Dieva patiesa darbība un sātana viltojumi
Dieva patiesa darbība
un sātana viltojumi (atdarinājumi)
… pārbaudat un izšķirat
atziņā un visādā izmaņā, lai jūs būtu tīri un nevainojami … Filipiešiem 1:9-10
|
DIEVA PATIESA DARBĪBA |
VILTOTI ATDARINĀJUMI |
|
1. Svētā
Gara kristība vai Gara pilnība: Dieva Gara ieplūšana cilvēka garā to atbrīvo no
dvēseles kundzības (Ebr.4:12) un padara to par atklātu kanālu un padevīgu
darba rīku Svētā Gara pārplūšanai. Tas izpaužas spēkā liecināt par Kungu Jēzu
un lūgšanas varā pret tumsības spēkiem. Tā ir
patiesa kristība uz vienu Kristus miesu un visiem Viņa miesas locekļiem. Tās
auglis ir grēka atzīšana citos un viņu atgriešana pie Dieva. Svētā
Gara augstākās pilnības parādīšanās iet roku rokā ar cilvēka pilnīgu savu
spēju pārvaldīšanu. Svētā
Gara saņemšana ir tikai vienreizēja, bet daudz tam sekojošu piedzīvojumu,
attīstību un jaunu krīžu, ir kā sekas jauniem ticības soļiem vai pieaugošai
atziņai. Dažādi ticīgie piedzīvo dažādas piepildīšanas pakāpes ar to pašu
Garu, pēc viņu individuālās gatavības. Daudz dvēseles caur to tiek ar
paliekošu spēku sagatavotas kalpošanai. |
1.
Patieso Svētā Gara saņemšanu var pavadīt ļauno garu viltus darbība, ja
ticīgais ļauj sevi iedzīt “tukšumā”, vai nodod savu garu pārdabīgiem spēkiem.
Svētā Gara darbībai nav lietojami orgāni “bezdarbīgs, pasīvs gars” un “neapvaldīta
miesa”, bet tie dod ļauniem gariem iespēju cilvēku iegūt savā varā. Šeit var
rasties pretruna – laikā, kad Svētais Gars kā atbildi uz ticīgā nodošanos
piepilda garu, tajā pat brīdī arī pārdabīgi ļauni spēki izlieto cilvēka
pasivitātes dēļ tā jutekļus. Viņi šajā gadījumā jutekļu laukā var izsaukt
parādības, kas līdzinātos Gara kristībai. Šo
viltus parādību sekas ir ļoti daudzpusīgas un aptver plašu darbības lauku,
skatoties pēc dažādiem atsevišķiem notikumiem. Abstraktām (iedomātām) sekām
ir “satraucoši” piedzīvojumi, bet maz patiesu augļu, dvēseles un miesas
novadā mazākā vai lielākā mērā apsēstība no ļauniem gariem, nošķiršanās gars
no citiem, dievišķās vienprātības vietā u.t.t. |
|
2. Dieva
klātnība: To var vienīgi caur Svēto Garu, garā uztvert. Ja
Dievs kādu telpu piepilda, tad to apzinās cilvēka gars, bet nekādā ziņā tā
jūtekļi. Klātesošiem ir pilnīga noteikšana pār savām spējām un viņu domas ir
skaidras. Viņu gars instinktīvi jūt, “ko Gars grib” (Rom.8:27, Ps.34:19), un
prāts priecīgi pakļaujas Dieva prātam. Visas cilvēka rīcības, kas sevi ļauj
vadīties no patiesas, neaizēnotas Dieva klātnības, saskan ar augstākiem
harmonijas un žēlastības ideāliem. |
2.
Dieva Gara klātnības atdarinājumu izjūt galvenokārt miesā un uztver ar fiziskiem
jūtekļiem, kā “caurstrāvojumus” un “uguni” u.t.t., pie kam gars atrodas
bezdarbīgā pasīvā stāvoklī. Ja telpā tiek atdarināta Viņa klātnība, tad tas
izjūtams kā “vēsma” vai “vējš”. No šīs maldīgās “klātnības” iespaidota
persona rīkojas gandrīz vai automātiski un pie tam viņas būtnes raksturam
pilnīgi nepiederošā veidā. Bieži apzīmētā persona savu izdarību neatceras,
kuru tā zem šīs “klātnības” varas izpildīja, kā nakts staigātājs neko
neatceras par pusmiegā padarīto. Gara bezdarbību var arī pazīt pēc acu tukšās
izteiksmes. |
|
3. Caur
Garu Dievs iemājo cilvēkā (Jāņa 14:23): Debesu
Tēvs ir īsts Tēvs (Gal.4:6), Dēls – patiess Pestītājs, un Svētais Gars –
patiesa Persona. Caur Svēto Garu ticīgo garā Viņi atklājas kā Viens, veicot
minēto (Rom.8:9-11). |
3.
Ļaunie gari atdarina Trīsvienības atsevišķās Personas, kā tas tiem liekās
izdevīgāki, lai tādā veidā atrastu pieeju pie cilvēka. Viņi strādā jūtekļos
caur izjūtām, pie kam gara līdzdalība var būt pilnīgi izslēgta. |
|
4. Kristus atklājas ticīgajam caur
Savu Garu un tiek no viņa pazīts kā Augšāmcēlušais uz goda krēsla godībā. Tur
ticīgais ar Viņu garā savienojas, līdz ar to, viņam Kristus dzīvība un
raksturs top piešķirts, lai viņā uzceltu un radītu jaunu radījumu (Gal.1:16;
4:19; Kol.1:27), lai viņš visās lietās pieaugtu Kristū. (Piezīme:
Salīdzini atdarinājumu: Šeit starpība parādās starp uz iekšu vērstu
subjektīvu piedzīvojumu un uzticības pilnu skatu uz augšāmcēlušos Kristu Jēzu
godībā. Atkarība no dzīvā Pestītāja un sadraudzība ar Viņu izceļ
ticīgo iz sevis paša ārā (Efez.2:6), atverot tam jaunus redzējuma apvāršņus
un novedot viņu pie skaidrākas sadraudzības ar visiem svētajiem.) |
4.
Kristus tiek it kā Persona cilvēka iekšienē atklāts, tur dvēsele griežas
lūgšanā un kopj sadraudzību, bet tam trūkst patiesa dievišķa un patiesa
pieaugšana jaunajā dzīvē un augoša savienotība ar Kungu debesīs. Gluži
pretēji tam, Kungs debesīs šķiet ļoti tālu esošs. Atdarinājumi mērķē uz un
beidzas ar “piedzīvojumiem”, kas uztur dvēseli sevī vērstā stāvoklī un ļauj
tai ar sevi nodarboties. |
|
5. Saņemt
Dieva klātnības apziņu drīkst tikai garā, nekad tas nedrīkst
notikt ar fizisko jūtekļu starpniecības palīdzību. |
5. Ir
maldinoša “dievapziņa”, kura pastāv “pārvarošu” jūtu izpausmē, kas miesu baro
un garu slāpē. |
|
6. Dieva
svētuma apzināšanās izsauc ticīgā pielūgšanu un dievišķu godbijību,
savienotu ar naidu pret grēku. Uz Golgātā izlieto asiņu pamata, Dievs tuvojas
cilvēkam un meklē viņa mīlestību, bet Viņa klātnība tos nebaida. |
6.
Ļaunie gari atdarina Dieva svētumu tādā veidā, ka viņi iedzen bailes no
Dieva, kuras cilvēkus aizdzen no Dieva, vai
piespiež tiem darboties verdziskās bailēs, kur nedz prāts iznākuma
sekas pārbauda, nedz cilvēka griba ar priecīgu paklausību Dievam pakļaujas. |
|
7. Pilnīga
nodošanās: gara, dvēseles un miesas nodošanās nozīmē nodot visu
cilvēku Dievam, lai Viņa prātu darītu un būtu arvien Dieva rīcībā. Dievs
prasa cilvēka pilnīgu apzinātu sadarbību un saprātīgu visu spēju lietošanu.
Rom.6:13 (Piezīme:
“Sadarbība” iepretim “kontolei” ir tas atšķirīgais starp Dieva
darbību cilvēkā un ar cilvēku, kontrastā ar ļauno pārdabisko spēku darbību
pie cilvēka un cilvēkā.) |
7.
Pastāv tāda pasīva gara, dvēseles un miesas pakļaušana pārdabīgiem spēkiem,
lai automātiski un aklā paklausībā ļautos vadīties, izslēdzot gribu un
saprātu. Ļauno garu mērķis ir dabūt cilvēku savā kontrolē un tāpēc
viņi cenšas tā pasīvo gribu pakļaut savai varai. |
|
8. Kristus
ciešanu sadraudzība: ir sekas uzticīgai Kristus apliecināšanai. Tādās
ciešanās cilvēka garā izlaužas dievišķīgs prieks (Ap.d.5:41). Patiesas vienotības
ar Kristu Viņa nāvē kļūšanas auglis, caur sadraudzību Viņa ciešanās, ir
dzīvība citos, pieaugot gara lēnībai un šķīstot raksturu. 2.Kor.4:10-12 |
8.
Ļauno garu sagādātās ciešanas iezīmējas demoniskā asumā un nenes augļus –
viņu izraudzītais upuris caur tām drīzāk top apcietināts, nekā kausēts.
Demoni var garam, dvēselei un miesai sagādāt neizsakāmas mokas. Apsēstība,
kas iezīmējas caur neparastām ciešanām, var būt (neapzinātas) viltojuma
pieņemšanas sekas, ļauno garu izsauktām ciešanām. Un pie tam ticīgais
iedomājas, ka viņš dara Dieva prātu. |
|
9. Uzticēties
Dievam: ir no Dieva Gara radīta ticība, ar pirmcēloni pašā Radītājā.
Ticīgais paļaujas uz to, ka Dievs pildīs, ko Viņš Rakstos apsolījis.
Vienlaikus viņš ar saprātu un pārdomām pielieto visas savas spējas. Ticība ir
Gara auglis, to nevar ar varu iegūt (Gal.5:22; 2.Kor.4:13). |
9. Ja
akli padodas pārdabīgiem atklāsmes vārdiem, var nonākt pie paļaušanās uz
ļauniem gariem, kuri uzdodas par Dieva sūtņiem. Caur šādām lietām nonāk pie
uzspiestas ticības, vai pie tādas ticības, kas cilvēku dzen pāri viņa
iespējamības robežām un to noved pie rīcības, kas beidzas Dieva plānā
neparedzētās sekās, smagos sabrukumos. |
|
10. Paļauties
uz Dievu nozīmē gribas stāvokli ieņemt, Dievu ticībā pie Viņa
teiktiem vārdiem satvert un uz Viņa raksturu un nemainīgo uzticību dusēt. |
10.
Paļauties uz ļauniem gariem ir pasīva atbalstīšanās uz pārdabīgiem spēkiem,
pārdabīgu palīdzību un brīnišķīgiem piedzīvojumiem. Tas novērš dvēseli no
ticības Dievam un kavē priecīgu sadarbību ar Viņu. |
|
11. Satiksme
ar Dievu: ir gara sadarbība ar Kristu godībā kā viens gars ar
Viņu. Šī sadraudzības apzinātība pastāv vienīgi garā (Jāņa 4:24),
nekādā ziņā jūtās vai jutekļos. Skaties noteikumus patiesai sadraudzībai ar
Dievu 1.Jāņa.1:5-7. |
11.
Satiksmes uzturēšana ar ļauniem gariem rodas caur sevis atvilkšanu un iekšu,
svētlaimīgu izjūtu baudīšanai, kuras dvēseli saista un to novērš no dzīves
pienākumu pildīšanas. Ar šo neīsta gara sadraudzību miesa patiešām tiek
barota, tāpat kā ar vienkāršām lietām. |
|
12. Uz
Dievu gaidīt: cilvēka gars pilns uzticības atveras Svētajam Garam,
lai Dievs savā laikā un veidā caur to pēc Saviem apsolījumiem darbotos.
Patiesa gaidīšana uz Dievu iet roku rokā ar visas būtnes rosīgu un kārtīgu
darbību. |
12.
Gaidīšana lūgšanu sapulcēs uz Svēto Garu, kas gaidītājus noved pasivitātes
stāvoklī līdz nonāk pie tādas pakāpes, kas ļauj ar brīnišķīgām manifestācijām
(izpausmēm) ieplūst viltus gariem, līdzīgi kā tas ir spiritistu sēdēs. |
|
13. Nākt
pie Dieva lūgšanā: nozīmē dabūt pieeju uz svēto vietu caur Kunga
Jēzus asinīm (Ebr.10:19), garā caur zemākām debesīm izlauzties līdz
žēlastības tronim (Ebr.4:14-16). Ar patiesu lūgšanu griežas pie Dieva debesīs
Dēla vārdā caur Svēto Garu un nevis pie Dieva, kas it kā mājo ticīgā cilvēkā.
|
13.
Ļauno garu pielūgšana rodas, ja ticīgais griežas lūgšanā pie “Dieva”
atmosfērā vai sevī pašā, vai pie tēliem savā fantāzijā un netuvojas
žēlastības tronim pēc Ebr.10:19. |
|
14. Dievu
lūgt: ir gribas darbs, vienkāršā ticībā. Darījums ar Dievu,
pamatojoties uz Viņa rakstīto Vārdu. No Dieva paklausītas lūgšanas parasti ir
tik neuzkrītošas, ka lūdzējs bieži lūgšanas paklausīšanu pat nepamana. |
14.
Lūgt ļaunos garus nozīmē runāšanu ar pārdabīgu klātnību sevī vai
apkārtnē. Paklausīšana ir pēc būtības sensacionāla vai dramatiska ar aprēķinu
dvēseli “vareni iespaidot” un dot sajūtu, ka viņa ir sevišķu žēlastību
saņēmusi no augšienes. Caur tādiem līdzekļiem demoni to dabū savā varā. |
|
15. Dievs
runā: uz cilvēku savā Vārdā un caur Svēto Garu, garā un sirdsapziņā.
Viņš apgaismo cilvēka prātu un dara to spējīgu Dieva prātu pazīt. |
15.
Ļaunie gari savās runās cilvēku dara uzpūtīgu, apsūdz, pazudina vai mulsina,
lai viņu satrauktu un maldinātu un atņemtu pareizu izšķirt spēju. Ļauno garu
runāšana ļoti līdzīga domāšanai un ar sevi runāšanai, ja vārdus neizsaka
skaļā balsī. |
|
16. Dieva
balsi: cilvēks uztver savā garā, Svētā Gara mājvietā. Dievs
runā arī caur sirdsapziņu un rakstīto Vārdu. Viņš nekad nemulsina un nekad
nepiespiež cilvēkam izslēgt savu paša spriest spēju. Dievs nenoved pie
pārsteidzošas rīcības. Dievs nekad neprasa aklu paklausību un varmācīgi
neapspiež cilvēka gribu. |
16.
Atdarināta Dieva balss parasti ir skaļa un tā nāk no ārienes, ļoti smagos
apsēstības gadījumos arī no iekšienes. Viņa parasti svarīgi pavēl un spiež uz
ātru rīcību, vai ir trokšņaina un juceklīga, jeb dod neskaidrus un viltīgus
priekšlikumus. Šī balss caur savām nemitīgajām prasībām padara cilvēku
nemierīgu un bailīgu un beidzot no viņa izveido vergu pārdabīgiem spēkiem. |
|
17. Dieva
vadība: Dievs velk un vada caur garu un apgaismo prātu. Viņš noved
visu cilvēka būtni pie harmoniskas attīstības un priecīgu, brīvprātīgu
saskaņotību ar Svētiem Rakstiem. (Efez.5:17, Fil.1:9-11) |
17.
Sātaniska vadība notiek caur balsīm, vīzijām un “brīnišķīgiem piedzīvojumiem”.
Tai ir vajadzīga gara pasivitāte un tā izpaužas jutekļos un jūtu laukā. |
|
18. No
Dieva tiek garā dzīti. Dievs pieprasa no cilvēka sadarbību un visas viņa spēju un atjaunotā prāta
lietderīgu pielietošanu, Dieva prāta izpratnei. Dievs arvien ļauj
brīvprātīgi izlemt un rīkoties. Dievs arī nevienu nespiež tādas lietas
darīt, kas nesakrīt ar Rakstiem. |
18.
Sātans ar labpatiku spiež un dzen, tikko dvēsele un miesa ir nodotas
augstākām varām. Viņa dzīšana ir varmācīga, un viss “uzspiestais” no
neredzamās pasaules norāda uz viltus garu darbību. |
|
19. Dieva
atklāsmes: kad tās tiek dotas, tad viņas nāk, 1. arvien negaidīti, 2.
noteiktam mērķim, 3. nekad nenoved maldos, un 4. notiek pie cilvēka pilnīgi
skaidra gara stāvokļa. |
19.
Sātaniskas atklāsmes prasa 1. pasīvu stāvokli, 2. nenes nekādus augļus, 3.
tām ir tendence uz maldināšanu, kas 4. tās tūdaļ pazūd tikko gars sāk
darboties. Tās iznīcina visu uzticīgo paļaušanos uz Dievu. |
|
20. Dievam
paklausīt, ir gribas lēmums. Cilvēks izlemj Dieva prātu darīt par cik
tas viņam ir atklājies. Neviltota paklausība sadarbojās ar katras saņemtās
pavēles avota pamatīgu pārbaudi, kas pirms izpildīšanas nonāk
pie ticīgā (kas nonāk pie ticīgā, pirms tas to pildītu). |
20.
Ticīgais paklausa ļauniem gariem, ja viņš ļauj sevi akli, pasīvi un
automātiski vadīt no pārdabīgām “dziņām” un “balsīm”, bez kā saprāts
pārbaudītu sekas. Pa lielākai daļai viņš šādu pavēļu avotus baidās izpētīt,
vai arī tā dievišķo izcelsmi apšaubīt. |
|
21. Dievs
dod spēku: caur Svēto Garu cilvēka garā. Caur to visas būtnes spējas
tiek uz visaugstāko kāpinātas, lai dotu iespējamos sasniegumus. Ticīgais var
lietas veikt un ciešanas panest, kas tam bez Dieva būtu bijis neiespējami.
(Efez.3:16) |
21.
Ļaunie gari var caur pārdabīgu enerģiju dot spēku, kas pa lielākai daļai
notiek grūdienu veidā un ir ātri pārejošs. Kad šāds “spēks” zūd, cilvēks
jūtas noguris un truls. Pie tam viņš visu to uzskata par dabīgu parādību. |
|
22. Dievs
ietekmē, tas nozīmē, ka ticīgais velk citus pie Dieva un ne pie
sevis. Patiesi dievišķa ietekme “nevalda” pār citiem, bet modina ilgas pēc
Dieva. |
22.
Ļaunie gari dod ietekmi, proti – “varu” un “valdīšanu” pār citiem, tā ka viņi
apzīmētai personai akli un bez pretošanās paklausa. Šis spēks tiek neapzināti
izlietots no dažiem cilvēkiem, kas atrodas dēmoniskā varā. |
|
23. Dievs
iespaido: ar maigiem gara skārieniem, kuri ļauj cilvēkam pilnīgi
brīvi rīkoties un neko neuzspiež. No Dieva nākošie iespaidi skar gara
svētnīcu, tie nenāk no ārpuses ar fizisku spēku caur “pieskaršanos” miesai,
vai ar kādu uzbāzīgi spiedošu dziņu. |
23.
Ļauno garu iespaidi nāk no ārienes un satrauc – saviļņo personu parasti pie
zināmiem noteikumiem personu, piemēram – pasīvas gaidīšanas stāvoklī, vai arī
lūkojoties pēc “dievišķiem pierādījumiem”. Šie noteikumi var arī neapzināti
tikt izpildīti, pieradinot pie pasivitātes visu savu būtni. |
|
24. Dievišķa
dzīvība, no augšienes nākoša, neizpaužas jūtās, bet darba augļos. Tā
cilvēku dara spējīgu panest ciešanas. Viņš var panest ciešanas, ko, cilvēcīgi
uztverot, viņš nebūtu bijis spējīgs nest. Dievs reti dod apzinātas dzīvības
spēka izjūtas. Tādas cilvēku novirzītu no ticības ceļa un ļautu tam uz saviem
piedzīvojumiem atdusēties. |
24.
Ļaunie gari dod “dzīvības straumes”, kas no miesas jutekļiem tiek uzņemtas,
viņi dod apgarotības izjūtu spēka vietā. Kad tās pāriet cilvēks ir noguris un
bezspēcīgs un var nonākt garīgā tumsā caur savu jutekļu trulumu, piemēram,
viņš saka, ka viņš ir “nejūtīgs kā akmens”. |
|
25. Dievišķa
mīlestība tiek izlieta caur Svēto Garu cilvēka sirdī un iet uzticīgi
roku rokā ar stingru nostāju pret grēku, sātanu un tumsību, un visu, kas
pretojas patiesībai un taisnībai. Dieva
mīlestība neapdullina, bet atdzīvina un
attīsta sirdī visas spējas darboties mīlestībai. Viņai nav prasības
priekš sevis, tā neizlutina un nepadara gļēvus tos, uz kuriem tā izlejas. |
25. “Dieva
mīlestības” atdarinājums atrod kompromisu ar grēku un ļaujas netaisnībai,
vājina cilvēka taisnīguma izjūtu un izved viņu no stāvokļa ienīst lietas,
kādas arī Dievs ienīst. Sātana
izķēmota dievišķā mīlestība, kā arī cilvēciskā mīlestība, pārvalda jutekļu
dzīvi ar milzīgi satraucošu un sāpīgu iekāri pēc tās objekta. |
|
26. Dievišķa
uguns ir šķīstīšana caur ciešanām (Mat.3:11-12), vai arī gara dedzība
Dieva prātu darīt, Viņa darbā strādāt, tā ļaujas uzdzīties līdz augstākai
kvēlei, kuru nekāda pretestība nedz pārbaude nespēs noslāpēt. Dievišķa uguns
ir garīga un nav materiāla, tā krīt uz garu un ne uz miesu. |
26.
Caur ļauniem gariem radīta uguns ir pa lielākai daļai “kvēloša” sajūta
ķermenī (miesā), kuru ticīgais uzskata par “iemājojošo Dievu”. Tas beidzas
nespēkā, trulumā un tumsā, jeb tas paliek un pieviļ ticīgo caur turpmākiem
piedzīvojumiem. |
|
27. Dieva
norādījumi uz Bībeles vietām, tiek caur gara orgānu prātam darīti
zināmi, kad gars ir mierīgs, brīvs un Dieva Garam atvēries. Tie nekad
nemulsina, un ja tie tiek pielietoti dzīvē, Dievs uz tiem atsaucas. To
pielietošana nerunā pretī atjaunotā uz svētītā saprāta spriedumiem. Ir
nepieciešama pamatīga bībelisko pamatnoteikumu zināšana, lai “pantiņas”, kas
garā atklājas, pareizi izskaidrotu. Cilvēciska uztvere Dieva lietās var
maldināt, ticīgais var burtiski saprast to, ko Dievs domājis garīgi. |
27.
No ļauniem gariem rādītas Bībeles vietas “uzzibeņo” iekšējā skata priekšā un
ticīgajam ļoti uzmācās, kļūst dzirdamas no iekšas un arī no ārienes. Tās
uzpūš un paaugstina, vai arī notiesā un pazudina. Tās mulsina un ir bez
saprātīgas nozīmes. Tie kas tām seko, tiek dzīti bezauglīgā darbā, vai tiek
iepīti neciešamos apstākļos. Ļauni gari dod maldīgus “piedzīvojumus” un lieto
Bībeles vietas, lai caur tām savus melus apstiprinātu, turpretī patiesi
piedzīvojumi apstiprina rakstītā Vārda patiesību. Katru sagrozītu uzskatu
dievišķās lietās ļaunie gari izmanto savā labā. |
|
28. Grēks,
kas ir no cilvēka kritušās dabas, nāk no iekšpuses un aizrauj gribas
pretestību sev līdz, vai pieveic gribu caur savu kairinājumu. Cilvēks zin, ka
nosliekšanās uz grēku ir jau grēks, un
tomēr to padara. Romiešiem 6:11-12 mums rāda veidu pēc Dieva prāta, kā
rīkoties ar cilvēka kritušo dabu un tās dziņām, kad ticīgais nostājas uz
Golgātā iegūto Kristus uzvaras pamatu, un kā uzvaras ieroci lieto Viņa
padarīto darbu. Tad Svētais Gars pierāda krusta atbrīvojošo spēku, kas grēka
važas sarauj, ja tās nāk no kritušās dabas. |
28.
Caur ļauniem gariem grēks (izņemot parastās kārdināšanas) tiek ticīgā garam,
dvēselei un miesai uzspiests pret viņa paša gribu. To viņam vajadzētu
atpazīt, ka tas nenāk no viņa dabas. Pa lielākai daļai tās ir
neizskaidrojamas jūtas un zaimojošas domas. Ja grēks, kuru ļaunie gari
uzspiež, tiek uzskatīts it kā no vecās dabas nākošs un vadoties pēc Rom.6:6,11
no tā grib atbrīvoties, tad tas neizdosies. Bet ja ticīgais to kā velna darbu
atzīst un pazīst, un tā patieso cēloni Kristus krusta spēkā apklusina, tad
viņa vara ir salauzta. |
|
29. Pašpārbaude
Dieva gaismā: Paša cilvēka savas rīcības pārbaude, kuru garīgais cilvēks
pie sevis izdara, kura nerada “izmisumu”, “vilšanos” un “satriektības jūtas”,
bet vada pie drīza lēmuma par noteiktu rīcību. Ticīgais var priecīgi
paļauties uz Svētā Gara spēka līdzdarbību meklēt atbrīvošanu no visa, kas
viņa dzīvē nepanes Dieva gaismu. Jāņa 3:21 |
29.
Pašpārbaudi ļaunie gari izmanto, lai ticīgo apkrautu ar apsūdzībām un novestu
to izmisumā. Caur to cilvēks tiek dzīts uz augšu un uz leju, līdz galīgai
satriektībai un bezspēkam. Dievs savus bērnus nekad nesatriec. Viņš pārliecina
un dod gaismu, lai atklātu dziedināšanas līdzekli. Ļaunie gari cenšas dvēseli
nodarbināt ar sevi pašu, bet Dievs viņā darbojas, lai caur to viņu sagatavotu
dzīvei priekš citiem. |
|
30. Grēku
atziņa nāk caur Dieva Vārdu vai caur tiešu Svētā Gara darbību. Nekad
tā nav nenoteikta un mulsinoša un tūdaļ izbeidzas tikko cilvēks apņemas Dieva
Vārdam paklausīt, vai meklē šķīstīšanos Kristus asinīs. Jo ilgāki Dieva
gaisma iespiežas ticīgā dzīvē un apziņā, jo īstais grēku atziņas piedzīvojums
arvien vairāk padziļinājās. |
30.
Ļauno garu apsūdzības, kuras ir patiesas grēku atzīšanas atdarinājums, nāk no
ārienes, vai rodas dvēselē nebeidzošā, mocošā, juceklīgā runas veidā, bieži
bez patiesa cēloņa vai noteikta mērķa. Nekāda “atzīšanās” vai “paklausības
solis” šo apsūdzību neiespaido, tās nāk atkal un atkal par tām pašām lietām.
Daža dvēsele melu garu uzbrukumu dēļ dzīvo zem pastāvīga nospiestības mākoņa.
Viņai ir visu apēnojoša sajūta būt “arvien netaisnībā”. |
|
31. Grēku
nožēla Dieva un cilvēku priekšā ir brīvas gribas apliecinājums, lai
paklausītu Dieva Vārdam un sirdsapziņai. Tai jābūt pavadītai ar atzītā grēka
patiesu nožēlu un tā tūlītēju atstāšanu. Tad Dievs caur Kristus asins spēku
noņem grēku un to apzīmogo ar savu Garu. |
31.
Ļaunie gari var piespiest grēkus atzīt ar to, ka tie uzmācās savam upurim ar
apsūdzībām, vai ka viņi viņa nožēlu izmanto. Lai mocošo balsi apklusinātu,
cilvēks dažreiz tiek spiests “atzīties” grēkos, kādi pavisam neeksistē. |
|
32. Uzvara
pār grēku, ir tikai iespējama pamatojoties uz Romiešiem 6.nodaļu,
ieņemot modru un nešaubīgu nostāju pret grēku. Pavirši nedrīkst raudzīties ne
uz vienu apzinātu grēku, ne vienu acumirkli to pat nedrīkst ciest. Ticīgajam
ar noteiktu apņēmību jāpiedalās pie šīs cīņas. Viņam jāmeklē Rakstos gaismu,
lai būtu pareizs novērtējums par taisnību un netaisnību. Ikdienas dzīvē tam
jābūt nomodā visās pretrunās attiecībā uz gribu un izdarību. Ir maldinoša
uztvere par “vecā cilvēka” nāvi, it kā tas nozīmētu, ka Dievs atņem grēku no mūsu
dzīves arī bez mūsu apzinātas līdzdarbības. Ja mēs gaismā staigājam,
Dievs pielieto Kristus šķīstījošo asins spēku (1.Jāņa 1:7). |
32.
Ļaunie gari cenšas ticīgo ar saviem krāpšanas darbiem maldināt caur to, ka
viņi dod miera, šķīstības u.t.t. “straumes” un apzinātas fiziskas “jūtas” par
bezgrēcību. Tāds cilvēks “nezin nevienu grēku, kuru tam būtu Dieva priekšā
jāatzīst”, “nekādas ļaunas domas, kas tam uznāktu” un var tik tālu nonākt, ka
viņš domā – grēks ir pilnīgi no viņa dabas iznīdēts. Šīm atdarinātām “dievišķām
klātnības” parādībām miesā bieži pēc ilgāka laika seko atbaidošas, pretīgas
sajūtas, kuras ticīgā gribai un sirds stāvoklim ir pilnīgi pretējas. Viņš to
pašu naidu attiecībā pret grēku var uzticīgi saglabāt, kā tajās dienās, kur
viņš par šķīsto “apziņu” gavilēja, kas vēlāk pārgāja uz viņa jutekļiem.
|
|
Piezīme. Svētā
Gara izpausmes bez izņēmumiem iezīmējas ar sekojošām parādībām: 1. Kristum līdzīgs mīlestības gars. “Tāpēc nepadodieties neprātam, bet centieties
saprast, kāds ir jūsu Kunga prāts…” – Efez.5:17 |
Piezīme. Vispārēji
runājot, pierādījumu par “jutekliskajām izpausmēm”, kuras ir no maldu
gariem, var tikt uztvertas garā, ka tās ir aplamas, līdz ar sekojošām “izpausmēm”,
kā: 1. Valdošs ir
nosodošs un tiesājošs gars. |
Piezīmes:
„Sadarbība” iepretim
„kontrolei” ir atšķirības pazīme attiecībā uz Dieva patiesu darbību cilvēkā un
ar cilvēku, pretstatā ļauno pārdabīgo spēku darbībai.
Ja lietots vārds “gars”
bez jebkādas papildus norādes, tad ar to ir domāts cilvēka gars.
Ja lietots vārds “Gars”
bez jebkādas papildus norādes, tad ar to ir domāts Dieva Gars.
Citos gadījumos ir papildus
norādes – “ļaunais gars”, “maldu gars”, “cilvēka gars” u.c.
