APDRAUDĒTAIS KRISTIETIS - 2.nod. ĻAUNO GARU SĀTANISKĀ SAVIENĪBA

Apdraudētais kristietis -

2. nodaļa 

Ļauno garu sātaniskā savienība   

 

22

Ja paskatāmies Bībelē, kur aprakstīti un apgaismoti pagājušie laikmeti, tad varam redzēt un mācīties, ka Dieva tautas garīgā augšupeja vai arī garīgais pagrimums arvien bija saistīts ar tautas ieņemto stāvokli attiecībā pret sātaniskiem tumsības spēkiem. Ja Dieva spēks draudzē gan Vecās, gan Jaunās derības laikā spēcīgi darbojās, tad tas bija tāpēc, ka tautas vadoņi pazina un apkaroja neredzamās velna varas, bet pagrimuma laikos tās tika ignorētas un tautā tām ļāva brīvi darboties.

 

Dievs izdod likumus par bīstamībām no ļauniem gariem

Ļauno garu patiesu eksistenci, kuri pilda sava firsta - sātana prātu tad, kad tie iespaido kritušo cilvēku dzimumu, skaidri pierāda tas, ka Jahve degošā kalnā deva Mozum stingrus norādījumus viņu atvairīšanai. Mozus saņēma svinīgu pavēli turēt tīru Izraēla tautas nometni no katras satiksmes ar tumsības spēkiem, pie kam katrs mēģinājums ar viņiem ielaisties, tiem tuvoties un ļaut nostiprināties tautā, bija jāsoda ar stingrāko soda mēru - nāvi. Jau tas, ka Jahve tādu likumu ieveda sakarā ar neredzamās pasaules novadu un soda mēra smagumu, ar ko šāda likuma pārkāpēji tika sodīti, pierāda:

1. ļauno garu esamību, 2. viņu ļaunumu un bīstamību, 3. viņu iespēju ar cilvēkiem saieties un 4. nepieciešamību turēt pret viņiem un viņu darbiem nepārtrauktu ienaidu. Dievs nebūtu devis nekādas pavēles attiecībā uz kaut kādām i e domātām briesmām, un Viņš nebūtu ar  smagu sodu draudējis, ja nebūtu bijusi vajadzība tautu tik smagi sodīt par saskaršanos ar būtnēm no neredzamās pasaules.

Soda mēra stingrība norāda arī uz to, ka tautas vadoņiem bija dota iespēja garus skaidri un noteikti atšķirt, tā lai viņi varētu spriest taisnīgu spriedumu, ja tāds gadījums notika.

Kamēr Mozus un Jozua dzīvoja un no Dieva dotos stingros norādījumus nepielūdzami realizēja dzīvē, lai tautu izsargātu no sātanisko varu iespiešanās, tik ilgi Izraēla tauta palika savam Dievam uzticīga un

 

23

atradās savas vēstures kalngalā. Bet kad šie vadītāji nomira, tauta nogrima no ļauno garu varām radītā tumsā, iepinot cilvēkus grēkā un elkdievībā. Un tā Izraēla stāvoklis vēlākos gados arvien svārstījās starp augšupeju un pagrimumu, skatoties pēc tā, vai viņa pie Dieva turējās jeb elkiem pakaļ skrēja un iekrita visos grēkos kādos nonāk tauta, kura Dieva pielūgšanu apmaina pret sātana pielūgšanu - jo tāda ir elku kalpības būtība.

Pēc jaunā laikmeta iestāšanās ar Kristus nākšanu pasaulē, mēs redzam, ka Diev-Cilvēks sātaniskās varas atzīst un ceļ dienas gaismā ar nepielūdzamu ienaidu pret viņiem. Mozus stāvēja uz Vecās derības - Kristus uz Jaunās derības sliekšņa. Mozus bija vīrs, kas Dievu pazina vaigu vaigā. Kristus bija Dieva vienpiedzimušais Dēls, no Dieva nācis pasaulē. Abi viņi liecina par sātanu un ļauniem gariem. Abi viņi ieņem asākā veida attieksmi pret tiem, kā pret tādiem, kas ieiet cilvēkā un tos pārvalda, un abi iesāk pret viņiem nesaudzīgu cīņu, tādēļ ka šie ļaunie gari apzināti vērsās pret Dievu.

Ja mēs pirmo kristiešu vēsturi aplūkojam, sākot no Kristus laika līdz Apokalipses saņemšanai un apustuļa Jāņa nāvei, mēs redzam, ka arī tad Dieva spēks savā tautā (mainošā mērā) spēcīgi darbojās, un vadītāji ļaunos garus ļoti labi pazina un stingri pret tiem uzstājās. Tas bija laiks, kuru varēja salīdzināt ar Mozus laika periodu.

 

Draudze viduslaikos

Tad pakāpeniski tumsības spēki atkal guva uzvaru - virsroku un ar nedaudz starpgadījumiem un izņēmumiem, Kristus draudze grima līdz sātana viltus varu radītai grēka tumsības stundai viduslaikos, jo tad tas viss bija atkal modē, kā tajā laikā, kad Mozus rakstīja Dieva uzdevumā: “Lai tavā starpā netop atrasts ... neviens zīlnieks, ne burvis, ne pūšļotājs, ne kas putnu kliedzienus ņem vērā, ne kas dienas ievēro, ne riebējs, ne vārdotājs, ne pareģis, ne pesteļu cienītājs, nedz miroņu vaicātājs.” (5.Mozus 18:10-11).

Un tagad, šī laikmeta beigu posmā millenniuma (1000 gadu miera valsts) priekšvakarā, Jēzus Kristus draudze var tikai tad no jauna piecelties un saņemt spēku, kādu Dievs gatavs piešķirt, ja ticīgie ļauno garu eksistenci (esamību) realizē (īsteno) un ieņem pret viņiem to pašu

 

24

nepielūdzamo naida stāvokli un uzņemas to pašu agresīvo (uzbrūkošo) cīņu, kā Mozus Vecajā derībā un Kristus ar saviem apustuļiem Jaunās derības laikā.

 

Draudze divdesmitajā gadsimtā

20. gadsimta draudzes garīgā bezspēcība un pagrimums var būt vienīgi izskaidrojams ar tās nespēku un aklumu cīņā pret pārdabisko ienaidnieku. Pat šodien misionāri bieži uzskata pārliecību par ļauno garu eksistenci, kādu to atrod pie pagāniem, par “māņticību” un “nezināšanu”. Pie tam pats misionārs ir ignorants (nezinātājs) un tiek no sātana uzturēts savā aklumā, lai tikai viņam neuzaustu gaisma ar kādu Svētie Raksti apgaismo ļaunās varas.

Pagānu nezināšana pret šiem gariem pastāv tikai viņu “nostājā”. Viņi meklē ar tiem salīdzināties, tāpēc ka tie vēsti par Glābēju nepazīst, kurš pasludinājis atsvabināšanu cietumniekiem (Lūk. 4:18), un  kad Viņš staigāja virs zemes, Viņš darīja visus veselus, kas no velna bija nomākti (Ap.d. 10:38), un sūtīja savus vēstnešus “Atvērt viņu acis, lai tie atgriežas no tumsas gaismā, no sātana varas pie Dieva” (Ap.d. 26:18).

Ja misionāri ļauno garu eksistenci gribētu saprast un atzīt, ka pagānu zemēs tumsība iziet no tumsības valsts valdnieka, un ja viņi gribētu pasludināt vēsti par viņa upuru atbrīvošanu tāpat kā par grēku piedošanu un uzvaru caur vietniecības upuri Golgātā, kādu izmaiņu tas dotu nedaudzos gados misijas laukos! Jo paši pagāni ļaunos garus pazīst ļoti labi, kā patiesus un briesmīgus ienaidniekus.

Svētais Gars ir pašreiz darbībā atvērt svēto acis un daudz Dieva kalpi draudzē sāk sātanisko varu nozīmi apzināties un meklē par tām pamācības, kā viņas var pazīt un kā viņām Kunga Jēzus spēkā pretī stāties.

 

Ticīgiem ir iespēja saņemt bruņojumu, lai tiktu galā ar sātaniskiem spēkiem

Grūtību stunda arvien atnes attiecīgo Dieva palīdzību. Kunga Jēzus draudzei ir jāapjož apustuļu laika ieročus, lai stātos pretī ļauno garu ieplūšanai viņas locekļos. Pietiekošu Svētā Gara mēru ir iespējams saņemt visiem ticīgiem, lai Kristus autoritāti izceltu pār velna ordām, bez apustuļu darbu rakstiem mēs to vēl zinām no veco

 

25

baznīcas tēvu aprakstiem, kas liecina sekojošo: ka to laiku kristieši 1. ļauno garu eksistenci atzina, 2. ka ļaunie gari cilvēkus iespaidoja, pievīla un saņēma savā varā un 3. ka Kristus caur savu vārdu deva mācekļiem varu pār tiem. Un šo pilnvaru Kunga Jēzus vārdā drīkst lietot ticīgais, kas ar to KUNGU staigā dzīvā sadraudzībā. Svētais Gars to māca dažādā veidā, ka tas priekš Dieva bērniem sasniedzams arī mūsu laikmetā. Dievs dod redzamu pamācību caur iedzimto kristieti Ķīnā - mācītāju Hsī, kurš darbojas vienkāršā ticībā Dieva Vārdam, neļaudamies traucēties caur jautājumiem, kas mūsu rietumu zemēm sagādā pārdomas. Viņš atdzīvina no jauna draudzi, kā Velsas atmodā caur Svētā Gara izliešanos, kas ne tikai Dieva Gara varu 20. gadu simtā kā Vasarsvētku dienās parādīja, bet reizē ar to sātanisko varu realitātes pretestību pret Kungu Jēzu un Viņa tautu skaidri atklāja. Atmoda Velsā mūs ir no jauna mācījusi, ka Gara pildītiem ticīgiem ir vajadzīgi cīņai apbruņojumu saņemt. Dievišķo spēka varas saņemšana augstākā pakāpē pie cilvēkiem ir arvien un neatvairāmi sātanisko spēku iedarbības acumirklis. Tā tas bija, kad Dieva Dēls atgriezās no tuksneša pēc sastapšanās ar velnu un mežonīgā pretestībā pret Viņu sacēlās daudz cilvēkos paslēpušies dēmoni, tā ka no visām Palestīnas malām pulkiem sātanisko upuru plūda pie Viņa, kura priekšā dēmoni bezspēcīgās dusmās drebēja.

Dievs šodien daudzos savos bērnos ir varējis pamodināt apziņu, ka Viņš tos aicina meklēt iespējami stiprāko apbruņojumu, lai Kristus ienaidniekiem Viņa draudze varētu pretī stāties.

Ticīgiem ir Raksti nopietni jāpētī, lai mācītos pazīt melu valdnieka darbību un lai tiktu vingrināti viņa mahinācijām cauri redzēt, lai viņa raksturu iepazītu un zinātu, ka ļauni gari dabū gatavu to, lai ieietu cilvēku miesās, un tās lietotu.

 

Atšķirība starp sātanu un ļaunajiem gariem

Jāzina, ka ir starpība starp sātanu - velnu valdnieku un dēmoniem - ļauniem gariem, lai viņu šodien pielietotās metodes iepazītu un saprastu. Jo ienaidnieks priekš daudziem kristiešiem ir tikai “kārdinātājs”, pie kam viņi pat nespēj iedomāties par viņa kā pievīlēja varu,

 

26

pretinieku, slepkavu, meli (Jāņa 8:44), apsūdzētāju (Atkl.12:10) vai kā viltus gaismas eņģeli. Vairums Dieva bērnu vēl mazāk nojauš par tām ļauno garu ordām, kas viņam pakļautas un bez mitēšanās ielenc viņu ceļus un tikai uz to vien iziet, lai viņus pieviltu, kavētu un uz grēku pavedinātu. Ārkārtīgi varens, ļaunumam padots pulks, tikai uz to vien tiecās, lai nodarītu kādu zaudējumu, lai mocītu (Mar. 5:2-5), lai pavestu, lai iznīcinātu (Mar. 9:20), viņiem ir pieeja pie visām klasēm, kādās vien cilvēki iedalāmi un tos kūda uz vien iespējamām netaisnībām un ir tikai tad apmierināti, kad viņu ļaunie centieni vainagojušies ar panākumiem cilvēku bērnu iznīcināšanā (Mateja 27:3-5).

 

Sātana izaicinājums Kristum tuksnesī

Atšķirība starp sātanu - dēmonu valdnieku (Mateja 9:34) un ļauno garu leģioniem tiek no Kristus skaidri apstiprināta, to var ar Rakstu vietām evaņģēlijos pierādīt (Mat.25:41). Mēs redzam sātanu kā personu, kas Kungu Jēzu tuksnesī izaicina, un Kristus viņam, kā vienai personai atbild vārdu pa vārdam, vienai domai pēc otras, līdz zaudējušais ienaidnieks no Dieva Dēla asā acu skata bija spiests atvilkties atpakaļ (Lūk.4:1-13).

Mēs lasām, ka Kungs Jēzus viņu sauc par “šīs pasaules valdnieku” (Jāņa 14:30), ka Viņš uz viņu pavēlošā balsī saka “atkāpies”, un ka Viņš jūdiem viņa raksturu apraksta: “viņš grēko no iesākuma, viņš ir melis un molu tēvs. “Viņš nepastāvēja patiesībā'' (Jāņa 8,44), kādā viņš kādreiz, kā virs-eņģelis tika radīts. Viņš tiek arī apzīmēts par “nelabo”, “ļauno” (1.Jāņa 3:12) un “vecā čūska” (Atkl.12:9).

Par viņa darbības metodi Kungs Jēzus saka, viņš sēj “nezāles”, - ļaunā bērni, - “kvieši” - valstības bērni (Mat. 13:38-39), un rāda ka ienaidniekam ir meistara māka savus plānus realizēt, kā “šīs pasaules valdniekam, un ka viņš cilvēkus, kurus sauc par “viņa bērniem” noliek tur, kur tas tam ir vajadzīgi.

Mēs arī lasām, ka sātans uzglūn, lai varētu Dieva Vārda sēklu pakampt projām no visiem, kas to dzird, tas atkal norāda uz viņa varu savus padotos rīkot pēc sava prāta uz visas zemes, kurus tas Kungs apraksta kā “putnus gaisā” pats Savā šīs līdzības izskaidrojumā (Mat.13:3-4,13,19, Mar.4:3-4,14-15, Lūk.8:5,11-12);

 

27

skaidri pasakot, ka ar šiem “putniem” Viņš domājis “ļauno” (grieķu “poneros” Mat. 13:19), “sātanu” (grieķu “satana” Mar. 4:15) vai “velnu” (grieķu “diabolus” Lūk. 8:12), kurš, kā Raksti daudz vietās norāda, caur viņam pakļautiem ļauniem gariem dara savu darbu. Jo sātans pats nav visur klāt esošs, bet gan spējīgs zibens ātrumā uz katru savas vispasaules valstības vietu pārvietoties.

 

Tā Kunga attieksme pret sātanu un viņa atpazīšanu

Kungs Jēzus bija arvien gatavs sastapties ar pretinieku, kuru Viņš tuksnesī uzvarēja, jo tas no Viņa atstājās tikai uz īsu laiku (Lūk. 4:13). Pēterī Kungs tūlīt pazina kārdinātāju, īsā teikumā to atmaskoja un nosauca vārdā (Mat. 16:23). Pie jūdiem Viņš norāva apslēptā ienaidnieka masku un teica: “Jūs esat no sava tēva velna” (Jāņa 8:44), un apzīmēja to ar abās pusēs griezīgiem vārdiem, par “slepkavu” un “meli”, kas viņus kūdīja Viņu nonāvēt un apmeloja attiecībā pret Viņu pašu un Tēvu debesīs (Jāņa 8:40-41).

Vētrā uz ezera, no dziļa miega pamodināts, Viņš tūlīt ir gatavībā ienaidniekam pretī stāties. Majestātiskā mierā Viņš apsauc vētru, kuru “valdnieks gaisā” bija sacēlis pret Viņu (Marka 4:38-39).

Īsāk sakot, no uzvaras tuksnesī mēs redzam uz ik soļa, ka Kungs Jēzus sastopas ar tumsības varām un nemitīgi visur agresīvā cīņā tās nospiež zem savas varas. Aiz visdažādākām “dabīgām” parādībām Viņš pazina pārdabisku varu, kurai tam vajadzēja uzbrukt. Viņš “apdraudēja” drudzi pie Pētera sievas mātes, tieši tāpat kā pie citiem, kur viņš redzēja garu darbojamies, turpretī slimus Viņš dziedināja ar vienu vārdu.

Vajadzētu arī piegriezt vērību atšķirībai starp ļauno garu un sātana izturēšanos pret Kungu Jēzu. Valdnieks sātans Viņu kārdina, cenšas kavēt, kūda farizejus Viņam pretoties, slēpjas vienā māceklī, lai caur to Viņu novestu pie krišanas, ieiet citā māceklī, lai tas Viņu nodotu, un beidzot satracina tautu, lai to nonāvētu. Bet ļaunie gari Viņa priekšā krīt zemē, lūdz Viņu tos atstāt mierā un nespiest tiem nobraukt bezdibenī (Lūk.8:31).

 

28

Melu valdnieka darbības lauks ir visupirms gaisa sfērā, jo “debesu vietas” it īpaši ir padotas sātanam un viņa varām. Pāvils viņu apzīmē par “gaisa valsts valdnieku” (Efez.2:2), xxxxxx Vārds “Belcebuls”, dēmonu valdnieks, nozīmē “mušu dievs”, atkal norāda uz gaisu, kā elementu kurā ļauni gari uzturas. Kunga Jēzus līdzība par “putniem zem debess” (Marka 4:4) arī sakrīt ar minēto izskaidrojumu, tāpat arī apust. Jāņa vārdi, ka “visa pasaule nogrimusi ļaunumā” (1.Jāņa 5:19), tātad gaiss ir ļauno garu uzturēšanās vieta, viņi piepilda visu atmosfēru, kurā cilvēku cilts dzīvo un darbojās.

 

Ļaunie gari Evaņģēliju rakstos

Evaņģēliji vēsta gandrīz vai katrā lapas pusē par tumsības spēku darbību, un tie rāda, ka visur, kur Kungs uzstājās, paslēpušies dēmoni sacēla atklātu darbību savu upuru miesās un dvēselēs, un ka Kristus un Viņa apustuļu darbība bija vērsta pret šiem ienaidniekiem. Atkal un atkal teikts: “Viņš gāja viņu skolās... mācīja un izdzina velnus”, “Viņš izdzina daudz velnus un neļāva tiem runāt, jo viņi to pazina” “Nešķīstie gari krita Viņa priekšā zemē, kliedza un teica: “Tu esi Dieva Dēls”“. Kad tika izsūtīti 12 izredzētie apustuļi, tad atkal tika vērā ņemti dēmoni, jo “Viņš tiem deva varu pār nešķīstiem gariem” (Mar. 6:7). Kad vēlāk Kungs izsūtīja citus septiņdesmit vēstnešus, un kad tie sāka izpildīt savu uzdevumu, tie piedzīvoja, ka Viņa vārdā tiem velni paklausa (Lūk.10:17).

Vai tad Jeruzaleme, Kapernauma, Galileja un visa Sīrija toreiz nebija pārpildīta ar “garā slimiem” un “epileptiķiem”? Vai tā nebija vispārīgi zināma lieta, ka ļaunie gari pārņem cilvēkus savā īpašumā, savā varā? Katrā ziņā no evaņģēliju aprakstiem ir skaidri redzams, ka Dieva Dēls rīkojās pret tumsas spēkiem kā aktīviem, sākotnējiem cēloņiem grēkam un pasaules ciešanām, un ka Viņa un Viņa mācekļu kalpošanas agresīvā daļa bija vērsta pastāvīgi pret tiem. No vienas puses Viņš rīkojās ar visas pasaules pievīlēju un sasēja “stipro” (Lūk. 11:21), pa to laiku no otras puses Viņš mācīja tautai patiesību par Dievu, lai iznīcinātu melus, kurus tumsības princis bija iesējis cilvēku prātos (2.Kor.4:4) par Viņa Tēvu un Viņu.

Mēs lasām, ka Kungs aiz farizeju pretošanās skaidri pazina velnu (Jāņa 8:44), un “tumsības varas stundu” Golgātā, aiz saviem mocītājiem (Lūk.22:53).

 

29

Viņš teica, ka ir nācis cietumniekiem brīvību pasludināt (Lūk.4:18) un par cietuma uzraugu Viņš izsakās skaidri sekojošiem vārdiem: “Tagad ir šīs pasaules tiesas stunda. Šīs pasaules valdnieks tagad ir izstumts ārā” (Jāņa 12:31), vēlāk Viņš vēl saka, ka šis “valdnieks” vēl reizi nāks pie Viņa, “bet pār mani gan viņš nenieka nespēj” (Jāņa 14:30).

 

Kristus vienmēr nodarbojās ar neredzamiem ienaidniekiem

Vēl jāievēro tas, ka Kungs nekad nemēģināja farizejus pārliecināt par savu mesiānisko sūtību, ne arī izmantoja vienu no daudzām iespējamībām, lai iegūtu jūdu labvēlība savā labā, kuri tiecās pēc pasaulīga valdnieka. Skaidri ir tas, ka Viņa dzīves mērķis bija viens - šīs pasaules sātanisko valdnieku caur savu nāvi pie krusta (Ebr.2:14) uzvarēt, no viņa varas gūstekņus atbrīvot un iznīcināt neredzamās tumsības varas, kas stāvēja aiz cilvēku darbiem (1.Jāņa 3:8).

Uzdevumi, kurus Viņš saviem divpadsmit un tad tiem septiņdesmit mācekļiem deva, risinājās uz tās pašas plaknes. Viņš tos izsūtīja un deva varu pār nešķīstiem gariem, lai tie tos izdzītu un pasludinātu evaņģēliju (Mat.10:1). Viņš tos mācīja vispirms “stipro” saistīt (Marka 3:27, Lūk.11:21-22) un tad izdalīt laupījumu. Sātaniskām ordām uzbrukt un tad iepriecinājuma mācību pasludināt.

No visa minētā mēs varam mācīties, ka ir viens sātans, viens velns, viens valdnieks pār ļauniem gariem, kurš stāv aiz katras pretošanās Kristum un Viņa mācekļiem, bet ir miriādes netīru garu, arī saukti par dēmoniem, melu gariem, ļauniem gariem, viltus gariem, nešķīstiem gariem, kas visi darbojās cilvēkos. No kurienes tie nāk un kas viņi ir nevar neviens ar noteiktību pateikt, bet tas, ka viņas ir ļaunas garīgas būtnes, ir neapšaubāmi skaidrs. Visi, kas no sātaniskas apsēstības atbrīvojušies, var no pašu piedzīvojumiem viņu esamību un viņu varu apliecināt. Viņi zin kādu ļaunumu šie gari viņiem ir nodarījuši. Un viņi ir atzinuši, ka aiz dēmoniskas apsēstības simptomiem, darbībām un parādībām stāv darbībā cītīgas, mērķtiecīgas, neredzamas personības. Viņi zina no piedzīvojumiem, ka viņi tika kavēti no garīgām būtnēm, kas tiem stāvējušas ceļā. Viņi zina no Svēto Rakstu un savu piedzīvojumu vienotas liecības, ka šie nešķīstie gari ir

 

30

slepkavas, kārdinātāji, meļi, krāpnieki, apsūdzētāji, viltotāji, uzmācas ar dažādām iztēlēm, ienaidnieki un pretinieki tādā ļaunuma pakāpē, kas pārsniedz jebkuru cilvēcisku izdomu.

 

Ļauno garu raksturojumi

Parasti viņus uzskata par “iespaidiem” un nevis kā patstāvīgas būtnes. Bet Bībelē mēs atrodam daudz pierādījumus, ka viņas ir noteiktas personības ar noteiktiem raksturiem. Kungs Jēzus pret viņiem vērsās ar pavēlēm (Mar. 1:25, 5:8, 3:11-12 un 9:25), viņi var runāt (Mar.3:11), viņi atbild ar saprātīgiem vārdiem (Mat. 8:29), viņi izjūt bailes (Lūk. 8:31), viņi izsaka noteiktas vēlēšanās (Mat. 8:31), viņi prasa atdusas vietas (Mat.12:43), viņi realizē labi pārdomātus lēmumus (Mat. 12:44), viņi var ar citiem gariem sazināties, viņu ļaunuma pakāpe ir dažāda (Mat. 12:45),  viņi nonāk dusmās (Mat. 8:28), viņi ir ļoti spēcīgi (Mar. 5:4), viņi var ieiet cilvēku miesā, pa vienam (Mar. 1:26) vai tūkstošiem (Mar. 5:9), viņi lieto cilvēkus - starpniekus (medijus), lai nākotni pareģotu (Ap.d. 16:16) vai arī lai lielus brīnumus darītu caur viņu spēku (Ap.d. 8:11).

 

Ļauno garu dusmas un ļaunprātība

Ja ļauni gari darbojas dusmās, tad viņi atstāj tādu iespaidu it kā savienojušās visārprātīgākās un ļaunākās personas kādas vien varētu iedomāties, un tomēr, tie dara visu ļaunumu ar apsvērtu nodomu. Viņi labi zina, ko tie dara, viņi zina, ka tas ir ļauni, bet tomēr tie to dara. Viņi to dara ar dzenošu spēku, trakojot kvēlošā ienaidā. Viņi trako ar zvērisku mežonību, kā sadusmots bullis, it kā tiem nebūtu saprāta un tomēr tie realizē savu darbu plānveidīgi ar apdomu, un tas vēl vairāk pierāda viņu ļaunuma dziļumu. Viņu rīcība izriet no galīgi samaitātas būtības un tiek ar dēmonisku spēku un nelokāmu izturību turpināti. Viņi ir nepārspējami izturībā un viltībā, ar spēku uzbāžas cilvēcei, it īpaši Draudzei un vēl jo vairāk garīgiem cilvēkiem.

 

Ļauno garu daudzveidīgās izpausmes caur cilvēkiem 

Ļauno garu darbība parādās cilvēkos, kuros tie ir varējuši nostiprināties. Šī darbība ir ļoti dažāda un atkarīga no pakāpes un mēra t.i. kāda veida, kādā mērā un kādā vietā tie varējuši novietoties cilvēkā. Bībele mums ziņo par gadījumu, kur vienīgās dēmonu apsēstības sekas bija mēmums (Mat. 9:32), var uzskatīt, ka dēmons mājoja runas orgānos. Kāda cita no velna apsēsta persona bija kurlmēma (Mar. 9:25), kam pievienojās vēl zobu griešana un putošana - tātad, arī šeit bija galva skārta – bet

 

31a

ļaunums bija jau kopš tik ilga laika, ka gars savu upuri varēja mest zemē un visam ķermenim likt raustīties krampjos (Mar. 9:20-22).

Kādu citu reizi mēs atrodam cilvēku sinagogā tikai ar vienu nešķīstu garu, tas varbūt bija tik ļoti paslēpies, ka neviens viņu par apsēstu neuzskatīja, bet kad viņš Kungu Jēzu redzēja, tad pilns izbaiļu kliedza: “Vai tu esi nācis mūs nomaitāt?” (Mar. 1:24). Vai atkal kādai sievai bija viens “neveselības gars” (Lūk. 13:11), par kuru varētu teikt, ka tai jātop no miesīga vājuma dziedinātai, vai arī viņa ir vienmēr nogurusi, viņai ir vajadzīga atpūta.

Tad vēl mēs atrodam gadījumu, kurš bija ļoti smags, tas bija gadījums, kur cilvēkā mājoja leģions nešķīsto garu, pie viņa apsēstība bija sasniegusi tik augstu pakāpi, ka tas likās būt vājprātīgs. Viņa paša persona bija tik ļoti no ļauniem gariem nokalpināta, ka tam pilnīgi bija zudusi katra pašsavaldīšanās un kauna sajūta (Lūk. 8:27). Ļauno garu vienprātība tieksmē viņu valdnieka prātu pildīt šeit parādās sevišķi krasi, kad viņi vienbalsīgi lūdz atļauju ieiet cūku barā, lai pēc tam visu ganāmo pulku iedzītu jūrā.

 

33b

(Šis gabals līdz 33lpp beigām un 2 rindkopas no 34lpp sākumā ir teksts, kuram vajadzētu būt 31 lpp)

Ļauno garu dažādie veidi

Ka pastāv dažādas garu klases, var arī ar Rakstiem pierādīt. Kādai meitenei Filipos ir zīlētājas gars, burvis Sīmanis saņem no velna varu lielus brīnumus darīt, tā ka apstulbotā ļaužu masa to par “Dieva spēku” sauc (Ap.d. 8:10).

Šodien spiritisti ir par tik daudz pievilti, par cik viņi domā uzturam ar mirušo gariem satiksmi. Ļauniem gariem nav grūti jeb kuru katru mirušo atdarināt, pat svētākos un dievbijīgākos kristiešus. Jo tie viņus dzīvē ilgi ir novērojuši (Ap.d. 19:15), un viņi viegli var atdarināt viņu balss skaņu un par viņu zemes dzīvi pēc patikas stāstīt.

 

Ļaunie gari pareģo caur starpniekiem (mēdijiem)

Līdzīgā veidā kāršu licēji un roku zīlētāji tiek no viltus gariem iespaidoti. Tā ka dēmoni cilvēkus studē un tos labi pazīst, viņi nevar šiem medijiem teikt - to ko tie par nākotni zina, jo nākotne ir vienīgi Dievam zināma - bet tikai to, ko viņi paši nodomājuši darīt. Un ja tiem tas izdodas, tad tās personas, kam viņi to zināmu darījuši, sev pakļauj tā, ka tie ar viņu kopā darbojas, tad arī bieži paredzētais notikums piepildās. Piemēram, kāds mēdijs saka - tas un tas notiks, attiecīgā persona tam tic, pieņem šo pareģojumu, atveras ļaunam garam un dod caur to izdevību pareģoto pašai izdarīt, vai dod brīvu iespēju citām jau apsēstām personām realizēt šo lietu. Ne vienmēr gariem izdodas savu iecerēto nodomu realizēt, tāpēc mēdiji savos pareģojumos bieži maldās, jo daudz lietas var traucēt ļauno garu darbību, it īpaši kristīgu draugu lūgšanas kristiešu draudzē.

Sātaniski dziļumi (Jāņa atkl. 2:24), kurus Kungs Jēzus piemin savā vēstījumā Tiatiras draudzei, attiecas, iespējams, uz daudz smalkākām, rafinētākām viltus darbības metodēm starp tā laika kristiešiem kā tas viss, ko agrāk apustuļi bija piedzīvojuši un par ko vēsta evaņģēlijos pierakstītie gadījumi.

 

34a

“Jo netaisnības noslēpumainais spēks jau ir darbā,” raksta Pāvils (2. Tes. 2:7), atklājot, ka pravietotās dziļi iesakņotas shēmas lielām pievilšanām caur “mācībām” (1.Tim.4:1), kas laikmeta beigās sasniegs savu augstāko pakāpi, bija darbībā jau toreiz Dieva draudzē.

Ļaunie gari darbojas arī šodien, kā draudzē tā arī ārpus tās. Un “spiritisms” savā nozīmē kā satiksmes veids ar šiem ļaunajiem gariem, var tikt atrasts draudzē un starp visgarīgākiem ticīgajiem. Kristīgie cilvēki domā, ka viņi ir brīvi no spiritisma, tāpēc ka nekad nav apmeklējuši spiritistu seansus, bet viņi neapzinās, ka gari uzbrūk katrai cilvēciskai būtnei un pieviļ, neierobežojot savu darbību tikai ar pasauli vai draudzi, bet gan ieperinās un atklāj savu spēku visur, kur vien viņi var atrast izpildītus vajadzīgos priekšnoteikumus.

 

31b

Ļauno garu spēks pār cilvēku ķermeņiem

No Evaņģēliju rakstiem mēs skaidri redzam, ka gari valda pār apsēstu miesu. Tas cilvēks ar dēmonu leģionu bija tik pat maz kungs pār savu miesu, kā par savu garu. Dēmoni to “mocīja” un “dzina” (Lūk. 8:29), lika tam sevi ar akmeņiem griezt (Mar. 5:5), deva spēku visas ķēdes saraut (4.p.) skaļi kliegt un citiem uzbrukt (Mat. 8:28), zēns ar mēmu garu tika mests zemē (Lūk. 9:24) un raustījās krampjos, gars viņu spieda kliegt un to plosīja, tā, ka ķermenis tika savainots un kļuva sāpīgs. Zobi, mele, runājamie orgāni, ausis, acis, nervi, muskuļi, elpojamie orgāni, viss tiek caur apsēstību iespaidots. Dēmoni izraisa kā spēku, tā nespēku, dēmoni uzbrūk visiem vienlīdzīgi – gan vīriem (Mar. 1:23), gan sievām (Lūk. 8:2), zēniem (Mar. 9:17) un meitenēm (Mar. 7:25).

Jūdiem apsēstības parādības caur ļaunajiem gariem bija labi pazīstamas. To pierāda viņu pašu vārdi, redzot Kungu Jēzu izdzenam kurlmēmu garu (Mat. 12:22-24). Viņu starpā bija ļaudis, kas ar tādām lietām nodarbojās (27.p.). “Caur ko tad jūsu bērni tos izdzen?” vaicāja Kungs Jēzus.

 

32

Ka ar tādu dēmonu izdzīšanu neko lielu nevarēja panākt, redzam no dažādiem apstākļiem, kas uz to norāda, varbūt vienīgi zināmus atvieglinājumus bija iespējams sasniegt. Piemēram, notikumā par Saulu, Dāvidam vajadzēja izmocīto Saulu ar kokles skaņām nomierināt. Un Skevas dēli, kas bija profesionāli velnu izdzinēji, kaut gan atzina varenu spēku Kunga Jēzus vārdā, bet pašiem viņiem tas nebija. Abos minētos gadījumos redzam bīstamību un briesmas, kur noved tādi atvieglinājumu mēģinājumi, kā arī ļauno garu spēku un varu, iepretī viņu absolūtai nevarībai un bezspēcībai attiecībā pret Kunga Jēzus un Viņa apustuļu autoritāti. Dāvidam, kas Saula priekšā spēlēja, vajadzēja pēkšņi izvairīties no šķēpa dūriena, kuru viņam svieda Sauls, kuram viņš gribēja atvieglot ciešanas, un Skevas dēli tika no dēmona piekauti un pārvarēti, kad tie Kunga Jēzus vārdu lietoja, Dieva spēku nepazīdami, kuru var saņemt vienīgi caur personīgu ticību Viņam. Arī pagāni, kuri ļauno garu klātbūtni pārāk bieži piedzīvo, mēģina ar tiem izlīdzināties, to dusmas remdināt caur upuriem un paklausību, tas ir vienīgais, ko tie spēj darīt.

 

Ļauno garu izdzīšana pretstatā Kristus vārda spēkam

Kāds uzkrītošs pārākuma kontrasts pret visu šo ir Dieva Dēla majestātiskā nostāja, kam nav vajadzīgas garas formulas un gara sagatavošanās, lai vienu apsēsto atbrīvotu. “Viņš izdzen garus ar vienu vārdu.” “Kā pilnvarots Viņš pavēl ļauniem gariem - un viņi Tam paklausa.” Tāda bija izbrīnā šausminātās tautas masas liecība par Viņu, arī Viņa mācekļu liecība, kad viņi izgāja, lai Viņa vārdā darbotos un piedzīvoja, ka gari viņiem pakļāvās, tāpat kā viņu Kungam (Lūk. 10:17-20).

“Tie Viņam paklausa,” teica ļaudis. “Tie” - ļaunie gari, kurus tie pazina, kā reālas, noteiktas personības, vadītus no Belcebula, viņu valdnieka (Mat. 17:24-27). Kunga Jēzus pilnīga vara pār velniem pamudināja farizejus atrast kādu izskaidrojumu par to, un caur viltīgu, pēkšņu sātana iedvesmu - kādu to labi pazīst katrs, kam bijusi iespēja ieskatīties viņa metodēs - tie izsaka apgalvojumu, ka Kristus vara pār velniem nāk caur velnu virsnieku un valdnieku.

 

33a

Kungs Jēzus nepretojās viņu izteicieniem par sātana valstību, Viņš vienkārši tikai patiesību nostāda pretī sātana meliem, teikdams, ka Viņš velnus izdzen caur Dieva pirksta, un ka ļaunā valstība drīzi sabruktu, ja sātans būtu ienaidā pats ar sevi. Kā lai sātans izdzītu dēmonus, kuri slēpjas cilvēku miesās, kur viņi savu lielāko varu var attīstīt un lielāko postu radīt? Tas, ka sātans dažreiz šķietami sevi apkaro ir taisnība, bet ja viņš to dara, tad viņš slēpj kādu citu, vēl lielāku nodomu savas valstības attīstīšanas labā.

 

34b

Apustuļu autoritāte pār ļauniem gariem pēc vasarsvētkiem

Mēs no Rakstiem Apustuļu darbos skaidri redzam, ka apustuļi savu cīņu pret neredzamām varām pēc Vasarsvētkiem tikpat stingri un nenogurstoši turpināja, un to vajadzētu attiecībā uz nupat teikto sevišķi ņemt vērā. Mācekļi bija pie Svētā Gara nākšanas uz Vasarsvētkiem pietiekoši sagatavoti uz neredzamās pasaules atklāšanos. Trīs gadus pats Kungs tos bija audzinājis un uz to sagatavojis. Viņi bija redzējuši, kā Viņš ar sātana ļauniem gariem rīkojās un bija mācījušies to pašu darīt. Tāpēc tad, kad Svētais Gars tapa dots, priekš šiem vīriem tas vairs nenozīmēja briesmas, jo viņi ienaidnieka darbību jau pazina. Mēs redzam cik ātri apustulis Pēteris velna darbus Ananijā nomanīja (Ap.d. 5:3), un kā nešķīsti gari viņa klātbūtnē izgāja, tāpat kā pie Kunga (Ap.d. 5:16). Arī Filips to piedzīvoja, ka viņa liecības vārda priekšā tumsības spēki atkāpās (Ap.d. 8:7), kad viņš tautai Kristu sludināja. Arī Pāvils labi pazina Augšāmceltā Kunga Vārda varu (Ap.d. 19:11) cīņā ar ļauniem gariem.

Dieva spēka izpausme un uzvaras gājiens pret ļaunajiem gariem viens no otra nav šķirami, tas ir skaidri redzams, pamatojoties uz Bībeles vēsturi. Dieva spēka izpausme Vasarsvētkos un caur apustuļiem izraisīja jaunu uzbrukumu pret tumsas spēkiem, un tātad Kristus draudzes augšanai un nobriešanai laiku beigās sekos tāda pat attieksme pret sātaniskās valsts valdnieka pulkiem. Tad Svētais Gars kā pirmo kristiešu laikā varēs par Kunga Jēzus vārda spēku liecināt, Kristus draudze nonāks savas attīstības augstākā pakāpē, kad tā būs mācījusies “stipri apbruņoto” lūgšanās saistīt,

 

35

saistīt, ļauniem gariem Kunga Jēzus vārdā pavēlēt un vīrus un sievas

no dēmonu varas atbrīvot.

 

Kristus draudzei divdesmitajā gadsimtā ir jāatpazīst tumsības varas

Lai mērķi sasniegtu, tad draudzei jāatmostas, jānāk pie atziņas un apziņas, ka viltīgo, melīgo garu eksistence šodien 20. gadu simtā ir tik pat reāla, kā Kristus laikā, un ka viņu attieksme pret cilvēku dzimumu nav mainījusies. Tiem ir tas pats nenogurstošs mērķis - katru cilvēcisku būtni pievilt. Katru dienu un nakti viņi prāto uz ļaunām lietām un izlej visā pasaulē cītīgi un mērķtiecīgi savu viltus straumi, un viņi kļūst apmierināti tikai tad, kad viņi gūst panākumus savu ļauno plānu realizācijā, lai pieviltu un samaitātu cilvēkus.

Un neskatoties uz to, Dieva kalpi ir galvenokārt nodarbojušies, lai apkarotu tikai viņu darbus, lai nodarbotos ar grēku. Viņi nav atzinuši nepieciešamību  JĒZUS vārdā pretendēt (celt priekšā savas tiesības) un ar ticību un lūgšanu šai nerimstošai sātaniskai iespaidu straumei pretī stāties, kas pārplūdina cilvēci, caur to velnam izdevies vīrus un sievas, vecus un jaunus, neticīgus un pat ticīgus pievilt, viņos ieperināties balstoties uz vispārēju nezināšanu par viņa ļaunprātību.

Lai šo viltus garu nostāju padarītu redzamu, sniedzam sekojošu pārskatu:

 

I Viņi izliekas un uzdodas:	II Bet viņi negrib:	III Viņu patiesais mērķis ir:
Ka ir laipni Ka grib palīdzēt Ka grib mīlēt Ka grib labu darīt Ka ir svēti Uzdodas par Dievu Ka ir taisnīgi Ka runā patiesību Ka grib pamācīt Ka grib dot gaismu Ka grib dot atziņu	negrib būt laipni negrib palīdzēt negrib mīlēt negrib labu darīt negrib svēti būt ……. negrib būt taisnīgi negrib runāt patiesību negrib pamācīt negrib dot gaismu negrib dot atziņu	ienaids kavēt nīst ļaunu darīt ļauni būt būt par Dievu būt netaisniem melot novest maldos aptumšot uzturēt maldos

 

36

Šīs pārdabiskās sātaniskās varas ir patiesais atmodas kavēklis. Dieva spēks, kas Velsā tik vareni izlauzās, darbojoties ar visām pirmās Svētā Gara izliešanas zīmēm, bet tika nomākts un nevarēja izpausties līdz Dieva gribētam pilnīgam mērķim. Par iemeslu tam bija to pašu ļauno garu ieplūšana, kas stājās pretī tam Kungam virs zemes, apustuļiem un pirmajai draudzei, tikai ar to atšķirību, ka divdesmitā gadsimta ticīgos dēmoni sastapa nesagatavotus, lai tos atpazītu un apkarotu. Ļauno garu apsēstība sekoja katrai līdzīgai atmodai visos gadu simteņos pēc Vasarsvētkiem, un izraisīja tās nobeigumu. Tātad vajag ļauno garu apsēstību saprast un tai cauri redzēt, ja gribam, lai draudze sasniegtu nobrieduma stāvokli. Ir jāpazīst ne tikai apsēstības formas, kuras ir līdzīgas evaņģēlijā pierakstītajiem piemēriem, bet vispirms tās īpatnējās parādības, kas ir mūsu laikmetam pielāgotas: SVĒTĀ GARA DARBĪBAS ATDARINĀJUMI. Neskatoties uz slēpšanos zem “garīguma” aizsega, arī šiem atdarinājumiem ir raksturīgas pazīmes ķermeņa simptomos, līdzīgi kā Evaņģēlijos aprakstītajiem, kad visi, kuri redzēja šīs izpausmes, zināja, ka tās bija sātana gara darbība. 

© Verners Šteinbergs