lietu vietā jāuzklausa Rakstu brīdinājumi un jābūt uzmanīgiem un modriem lūgšanās.

Visi godīgie, uzticīgie un paklausīgie kristieši var no sātana un viņa melu gariem tapt pievilti sekojošu iemeslu dēļ:

a) Ja cilvēks kļūst caur atjaunojošo Svētā Gara spēku par Dieva bērnu un saņem dzīvību no augšas, paļaujoties uz Kristus atpestīšanas darbu, tad tomēr tajā pašā laikā viņš vēl nesaņem pilnīgu atzīšanu ne par Dievu, ne par sevi pašu, ne par velnu.

b) Jutekļi, kas pēc dabas ir aptumšoti (Efez. 4:18) un kurus sātans apklājis ar aizsegu (2. Kor. 4:4), tiek tikai tik tālu apgai­smoti un atjaunoti, cik tiem patiesības gaisma izlaužas cauri un tas notiek tikai tik lielā mērā cik cilvēks spēj patiesību uztvert.

c) Katrs trūkums atzīšanā dara uzņēmīgu uz meliem. Prāts ir tas, kas maldīgus uzskatus tura par patiesiem, ne jau sirds. Nezi­nātājs tiek pievilts, ne jau nemorā1ais. Tā tad kristietis ir padots pievilšanai arī ja viņš ir skaidrs un patiess tajā novadā, kur viņš ienaidnieka viltību nepazīst (2.Kor.2:11).

 

40

Arī ja viņš būtu uzticīgs viņam atklātai gaismai, bet ja viņš nezin ko velns spēj darīt, tad viņa nezināšana to novedīs postā.

d) Doma, ka Dievs kādu ticīgo no pievilšanas pasargās, ja tik vien viņš šķīsti un uzticīgi Viņa priekšā staigās, ir jau pati par sevi pievilšana, jo tā ieaijā cilvēku neīstā drošībā un ignorē to patiesību, ka ticīgajam ir jāpilda zināmi noteikumi, lai dotu Dievam iespēju rīkoties. Dievs cilvēka vietā neko nedara, bet gan kopā ar cilvēku. Dievs nav uzņēmies pārskatīt savu bērnu nezināšanas, pēc tam kad Viņš pietiekoši daudz viņiem gaismu devis, lai tiem nevajadzētu krist un klupt.

e) Ja nebūtu draudējušas briesmas, Kungs Jēzus nebūtu savus mācekļus brīdinājis: “Sargaties” un “Neļaujaties pievilties”, jeb ja Dievs būtu uzņēmies pienākumu tos pasargāt, ja viņi sevi nesargātu un par briesmām neko dzirdēt negribētu.

Tas, kurš ir par to pārliecināts, ka viņš var tikt pievilts, atvērsies patiesībai, paliks Dieva gaismai uzņēmīgs, un caur to izpildīs svarīgāko priekšnoteikumu, lai kļūtu pasargāts. Bet kas bezbēdīgi šai atziņai noslēdzas, caur to viņš tieši izaicina ienaidnieku, kurš tad arī izmanto pirmo izdevība, lai gūtu sev labumu.

 

Svētā Gara kristība

Ja mēs ļaujam Kristus draudzes vēsturei slīdēt garām savu acu priekšā un piegriežam savu uzmanību tik daudzo ķecerīgo un maldu mācību izcelsmei - kā tās bieži tika nosauktas - un tās sīki izmeklējam, tad varam nākt pie slēdziena, ka katra pievilšana bija saistīta ar kaut kādu lielāku krīzi garīgā pasaulē, ar parādībām, kuras mēs vēlākos gados apzīmējām un saucām par “Svētā Gara kristību”. Tās ir krīzes, kas cilvēku mudina sevi pilnīgi nodot Svētajam Garam un kad viņš to dara, tas atveras neredzamās pasaules pārdabiskiem spēkiem.

Kāpēc šī krīze ir bīstama, izriet no sekojošā. Pirms šī laika cilvēks izlieto savu paša spriest spēju, lai izšķirtu taisnību no netaisnības, viņš principā paklausīja Dieva prātam vai tam, ko viņš par tādu uzskatīja. Bet tagad, nododoties Svētam Garam, viņš sāk kādai neredzamai personai paklausīt, savas spējas un pratu akli pakļaut kādai pārdabiskai klātnībai, kura pēc viņa domām ir Dievs.

 

41

Ko nozīmē, ar Svēto Garu tikt kristītam, iztirzāsim kādā citā nodaļā. Šeit ir tikai nepieciešami norādīt uz to, ka kristieša dzīvē tā ir krīze, kuru tikai tas pilnīgi sapratīs, kas to ir piedzīvojis. Tam seko tas, ka Dieva Gars kristieša dzīvē kļūst par tādu realitāti, ka tam dzīvē ir tikai vēl viens mērķis - nelokāmi stingra paklausība Svētam Garam. Griba tiek Dievam nodota, lai par katru cenu Dieva prātu darītu un visa būtne pakļaujas neredzamās pasaules spēkiem. Protams, ticīgais, pats par sevi saprotams, domā, ka šie ir tikai dievišķi spēki un neapdomā, ka garu pasaulē ir vēl citi spēki, un ka ne viss pārdabiskais nāk no Dieva. Viņš nezin, ka šī pilnīgā visas būtnes nodošana neredzamiem spēkiem, nespēdams tajā pat laika izšķirt dievišķo no sātaniskā, priekš nepiedzīvojušā var atnest visai nopietnas sekas.

Jautājums, vai pilnīga nodošanās, lai “Garam paklausītu”, sakrīt ar Rakstu atklāsmi, būtu tuvāki jāapskata, ņemot vērā tādu stāvokli, ka caur to daudzi uzticīgi Dieva bērni nonākuši maldos. Tas būtu savādi, ja bībeliski pamatots stāvoklis atnestu tik smagas briesmas, jā, pat pilnīgu bojā eju daudziem uzticīgiem kristiešiem.

 

Vai teiciens – „paklausīt Garam” ir Svētajiem Rakstiem atbilstošs?

“Svētais Gars, kuru Dievs devis tiem, kas Viņam paklausa” (Ap.d. 5:32), tā skan teikums, kas pirmām kārtām devis ieganstu izteicienam: “paklausiet Garam”. Pēteris to izteica sinedrija priekšā Jeruzalemē, bet šī doma nav nekur citur Rakstos atrodama. Lai nāktu pie pareiza sprieduma ir nepieciešams visu šo Rakstu vietu pārbaudīt. “Ir vajadzīgi Dievam paklausīt” (Ap.d. 5:29), teica Pēteris sinedrija priekšā, un “mēs esam Viņa liecinieki un Svētais Gars, kuru Dievs devis tiem, kas Viņam paklausa”. Vai apustulis domā - “paklausa Garam” vai “paklausa Dievam”, ja to apskatām kopsakarībā? Atšķirība ir ļoti būtiska un tā jāapskata citu Rakstu vietu gaismā, kuras teic, ka ir jāklausa Trīsvienīgais Dievs Debesīs caur Dēlu Svētā Gara spēkā, bet nevis Svētajam Garam jāierāda to vietu, kas pienākas vienīgi Trīsvienīgajam Dievam. Citādi var pastāvēt briesmas, ka kāds ticīgais seko un uzticas vienam (kādam) garam sevī vai apkārtnē, lai gan tam vajadzētu paklausīt vienīgi Dievam godībā uz goda krēsla, kuram Viņa bērniem, savienotiem ar Dēlu, ir jāklausa, kamēr Svētais Gars

 

42

viņos rada īsto paklausību un pareizo pielūgšanu.

 

Svētā Gara patiesa darbība ticīgajā cilvēkā

Svētā Gara kristība ticīgā apziņā Svēto Garu izceļ tik ļoti kā personu, ka viņš šī iemesla dēļ kādu laiku no sava redzes pazaudē pārejās trīsvienības Personas. Svētais Gars kļūst viņa domu un pielūgšanas vidus punkts un iegūst tādu stāvokli uz ko Viņš pavisam nepretendē, ne arī tas ir Debesu Tēva nodoms, lai Viņš tādu ieņemtu. “Viņš nerunās no Sevis paša” (Jāņa 16:13), teica Kungs Jēzus savas miršanas dienas priekšvakarā, kad Viņš Aizstāvja nākšanu Vasaras svētkos apsolīja. Viņš darbosies kā skolotājs, kas māca (Jāņa 14:26), bet Viena cita vārdus ne savus paša. Viņš liecinās par citu (Jāņa 15:26), ne no sevis paša. Viņš cels godā citu (Jāņa 16:14), ne sevi pašu. Viņš tikai to runās, ko dzirdēs no cita (Jāņa 16:13), īsi sakot, Viņa vienīgais darbs ir dvēseles vest savienībā ar Kungu Jēzu Kristu un lai atzītu Debess Tēvu, kamēr Viņš pats aiziet pie malas un no turienes darbojās.

Brīdī, kurā ticīgais caur Svētā Gara nākšanu atveras pārdabiskai pasaulei, rodas diž-melim jauna izdevība savu viltību jaunā veidā pielietot. Ja cilvēks nav bībelisko liecību par trīsvienīgā Dieva darbību pareizi uztvēris un skaidri sapratis, tad būs viņa vienīgā cenšanās “būt Garam paklausīgam”, šo Garu un „Gara vadību” atdarināt ir viltnieka viltības pilnais nodoms. Jo viņš grib kaut kādā veidā pazaudēto kundzību pār šo Dieva kalpu atkal atgūt un to padarītu cīņā pret tumsības spēkiem nevarīgu, viņš cenšas to atkal iesaistīt pasaulīgās lietās vai kaut kādā citā veida novest no ceļa, lai paralizētu viņa kalpošanu Dievam.

 

Gara kristības laika bīstamība

Tieši tagad ticīgā nezināšana par viņam atvērto garu pasauli, par ļauno garu darbību šajā novadā un par dievišķās darbības noteikumiem caur viņu un viņā, dod ienaidniekam vajadzīgo iespēju darboties. Tas ir nopietnāko briesmu laikmets priekš katra, kas nav kā Kunga mācekļi tam pietiekoši labi sagatavots. Šeit briesmas atrodas pārdabiskās vadības virzienā, ja cilvēkam gara dzīves likumi ir nepazīstami un viņš nav spējīgs garus izšķirt. Lai ienaidniekam varētu redzēt cauri ir nepieciešami patiesību atzīt un pazīt.

 

43

Kam būs acis atvērtas par pretinieka darba pūlēm neredzamā pasaulē, tas zinās cik maz ir to cilvēku, kas par sevi ar drošību var teikt, ka viņi Dievam un tikai Dievam paklausa, t.i. tur, kur tas attiecināms uz tiešu pārdabisku vadību. Līdzdarboties tur var daudz un dažādi faktori, cilvēka paša domas, paša temperaments, paša griba, neskatoties uz pievīlēja sātanisko spēku iejaukšanos.

Jau zināmu gaismu no Dieva mēs saņemam no sekām, vai esam bijuši kādā jautājumā paklausīgi, kas attiecās uz noteiktu gadījumu. Noteikta Dieva rakstura pazīšana arī atvieglo izšķiršanu. Dieva pavēlēm arvien ir savs noteikts mērķis. Viņš nekad neprasīs kaut ko, kas nesaskan ar Viņa Vārdu un Viņa raksturu. Citi cēloņi, kas mums dos vairāk gaismu, tiks apskatīti vēlāk.

Līdz ar šo mūs skar vēl viens jautājums. Kāpēc ticīgais tieši Svēta Gara kristības laikā ir sevišķi uzņēmīgs priekš sātaniskām darbībām, jo ienaidniekam tak ir jāatrod vieta, kur tas var nostiprināties, un kā tas ir iespējams, ja Svētais Gars tik redzamā veidā ir satvēris cilvēku un ieguvis to par savu īpašumu, kā tieši tad viņš var atvērties tuvojošām briesmām?

Atbilde būtu sekojoša - Droši vien tāds cilvēks agrākos gados, caur padošanos grēkam, ļāvis sevī kādam ļaunam garam iemājot, un šis gars bija dziļi viņa miesā vai dvēselē paslēpies, kur tas nekad netika atklāts un no kurienes nekad netika izdzīts. Minētā gara darbības izrādījās tik “dabīgas” vai cilvēka raksturam tik ļoti pielāgotas, ka tam līdz ar to bija dota pilnīga rīcības brīvība, kas varēja, piemēram, izpausties kaut kādā savdabīgā rīcībā tā domu pasaulē jeb tikt uzskatīta kā attiecīgā cilvēka īpatnība vai kā miesīgs ieradums no audzināšanas sekām, pie kurām līdzcilvēki pierada un pats cilvēks to uzskatīja par attaisnojamu un maz svarīgu lietu. Ļaunais gars varēja caur slepenu, tikai pašam cilvēkam zināmu grēku nostiprināties un šajā pozīcijā palikt. (Skatīt Pasivitāte 4.nod. un Apsēstība 5.nod.)

Pie Gara kristības, saprotams, grēka darbi tika pārtraukti, t.i. „velna darbi”, bet pats velns, kas tikai zināmās īpatnībās izpaudās, palika neatklāts. Svētā Gara kristība notika, Dieva Gars

 

44

piepildīja cilvēka garu, miesa un dvēsele tika Dievam “nodoti”, bet dziļi apslēpti vienā vai abos mājoja viens vai vairāki dēmoni, kuri pirms daudz gadiem tur bija iesēdušies un tagad pēkšņi iesāka pilnā sparā darboties, pie tam, protams, slepeni, lai paliktu neatklāti Svēto Garu atdarinot, kas ieņēmis savu mājokli cilvēka garā.

Kā sekas tam sirds kādu laiku mīlestībā pāri plūda, gars bija pilns gaismas un prieka, mēle atraisījās un Kungu Jēzu apliecināja, bet drīzi pavisam nemanot iezagās fanātisks gars, vai paslēpts lepnums, jeb tieksme uzpūsties un sevi par svarīgu uzskatīt, tas gāja roku rokā ar īstiem Gara augļiem, kuri nāca no Dieva.

Šīs grāmatas pārejā daļa dos gaismu par to, kādam ir jābūt pamatam priekš pievīlēja mahinācijām, lai sasniegtu mērķi pēc kā viņš tiecās. Tiks vēl paskaidrots, kāpēc tik daudz dvēseles, kas bija pilnīgi nodevušās Dievam, krita par upuri velna viltībām. Fakts, ko gribu šobrīd uzsvērt ir tas, ka “godīgi” un uzticīgi ticīgie var tikt pievilti no ļauniem gariem un pat apsēsti, tā ka viņi uz kādu laiku nomaldās no taisnā ceļa maldu purvā, vai viņi tiek maldināti līdz pat mūža galam, ja tos nesasniedz gaisma, kas nes atbrīvošanu.

 

Vajadzība pārbaudīt teorijas

Raugoties no šī skatu punkta kļūst skaidrs, ka 20. gadsimta visu teoriju, jēdzienu un izteiksmju pamatīga izpētīšana, kas stāv sakarā ar Dieva patiesību ir nepieciešama. Jo pietiekošu drošību var sagādāt tikai Dieva patiesība, ne cilvēku uzskati par patiesību, lai dotu iespēju cīņai ar ļaunām varām debesu sfērās.

Viss, kas kaut kādā veidā izriet no dabīgā cilvēka prāta (1. Kor. 2:14) un tiks pielietots šādā sastapšanās, pierādīsies kā salmi un ne kā ierocis, un ja mēs uz citu ļaužu “pārliecībām” vai uz saviem pašu cilvēcīgiem ieskatiem paļausimies, tad sātans tās pašas lietas izlietos, lai mūs caur tām pieviltu, jā, pat mūs šajās teorijās un jēdzienos tā ieaudīs, lai zem to aizsega savus plānus izvestu.

Nenovērtēsim tik par zemu mūsu dienu nepieciešamību visas lietas pārbaudīt, kuras esam attiecībā uz Dievu un garu pasauli ticējusi un mācījušies, visi ticības apliecinājumi, kurus aizstāvam, visus izteicienus vārdu spēlēs, kurus sakarā ar svētošanas mācību lietojam, arī

 

45

visas “mācības”, kuras caur citiem sevī uzņemam. Jo katra nepareiza patiesības izskaidrošana nesīs bīstamas sekas mums un arī citiem cīņā, kas izlaužas pār draudzi un katru atsevišķi.

 

Garīgs ticīgais tiek mudināts „izdibināt visas lietas”

Ap. Pāvils uzliek atkal un atkal par pienākumu garīgas lietas pārbaudīt, “garīgais cilvēks izdibina visu” (1. Kor. 2:15), grieķu tekstā “izmeklē un izšķir”. Ticīgais, kas ar Garu piepildīts, lai lieto savu spriest spēju, kura, ja viņš patiesi ir “garīgs”, ir atjaunota spēja. Un šai garīgai pārbaudei ir jānotiek tieši zīmējoties uz Dieva Gara lietām. Tas rāda, ka Dievs Pats cilvēka inteliģento personību godā, kuru Tas Kristū ir atdzemdinājis, caur to, ka Viņš viņu uzaicina Viņa paša darbus ar Viņa Garu pārbaudīt. Pat ''garīgas lietas” mēs nedrīkstam akli pieņemt, bet mums tās ir “garīgi jāiztiesā, jāizdibina”. Ja šodien tiek teikts attiecībā uz mūsu laikmeta pārdabiskām un nedabīgām parādībām, ka tas nav nepieciešams vai nav pat pēc Dieva prāta, ja ticīgie visu, ko Dievs dara, saprast un izskaidrot, tad tas ir nesaskaņā ar ap. Pāvila vārdiem: “Garīgs cilvēks izdibina visas lietas”. Un tādēļ viņam vajadzētu noraidīt visas tās lietas, kuras tā garīgā spriest spēja nespēj pieņemt, līdz tam laikam, kad viņš būs spējīgs skaidri izšķirt, kuras no šīm lietām nāk no Dieva.

Ticīgajam vajadzētu ne tikai “garīgas lietas” izpētīt, atšķirt un tiesāt t.i. visu kas uz garīgo dzīvi attiecās, bet arī pašam sevi pārbaudīt. Jo “ja mēs paši sevi tiesātu” (grieķu vārds šeit nozīmē „pamatīgi izmeklēt”), tad tam Kungam mūs nebūtu jāpārmāca, lai mūsos celtu gaismā lietas, kuras mēs paši nespējam vai negribas atzīt un atstāt (l.Kor. 11:31-32).

“Mīļie brāļi, netopiet bērni saprašanā, bet esat bērni ļaunumā, saprašanā topiet pilnīgi” (l.Kor. 14:20), raksta no jauna apustulis korintiešiem, kad viņš tiem to vidū izskaidroja Gara darbību. Ticīgajam ir jābūt spējīgam “visu pārbaudīt” (1.Tesal. 5:21). Viņam jākļūst bagātam piedzīvojumos un visā atziņā, “lai viņš varētu svarīgo pārbaudīt un Kristus dienā būtu tīrs un nevainojams” (Filip. 1:10).

 

46

Izteicieni, uzskati, doktrīnas (mācības) ir jāpārbauda 

Sakarā ar šiem Dieva Vārda norādījumiem un raugoties uz kritisko laiku, kas pār Kristus draudzi nācis, būtu uzmanīgi jāaplūko katra liecība, ko dzirdam no citu piedzīvojumiem, kas varētu gaismu nest mūsu ceļā. Katru kritiku taisnīgu vai netaisnu ir pazemīgi jāpieņem, un tās cēlonis jāizmeklē, vai mēs to pelnīti vai nepelnīti saņemam. Kristīgās draudzes piedzīvojumi par garīgām lietām būtu no malu malām jāsameklē un jāpārbauda, bez izšķirības vai tie mums sāpīgi vai patīkami, lai no tiem mācītos un kļūtu derīgi kalpošanai Dieva darbam. Jo patiesības atzīšana ir pirmais priekšnoteikums priekš uzvarošas cīņas pret melu gariem, patiesība ir jāmeklē ar patiesu vēlēšanos tai skatīties sejā un būt gatavam tai Dieva gaismā paklausīt. Patiesību par mums pašiem caur neuzpērkamu mūsu pašu stāvokļa patiesu izvērtēšanu, Rakstu patiesību, bez jeb kādas nokrāsas, ierobežojama, sakropļojuma vai novājināšanas, patiesību priekš visu Kristus miesas locekļu pareizas novērtēšanas un ne tikai daļējas.

 

Patiesības vieta glābšanā un atbrīvošanā  

Patiesības atbrīvojošam spēkam neko citu nevar pielīdzināt, caur ko varētu sātaniskās pievilšanas važas saraut tā, kā caur patiesību. Kas meliem ir ticējis tam var vienīgi palīdzēt ticība patiesībai. “Jūs atzīsiet patiesību un patiesība jūs atbrīvos” (Jāņa 8:32), šos vārdus var uz katru patiesības veidu attiecināt, ne tikai uz sevišķo, par kuru Kungs Jēzus domāja, kad šos svarīgos vārdus izrunāja.

Kristīgās dzīves pašā sākumā grēciniekam vajag evaņģēlija patiesību uztvert, ja viņš grib tikt izglābts. Kristus ir Glābējs, bet Viņš neglābj neatkarīgi no darba rīkiem un līdzekļiem. Ja cilvēks alkst pēc brīvības, viņam pēc tās ir Dieva Dēlu jālūdz. Kādā veidā Dēls atbrīvo? Caur Svēto Garu un Svētais Gars to dara caur patiesības pielietošanu. Brīvība ir Dēla dāvana, darba rīka ir Svētais Gars un līdzeklis ir patiesība.

Ir trīs pakāpes patiesības satveršanai:

1. Patiesības uztveršana caur saprašanu.

2. Patiesības uztveršana lietošanai un personīgam pielietojumam.

3. Patiesības uztveršana citu mācīšanai un nodošanai tālāk.

 

47

Patiesības, kuras šķietami netiek pilnīgi atzītas, var dvēseles dziļumā dusēt un pēkšņi bēdu stundā tapt dzīvē pielietotas un tad prātam atklāties. Bet tikai caur pastāvīgu patiesības lietošanu un izmantošanu tā kļūst garam pietiekoši dzīva, lai citus par patiesību pārliecinātu.

Tas, kas visiem cilvēkiem ir vajadzīgi, ir progresējoša atziņa uz atbrīvošanos no progresējošiem sātana meliem. Kur patiesības klausītāji patiesībai stājās pretī vai pret patiesību saceļas, tur vajadzētu to atstāt Svētā Gara sargāšanā. Jo pat pretošanās gadījumā var patiesība, kad tā prātu būs sasniegusi, vēlāk pamosties un savu darbu darīt.

 

Nogaidošas, neitrālas attieksmes drošība attiecībā uz visām pārdabiskām izpausmēm

Kad ticīgie pirmo reizi dzird par Dieva un dievišķo lietu atdarināšanu, gandrīz vienmēr tad tiek jautāts: “Kā mēs lai zinām, kas ir viens un kas otrs?” Iesākumam pietiek, ka zin, ka tādas lietas ir un notiek, nobriestot un Dievu pēc gaismas lūdzot, cilvēks mācās pats izšķirt tādā veidā, kā to neviens cits cilvēks nespēj viņam izskaidrot. “Tie visi būs Dieva mācīti.” (Jāņa 6:45)

“Bet,” izbaiļu pilni izsaucās cilvēki, “mēs nezinām un no kurienes lai mēs to uzzinātu?” Vispirms viņiem vajadzētu pret visām pārdabiskām parādību izpausmēm izturēties nogaidoši, ieņemt neitrālu  stāvokli līdz tie zin. Daudzi nepareizā centībā liek sevi pamācīt, domādami, ka zināšana tos pasargās. Viņi ir domās, ka tiem tūdaļ par kādu lietu “par” vai “pret” jāizšķiras. Viņi prasa nemaldīgu noteiktību vai tā lieta būtu dievišķa jeb sātaniska, lai varētu ieņemt noteiktu stāvokli. Ticīgie drīkst ieņemt attieksmi “par” vai “pret” kādu lietu, arī tad, ja tiem par tās izcelšanos nav skaidri norādījumi, viņi drīkst droši un gudri nogaidīt ar neitrālu attieksmi, līdz tie kaut kādā veidā, ko grūti šeit detalizēti izskaidrot, pašiem kļūst saprotams, ko tie gribēja saprast.

Pārmērīgai zinātkārei bieži seko drudžainas bailes un nervoza nepacietība, kas attiecīgām personām atņem viņu normālo spēku un brīvību. Nevajadzētu dzīties pēc kādas svētības un tajā pašā laikā pazaudēt to svētību, kas jau ir iegūta. Cenšoties saņemt garīgas atziņas, kristietis nekad nedrīkst pazaudēt kluso, mierīgo ticības paļāvību. Lai viņš varētu nomodā būdams nedot ienaidniekam izdevību, to novilkt

 

48

zemē, tajā pat laikā, kad viņš nopūlas saņemt gaismu, kā pār šo pretinieku varētu triumfēt.

Lai prastu rīkoties tālākā gājumā, mums jāaplūko kādā ceļā melu gari var ticīgajos ievietoties. Aplūkosim īsumā dažus nepareizus uzskatus, kas mūsu laikmeta tumšajās dienās tumsības varām dod iespēju cilvēkos iemājot.

 

Kļūdains priekšstats par “asins aizsardzību”

Kļūdains priekšstats par “asins aizsardzību”, ko pār kādu sapulci izlūdz, lai caur to no tumsības iespaida sapulci pilnīgi pasargātu. Bībelisko patiesības mēru attiecībā uz asins spēku var sekojošos vārdos izteikt: 1. Jēzus Kristus asinis šķīsta no grēkiem “ja mēs gaismā staigājam” un “ja mēs savus grēkus atzīstam”. (1. Jāņa 1:7,9) 2. Caur Kunga Jēzus asinīm var sātanu uzvarēt (Atkl. 12:11), tādēļ ka Golgātā viņš (sātans) tika uzvarēts. Bet mēs nelasām, ka kādu var nolikt zem sargājošām asinīm neņemot vērā tā gribu un viņa stāvokli Dieva priekšā. Ja “sargājošo asins spēku” izlūdz pār kādu sapulci un viens klātesošais dod sātanam vietu, tad asins spēks velnu neatturēs viņam tur darboties, kur šis cilvēks ierādījis velnam vietu, caur ko tam arī uz to ir tiesības.

Sapulcēs, kur atrodas ļaudis ar dažādām garīgām attīstības pakāpēm, var, augstākais, piesaukt asins spēku atmosfēras tīrīšanai, kurā ļaunie gari uzturas. Tādā gadījumā Svētais Gars atbildēs ar tūlītēju tīrīšanas reakciju (skat. Atkl. 12:11, tur aprakstītā cīņa notiek Debesīs, pret garīgu ienaidnieku, kurš uzstājās kā apsūdzētājs).

Tātad maldīgs uzskats par šķīstījošo asins spēku ir bīstams, jo sapulcē, kur darbojas Dievs un sātans, tās dalībnieki var iedomāties, ka viņi ir drošībā no sātana, neskatoties uz viņu personīgām attiecībām ar Dievu. Sātans izmantos katru iespēju, lai gūtu sev kādu labumu.

 

Kļūdains priekšstats par “gaidīšanu uz Garu”

(2) Kļūdains priekšstats par “gaidīšanu uz Gara” nonākšanu. Šeit mēs atkal esam nonākuši pie teorijām un vārdu spēlēm, kas sātaniskiem maldiem atver durvis. “Ja mēs gribam

 

49

Vasarsvētku Svētā Gara izliešanos, tad mums ir jāgaida, kā mācekļiem Jeruzalemes augšistabiņā”. Tā mēs viena otram teicām, mēs uztvērām vārdus Lūk. 24:49 un Ap.d. 1:4 un devām tos tālāk.

“Jā, mums ir jāgaida,” tika teikts un mēs to darījām, līdz radās sātanisko spēku pārsvars tādās sapulcēs, kas mūs piespieda sākt Rakstus no jauna pētīt. Tad atklājām, ka mēs Vecās Derības Psalmos bieži lietotos vārdus “gaidi uz to Kungu” bijām par daudz augstu pacēluši pāri Jaunās Derības “gaidīšanai uz Svēto Garu” pirms Vasaras svētkiem, kas tālu pārsniedz 10 dienu gaidīšanu, kļūstot par mēnešiem un bieži pat par gadiem un beidzās pie daudziem ar melu garu ieplūšanu. Caur to daža “gaidoša” dvēsele tika ne visai maigi izbiedēta. Bībelisko patiesību uz “Svētā Gara gaidīšanu” var izteikt sekojošos vārdos:

1. Mācekļi gan gaidīja desmit dienas, bet mēs nelasām, ka viņi to būtu darījuši pasīvā stāvoklī, bet gan ticīgā lūgšanā līdz pienāca laiks, kad piepildījās Tēva apsolījums.

2. Kunga Jēzus pavēle uz gaidīšanu (Ap.d. 1:4), nezīmējas vairs uz to laiku, kas sekoja pēc pirmās Svētā Gara nonākšanas, jo nevienā gadījumā ne Apustuļu darbos ne vēstulēs vairs netiek norādīts uz gaidīšanu, bet arvien uz ticīgu ņemšanu (Ap.d. 19:2).

Ir taisnība, ka šodien draudze savos piedzīvojumos visumā dzīvo pirms vasarsvētku laika. Bet ar to nav teikts, ka katrs ticīgais, kas Dievu lūdz pēc Svētā Gara, atrastos tādā stāvoklī, kā mācekļi pirms Aizstāvja nākšanas laika. Augšāmcēlušais Kungs pēc Vasarsvētku dienas, atkal un atkal ir izlējis Gara straumes, bet katru reizi bez iepriekšējas gaidīšanas, tas tika prasīts tikai tajā vienā gadījumā (Ap.d. 4:31). Svētais Gars, kurš no Tēva iziet caur Dēlu, ir tagad starp savu tautu un Viņš gaida uz to, lai sevi dotu katru acumirkli, kas grib un ir gatavs to saņemt (Jāņa 15:46, Ap.d. 2:33,38-39). Tātad “gaidīšana uz Garu” nav Rakstu mācība. Apustuļu darbos un mācekļu vēstulēs izteiktā patiesība aicina jo vairāk ticīgos satvert un ņemt, ne tikai meklēt ar Kristu kļūt līdzīgiem Viņa nāvē un savienošanos ar Viņu augšāmcelšanās, 

 

50

bet meklēs arī spēku liecībai, kas Vasarsvētku dienā tika dots mācekļiem.

Ir gan viena “gaidīšana uz Dievu”, kad Svētais Gars ticīgo, kas šo dāvanu vēlas, sagatavo un šķīsta, līdz viņš nonāk pareizā stāvoklī tā saņemšanai, bet tas ir pavisam kaut kas cits, kā gaidīšana uz Garu,” kas tik bieži paver durvis sātaniskām darbībām no neredzamās pasaules. Mūsu Kungs katru ņem pie vārda, kas izlūdzās līdzdalību pie Vasaras svētku dāvanas, bet pierādījums Viņa esamībai un Gara darbībai - var pavisam citādi izpausties, kā to meklētājs ir domājis.

 

Kādēļ gaidīšanas sanāksmes dod iespēju ļaunajiem gariem  

Tāda “gaidīšana uz Garu, līdz Viņš kaut kādā jūtamā veidā nonāk” var no melu gariem tikt izmantota, tāpēc, ka katra ne bībeliska uztvere tiem uz to dod tiesību. Raksti nemāca, lai pie Svētā Gara vērstos ar lūgšanu, vai Viņu lūgtu, lai Viņš nāktu, tāpēc ka Viņš ir Kādas citas personas dāvana (Lūk. 11:13 un Jāņa 14:16). Raksti nemāca, lai uz Svēto Garu gaidītu, bet lai to ņemtu, vai no Augšāmcēlušā Kunga rokas saņemtu (Jāņa 20:22, Efez. 5:18), par kuru stāv rakstīts: “Viņš jūs ar Svēto Garu un uguni kristīs”. Un tāpēc, ka lūgšana pie vai uz Svēto Garu, paļaušanās Svētam Garam un gaidīšana uz Svēto Garu, paklausība Svētajam Garam nav pēc Dieva Vārda, tad var no visa tā paļaušanās uz un paklausība  ļauniem gariem iznākt, kad tie atdarinot Dievu nonāk zemē, to mēs vēl vēlāki aplūkosim.

Nepareizas un sagrozītas Rakstu uztveres par garīgām lietām ir devušas ieganstu sekojošiem apgalvojumiem: “Dievs var visu, un kad es Viņam uzticos, Viņam mani jāpasargā”. Šeit netiek ņemts vērā, ka Dievs tikai pēc noteiktiem likumiem un zināmiem nosacījumiem rīkojas, un ka katram, kas Viņam uzticas, šie likumi būtu jāizmācās un tos jāzina. Tiek arī teikts: “Ja es būtu maldos, tad Dievs mani nelietotu.” Bet ja kāds cilvēks ir ar godīgu gribu, tad Dievs tādu, par cik tas iespējams, arī lieto. Tomēr “tapt lietotam” vēl nav garantija tam, ka cilvēkam visās lietās, ko tas saka un dara būtu taisnība

 

51

“Es negrēkoju vairs”, vai “grēks ir pilnīgi manī iznīcināts”, saka citi, pie tam viņi nezin, cik dziļi grēka ādamiskā daba savas saknes dzen un ka iedoma būt no grēka esamības atbrīvotam, dod ienaidniekam iespēju kopt dabīgo dzīvi, kura ar vienu ir krusta jāsit. “Dievs, kas ir mīlestība, nepielaidīs, ka es tieku pievilt.” Šis vārds jau pats par sevi ir pievilšana, kas radies no absolūtas nezināšanas par gara likumiem un par krišanas dziļumu, kurus Dievs savā darbībā ņem vērā. “Es neticu, ka kristietis var tapt pievilts.” Tā runāt nozīmē acis aizslēgt pret neskaitāmām ap mums esošām patiesībām. “Man ir pārāk daudz personīgu piedzīvojumu, lai vajadzētu vēl kādas pamācības,” vai “Tikai vienīgi Dievs var mani mācīt, jo stāv           rakstīts: “jums nav vajadzīgs, lai kāds jūs mācītu”. Šosvārdus izskaidro tā, ka vajag katru garīgu padomu noraidīt, bet to ka šie apustuļa vārdi neizslēdz gara svaidītu ticīgo pamācīšanu, mēs redzam no vārdiem “gani un mācītāji”, kas tiek minēti zem “Miesas locekļiem”, kuriem savstarpēji jākalpo. (Efez. 4:11-16) Jo bieži Dievs var Savus bērnus labāk netieši t.i. caur citiem pamācīt, ne kā tieši, tāpēc ka mums grūti tiešus Dieva Gara norādījumus saprast.

Ir vēl daudz citas līdzīgas maldu uztveres, kas tiek mācītas mūsdienu kristiešiem, kas ienaidniekam dod priekšrocības, jo tās pamudina ticīgos noslēgties pret Svēto Rakstu izteicieniem, dzīves patiesībām un citu palīdzības.

 

Bīstamība no daudznozīmīgām frāzēm, kas izteic garīgas patiesības

Vēl citas briesmas raugās aiz zināmiem izteicieniem, kādi tiek lietoti no nopietnākiem Dieva bērniem, pie tādiem, kas apmeklē konferences un izsaka vārdos īpašus garīgus piedzīvojumus, kā “nodošanos”, “nodoties”, “tapt dzītiem”, “atraisīties”, un vēl daudzus citus, kuriem visiem ir sava nozīme un sava patiesība. Bet daudzi ticīgie tos uztver tādā nozīmē, kādu ļaunie gari tieši gaida.

 

52

kas tiem atkal savukārt dod iespēju “dzīt” un “paņemt savā varā”.

Un tas tieši notiek caur “sevis nodošanu” un “atlaišanos” attiecībā uz varām garu pasaulē, nevarēdami izšķirt, kuri ir dievišķi un kuri ir sātaniski spēki.

Dažādi iepriekš izstrādāti spriedumi par veidu, kā Dievs darbojas, dod arī labu iespēju viltus garu darbībai, piem., ja pieņem, ka kāds ticīgais tiek dzīts darboties “no augšienes” un tāpēc stāv zem Dieva vadības, vai atkal, ka Svētais Gars ir cēlonis visām “nastām”, kas nospiež dvēseli.

Šeit sekos daži no parastiem maldos vedošiem spriedumiem, kas parasti noved pasīvā stāvoklī un dod ļauniem gariem vajadzīgo iespēju darboties.

 

1.  Kristus dzīvo manī... - tātad es vairs pavisam nedzīvoju.

2.  Kristus dzīvo manī... - tātad es esmu savu personību pazaudējis, jo tagad Kristus atrodas personīgi manī (salīdzini Galat. 2:20).

3. Dievs darbojas manī... - tātad man pašam nekas nav jādara, kā vien nodoties un paklausīt. (salīdzini Filip. 2:13)

4. Dievs grib mana vietā... - tātad man sava griba pilnīgi jāizslēdz.

5. Dievs vienīgi var pareizi spriest... - tātad es savu spriest spēju nedrīkstu vairs lietot.

6. Man ir Kristus prāts... - tādēļ man vairs nedrīkst būt pašam nekādu savu domu, balstoties uz 1.Kor. 2:16

7. Dievs ar mani runā... - tātad es vairs nedrīkstu pārdomāt un pārbaudīt, man akli viss jādara, ko Viņš liek.

8. Es gaidu uz Dievu... - tātad es vairs nedrīkstu rosīties, kamēr Viņš mani “dzen”.

9. Dievs brīnišķā kārtā atklāj man savu prātu... - tātad man nav vairs sava sirdsapziņa jāprasa.

10. Es esmu ar Kristu krustā sists... - tādēļ es esmu miris un tas man praktiski jārealizē, caur jūtu un saprāta pasivitāti utt.

 

53

Lai visus šos priekšstatus ticīgais izdzīvotu, viņš nospiež katru personīgu prāta, sprieduma, gribas, sirdsapziņas un enerģijas darbību, lai “dievišķā dzīvība to caurstrāvotu”, kaut gan Dievs prasa visu cilvēka spēju atbrīvošanu, kā arī darba spējīgu un apzinātu gribas līdzdarbību, lai visas šīs patiesības cilvēkā izveidotu.

Vēl citi nepareizi patiesības izskaidrojumi, kuriem ir vajadzīgi pareizi paskaidrojumi ir sekojošie:

 

	Patiesība	Pareizs izskaidrojums	Nepareizs izskaidrojums
1.	Jēzus asinis šķīsta.	Tās šķīsta aizvien no jauna.	Tās dara cilvēku bezgrēcīgu.
2.	Jūs tie neesat, kas runā.	Vārdu avots nav iekš mums.	Cilvēks drīkst ti­kai to runāt, kas tam “no augšienes” tiek dots.
3.	Lūdziet, un tad jūs saņemsiet.	Lūdziet saskaņā ar Dieva gribu, un tad jūs saņemsiet.	Lūdziet jebko un jūs saņem­siet.
4.	Dievs ir tas, kas jums dod gribu un veiksmi pēc labpatikas.	Dievs dod cilvēkam spēku pareizi gribēt un pareizi rīkoties.	Dievs grib un dar­bojās cilvēka vie­tā.
5.	Viņš jūs vadīs visā patiesībā...	Dieva Gars vadīs, bet man ir jāizprot kā un kad...	Dievs mani vienmēr ir vadījis patiesībā...
6.	Īpašuma tauta.	Mēs esam Dieva īpa­šums.	Dievs manī, mani pārvaldīs un vadīs, kā automātu, kam nevar būt nekāda personīgā griba.
7.	Trauki nama Kunga lietošanā.	Dieva Gars cilvēka garā to apgaismo un dara to spējīgu uz saprātīgu sa­darbību ar Dievu.	Dievs mani grib kā nedzīvu darba rīku lietot.

 

Visi šie nepareizie izskaidrojumi noved pie pasivitātes, vai dod iemeslu neprātīgām, no tīra gadījuma rakstura atkarīgām lūgšanām, nemēģinot izdibināt Dieva prātu. Tas bieži noved pie ļauna nemaldīguma stāvokļa pieņemšanas, ar ko katra brīva attīstība tiek kavēta, kas nopietni traucē pieaugšanu. Tāpēc ir tik nepieciešami vajadzīgi pilnu Dieva patiesību pazīt un atzīt, un atjaunotās spējas mācīties lietot pēc Dieva prāta, Svētā Gara spēkā.

 

54

Turpmākās lapās tiks mēģināts, ne tikai par šiem jautājumiem gaismu sniegt, bet arī par noteikumiem un iespējamībām, kas ļauniem gariem dara pievilšanas iespējamas. Lai mēs kļūtu veikli viņiem atņemt katru pieturas punktu un tiem nedota nekādu, ne to vismazāko iespējamību darboties. 

© Verners Šteinbergs