Pamats apsēstībai un cēloņu meklēšana
Kopsavilkums par apsēstības cēloņiem
PAMATS APSĒSTĪBAI
„... nedodiet vietu velnam.” Efeziešiem 4:27
261
Kopsavilkums
par ļaunajiem gariem doto “pamatu”, izraisoties apsēstībai.
(„Pamats” ir vieta vai placdarms, no kura maldu gars uzsāk savu darbību)
I. Ļaunajiem gariem vajadzīgs pamats:
1. Par nepieciešamo apjomu pamatam, kas izraisītu apsēstību,
trūkst noteiktu norādījumu.
2. Jau esošu pamatu, uz kura var darboties, ir iespējams palielināt.
3. Ļaunie gari nevar cilvēka
spējas aizskart, ja cilvēks nedod vajadzīgo pamatu.
4. Viņi apmāna un uzbrūk, lai
iegūtu šo pamatu.
II. Pamats, kurš tiek dots
ļaunajiem gariem piekļuvei:
|
prātā |
1. Prātā. Ikviena doma, kas tiek pieņemta no
ļaunajiem gariem. 2. Prātā. Nepareizas izpratnes par garīgajām
lietām pieņemšana, kuras iedvesmo ļaunie gari. 3. Prātā. Ļauno garu darbības nepareizs
izskaidrojums, noticot viņu meliem. |
|
garā, dvēselē un ķermenī |
4. Gara, dvēseles un miesas pasivitāte. 5. Dievišķo lietu atdarinājumu pieņemšana garā,
dvēselē un miesā. |
Piezīme:
a) Cilvēka kritušā daba ir
pastāvīgi piemērots pamats, tādēļ ar
to ir pastāvīgi jāapietas pamatojoties uz Rom.6.nod.
b) Izdarīti grēki arī var dot šo pamatu.
III. Sekas, kuras rodas no pamata
došanas ļauniem gariem
Cilvēka spējas tiek notrulinātas
un padarītas nederīgas utml.
IV. Kādā veidā tiek iedots pamats
ļaunajiem gariem?
Caur personīgu PIEKRIŠANU, tas ir
- apzinīgi un brīvprātīgi dotu gribas piekrišanu, vai arī šī piekrišana tiek
iegūta ar viltu un piemānīšanu.
V. Kā ar pamatu ir jārīkojas?
1. Pamats ir jāatrod, jāatklāj un jānes gaismā, un no tā ir
jāatbrīvojas, tas ir – jāatsakās no pieņemtajām „domām”, jāatsakās no
„pasivitātes”, u.c.
2. Caur lūgšanu ir jāiegūst
gaisma un izpratne par doto pamatu.
3. Zināšanas par pamatu un par atsacīšanos no pamata.
4. Jābūt spējīgam drosmīgi
pieņemt patiesību par doto pamatu.
5. Pamats ir jāatklāj un jāizpētī ļoti detalizēti, lai iegūtu pilnīgu
atbrīvošanos no ļaunajiem gariem.
6. No pamata ir jāatbrīvojas īpaši tajos punktos, kuros notikusi
pievilšana.
7. Jāizpētī dotā pamata dziļākos cēloņus domās,
ticējumos, izpratnē u.c.
Svarīga piezīme: Pamatu
nav iespējams izdzīt.
VI. Kā pamats tiek likvidēts
vai kā notiek atsacīšanās:
1. Caur visu pagātnē apzināti vai
neapzināti doto piekrišanu atsaukšanu un atņemšanu, tas ir - izlēmīgu
atteikšanu.
2. Pastāvīga, nepārtraukta
atteikšana ir nepieciešama līdz pilnīgas brīvības iegūšanai.
3. Pamats var izzust pakāpeniski.
4. Pamats var izzust neapzinoties, ja rīkojamies pamatojoties uz Rom.
6.nod.
Var būt iemesli kādēļ pamats neizzūd, kad no tā atsakās. (skatīt „Karš
pret svētajiem” 8.nod.)
VII. Kā notiek atbrīvošanās?
1. Tikko pamats tiek likvidēts,
tā arī ļaunie gari aiziet, vai zaudē savu pieturēšanās vietu.
2. Ticīgais tiek atbrīvots, tikko
pamats tiek novākts, tas ir – aplamas domas, pasivitāte u.c.
3. Cilvēka spējas pakāpeniski
atjaunojas, atbilstoši tam kā notiek atsacīšanās no dotā pamata.
VIII. Pamats, kurš tiek atteikts ļaunajiem gariem, no jauna tiek
paņemts Dievam. Piemēram, tās cilvēka spējas, kuras bija pakļautas
ļaunajiem gariem, pēc atbrīvošanas tiek atjaunotas un nodotas Dievam.
IX. Nepieciešamība pēc modrības, lai netiktu iedots jauns pamats.
Cīņā nepieciešama modrība un
visaptveroša atteikšanās no ienaidnieka piedāvājumiem, jo ļaunie gari atkal
izdarīs mēģinājumus pievilt un atrast piekļuvi.
Paskaidrojumi:
Pamats, no kura jāatsakās: Piemēram – kāda doma vai ticējums, kurš
tiek atklāts kā pievilšana vai maldīšanās, un tad no tās „atsakās”.
Pamats, kurš dod atļauju
ļaunajiem gariem vai patur ļaunos garus noteicošā pozīcijā: Piemēram –
ļaunie gari darbojas uz pasivitātes pamata, tā ir vieta, uz kuras viņi var
darboties. Ja šo pasivitāti nepārtrauc, tad ļaunie gari patur tiesības
atrasties noteicošā pozīcijā.
Pamats, kurš ir jāatņem
ienaidniekam: Piemēram –
cilvēka spējas, kuras tiek atgūtas normālai lietošanai. (skatīt 8.nod.)
Pamats, kurš tiek iedots no
jauna: Piemēram – kāda jauna
pievilšana, noticot vienam no ļauno garu meliem.
Piezīmes:
Visas ļauno garu pārdabīgās
izpausmes ticīgajā norāda, ka pastāv pamats vai vieta viņu darbībām. (skatīt 6.nod.,7.nod., 11.nod.)
Ticīgajam cīnoties pēc brīvības
ir jāuzmanās, lai nedotu jaunu pamatu caur ļauno garu izpausmju nepareizu
izskaidrojumu. (skatīt 7.nod. un tabulas
7.nod. „Pretrunu pilna dzīve”)
Nepieciešama modrība pret ļauno
garu iedvestajām “atrunām”, kuri cenšas novērst uzmanību no pamata atrašanas un
lai noslēptu pamatu, vai arī lai novirzītu no rīcības, kas likvidētu pamatu. (skatīt 7.nod.)
Pēc papildus zināšanām par
„pamatu” skatīties sarakstus tabulās 5. un 8.nodaļā.
Būtisku cēloņu
meklēšana pamatā
Meklējot būtiskus cēloņus pamatā
Meklējot būtiskus cēloņus
(iemeslus) ļauno garu apsēstībai, ticīgajam ir jāpievērš uzmanība pretējiem
simptomiem, lai atklātu ļauno garu piekļuves pamatu, piemēram, kā sekojošos
gadījumos:
|
Ticīgais domāja, ka viņš ir atvēries
Dievam, lai iegūtu: |
< > |
Bet ticīgais atvērās ļauniem gariem, un
realitātē ieguva: |
|
zināšanas spēku patiesību vadīšanu dzīvību uguni dziedināšanu palīdzību pārliecināšanu mīlestību |
ß no visām šīm
lietām, kas tiek saņemtas pārdabiskā veidā kā dievišķā viltojumi, galamērķī
ieguva à |
neziņu vājumu melus apjukumu nāvi aukstumu slimību kavēkļus apsūdzības ciešanas |
Piezīme: Ja ticīgais saņem visas 1.kolonā norādītās lietas no ļaunajiem
gariem, viņš pavisam droši iegūs 2.kolonā nosauktos rezultātus.
Piemērs:
Ticīgais tiek traucēts no ļauno
garu runāšanas uz viņu un apsūdzībām pret viņu. Šīs parādības patiesais iemesls
atrodas faktā, ka viņš:
1. Atvērās, kā viņš domāja, pašam
Dievam, kurš runās pats pēc savas
ierosmes, dos norādījumus cilvēkam, neatkarīgi no tā vai Viņš tiks lūgts pēc
tā, un cilvēks atvērās un ieklausījās tajā, kurš, kā viņš domāja, ir Dievs, kas runā.
2. Vai arī viņš domāja, ka Dievs
runāja uz viņu, atbildot uz lūgšanu, un viņš klausījās.
Tātad cēlonis ļauno garu runāšanai un apsūdzībām ir tas, ka tika dots
pamats tieši pretējā lietā, tas ir – šķietamā ieklausīšanās Dievā.
Citi piemēri:
Ticīgais apzinās „aukstumu” –
īstu pārdabisku drebēšanu. Saknes cēlonis pagātnē bija „uguns” pieņemšana no
ļauniem gariem ar ticējumu, ka šī uguns bija no Dieva. Viena pārspīlējuma
cēlonis ir arī cēlonis otrajam pārspīlējumam. Abi pārspīlējumi rodas no viena
un tā paša avota, piemēram, salšanas vai drebēšanas cēlonis ir tas pats degsmes
cēlonis, utt.
Ja ticīgais pašlaik tiek kavēts no ļaunajiem gariem, tad pagātnē
viņš ir pieņēmis palīdzību no viņiem,
un šī pagātnē pieņemtā palīdzība ir devusi viņiem piekļuvi, lai ticīgo kavēto
tagad. (skatīt 7.nod. „Divi veidi kā ienaidnieks ieliek domas prātā” un
„Depresijas iemesli ne no fiziskiem iemesliem”)
Ja ticīgais nevar uzsākt ierosinošu darbību (nav iniciatīvas) pašlaik, tad
pagātnē viņš ir pārtraucis darbību, gaidot uz ļauno garu ierosmi, un šis
ierosinājums un gaidīšana pēc tā ir devusi viņiem varu, lai neatļautu ierosmes
darbību tagad. (skatīt 4.nod. „Gribas pasivitāte”)
Ja atkārtojas negaidīta prāta
darbības izslēgšanās pašlaik, kura izpaužas ar mehānisku vārdu izrunāšanu, tad
tā cēlonis ir pagātnē ieņemtais mediālais (starpnieka) stāvoklis iepretī Dievam,
kurš ir radījis darbības pārtraukšanas paradumu, lai notiktu pārdabiska
darbība. (skatīt 5.nod. „Pārdabiska rakstīšana un runāšana”)
264
Īsas piezīmes
Nepacietīgas domas... (xx. nod.) tieši fiziskas
ne morāliskas ir kā apsēstības sekas. Dziedināšanas līdzeklis ir normālā
stāvokļa atgūšana un visu dēmonisko spēku noraidīšana. Šeit jāpaliek pamatā
Rom. 6:11.
Pārliecība paša drošībā... (xx. nod.) var būt
pievilšana. Tikai caur neatlaidīgu modrību, pie tam lūdzot Dievu pēc gaismas
visās lietās, caur paļaušanos tikai uz Viņu vien un ne uz piedzīvojumiem, var
palikt pasargāts.
Nespēks... (xx. nod.) netiek no
ļauniem gariem dots, bet izraisīts, pie tam viņi paša cilvēka spēku kavē uzsākt
kādu darbību.
Pret ienaidnieku vērsta skaļas
liecības noderība... (xx. nod.) Ticīgajam
velnišķiem meliem jāvērš pretī patiesība un tā skaļā (dzirdamā) balsī jāizsaka,
lai savos jutekļos esošos iespaidus nomāktu.
Iekāres... (xx. nod.) Ar noteiktību
var teikt, ka tās visas nav no Dieva, vai nu tās būtu miesīgas, piemēram, caur
līdzekļiem kairinājumu izraisīšanai, vai dvēselīgas, kā mīlestība, sadraudzība
u.t.t.
Paša darbības pārtraukšana...
(xx. nod.) Ticīgais
nekad nedrīkst pats sevi pārtraukt, lai dotu iespēju Dievam
265
rīkoties, piemēram, savas domas
apstādināt, lai gaidītu Dieva atgādinājumu. Kur cilvēks izslēdzas, tur iesāk
darboties ļauni gari, bet Dievs tā nekad nedara, bet Viņš stiprina un iedzīvina
cilvēku, lai viņš pareizi varētu rīkoties. Pēkšņu smadzeņu darbības
pārtraukumu, kuram seko mehāniski vārdi, apzīmē nepareizi par “gara prombūtni”,
bet tā tiek izraisīta no ļauniem gariem.
Nastas... (xx.nod.) Maldinoša nospiestība kā nasta ir apsēstības sekas un neatstājas tik ilgi
kamēr tās uzskata par “gara produktu”. Bet gluži pretēji, tās aug arvien vairāk
un vairāk, it īpaši tad, ja cilvēks ar savām nastām lielās, var noteikti teikt,
ka tās ir dēmoniskas izcelsmes rakstura. Lai pierādītu savu “garīgumu”, tādas
nastas tālāk nest ir aizdomīgi un bīstami. Ja pēc kādas nastas nolikšanas
iestājas atvieglinājums, tas nav vēl pierādījums tam, ka tās bija dievišķa
rakstura, jo, ja velns tās bija uzlicis un viņa spiedienam sekoja, tad arī viņa
spiediens izbeidzās.
Ļauni gari identificējas ar
ticīgā personu... (xx.nod.)
Kādā vēstulē mums stāsta par kādu Dieva valstības strādnieci, kas cieta no
īpatnējas sajūtas, ka viņa nav nekāda persona, bet it kā dzīvotu sapņu
stāvoklī. Reizēm viņa iekrīt krampjos un tomēr tā ir pilnīgi nodevusies Dieva
valstības darbam. Cilvēkiem, kas šādus stāvokļus piedzīvo, sava personības
eksistence enerģiski jāizsauc savā apziņā. Viņos dzīvojošie ļaunie gari tos
pamudina arvien teikt “mēs”, tad kad jāsaka “es”. Viņiem jānostājas pret visiem
šādiem “daudzskaitļu” apzīmējumiem vārdos un domās. Šī pašapziņas pazaudēšana
var rasties, ja nemitīgi saka “ne es”
(bet Kristus), līdz beidzot minētais cilvēks vispār sevi nevar apzīmēt kā
personu. Šī personas apzīmējuma apspiešana dod ļauniem gariem izdevību ar
cilvēku identificēties (kļūt vienādam, līdzīgam), Dievs cilvēku nekad nepadara
par automātu.
266
Daudzi apsēstības simptomi
līdzinās gara slimībām... (xx.nod.) Šo lietu ļaunie gari arvien izmanto, lai saviem upuriem
iedzītu bailes, tie nemitīgi mēģina iečukstot, “ka viņi kļūs traki”. Tādu domu
vajag enerģiski noraidīt. Ja uz to pastāv dabīgas dotības, tad jo labāki tās
var dziedināt, ja nelokāmi stingri nostājas pret ļaunām varām. Tas pats
attiecas arī uz visiem pašnāvību mēģinājumiem.
Bailes pie ļauno garu izdzīšanas...
(xx.nod.) Lai
iegūtu uzvaru pār ļauniem gariem, ir pilnīgi jāatstāj visas bailes no viņiem.
Nekādas bailes nevar būt, jo no Kunga Jēzus Kristus Golgātas kalnā tika
uzvārētas visas elles varas, un Viņa pilnvara ir priekš visiem Viņa bērniem.
Bailes no kurām nevar atbrīvoties ir dēmonu apstāšanas vai apsēstības sekas.
Miesas savaldīšana... (xx.nod.) Dažos apsēstības
gadījumos pārsvaru ņem dvēseliskie simptomi, citos ķermeniskie. Dažreiz atrod
pret miesu visādas piekāpības formas un tad atkal galēju atturību. Upuris
izvairās no miega, barības, parastām nepieciešamībām un ērtībām. Arī šajos
gadījumos cilvēks pats sevi pieviļ, ja domā, ka pats sevi savalda, jo tad viņa
sajūtas caur “brīnišķiem piedzīvojumiem” top barotas citā veidā.
Pļāpīgums un ļauna klusēšana...
(xx.nod.) pieder
pie apsēstības simptomiem, kā sekas par paškontroles trūkumu pie runāšanas, “ļaujot,
lai Dievs runātu”.
Dieva runāšanas viltojums (atdarinājums)...
(xx.nod.) Kā šādā
lietā ļauni gari var rīkoties, redzam pie sekojošā piemēra. Kāda ticīga dāma
cieta no šķietama “veselības sabrukuma”, kuru vēlāk viņa pati un tās ģimene
atzina par apsēstību. Kādu vakaru viņa lūdza, lai Dievs tai parādītu vai Viņš
to gribētu dziedināt, uz ko maiga, mīlīga balss tai čukstēja: “Jau šodien tu
būsi ar mani Paradīzē.” Tā kā šie vārdi sekoja tieši viņas lūgšanai, tā tos
noturēja par Dieva atbildi un nodevās viņu iespaidam, izjūtot dziņu ieņemt
tuvumā atrodošos indi. Caur “pārdabiskās klātnības” varu prāts un apziņa tika
apdullināti; viņu atrada indes ieņemšanas momentā un varēja vēl savlaicīgi
atturēt. Tagad šī dāma ir atbrīvota.
© Verners Šteinbergs
