APDRAUDĒTAIS KRISTIETIS - 1.nod. BIBLISKS PĀRSKATS PAR SĀTANISKĀM PIEVILŠANĀM

Apdraudētais kristietis -

1. nodaļa 

Biblisks pārskats par sātaniskām pievilšanām   

 1 

Katrai patiesībai ir atbrīvojošs spēks, turpretī meli iepin važās. Nezināšana arī var kļūt par važām, jo viņa dod iespēju sātanam darboties. Lai dotu ļauniem gariem iespēju cilvēkus pievilt, pirmais un galvenais priekšnoteikums ir nezināšana. Dieva bērnu nezināšana attiecībā pret tumsības spēkiem velnam atvieglina tos pievilt. Cilvēks pirms grēkā krišanas bija nevainības stāvoklī, bet viņš nebija pilnīgs atziņā. Ieva nezināja, kas ir “labs” un kas “ļauns”, tāpēc viņas nezināšana kļuva par cēloni tam, ka viņa tika no čūskas pievilta.

Velna lielais mērķis, kura sasniegšanas dēļ viņš karsti cīnās, ir pasauli par sevi pašu /t.i. velnu/ un savām darbības metodēm un savu valstību uzturēt neziņā. Tāpēc Dieva draudze nostājas velna pusē, ja tā šo nezināšanu atbalsta. Katram ticīgajam vajadzētu atvērties visai patiesībai, un nepareizas mācības apkarot, kuru dēļ tautām vajadzēja palikt tumsā un ir krituši desmitiem tūkstošiem.

 

Pievīlēju garu īpašais uzbrukums draudzei

Šodien notiek sevišķs viltus garu uzbrukums Kunga Jēzus draudzei. Tas ir pravietojuma piepildījums, kuru Svētais Gars pasludināja caur apustuli Pāvilu par beigu laika ļoti plašu viltus garu darbību. Jau pirms vairāk kā 1800 gadiem tika šis brīdinājums izteikts. Uzkrītošas ļauno garu manifestācijas savienotas ar ticīgo ļaužu maldīšanos norāda mūsu dienās uz to patiesību, ka mēs tuvojamies laikmeta beigām.

Briesmas, kādas draudzi šī laikmeta beigās apdraud, tiek ar sevišķu noteiktību apzīmētas, kā izejošas no pārdabisko spēku darbības lauka. Sātans izsūtīs no turienes lielu pulku viltus garu, lai visus tos pieviltu, kuriem no garu pasaules sfēras būtu kāda mācība pieņemama, lai caur to bez viņu apzināšanās viņu atkarība no tā Kunga taptu iedragāta.

Raugoties uz beigu laika draudošām briesmām, neizprotamā kārtā Dieva ļaudis neko nenojaušot stāv ļauno garu mahināciju priekšā vienaldzīgi.

 

2

Lielākā daļa ticīgo pieņem visu pārdabisko, kā “no Dieva”, un uzskata visus “garīgos piedzīvojumus” par dievišķiem, tos nepārbaudot.

Atziņas trūkuma dēļ, pat draudzes garīgie locekļi tikai ļoti retos gadījumos ir uzņēmušies pilnīgu un ilgstošu cīņu pret tumsības spēkiem, kas būtu izpildāms, kā visneatliekamākais mūsu laikmeta norādījums. Daudzi bīstas no šī temata izvēles un ignorē apustulisko aicinājumu “pie ieročiem”, viņi apgalvo, ja sludina Kristu, tad neesot nekāda nepieciešamība uz velna eksistenci norādīt, ne arī pret viņu un viņa pulkiem cīnīties. Un tomēr, šīs nezināšanas dēļ kļūst neskaitāmi Dieva bērni par ienaidnieka laupījumu un Kunga Jēzus draudze tiek nesagatavota dzīta beigu laika briesmās, tāpēc ka viņas vadoņi par dzīves svarīgākiem jautājumiem cieš klusu. Vai uz to nenorāda daudzās zīmes, ka mēs dzīvojam beigu laikmetā un tas, ka sātans jau atklāti iespaido Dieva bērnus, vai tad tas nevajadzētu pamudināt gaismu meklēt par šo lietu, gaismu, kas viņus darītu spējīgus iziet cauri mūsdienu ugunīgām pārbaudēm, bez kā nokļūtu ienaidnieka valgos.

Ja trūkst šādas atziņas, tad var ticīgais būt domās, ka viņš “cīnās par patiesību”, bet patiesībā var aizstāvēt un sargāt ļaunos garus un to darbus, jo ja viņš vienu lietu turēs par dievišķu, viņš par to cīnīsies. Nezināšanas dēļ ir iespējams ieņemt stāvokli pret Dievu, uzbrukt Viņa tīrākai patiesībai un iestāties par velnu.

 

Zināšanas, kuras iegūtas caur Rakstu burtu un caur pieredzi

Bībele dod daudz gaismas par sātaniskām varām, kas visiem tiem,  kuri to studē, būtu jāredz. Bet viņi nenonāk pie tās atziņas, kā tie, kuri bez tam vēl mācās no piedzīvojumiem, tādiem piedzīvojumiem, kurus Svētais Gars tiem varēja izskaidrot un to saskaņotību ar Sv. Rakstiem apstiprināt. Raksti paši par sevi ticīgo, kas paliek bez piedzīvojumiem, tik tālu neapgaismo, lai viņiem kļūtu par realitāti velna eksistence ar tā ļauno garu pulkiem un to veidu, kā tie cilvēku bērnus pieviļ. Ticīgais var gan Svētā Gara liecības par Bībeles patiesībām pazīt, bet tikai caur piedzīvojumiem kļūs viņam Rakstu dievišķā izcelsme un atklāsme par pārdabisku būtņu eksistenci par

 

3

pārbaudītu personīgu piedzīvojumu.

 

Sātana kā pievīlēja darbība Ēdenes dārzā

Ja viss, ko Dieva Vārds par tumsības spēkiem saka, šinī grāmatā tikta izsmeļoši aplūkots, tad mēs atklātu, ka tā vairāk gaismu dod par sātana darbiem un viņa “varām un valdībām”, ne kā to vairums ļaužu nojauš. Sākot no 1. Mozus grāmatas līdz Atklāsmes grāmatai var sekot sātana darbībai kā visas Zemes lodes pievīlējam, līdz beidzot Atklāsmes grāmatā Ēdenes dārza beidzamās sekas ar sava augstā līmeņa sasniegšanu tiek atklātas. Sākumā mums ir vienkāršais dārza stāsts, kurā uzturas nevainīgs pāris, kas no briesmām caur ļaunu būtni no neredzamās pasaules neko nenojauta. Tur mēs atrodam atzīmētu sātana pirmo krāpšanas rīcību. Mēs redzam, ka viņš nevainīgas būtnes augstākās un tīrākās dziņas izmanto, lai savu postošo nolūku realizētu. Viņi savu nodoma maskē ar to, it kā cilvēku gribētu pievest tuvāki Dievam. Mēs redzam, ka viņš uz Dievu vērsto Ievas vēlēšanos izmanto, lai viņu novestu savā kalpībā un varā. Caur - būsi “gudrs” un “kā Dievs” ļaujas sieva sevi sagūstīt, pārprot noteiktas paklausības pret Dievu nozīmi un tiek PIEVILTA.

Tātad nevainība vēl nav pietiekošs aizsargs pret pievilšanu. Viltīgākā metode, ar kuras palīdzību velns pasauli un draudzi pieviļ, ir tā, ka viņš uzdodas kā “kaut kas” vai par “kaut ko”, kas šķietami ved pie “Dieva” jeb uz “labu”. Viņš teica Ievai: “Jūs būsiet kā Dievs”, bet viņš neteica, “jūs būsiet kā velni”. Eņģeļi un cilvēki neko nezināja par ļaunumu, līdz kamēr tie kļuva ļauni. Sātans sievai to neteica, kad viņš vēl papildināja: “un zināsiet, kas ir labs un ļauns”. Viņa patiesais nodoms bija tas, lai Ievu novestu nepaklausībā pret Dievu. Bet viņa pievilšanas līdzeklis bija: “Jūs būsiet it kā Dievs”. Ja Ieva būtu padomājusi, viņai vajadzētu nomanīt, ka pievīlēja priekšlikums pats sevi tiesā, jo īsāk sakot tas skanētu: “Esiet Dievam nepaklausīgi un jūs kļūsiet Dievam līdzīgi”.

 

Dieva lāsts, kurš tiek pasludināts pār pievīlēju

Ka eksistē augsti organizēta ļauno garu pasaule, mums dārza stāsts neatklāj. Tur mēs sastopam tikai vienu čūsku, bet Dievs runā uz čūsku, kā uz kādu saprātīgu būtni,

 

4

kura caur sievas pavešanu realizē labi pārdomātu plānu. Sātana maskēšanās tiek caur Jehovu atcelta ar to, ka Viņš notikušās katastrofas sakarībā pasludina Trīsvienīgā Dieva lēmumu. Piekrāptās sievas “Sēkla” laiku nobeigumā pārdabiskās būtnes galvu samīs, kura bija pieņēmusi čūskas izskatu, lai sasniegtu savu mērķi. No tā laika viņam ir piekārts čūskas vārds, vārds, kurš runā caur visiem laikmetiem par tā augstāko sasniegumu - sacelšanos pret savu Radītāju, par cilvēku cilts pavešanu un radīto postu. Sātans triumfēja, bet Dievs to noraidīja. Upuris kļuva par Dieva darba rīku, lai caur viņu sūtītu Uzvarētāju, kurš sātana darbus galīgi izārdītu un iztīrītu Debesis un zemi no visām sātana iespaida pēdām. Čūska tiek nolādēta, bet viņas pieviltais upuris svētīts. Jo caur viņu pēc apsolītās sēklas celsies jauna cilts, kas būs pēc Dieva ieaudzētā spēka čūskas pretinieks. No tā laika cīņa grozās laikmetu vēsturē starp abām sēklām, sievas sēklu - Kristus un Viņa draudzi, un sātana sēklu (skat. Jāņa 8:44 un 1. Jāņa 3:10), turpinoties līdz galīgam noslēgumam, līdz sātana pēdējam kritienam uguns zaņķī.

Kopš tā laika pastāv arī sātana cīņa pret sievieti uz visas Zemes, kā ļauna atriebība par izteikto spriedumu Ēdenē. Cīņa, kas sievieti visās pasaules malās, kurās krāpnieks valda, min kājām, bet arī kristīgās zemēs šī cīņa turpinās, caur savām vecām metodēm - Dieva Vārda sagrozīšanu, pie tam viņš cilvēkam iedveš uzskatu, it kā Dievs sievieti būtu nolādējis, kaut patiesībā Viņš to apžēloja un svētīja, pie tam Viņš kritušās cilts vīriešus skubināja atbilstoši šim lāstam rīkoties, kurš patiesībā tas bija uz pievīlēju un nevis uz pievilto (1.Moz. 3:14).

“Es celšu ienaidu starp tevi un sievu”, teica Dievs, tāpat kā “starp tavu sēklu un viņas sēklu” un šis atriebt kārais tumsības ienaids pastāv kopš tā laika pret sievieti un ticīgajiem.

 

Sātans kā pievīlējs Vecajā Derībā

Kad mēs vienreiz būsim nākuši pie skaidras atziņas par kritušo garīgo būtņu pulku eksistenci, kas visi ar lielu centību nodarbināti, lai cilvēkus pieviltu, tad mēs Vecā Derībā atradīsim daudz paskaidrojumus

 

5

par viņa darbību, kas mums līdz tam laikam būs bijis apslēpts.

Mēs varam vēsturē sātanu kā pievīlēju visur pazīt un viņa piepūlei sakarā ar Dieva kalpu darbību visur sekot, kādā novadā viņš arī neiespiestos. Mēs atzīsim, ka tas bija sātans, kas Dāvidu paveda Izraēli skaitīt, tāpēc ka ķēniņš kārdināšanas avotu nepazina, (l. Laiku 21:1). Tāpat tika arī Ījabs pievilts, un ar viņu tie sūtņi, kas pie viņa nāca. Viņi domāja ka uguns, kas no debesīm krita bija no Dieva (Ījaba 1:16), un ka visas tās pārējās nelaimes - viņa mantības pazaudēšana, bērnu pazaudēšana, viss nāk no Dieva rokas. Ījaba stāsta sākums skaidri rāda, ka sātans bija visa viņa posta cēlonis. Kā valdnieks, kas gaisā valda, viņš izlieto dabas elementus un cilvēku ļaunumu, lai šo Kunga kalpu mocītu, cerībā viņu beidzot caur to piespiest no savas ticības atteikties, tāpēc ka viņu Dievs šķietami nevainīgu soda.

Šis bija sātana mērķis, ko viņš centās izvest un tas Viņam pa daļai arī izdevās, jo viņš patriarha sievu pieveica tik tālu, ka tā mēģināja savu izmocīto vīru pierunāt no Dieva atteikties, jo arī viņa bija domās, ka Dievs Kungs bija cēlonis visai šai nepelnītai nelaimei.

Izraēla vēsture Mozus laikā vēl vairāk dod gaismu par sātaniskām varām, apgaismodama mums elku kalpībā nogrimušās pasaules stāvokli - tiešu velna darbību, kā to Jaunā Derībā māca (1.Kor. 10:20) stāstot par tiešu satiksmi ar ļauniem gariem. Visa toreiz apdzīvotā pasaule bija saistīta viltnieka važās un atradās viņa varā. Mēs pat redzam, ka daudzi no Dieva tautas, nākot saskarē ar tādiem, kas bija nodevušies sātanam, tika pavedināti garus izvaicāt, burvību piekopt un citas no ļauniem gariem mācītas lietas darīt, kaut gan viņi Dieva bauslību pazina un zināja Viņa nepielūdzamo tiesu par tādām lietām, ko bija piedzīvojuši. (3.Moz. 17:7; 19:31; 20:6,27; 5.Moz. 18:10-11).

Dāniēla grāmatā mēs atrodam progresīvāku atklāsmi par ļauno garu valstību. 10. nodaļa mums vēstī par sātanisko valdnieku eksistenci, kuri stājās pretī vēstnesim, kam bija uzdots Kunga nodomu par savu

 

6

tautu Dānielam atklāt. Vecā Derībā ir vēl citi izkaisīti norādījumi par velna darbību, viņa valdniekiem un lielo pulku ļauno garu, kas viņa prātu izpilda. Bet visā visumā tika viņa darbība turēta aizklāta, līdz sita lielā stunda un nāca zemes virsā cilvēka izskatā sievas “Sēk1a”,  kuram vajadzēja čūskas galvu samīt (Gal. 4:4).

 

Sātans kā pievīlējs atklāts Jaunajā Derībā

Pie Kristus atnākšanas tiek plīvurs vēl vairāk atklāts, kas sākot no Ēdenes bija aizsedzis ļauno varu pārdabisko pūļu pilno darbību un vara kāda tiem bija cilvēkiem top redzamāka. Diž-krāpnieks pats parādās arēnā, lai “Sievas sēklu” izaicinātu. Kas bija Ēdenes dārzā priekš pirmā Ādama, tas kļuva Jūdejas tuksnesis priekš Otrā - pārbaudes vieta. Pie abām izdevībām sātans uzstājās kā pievīlējs, protams gan, lai pie otrās reizes kļūtu par zaudētāju. Viņam neizdevās savu Uzvarētāju maldināt. Pie Kristus mācekļiem mēs redzam sātanam piemītošu darbības veidu. Viņš iespaido Pēteri izrunāt kārdināšanas vārdus, Kungu uzaicinot no krusta ceļa izvairīties (Mat. 15:22-23), un vēlāk viņš paņem savā varā to pašu mācekli un liek viņam melot: “Es nepazīstu šo cilvēku”. Pāvils savās vēstulēs norāda uz līdzīgām parādībām ticīgo starpā, kad viņš runā no “viltus apustuļiem” un “maldu mācītājiem”, kā arī “sātanu, kas par gaismas eņģeli uzdodas un viņa kalpi par patiesības sludinātājiem” (2. Kor. 11:13-15). Arī augšāmcēlušais Kungs sūtot no Debesīm Rakstus savām draudzēm caur savu kalpu Jāni, piemin viltus apustuļus un dažādas nepareizas mācības. Tur tiek minēta “sātana sinagoga”, kas komplektējās no pieviltiem (Jāņa atkl. 2:9), tāpat aprakstīti draudzē esoši “sātana dziļumi”  (Jāņa atkl. 2:24).

 

Pievīlēja pilnīgā atklāšanās Apokalipsē

Tad beidzot tiek novilkts pēdējais plīvurs. Apustulim Jānim tiek dota pilna atklāsme par sātanisko pret Dievu un Viņa Kristu. Pēc nosūtītiem draudžu rakstiem, tiek redzētājam pilnīgi atklāta krāpnieka pasaules aptveroša darbība un viņam tiek pavēlēts visu redzēto uzrakstīt. Lai Kunga Jēzus draudze saprastu pret sātanu vērstās cīņas lielo nozīmi, kas tai jāuzņemas līdz tam laika sprīdim, kad Kungs Jēzus no debesīm parādīsies kā tiesnesis par šīm neskaitāmām briesmu varām. Tad atklāsies, ka viņi

 

7

stāvēja pilni ar viltīgu naidu un mežonīgu ļaunumu pret Dieva tautu, aiz visām cilvēku izdarībām, sākot ar kritienu Ēdenē līdz pat beigām.

Kad lasām Atklāsmes grāmatu, mums vajadzētu būt skaidrība par to, ka tur aprakstītie organizētie tumsības spēki jau eksistēja pirms cilvēku radīšanas, bet Dieva tautai tie tika skaidrāki atklāti pie apsolītās sievas sēklas nākšanas, kam vajadzēja čūskas galvu samīt.

Tikai kad laiks bija piepildīts un Dievs parādījies miesā, kas ar ļauno garu vadoni, kritušo diž-eņģeli sastapās nāvējošā cīņā Golgātas kalnā, kad Viņš viņu atklātībai parādīja un pār tumsības masu ordām triumfēja, kas no sātana valsts visattālākajiem galiem bija ap krustu pulcējusies, tikai tad tika par viņu vairāk gaisma dota.

Raksti mums māca, ka Dieva patiesības atklāsmes, kas uz Viņu pašu un gara pasauli attiecās, arvien tiek pielāgotas Dieva bērnu spējām un spēkiem. Atklāsmes grāmatas atklājumi par sātaniskām varām netika dotas viņas bērnības dienās, jo kopš Kunga Jēzus Debess braukšanas pagāja ap 40 gadiem, līdz laikam kad Atklāsmes grāmata tika rakstīta. Ir iespējami, ka draudzei tās pamatpatiesības, kuras apustulim Pāvilam un citiem apustuļiem tika uzticētas, pa priekšu bija pilnīgi jāuzņem sevī, pirms tā spētu priekšā stāvošo cīņu ar pārdabiskām ļaunām varām bez zaudējumiem uzņemt.

 

Pēdējais no apustuļiem tiek izvēlēts, lai sniegtu šo atklāsmi

Lai kāds arī kavēšanās iemesls būtu bijis, tad tomēr ir uzkrītoši, ka tieši beidzamais no apustuļiem tika izvēlēts, lai nodotu draudzei vēsti pie savas dzīves noslēguma, kas apgaismotu garo cīņu līdz galam.

Jāņa atklāsmes grāmatā tiek nepārprotami atklāts viltnieka vārds un raksturs, tāpat arī viņa cīņas pulku vara, kara izplešanās un beidzot tā noslēgums. Tur tiek parādīts, ka neredzamā pasaulē trako cīņa starp gaismas un tumsības spēkiem. Jānis saka, ka “pūķis karoja un viņa eņģeļi…”, pūķis tiek noteikti un skaidri apzīmēts par „veco čūsku” - ņemot vērā maskēšanos Ēdenes dārzā - „kuru sauc velns un sātans”, kas visu pasauli pieviļ. Mums tiek parādīta viņa kā pievīlēja pasaules aptverošā darbība, tāpat viņa piedalīšanās cīņās

 

8

zemes virsū, jo viņš ir nāciju pavedinātājs un pasaulīgās varas darbojās zem viņa ietekmes un seko viņa kūdījumiem. Tur tiek atmaskota augsti organizētā “vareno un valdību” savienība, kas visi pakļauti sātana virsvadībai, ka tam ir vara pār “visām ciltīm, valodām, tautām un tautībām”, kuras visas no neredzamām pārdabiskām varām tiek pārvaldītas un “karo ar svētajiem” (Jņ.atkl.13:7).

 

Apokalipsē atklātā vispasaules pievilšana

Cauri visai Atklāsmes grāmatai skan cīņas vārds. Cīņa tādā novadā, par kuru pat neviens mirstīgs cilvēks nevarētu sapņot. Cīņa, starp vareniem gaismas un tumsības garu pulkiem, pūķa un pievilto pasaules varu cīņa pret svētajiem; to pašu varu cīņa pret Jēru, cīņa neskaitāmos veidos līdz pašam galam, kad Jērs viņus visus uzvarēs un līdz ar Viņu, “Viņa aicinātie, izredzētie un uzticīgie” (Jņ.atkl. 17:14).

Mēs tuvojamies laikmeta beigām, kas būs iezīmēts caur Apokalipsē minēto globāla rakstura pievilšanu, kad tautas un tautības, kā arī atsevišķi cilvēki, tik lielā mērā būs pievilti, ka velns patiešām visu zemi pārvaldīs. Pirms šis kulminācijas punkts būs sasniegts, tiks gatavotas viltus parādību atklāsmes, kas kļūs redzamas. Tālu izplatītas pievilšanas iekš un ārpus draudzes, kas stipri vēl pārspēs parasto pievilšanas stāvokli, kurā patreiz atrodas kritušā cilvēce.

Lai saprastu, kāpēc velnam būs vara panākt Atklāsmes grāmatā iepriekš sludināto milzu pievilšanu, kas dod pārdabiskām varām tik lielu iespēju sakūdīt tautas un cilvēkus uz atklātu sacelšanos pret Dievu, tad vispirms mums jāzina, ko Raksti saka par neatdzimušo cilvēku, viņa dabīgo stāvokli, un par pasauli tās kritušajā stāvoklī.

Ja Apokalipse apzīmē sātanu par visas pasaules pievīlēju, tad tāds viņš jau ir bijis no paša sākuma. “Visa pasaule ir nogrimusi ļaunumā” (l.Jāņa 5:19), teica apustulis, kuram tika dota atklāsme. Viņš pasauli apraksta, kā pilnīgi aptumšotu caur “ļaunā” pievilšanu, kas akli seko viņa ļauno garu pulku vadībai, kuri atrodas zem viņa kontroles.

 

Vārds „pievilts”, ikviena neatdzimuša cilvēka apraksts

Vārds “pievilts” pēc Rakstiem attiecināms uz katru neatdzimušu cilvēcīgu būtni, bez personības, rases, kultūras, izglītības vai dzimuma atšķirības. „Jo arī mēs kādreiz …. maldījāmies (bijām pievilti)…” (Titam 3:3, Efez.2:3) - tā apustulis Pāvils runā par savu agrāko pilnīgi aptumšoto stāvokli,

 

9

kaut arī viņš toreiz bija ļoti reliģiozs vīrs “pēc bauslības nevainojams” (Filip. 3:6).

Katrs neatdzimušais cilvēks tiek vispirms vilināts no savas pieviltās sirds (Jes.44:20) un no

grēka (Ebr.3:13), pie kam šīs pasaules dievs viņa saprašanu tā apstulbo, tā lai evaņģēlija gaisma tumsību neaizdzītu (2. Kor. 4:4). Ļaunā pievilšana ar to vēl neizbeidzas, ja atjaunotā dzīvība no Dieva cilvēku sasniegusi, jo jutekļu apmātība tiek tikai tik daudz likvidēta, par cik patiesības gaisma sātana melus atklāj.

Kaut arī sirds ir šķīstīta un griba pievērsta Dievam, tomēr dziļi iesakņojusies tieksme uz sevis pievilšanu, un kaut kādā mērā apstulbojošais pievīlēja spēka klātbūtnes iespaids uz saprašanu, kurš nodod sevi daudzās formās, kā arī to atklāj sekojošo Rakstu vietu apgalvojumi:

 

Cilvēks pieviļ pats sevi, ja viņš ir Vārda klausītājs un ne darītājs. (Jēk.1:22)

Cilvēks pieviļ pats sevi, ja viņš saka - viņam nav grēka. (l.Jāņa 1:8)

Cilvēks pieviļ pats sevi, ja viņš pie sevis domā, ka viņš kas esot, nebūdams nekas. (Gal. 6:3)

Cilvēks pieviļ pats sevi, ja viņš sevi uzskata par gudru ar šīs pasaules gudrību palīdzību. (1.Kor.3:18)

Cilvēks pieviļ pats sevi, ja viņš domā, ka Dievam kalpo, un tomēr viņa nesavaldītā mēle atklāj viņa patieso stāvokli. (Jēk. 1:26)

Cilvēks pieviļ pats sevi, ja viņš domā, ka sēs, un tomēr nepļaus to, ko pats sējis. (Gal. 6:7)

Cilvēks pieviļ pats sevi, ja viņš domā, ka netaisnie iemantos Dieva Valstību. (l. Kor. 6:9)

Cilvēks pieviļ pats sevi, ja viņš domā, ka saskaršanās ar grēku paliks bez sekām pie viņa paša. (l. Kor. 15:33)

 

PIEVILTS! Kā šis vārds atgrūž! Katra cilvēciska būtne tam neapzināti pretojas, redzot to uz sevi pašu attiecinātu, nenojaušot, ka tieši šī pretošanās pati par sevi jau ir pievīlēja iedarbība uz savu upuri, kas visu un jebko pielieto, lai pievilto atturētu no patiesības, kura to atbrīvotu. Ja cilvēki ļaujas no savas pašu kritušās dabas elementiem tik viegli pievilties,

 

10

cik daudz vairāk sātaniskās varas būs ieinteresētas darbā, lai pie cilvēka nepielaistu pat vismazāko apskaidrotību. Viņi piepūlēsies cilvēku paturēt vecās dabas važās, no kuras iziet visdažādākās formās neiedomājami liela pašpievilšanās, kas velnišķiem spēkiem atvieglo darbību viņu pašu viltus amatā. Viņu pievilšanas metodes ir tikpat vecas kā jaunas, un viņu upuru dabai, stāvoklim un apstākļiem pielāgotas. Dzīti no rūgta naida, atriebt kāres un velēšanās ļaunu darīt visam labajam un cilvēcei, sātanam padotie neatlaižas no savas piepūles, viņu izturība varētu būt par priekšzīmi tādiem, kas par katru cenu grib savu mērķi sasniegt.

 

Sātans arī kā Dieva bērnu pievīlējs

Diž-krāpnieks pieviļ ne tikai visu neatgriezušos pasauli, bet arī DIEVA bērnus, tikai ar to starpību, ka pret svētajiem viņš savu kara vešanas taktiku izmaina, pielietojot attiecībā uz dievišķām lietām visneiedomājamāko maldināšanu un viltību (Mat.24:24. 2.Kor. 11:3,13-15).

Galvenais ierocis uz kura tumsības valdnieks paļaujas ir pievilšana, speciāli izdomāti krāpšanas veidi, lai cilvēkus uz katru dzīves pakāpi maldinātu. Neatdzimušo pievilšana, kas jau tā kā tā no grēka ir pievilti, miesīgiem kristiešiem pielāgota pievilšana un beidzot pievilšana, kas vērsta pret garīgo cilvēku, kurš jau iepriekš minētās dzīves pakāpes atstājis aiz sevis un iegājis novadā, kurā viņš priekš daudz rafinētākam viltnieka viltībām pieejams. Ja arī pārvarētas tās viltības, kas cilvēku saistīja neatgrieztā stāvoklī un laikā, kad viņš bija pieķēdēts pie miesīga kristieša dzīves, tad tikko viņš sasniedz “debess vietas” novadus, par kuriem Pāvils Efeziešu vēstulē raksta, tad tūdaļ viņš atradīsies pievīlēja mākas sfērā, kas visasprātīgāk izdomāta, vietā, kur ļaunie gari ar savam ordām nenogurstoši pūlas uzbrukt tiem, kas ar augšāmcēlušos KUNGU ir savienoti.

 

Pievilšanas bīstamība laiku nobeiguma pēdējās dienās

Apokalipsē mums tiek lielos vilcienos atklāta pasauli aptveroša un pasauli pārvaldoša sātaniskā savienība un viņu karš pret svētajiem. Bet viltnieka darbība pret tiem, kuri stāv Dievam vistuvāk, tiek aprakstīta Pāvila vēstulē Efeziešiem, kur 6. nodaļā no 10-18. panta tiek aprakstīta ticīgo cīņa ar pielietojamiem ieroču veidiem pret tumsības varām. No šīm vietām redzam, ka Dieva bērnu dziļākā

 

11

savienības sfērā ar savu KUNGU un draudzes staigāšanai garīgā nobrieduma laikā “debess novados” jaizcīna sīvākās un asākās cīņas ar pievīlēju un viņa pulkiem.

Jo vairāk laiks tuvojas nobeigumam, un draudze caur Svētā Gara spēku nobriest paņemšanai Debesīs, jo vairāk vērsīsies sātana uzbrūkošo ordu uzbrukumi pret Kristus miesai locekļiem. Mateja evaņģēlijā mēs atrodam norādījumus uz šo ļauno garu uzbrukumu Dieva tautai, kur Kungs Jēzus lieto vārdu “pievilti”, lai norādītu uz beidzamo dienu sevišķu pazīšanas zīmi. Viņš teica: „Un Jēzus atbildēja tiem un sacīja: “Pielūkojiet, lai neviens jūs nepieviļ. Jo tad daudzi nāks Manā Vārdā un sacīs: Es esmu Kristus, - un tie pievils daudzus.” (Mat. 24:4-5). “Jo tad daudzi nāks Manā Vārdā un sacīs: es esmu Kristus, un tie pievils daudzus.” (Mat. 24:11). “Jo uzstāsies viltus kristi un viltus pravieši un darīs lielas zīmes un brīnumus, lai pieviltu, ja iespējams, arī izredzētos.” (Mat. 24:24).

 

Pievilšana saistībā ar pārdabisko sfēru   

Ir arī teikts, ka pie šīm pievilšanām lieta grozīsies ap garīgām lietām, ne zemišķām lietām, norādot ka beigu laikā Dieva tauta gaidīs Kunga Jēzus atkal atnākšanu, un tāpēc sekos un atvērsies ar saspridzinātu uzmanību visiem pārdabiskās pasaules notikumiem un kustībām. Tas būtu tik liela mēra un apjoma gadījums, kas viltus gariem dotu iespēju Kunga Jēzus atkal atnākšanu ievadīt ar tā dēvētām “zīmēm un brīnumiem”, vai šo zīmju atdarinājumus sajauktu ar patiesiem Dieva Gara darbiem. Kungs Jēzus saka, ka cilvēki ļaus sevi pievilt:

1. attiecībā uz Kristu un Viņa parādīšanos;

2. attiecība uz pravietojumiem un mācībām no garu pasaules caur “inspirētiem” sūtņiem;

3. attiecībā uz pierādījumiem, caur zīmēm un brīnumiem, ka šīs mācības ir no Dieva, kurām tik dievišķi jāizskatās un jābūt tik līdzīgām Dieva darbībām, ka pat izredzētie nevarētu būt droši. Pat viņiem vajadzētu vairāk gaismas, kā ar cita veida pārbaudi varētu skaidri atšķirt šķietamu ārīgu dievišķu zīmi, lai varētu atšķirt viltojumu no īstas.

Svētā Gara pravietojums, kas caur Pāvilu dots Timotejam, kas satur īpašu vēstījumu priekš beigu laika draudzes, pilnībā saskan ar Kunga Jēzus izteicieniem Mateja evaņģēlijā.

Abas Timotejam rakstītās Pāvila vēstules bija beidzamās, kuras tas pirms šķiršanās no šīs pasaules sarakstīja. Abas tika cietumā rakstītas un cietums Pāvilam nozīmēja to pašu, ko Jānim Patmos sala,

 

12

tur viņš bija garā un redzēja kas notiks. Pāvils bija nodarbināts ar to, lai dotu Timotejam beidzamos norādījumus Dieva draudzes uzcelšanā - dzīves noteikumus, ne tikai savam skolniekam, bet visiem Dieva nama turētājiem. Lūkojoties pāri visiem šiem sīkiem detalizētiem norādījumiem, redz viņa asais redzētāja skats beigu laikus un caur tiešu Dieva Gara iedvesmu nedaudz vārdos attēlo briesmas, kas draud Dieva draudzei laikmeta beigās. Tieši tādā pat veidā Dieva Gars deva Vecās Derības praviešiem dažus jēgpilnus pravietojumus, kas kļuva pilnīgi saprotami tikai pēc viņu piepildīšanās.

Apustulis saka: “Gars saka skaidri, ka vēlākos laikos daži atkritīs no ticības, pieķerdamies maldu gariem un dēmonu mācībām, padodamies meļu liekulīgajiem vārdiem, kam pašu sirdsapziņa ar kauna zīmi iezīmēta.” (1.Tim. 4:1-2).

 

Pāvila apgalvojums 1.Tim. 4:1-2 ir vienīgais, kas parāda briesmu iemeslu

Šķiet, ka Pāvila pravietiskais stāsts ir vienīgais, kas skaidri apraksta draudzes stāvokli beigu laikā. Tas Kungs vispārējos vilcienos runāja par briesmām, kas Viņa tautu apdraud laikmeta beigās, bet Pāvils raksta Tesaloniķiešiem vēl izsmeļošāk par atkrišanu un ļaunā briesmīgām pievilšanām laikmeta beidzamajās dienās, turpretī vienīgā vieta Timotejam norāda, ka briesmas draudzei draud no ļauno garu uzbrukumiem, ka viņu mērķis būs draudzes locekļus viltus ceļā aizmānīt no tīras ticības uz Kristu.

Svētais Gars šajā īsajā Pāvilam dotā vēstījumā apraksta ļauno garu raksturu un viņu darbību, ar to apstiprinot 1. viņu esamību, 2. viņu pūles tieši ticīgos novest pie krišanas, un 3. viņu krāpšanos; jo caur viltību viņiem jāatrauj tos svētos no “tās ticības, kas svētajiem reiz uzticēta” (Jūda 1:3).

1. Tim. 4,1-3 mums ir dots ļauno garu raksturojums, un nevis cilvēku, kurus tie gan bieži izlieto par saviem darba rīkiem, to skaidri var redzēt no grieķu oriģinālteksta. (Piezīme: Pembers saka, ka 2. pants attiecināms uz ļauno garu raksturu un būtu jātulko sekojoši: “nešķīstu garu tiešas mācības, kuri gan paši nēsā iededzinātu zīmi apziņā, kā noziedznieks, kas ar tādu tiek apzī-

 

13

mēts, tomēr par svētiem uzdodas, lai padarīta savus melus ticamus.)

Briesmas, kādas draudzi beidzamās dienās apdraud, tātad nāk no pārdabiskām būtnēm, kuras “liekuļo”, kuras uzdodas par ko tādu, kas viņas nav, kuras izplata mācības, kas šķiet, ka vestu pie lielāka svētuma, bet viņi paši ir ļauni un netīri un pārnes savus netīrumus un puvešu smirdoņu uz saviem upuriem, jo kur viņi pieviļ tur tie iegūst arī pieeju. Un kamēr pieviltais domā, ka viņš ir “vairāk svētots”, vairāk “šķīstīts” un vairāk atbrīvots “no miesas kārībām”, viņš tiek no šiem liekulības gariem vairāk apgānīts, kuri savu iekaroto teritoriju patur un savas mahinācijas zem svētuma segas slēpj.

 

Maldinošo garu briesmas ietekmē ikvienu Dieva bērnu

Šīs briesmas apdraud katru Dieva bērnu un neviens Gara piepildīts ticīgais nedrīkst domāt, ka viņš ir drošībā. Raksti iepriekš jau saka, ka “daži atkritīs no ticības” un proti, velna viltīgo mācību dēļ. Velni nerīkosies atklāti, lai nevarētu viņu darbību kā ļaunumu pazīt, jo pievilšana ir apslēpta darbība. Krāpšanas būtība pastāv iekš tā, lai izliktos tīrs un godīgs. Pievilšana tiek izvesta caur velnišķām mācībām, tātad garīgā novadā. Pāvils piemin divus šo ļauno garu mācību piemērus: 1. tie aizliedz doties laulībā, un 2. lietot barību, ko Dievs ir radījis. Tāpēc šī mācība vēršas pret Dievu kā Radītāju savā īpašībā.

 

Sātaniskie spēki, kas aprakstīti Efeziešiem 6.nod.

Līdz šim dēmoniskas mācības pierakstīja visumā romiešu-katoļu baznīcai, šo no Pāvila minēto divu atklāto piemēru dēļ, vēlākos laikos arī citiem mūsdienu novirzieniem, kuri noliedz grēka esamību un Kristus vietniecības upuri noraida. Bet bez tam ir vēl citi ļauno garu radīti maldu mācību virzieni, kuri visur iespaido evaņģēlisko kristietību un arī ticīgos noved maldos un velna varā. Pat Gara cilvēki, kas debess vietās savienoti ar augšāmcēlušos Kungu, kā to redzam Efeziešu vēstulē aprakstītā sfērā, no ļaunām varām top novesti pie krišanas. Sestā nodaļā minētie sātaniskie pulki tiek apzīmēti par “firstiem” un “vareniem”, kuri kā tādi pārvalda pasaules valstis un nācijas ar pilnu varu uz visiem viņiem atvērtiem novadiem, viņi iedarbojās

 

14

kā “pasaules kungi”, kuru varā ir visa apmātā un aptumšotā cilvēce un kā “ļauni gari pasaules telpā”, burtiski “debess vietās”, kuru uzbrukumi tiek versti viltības veidā pret Jēzus Kristus draudzi ar “ugunīgām bultām”, uzbrūkot ar visneiedomājamākajām viltībām, kādas tie vien spēj sadomāt.

Briesmas, kas draud Dieva tautai, tātad nav tikai priekš nedaudziem draudošas briesmas, bet visiem. Visvairāk ir apdraudēti tie draudzes locekļi, kas piepildīti ar Svēto Garu, kuri vairāk neļaujas sagūstīties caur miesu un pasauli, bet atveras visām lietām, kuras tiem varētu veicināt apgūt dievišķo patiesību, vēloties kļūt “garīgākiem” un tuvāki nākt Dievam; jo iepriekš minētais uzbrukums nāk no pārdabiskā lauka caur pārdabiskām gara būtnēm, kuras ir intelektuālās (prāta, saprātīgas) (Mar. 1:25) personības un savas pievilšanas realizē pārdomātā viltus stratēģijā (Mat. 12:44-45,  Efez. 6:11).

Caur viltus mācībām kļūt pieviltiem nav tik lielas briesmas pasaulei, kā Dieva bērniem. Dēmoni nemēģinās izaicināt Gara piepildītus ticīgos uz atklātiem grēkiem, kā: slepkavību, dzeršanu, spēlēm un līdzīgiem grēkiem, bet mēģinās iespaidot caur “mācībām”, ja kristieši nezinās, ka velni viņus caur pievilšanu var savā varā iegūt, tāpat kā caur grēku.

 

Kādā veidā ļaunie gari pieviļ caur „mācībām” (doktrīnām)

Kā ļaunie gari sasniedz savu mērķi, lai cilvēki pieņemtu viņu mācības? Tas notiek trejādi. 1. ar to, ka viņi tās dod “dievišķu atklāsmju” veidā, visiem tiem, kas bez pārbaudīšanas visu pieņem. Ir ticīgie, kas nezināšanas dēļ visas tamlīdzīgas lietas pieņem kā no Dieva. Šāda veida pamācīšanas notiek caur tiešu saskari ar pievilto un pastāv uz “uzzibinošu” Bībeles pantu, atklāsmju, no “Kristus” dotu vīziju vai Rakstu vārdu straumēm, viss tas tiek pieņemts kā Svētā Gara devums, 2. caur to, ka ļaunie gari savas mācības sajauc ar paša cilvēka apsvērumiem, tā ka viņš domā, ka ir pats savu spriedumu taisījis. Pievīlēji atdarina smadzeņu darbību un iedveš garam savas domas un iztēles, jo viņi var tieši saieties - sadarboties ar cilvēku, bez ko būtu no viņa miesu, dvēseli vai garu sagūstījuši.

 

15

Dēmonu mācība savā veidā šķiet tik dabīga, ka pieviltais domā - viņš ir caur paša izdomu nācis pie sava slēdziena un neredz, ka melu gari viņu dzinuši bez pietiekoša pamata vai izejot no nepareiza stāvokļa pieņemt savu lēmumu, kurš ir nepareizs. Maldu mācītājiem ir izdevies caur viņu tēlojumiem cilvēka gara priekšā tos tam padarīt ticamus.

3. Ļaunie gari ļoti labprāt pieviļ caur cilvēcīgiem darba rīkiem, kuri kaut gan paši pievilti, iedomājas un uzdodas par neviltotu dievišķo patiesību pasludinātājiem, nepiedzīvojošiem, kas akli tiem seko to labā un godīgā rakstura dēļ. Viņi saka “viņš ir dievbijīgs cilvēks un priekšzīmīgs savā dzīvē, tāpēc mēs viņam ticam”. Cilvēka dzīves veids tiek uzskatīts par pietiekošu garantiju viņa mācības pareizības pierādījumam, bet pati mācība netiek ar Dieva Vārdu pārbaudīta. Tas izriet no plaši izplatīta uzskata, proti, ka viss ko sātans un viņa eņģeļi dara tiek uzskatīts par ļaunu, bet tā patiesība, ka sātans darbojās “gaismas eņģeļa” izskatā, netiek ņemta vērā (2.Kor. 11:14) tāpat arī to neņem vērā, ka “labs cilvēks” dēmoniem ir daudz labāks darba rīks, lai savu maldu mācību izplatītu, ne kā slikts, kuram neviens neticētu.

Starp “viltus” mācītājiem un pieviltiem ir starpība. Šodien starp patiesi labākiem var sastapt daudz pievilto, tāpēc ka viņi nezina, ka sātans no elles dziļumiem izsūtījis lielu pulku viltus garu, lai Dieva tautu pieviltu, un tādējādi Gara piepildītiem draudzes locekļiem draud sevišķas briesmas no pārdabiskās sfēras. Jo no turienes viltnieki iečukst savas “garīgās” mācības visiem tiem, kuri ir “garīgi” t.i. garīgām lietām atvērti un pieejami, un it īpaši pie tiem, kuri ir izraudzīti mācīšanai. Dēmoni meklē savus melus ar patiesību sajaukt, lai tos padarītu ticamus. Tāpēc šodien katram ticīgajam jāpārbauda visas mācības Dieva Vārda gaismā, viņu attiecībā pret Kristus vietniecības upuri un citām evaņģēlija pamatmācībām resp. evaņģēlija patiesībām, lai no viņu rakstura neļautos maldināties. Arī labi cilvēki var tikt pievilti, un tieši tādi sātanam ir vajadzīgi, lai savus melus zem

 

16

patiesības burām ievadītu ūdeņos.

 

Ļauno garu mācīšanas iespaids uz sirdsapziņu

Pāvils apraksta ļauno garu mācīšanu, kā melu runāšanu liekuļojot - tātad zem patiesības izkārtnes, kas sirdsapziņu padara trulu (burtiski: kā ar degošu dzelzi nocietinātu). Ja ticīgais tādus pārdabiskus norādījumus uzskata par dievišķiem un viņiem paklausa, tad sirdsapziņas lietošana tiek izslēgta un ar laiku tā kļūst nejūtīga un pasīva. Cilvēks dara lietas zem pārdabiska spēka ietekmes, ko jūtīgai sirdsapziņai būtu jānosoda. Tādi ticīgie “piegriež vērību” papriekšu šiem gariem caur to, ka viņus uzklausa, tad seko darbi. Viņi ir ļāvušies pievilties attiecībā uz “Dieva klātnību”, ir pārņēmuši nepareizu uztveri par “dievišķo mīlestību” un sev neapzināti nodevušies viltus gariem. Tādi drīzi sajauc viltus mācību ar svētošanas mācību un pieviļ ticīgos attiecībā uz grēku, sevi pašiem un visiem citiem, kas ar garīgās dzīves patiesībām ir savienoti.

Priekš šīm mācībām par pamatu pa lielākai daļai ņem Rakstus, kā zirnekļa tīkli tiek veikli saausti Bībeles pantiņi, lai neprašas sagūstītu. Atsevišķas vietas tiek izrautas no viņu kopdomas un netiek visas patiesības gaismā apgaismotas. Teikumi tiek no citiem teikumiem atdalīti, kas tos papildina vai izskaidro. Rakstu vārdi tiek veikli no plaša lauka izlasīti un tā saķēdēti, lai viņi parādītu šķietamu Dieva atklāsmi. Bet starp tām esošas vietas vai vēsturiskais fons, kas attiecīgām vietām dotu pareizu nokrāsu, kā arī citi elementi, kas katru atsevišķu vārdu izskaidrotu, tiek ar viltīgi gudru ziņu atstāti bez ievērības.

Kāds gan šeit slazda valgs tiek izlikts bībeliskās ekseģēzes (izskaidrojuma) nezinātājam, caur ko daža laba dzīve nonākusi uz nepareiza ceļa vai tiek aptumšota caur nepareizu Dieva Vārda pielietošanu. Tas tāpēc, ka caurmēra kristietība pazīst velnu tikai kā kārdinātāju un apsūdzētāju. Tādēļ viņiem nav jausmas par viņa ļaunuma un nešķīsto garu ļaunuma dziļumiem. Parasti netic, ka velni lieto Rakstu Vārdus, bet viņi pielieto pat visu grāmatu, lai tikai vienu dvēseli varētu pievilt.

 

17

Daži pievīlēju garu „mācīšanas” veidi

Viltus garu “mācības”, kas šodien top izplatītas, ir tik daudz, ka visas šeit nav iespējams aprakstīt. Parasti pieņem, ka tās tikai neīstās reliģijās atpazīstamas, bet dēmoni ir tik neatlaidīgi savā darbā ar savām mācībām vai garīgo lietu izpratni, lai visus cilvēkus jeb kurā zemē un valstī iespaidotu. Viņi meklē šo cilvēku reliģiskos instinktus izmantot, lai tikai atrastu aizvietotāju patiesībai.

Tāpēc vienīgi patiesība var sātaniskās melu nakts tumsu aizdzīt. Dieva patiesība, ne tikai “patiesi uzskati”. Patiesība attiecībā uz visiem Dieva patiesības likumiem. Velnu mācības nav nekas vairāk, kā vienīgi teorijas, kurām tādi cilvēki tic un tās pieņem, kuriem ļauni gari var savu viltību iedvest. Katra ticība vai katra pārliecība pieder vienai vai otrai sfērai (novadam) ar savu izcelsmi Dievā vai sātanā. Pat domas, kas šķietami nāk no cilvēka gara ir attiecināmas uz vienu no minētiem novadiem. Jo cilvēka prāts, vai nu tiek no sātana aptumšots (2.Kor.4:4) un caur to kļūst auglīga zeme viņa norādījumiem, vai viņš tiek no Dieva atjaunots (Efez.4:23), no sātaniskās varas atbrīvots un spējīgs darīts priekš patiesības uzņemšanas un tālāk došanas.

 

Pamatprincipi mācošo garu mācību pārbaudīšanai

Tā kā katra ticība nāk vai no patiesības Dieva jeb no melu tēva (Jāņa 8:44), tad tam ir tikai viens fundamentāls (pamata) mērs, pie kā varētu pārbaudīt katras mācības avotu, katru izpratni vai ticības apliecinājumu gan pie kristiešiem, gan pie nekristiešiem, un to mēraukla ir Dieva atklātais Vārds.

Katra “patiesība” ir saskaņā ar vienīgo kanālu, kas mums atklāj patiesību šajā pasaulē, proti - uzrakstīto Dieva Vārdu. Visas “mācības”, kuru izcelsme ir no pievīlējiem gariem:

1. Vājina Svēto Rakstu autoritāti,

2. Izkropļo Svēto Rakstu mācību,

3. Pievieno Svētajiem Rakstiem cilvēku domas, vai

4. Svētos Rakstus pilnībā noliek malā.

Velna galējais mērķis ir Dieva atklāsmi par Golgātas krustu aptumšot, sagrozīt, apslēpt vai pilnīgi nobīdīt malā, jo tur tika sātans no Diev-Cilvēka uzvarēts un izcīnīta brīvība priekš visiem viņa gūstekņiem.

 

18

Visu reliģisko “uzskatu” un “ticējumu” pārbaudes akmens ir viņu - 

1. Saskaņa ar rakstīto Vārdu, visā tā pilnīgajā patiesības nozīmē,

2. Šo uzskatu attieksme pret Krustu un grēku.

 

Kristīgajā pasaulē dažas “velnu mācības” caur šādu divu pamatprincipu pārbaudi var skaidri pierādīt, un tās ir:

Kristīgā zinātne: nav grēks, nav Glābējs, nav Krusts.

Teozofija:            nav grēks, nav Glābējs, nav Krusts.

Spiritisms:           nav grēks, nav Glābējs, nav Krusts.

Jaunā teoloģija:   nav grēks, nav Glābējs, nav Krusts.

 

Pagāniskajā pasaulē:

1. Musulmanisms (Islams), Konfūcisms, Budisms, u.c.:

Nav Glābējs, nav Krusts, tikai morāles reliģija, kas cilvēku padara par sevis paša glābēju.

2. Kalpošana elkiem, kā patiesa dēmonu pielūgšana:

Nav zināšanas par Golgātas upuri un Glābēju, turpretī cilvēki ļoti labi pazīst ļaunos garus un meklē salīdzināšanos ar tiem, jo viņi tos ir piedzīvojuši.

 

Kristīgā baznīcā ir neskaitāmi “uzskati” un “ticības apliecinājumi”, kas vērsti pret Dieva patiesību, kurus iedveš melu gari kristiešu domām, caur to tad viņi arī kļūst bezspēcīgi pret grēku un sātanu, un nonāk tieši zem ļauno garu varas. Kaut arī viņu ticība Kungam Jēzum Kristum tos priekš visas mūžības izglābusi, un kaut arī viņi Rakstu autoritāti augsti tura un pazīst krusta spēku. Tāpēc uzskatus un ticības apliecinājumus ir jāpārbauda ne tikai ar “Bībeles pantiņiem” un atsevišķām Rakstu vietām, bet pie visas atklātās Dieva Vārda patiesības. Tā kā sātans savas mācības caur zīmēm un brīnumiem apstiprinās (Mat.24:24, 2.Tes.2:9, Jņ.atkl.13:13), tad “uguns no debesīm”, “spēki” un “brīnumi” nav pierādījums par kādas lietas dievišķību, tāpat arī “brīnišķīga dzīve” nav neapstrīdams pierādījums, jo sātana “kalpotāji” var uzstāties arī kā “taisnības sludinātāji” (2.Kor. 11:13-15).

 

Pievīlēju garu uzplūdu viļņa kulminācija, kas parādīta 2.Tesaloniķiešiem 2.nod.

Kulminācijas punkts šim viltus garu plūdu vilnim, kas pārliesies pāri kristīgai baznīcai, tiek no ap. Pāvila aprakstīts vēstulē Tesaloniķiešiem, kur viņš runā par vienu, kuram izdosies kristietību

 

19

tik pilnīgi pievilt, ka viņš iespiedīsies līdz pat Dieva svētumam un kā “Dievs ieņem vietu Dieva templī...” “Jo viņa (šī pretinieka) parādīšanās ar visu viņa viltus varu, zīmēm un brīnumiem ir sātana darbs (2.Tes.2:9-10).

Mateja evaņģēlijā teikto Kunga Jēzus vārdu apstiprinājumu mēs atrodam atklāsmē, kuru Viņš deva Jānim uz Patmosa salas, kur teikts, ka beigu laika viltnieka galvenais ierocis būs pārdabiskas zīmes, ar kuru palīdzību viņš valdīs pār zemes iedzīvotājiem. Tā dēvētais “jērs” darīs “lielas zīmes”, ļaus lai “uguns no debesīm krīt”, lai pasaules iedzīvotājus maldinātu, un lai caur to tādu varu iegūtu, ka “neviens nevarētu ne pirkt, ne pārdot, ja viņam nav zvēra zīme” (Jņ.atkl. 13:11-17). Caur šo pārdabisko krāpšanu ļauno garu sātaniskā savienība iegūs tik karsti ilgoto pasauli aptverošo (globālo) valdīšanu – savu iekāres mērķi un piepildījumu.

Pasaules pievilšana pieaugs caur iestigšanu arvien dziļākā tumsā un kristiešu pievilšana notiks caur “mācībām” un “brīnišķām atklāsmēm” (manifestācijām) beigu laikā sasniedzot savu augstāko līmeni.

 

Apokalipses rakstītāja īpašais brīdinājums draudzei

Ievērības cienīgi ir tas, ka apustulis, kurš tika izredzēts draudzei nosūtīt atklāsmi un caur to viņu sagatavot uz beigu laiku cīņu, bija tas pats, kurš savā laikā ticīgiem teica vārdus: “Neticiet ikkatram garam” (1.Jāņa 4:1-6), un kurš savus “bērniņus” nopietni brīdināja no “antikrista gara” un “maldu gariem”, kuri jau toreiz rosīgi darbojās. Stāvoklim, ko mums jāieņem, vajadzētu būt neticiet! t.i. sargāties no visām pārdabiskām “mācībām” un “mācītājiem”, līdz jūs zināt vai viņi ir no Dieva. Viņiem vajadzētu visu pārbaudīt, vai tas neiziet no maldu gara un nav daļa no sātaniskā uzbrukuma (ofensīvas) pret Kristu, no tā arī ceļas vārds “antikrists”.

Ja šī neitralitātes (nepiedalīšanās) stāja un piesardzība šķita nepieciešama apustuļa laikā attiecībā pret pārdabiskām lietām, cik daudz vairāk tā ir nepieciešama beigu laikmetā, par kuru Kungs Jēzus un Viņa kalps Pāvils ir pravietojuši, ka beigu laiks iezīmēsies ar pārsvarā esošām maldu mācībām un viltus mācītājiem, kas Dieva svēto Vārdu

 

20

nelietīgi lieto, un ka tad būs dienas kārtībā neparastas manifestācijas (izpausmes). Maldu mācības būs pavadītas no vareniem un brīnišķiem “pierādījumiem”, ka pat uzticamākie Dieva kalpi nodrebēs un daži ļaus sevi pievilt.

 

Daniela pravietojums, ka „mācītājiem” laiku beigās būs „jākrīt”

Daniels, kurš par šo laiku runā , brīdina: “Un no tiem prātīgiem (burtiski izredzētiem) citi kritīs, lai top kausēti viņu vidū un šķīstīti un iztīrīti līdz pat beidzamam galam, jo tas vēl iet līdz noliktam laikam.” (Dan.11:35). Patiesībai ir jāskatās acīs. Arī “izredzētie” var tapt pievilti, un no Daniela vārdiem šķiet izrietam, ka tas tā kādu laiku tiks pieļauts, lai caur uguni pārbaudītu. Varbūt ka tas ir savādi, beidzamās cīņas aprakstu ar šo vietu salīdzināt, kur teikts, ka zvērs līdzīgi pardelim cīnīsies ar svētajiem un tos uzvarēs (Jņ.atkl. 13:7).

Daniels runā arī par ienaidnieka pagaidu uzvarām: “Un es redzēju šo ragu karojam pret svētajiem un tos uzvaram.” (Dan. 7:21). Daniels vēl turpina: “Tiekams laika vecais nāca... un laiks nāca, ka svētie ieņem valstību.” Šķiet, ka laikmeta beigās Dievs atļaus pār svētajiem sātanam kādu laiku triumfēt (gūt uzvaru), kā tas notika ar Pēteri, lai viņš taptu sijāts (Luk. 22:31), un ka viņš šķietami pār Dieva Dēlu Golgātas kalnā triumfēja, kad sātana varas stunda pār krustu sasitās (Mat. 27:34-36) kā viņš arī pār tiem diviem lieciniekiem darīs (Jņ.atkl. 11:7) tāpat kā ar vecā pūķa varas augstāko pakāpi, kas atklāsies tad visai apdzīvotai pasaulei (Jņ.atkl. 13:7-15).

Visas šīs dažādās parādības ir dažādos periodos Dieva tautas vēsturē atkārtojušās, tā ka varētu būt Apokalipsē minētā pardelim līdzīgā zvēra triumfēšana pār svētajiem zemes virsū, domāts laiks pēc draudzes paņemšanas debesīs. Bet lai mācamies no visām šīm lietām to, ka Dieva lielākās uzvaras slēpjas aiz šķietamiem zaudējumiem -neveiksmēm. Dieva izredzētiem no tā jāsargās, lai cīņas laikā pret pievīlēju - sātanu kaut kā caur ārišķīgām parādībām netaptu maldināti vai iespaidoti, jo pārdabisko spēku šķietamais triumfs, kurš grib izlikties dievišķīgs, var būt sātaniskas izcelsmes un šķietamais zaudējums, kas pēc ienaidnieka uzvaras izskatās, var sevī slēpt Dieva uzvaru.

 

21

Šķietamā ārējā uzvara vai zaudējums nav patiess kritērijs spriedumam

Ienaidnieks ir melis un kā pievīlējs viņš beigu laikā uzstāsies un gūs virsroku. Ārišķie “panākumi” vai “neveiksmes” nekad nav patiesais kritērijs (mēraukla, pazīme) par kādas lietas dievišķo vai sātanisko izcelsmi. Golgāta stāv priekš visiem laikiem kā Dieva atklāsmes veids, Viņa izvestajam glābšanas darbam mūsu acu priekšā. Sātans darbojas laikā, un viņš zin, ka viņa laiks ir īss, bet Dievs darbojas mūžībai. Dieva ceļš ved caur nāvi pie dzīvības, caur zaudējumiem pie uzvaras, caur ciešanām uz godību.

Zināšana - atziņa ir galvenais līdzeklis pret pievilšanu. Svētajiem ir jāzina, un viņiem ir jāmācās garus pārbaudīt, līdz viņi zina kas nāk no Dieva un kas no sātana. Ja Kungs Jēzus saka: “Sargaties”, un “Redzi, Es to jums esmu iepriekš teicis”, tad tas pierāda, ka Viņa ļaudīm ir vajadzīga personīga zināšana attiecībā uz draudošām briesmām, ja viņi grib, lai Viņš tos pasargātu. Ticīgie, kas akli uz Dieva sargājošo spēku paļaujas, nenopūloties mācīties, lai iegūtu zināšanas kā izsargāties no pievilšanas, un tā droši nonāk ienaidnieka izliktajos slazda valgos. 

© Verners Šteinbergs