APDRAUDĒTAIS KRISTIETIS - 12.nod. ATMODAS AUSMA UN GARA KRISTĪBA

Apdraudētais kristietis -

12. nodaļa 

Atmodas ausma un Gara kristība 

 

Mēs esam redzējuši, ka tajā dzīves laika posmā, kurā ticīgais cilvēks saņem kristību Svētajā Garā, tas pakļauts arī sevišķām briesmām no ļaunās pārdabiskās pasaules, un to, ka kristība Svētajā Garā ir atmodas būtība. Tādēļ atmodas iesākšanās ir vispieņemamākais acumirklis arī viltus gariem, lai varētu atrast ieeju ticīgajā, maldinot ar dažādu garīgo viltojumu palīdzību, kas dažreiz noved apsēstībā, par ko mēs esam runājuši iepriekšējās nodaļās.

Atmodas stunda ir nopietnas krīzes stunda, un tādēļ ir iespējama arī katastrofa. Tā ir krīze katra atsevišķa cilvēka dzīvē, tāpat arī kādas draudzes, apkārtnes vai visas valsts dzīvē. Krīze garīgi neatdzimušajam cilvēkam, kurā viņš risina savu likteni mūžībā ar to, vai viņš pieņem vai noraida atgriešanos no grēkiem pie Dieva, krīze tiem, kuri saņem Svētā Gara pilnumu, un tiem, kuri Viņu noraida. Ticīgajam, kurš, paklausot Dieva gribai, pazemojas un saņem Svēto Garu, tā nozīmē dienu, kurā viņu apmeklējusi Visaugstākā Persona. Bet citiem tas ir laiks, kurā tiem jāizlemj vai viņi grib kļūt par gara cilvēkiem jeb palikt miesīgi (1.Kor.3:1), vai viņi izvēlas arī turpmāk palikt sakāves stāvoklī savā personīgajā dzīvē, vai arī viņi apņemas lauzties uz priekšu kā uzvarētāji.

Tikai nedaudzi iziet cauri šai krīzei bez ienaidnieka pievilšanas, mazākā vai lielākā mērā, un tikai tie, kuri cieši turējušies pie savas veselīgās spriešanas un domāšanas spēju lietošanas šajā laikā, var cerēt izglābties no katastrofas, lai nekļūtu par upuri ļauno pārdabisko varu viltīgajām darbībām. Ja ticīgais cilvēks kļūst ļaunu garu pievilts tajā laikā, kad viņš tiek kristīts ar Garu, gandrīz tūlīt pēc sava piedzīvojuma augstākā punkta sasniegšanas viņš caur pievilšanu sāk grimt bedrē, kura galu galā beidzas tumsības, vaimanu, posta un verdzības purvā t.i., ja viņš netiek apskaidrots un neatgriežas uz normāla ceļa. Kas savu pievilšanu nenomana un neredz, nokļūst aizvien dziļākos un dziļākos maldos, praktiski kļūdams nederīgs Dievam un Viņa valstības celšanas darbam.

 

Atmoda ir Dieva varas stunda

Atmoda ir Dieva varas stunda un arī velna, jo dievišķu spēku nonākšana, arvienu ir bijis signāls elles varai pretuzbrukumam. Atmoda nozīmē KUSTĪBU PĀRDABISKAJĀ PASAULĒ. Atmoda ir Dieva stunda, tad atvērās debesis un Svētais Gars vareni darbojas pie dvēselēm. Bet kad Viņa spēks šķietami mazinājās un ļauni pārdabiski spēki parādās cilvēkā, draudzē vai pat visā apgabalā, tad brīnās, kā velns varēja nostiprināties tieši tur, kur Dievs tik redzami darbu darīja. Tas tāpēc, ka nezināja, ka ienaidnieks no pašas atmodas sākuma bija izkaisījis savu maitājošo sēklu. Kad tā uzdīga, Dieva spēks mazinājās un abi palika neatklāti.

Dieva atmodas “varas stundā” šķiet, ka “kārdinātājs” ir tālu prom, bet īstenībā viņš nekad nav bijis tik modrs savā cīņas laukā, kā tieši tad un, proti - “gaismas eņģeļa” izskatā kā „atdarinātājs (viltotājs)”.

Bezprātīgais cilvēks saka: “velna nav”, bet tieši tad velnam bija visbagātākā pļauja. Viņš pievīla savus upurus, viņš sajauca savas darbības ar dievišķām un pievīla izredzētos daudz iespaidīgāk ne kā kārdinot tos uz grēku. Arvien modrais ienaidnieks, kā “pievīlējs” pielietoja savas vecās metodes pie jaunpiedzimušiem, kuri piedzīvodami uzvaru pār grēku domāja, ka velns ir tos atstājis un nezināja, ka viņa prombūtne bija tikai šķietama un ka tas bija tieši viņa pūliņuu vislielākais acumirklis “svēto” vidū gūt laupījumu.

 

Kādēļ atmoda apstājas

Velna lielais mērķis ir Dieva atmodas spēku paralizēt un iznīcināt. Katra atmoda, kuru Dievs savai tautai deva pēc īsāka vai ilgāka laika izbeidzās, tāpēc, ka draudze (arī ļoti daudzi mācītāji - tulk. piezīme) nepazina sadarbībai ar Dievu vajadzīgos gara likumus un to vietā aiz nezināšanas padevās viltīgiem, neatklātiem slepeniem tumsības spēkiem. Kas tik varenas Svētā Gara izpausmes laikā no Gara piedzimst, ieiet garu pasaules sfērā, tur viņš sastopas ar ļauniem pārdabiskiem spēkiem, par kuru eksistenci viņš neko nezināja. Viņš tagad sāk apzināties garīgās lietas, spēkus un iespaidus, kuriem, kā viņš domā visiem jābūt dievišķiem, tāpēc ka viņš nenojauš, ka ļauni gari atdarina Dieva darbības tās sajaucot ar savējām. Šī iemesla dēļ atrod pēc katras atmodas, kura Dieva tautu no jauna iedzīvināja un pasaules acu priekša īsam laikam deva atjaunojošu un skaidrojošu Svētā Sara spēku, pulciņu īstus no Gara dzemdinātus ticīgos, kuri, kā to mēdz teikt ir “reliģiski vājprātīgi” vai “pārspīlēti”. Tad tiek visa atmoda apturēta un nonāk ļaunā slavā, liecība pasaules priekšā kļūst nicināta un skaidrā prātā esošie kristieši paliek iztrūkušies malā stāvam.

Lai to pateiktu īsi un skaidri, ir jāsaka, ka atmodas stunda ir stunda, kurā ļauni gari meklē iespēju iegūt varu pār gara pildītiem ticīgiem un tā no šādu apsēstības gadījumu sekām atmoda pati izbeidzas. Visredzamākie kristieši, kas ar Svēto Garu tikuši kristīti un ir vispiemērotākie kalpošanai Dievam atmodas darbā, var tikt apsēsti, ja viņi pieņem sātaniskos atdarinājumus. Tie kristieši, kuri nenododas garam tik neapvaldīti, iziet sveikā no tiešas apsēstības, bet viņu saskare ar līdz šim tiem nepazīstamiem gara pasaules spēkiem dara tos uzņēmīgus priekš citiem mazāk redzamiem maldiem.

Tā sauktais “fanātiskais” gars, kas lielākā vai mazākā mērā iestājās pēc katras atmodas, nav nekas cits, kā dēmonu darbs. Atmodas sākumā šie neprašas ir pazemīgi un zināt kāri, bet caur saviem “garīgiem piedzīvojumiem” tie drīzi kļūst pašgudri un nepamācami. Viņu agrākā vientiesība ir atdevusi vietu sātaniskam “nemaldīgumam”. Ietiepīgā stūrgalvība un nepiekāpība ticīgajos, pēc atmodas laikiem neizriet no viņu pašu būtnes, bet no ļauniem gariem, kas viņu garu tur savos žņaugos un padara viņas nelokāmus un nepiekāpīgus.

Atmodas sākumā tumsības spēki cenšas visu pārspīlēt, iedzīt ekstrēmos - galējībās. Viņu “skubinājumi” sākumā ir ļoti mēreni, tikko jūtami. Viņi iedveš domas un skubina uz darbiem. Bet jo vairāk šiem skubinājumiem paļaujas, jo fanātiskāki kļūst pieviltie. Viņu pašu spriest spēja var tos no lietām brīdināt, uz kurām tie no “augšas” tiek pamudināti un tomēr tie nav spējīgi šim pārdabiskajam spēkam pretoties, domādami, ka tam jābūt no Dieva.

 

Atmoda un cīņa pret sātanu

Tas viss un daudz citu, ko jau agrāk tikām pārrunājuši tāpat, kā notikumi par katru atsevišķu atmodu pagātnē mūs māca, ka atmodai bez blakus ejošas cīņas pret sātanu un viņa ļauniem gariem jābeidzas ar daļēju neveiksmi tāpēc, ka velns drīkst savus atdarinājumus ar Dieva darbībām sajaukt. Tātad, draudzei pirmkārt ir vajadzīgi vadoņi, kuriem ir pietiekoši gudrības un piedzīvojumi, lai varētu sātana mahinācijām cauri redzēt, kā tās līdzi iespiežas pie katras atmodas, tādi vadoņi, kas visus pievilšanas un apsēstības simptomus nemaldīgi pazīst, kas ir spējīgi elles varām pretī stāties un Dieva bērniem mācīt, kā nostāties pret tām uzvaras spēkā. Cīņa pret tumsības spēkiem ir nepieciešami vajadzīga, lai uzturētu gara spēku un atmodas veselību.

Tīra atmoda – bez blakus ejošām parastām ļaunām parādībām - ir iespējama, ja draudze ir mācījusies pazīt patiesību par ļauno garu būtnēm un ir iemācījusies sadarboties ar Svēto Garu. Kas nezin, ko sātans ar saviem padotajiem spēj darīt, kas tā tad dēmonisko spēku klātnību aiz svētuma maskējuma nespēj saredzēt, tam ir neiespējami visas tās pārdabiskās brīnumu parādības un “vasaras svētku spēkus” atmodas laikos attiecināt uz Dievu, nonākot nopietnās briesmās. Tīra atmoda ir Dievišķais spēks pilnā darbībā bez grēka un bez sātana blakus darbībām. Tā nav auksta, nedzīva ticība vai “ticējumi”, bet dzīvība, un tai ir darīšana ar garu , nevis ar prātu.

 

Lūgšana pēc atmodas

Kas šajā novadā ir nepraša, tas arī noteikti nezina par ko viņš lūdz, ja tas lūdz pēc atmodas, vai arī kas tam būtu jādara, kad viņa lūgšana tiktu uzklausīta, jo savas lūgšanas paklausīšanas gadījumā tāds uz to ir pilnīgi nesagatavots, lai stātos pretī sātana uzmācībai un vēl mazāk briesmām, kas pavada lūgšanas pēc atmodas.

Kāpēc mums šodien nav pasauli aptverošas atmodas uz pasauli aptverošām lūgšanām? Vaina ir pie tām pašām varām, kas visas līdzšinējās atmodas paralizēja un caur kurām neskaitāmas lūgšanas savienības beidzās katastrofās vai nonāca pilnīgā seklumā. Ļaunie gari ir tie, kas iesākoties atmodām tās noslāpē, tāpat, kā tie lūgšanas spēkus sagrauj, kas tās izsauc caur to, ka tie lūdzējus pieviļ un tos kavē.

Šodienas lielākais atmodas kavēklis nav tikai tumsības spēku pretestība, bet arī draudzes visgarīgākā daļa, caur kuru Dievs vienīgi varētu darboties vasaras svētku Spēkā. Šie ir tie ticīgie, kuri pazīst Svētā Gara kristību un notikušu gadu desmitu laika atmodās tika garā atbrīvoti, bet kuri tagad caur ienaidnieka pārmērīgo spiedienu atkal tikuši iedzīti sevī, vai pieņemot dēmonu melus atkal nokļuvusi viņu valgos.

Tikko šie apspiestie un pieviltie ticīgie no jauna tiks atbrīvoti, tie kļūs sevišķi lielā vērtībā, tad kad Dievs atkal dos jaunu atmodu, kaut arī šodien tie ir Dieva valstības darbam nelietojami.

 

Darbarīki atmodai

Svētais Gars vēl dzīvo ticīgajos, kuri nesenās atmodas laikā (1904.g Velsā) tika ar Svēto Garu kristīti. Velsas atmodā 1904. g. pielaistā kļūda bija tā, ka nodarbojās vienīgi ar atmodas radītajām sekām, turpretī tajā vietā vajadzēja modrībā un lūgšanās līdztekus pasargāt atmodas cēloni. Gara kristītas dvēseles, kuras šodien caur sātanisku spēku ietekmi ir “ieslēgtas”, vai caur dievišķā atdarinājumu pieņemšanu nepareizās sliedēs ievadītas, arvien vēl ir tie, kurus Dievs varētu lietot, ja viņi būtu brīvi. Šodien viņi vēl ir neauglīgi, bet viņu piedzīvojumi, viņu atziņa un viņu nobriedums padarīs tos neaizvietojamus kalpošanai pamodinātā draudzē, tikko tie ar Dieva Garu atkal no jauna būs spējīgi sadarboties.

Tātad, par kādiem mērķiem vajadzētu šodien Dieva lūgšanas cīnītājam lūgt?

1. Pret ļauniem gariem, kas pašreiz patiesu atmoda kavē un noslāpē.

2. Par to dvēseļu atbrīvošanu un šķīstīšanu, kuras kopš beidzamās atmodas nonākušas apsēstībā.

3. Par sātanisko blakus darbību apspiešanu, ja Dievs dos jaunu atmodu.

4. Par atmodai lietojamu darba rīku sagatavošanu, kurus Dievs varētu mācīt un apģērbt, lai elles varām pretī stātos.

Īsāk sakot, visi, kas par atmodu lūdz, lai lūdz pēc gaismas par tiem, kuri nokļuvuši viltus varu valgos, kas tērpušies dievišķā tērpā tos pievīla, lai viņi tiktu atbrīvoti un no jauna varētu kļūt derīgi kalpošanai. Tad vajadzēs tumsības ordām no tām vietām atkāpties, kuras tie bija viltus ceļā ieņēmuši bet, kas arvienu vēl pieder Dievam.

Svētā Gara kristība ir atmodas būtība, jo atmoda ir sekas īstai Svētā Gara un Viņa likumu atziņai, sadarbībai ar Viņu, lai Viņš vasaras svētku Spēkā varētu darboties. Tātad, pirmais noteikums atmodai ir, ka ticīgie personīgi piedzīvo Svētā Gara kristību.

Šis izteikums ir vispiemērotākais priekš norādītā piedzīvojuma, kuru tūkstošiem Jēzus Kristus draudzes locekļi ir piedzīvojuši. Tāda Svētā Gara piepildīšana nebija tikai 1904 - 1905. gadā Velsas atmodas sākumā, bet visās atmodās, kādas pasaule pieredzējusi.

Ir gan patiesība, ka sātaniskie atdarinājumi sekojuši katrai atmodai, tādēļ, ka pārdabiskā pasaule tik lielā mērā atvērās un ļauni gari, maskējušies Svētā Gara izskatā var ieplūst - kur siena noārdīta, kas dabīgo cilvēku šķir no gara pasaules - tieši Gara pildītos ticīgajos. Bet šīs patiesības izpratne nedrīkst nevienu no tā atturēt, lai izlūgtos no Dieva tīra Gara piepildījuma patieso pilnstrāvojumu, kas ved pie tīras atmodas, proti, ticīgo atbrīvošanu no grēka un velna važām.

 

Kas ir patiesa Gara kristība

No vislielākā svara ir spēt skaidri un nemaldīgi uztvert, kas ir patiesa Svētā Gara kristība, kādi ir noteikumi, lai to varēto saņemt, un kādas tam sekas. Iepriekšējā nodaļā pirmkārt mēs nodarbojāmies ar to, lai iztirzātu kas viņa nav un aplūkojām sevišķas briesmas, kādas sevī slēpj nepareiza meklēšana, lai to saņemtu. Pēc Apustuļu darbu ziņām Gara kristība nav kāda spēka vai iespaida nonākšana uz miesu, tā arī neizpaužas fiziskās parādībās, kā satraukumos, ķermeņa raustīšanās, miesīgos sejas izķēmojumos, ekstāzēs, tā arī nenolaupa cilvēka brīvo, apdomīgo saprāta spēju pielietošanu, un nepadara to par bez atbildīgas starpniecības automātu kādai austākai varai.

Svētā Gara mājoklis ticīgajā ir jaunpiedzimušā cilvēka gars, tas arī mums dod atrisinājumu pareizi saprast visus ar Gara kristību saistībā esošus piedzīvojumus. Ja kristietis skaidri uztver un apzinās, ka viņa gars ir vienīgais orgāns, kuru Svētais Gars lieto, lai viņā caur to darbotos, tad viņš sapratīs, kas tas ir - patiesi kļūt piepildītam ar Svēto Garu un būs tādā stāvoklī, lai fiziskā sfērā varētu redzēt cauri visiem sātana atdarinājumiem.

Gara kristību var aprakstīt, kā pēkšņu vai arī kā pakāpenisku Svētā Gara ieplūšanu cilvēka garā, Kurš cilvēka garu atbrīvo no kalpības dvēselei un paceļ viņu viņam pienākošā valdīšanas stāvoklī pār dvēseli un miesu. Tā atbrīvots gars kļūst tad par atklātu kanālu, caur kuru Dievs savu spēku var izliet. Tajā pat laikā prātam tiek dota dievišķa gaisma un “saprāta acis” tiek no Viņa gaismas piepildītas. Miesa kļūst par padevīgu darba rīku cilvēka gribai, kas ir sekas gara valdīšanai, un tā bieži piedzīvo jaunu stiprinājumu viņam priekšā esošai kalpošanai un cīņai.

Lasot Apustuļu darbus, arvien japatur savu acu priekšā patiesība, ka Dieva Gars darbojas tikai caur cilvēka gara orgānu, kā Pāvils savās vēstulēs to tik skaidri izsaka.

 

Svētā Gara ieplūšana vasarsvētkos

Vasaras svētku dienā 120 mācekļi - vīri un sievas - tika garā piepildīti, kad Svētais Gars nonāca un viņu mēles tika tā atbrīvotas, ka viņi paši, kā inteliģentas personības varēja Dieva varenos darbus pasludināt, kā Gars tiem deva izrunāt, t.i. izrunāšanai deva spēku. Nekur netiek teikts, ka tie kļuvuši automāti, vai ka Dievs caur viņiem, t.i. viņu vietā būtu runājis. Savā, no Dieva Gara piepildītajā garā, tie saņēma atzinumu un apgaismojumu par Dieva brīnišķām domām, tā ka tie tās varēja izrunāt topot garā uz to virzītiem, kustinātiem.

Šī Svētā Gara ieplūšana mācekļu garā, deva viņiem ne tikai iespēju netraucēti lietot visus prāta spēkus, bet atdzīvināja un atjaunoja tos tādā mērā, ka tiem spriest spējas skaidrība un domu asums kļuva lielāks, kā jeb kad agrāki tas bija. To varēja sevišķi redzēt pie Pētera, kurš tik sparīgi un pārliecinoši runāja, ka no viņa vārdiem - kas bija Gara iedvesmoti, bet viņa paša apdomāti un saprātīgi izrunāti - 3000 dvēseles atzina patiesību un ļāvās izglābties. Dievišķais iespaids, kas caur viņa runu atklājās, nebija klausītāju “pārvarēšana”, bet dziļa grēku atzīšana pašu cilvēku apziņā, kas tos pieveda Dievam. Bailes no Dieva šīs dvēseles nenospieda zemē, bet godpilna Viņa svētuma atziņa tos noveda pie dievišķas grēku atziņas, izsūdzēšanas un atgriešanās.

“Gara nonākšana” (Ap.d. 2:4) notika uz garu un ne uz miesu. Tas apģērbj garu ar dievišķu skaidrību un spēku un paceļ to garīgā savienībā ar augšāmcēlušos Kungu godībā. Tajā pat laikā tas kristī ticīgo “uz vienu garu” ar visiem pārējiem Kristus mistiskās miesas locekļiem, kuri savienoti ar Galvu debesīs.

Visi, kas tā atbrīvoti un garā kļuvuši atjaunoti “dzer no viena Gara” (1. Kor. 12:15) - Svētā Gara, kas, skatoties pēc katra locekļa garīgām spējām, tam piešķir gara dāvanu, lai tas kļūtu par augšāmcēlušās Galvas liecinieku (salīdz. 1. Kor. 12:4-11).

 

Svētais Gars atklāj Kristu Debesīs

Kāda cita pazīme patiesai Gara kristībai ir sevišķi svarīga un jāņem vērā tāpēc, ka šodienas ticīgie daudzkārtīgi sastopas ar pilnīgi pretējiem “piedzīvojumiem”, un to mēs redzam no Pētera runas Vasaras svētku dienā. No tās izriet, ka Svētais Gars mācekļiem atklāj Kristu, kā pagodināto Kungu debesīs, un ne kā kādu “klātbūtni” viņu iekšienē. Visos apustuļu vēlākos nostāstos mēs redzam, ka Kristus sēž pie Dieva labās rokas (Ap.d. 7:56), tāpat Pāvils ceļā uz Damasku tika no debesīm ar gaismu apgaismots, kad augšāmcēlušais Kungs viņu uzrunāja: “Es esmu Jēzus.”

Svētais Gars piepilda ticīgā garu dodot viņam Kunga Jēzus Kristus Garu, savienojot to vienā Garā ar augšāmcēlušos Kungu, Tādā veidā savienotais ar Augšāmcēlušo saņem no augšas dzīvības spēkus “jaunas radības” celšanai pēc Viņa līdzības (Rom. 8:29, Ebr”. 2:2-13). Lai ticīgais netiktu sevī vērsts un ar (tā dēvēto) Kristus atklāsmi savā iekšienē nepiekoptu sadraudzību, viņš caur Dieva Gara ieplūšanu viņa garā tiek izcelts no sava “es” šaurajām robežām un pacelts garīgā sfērā, kur viņš ir “viens gars” ar visiem, kas savienoti ar augšāmcēlušo Galvu, tā radot ar tiem vienu miesu - garīgu organismu - priekš Dieva Gara ieplūšanas un izplūšanas.

 

Atmoda ir atkarīga no Gara kristības pareizas izpratnes

Šim aspektam ar patiesu Svētā Gara kristību un tās garīgām sekām ir it īpaši darīšana ar atmodu un izskaidro to kāpēc šodien mums nav atmoda, kaut daudzi atsevišķi ticīgie saņem Gara kristību. Atmoda ir Dieva Gara izplūšana, caur Viņam lietošanai atbrīvotu un sagatavotu cilvēka gara orgānu. Ja Gara ieplūšana notiek lielāka skaita ticīgo garā un Viņš no visiem atkal var izplūst, tad nonāk pie tās vienotības kādu mēs tik īpaši atrodam pie pirmajiem kristiešiem un tā savienotais spēks kļūst pietiekoši stiprs visos šajos atbrīvotajos ticīgajos pāri plūstot, lai sasniegtu citus.

Bet ja kristietis vēršas uz iekšu kāda pretestības spiediena iespaidā, vai arī ļauj sevi no tumsības spēkiem atspiest atpakaļ, vai arī viņš sāk nodarboties ar piedzīvojumiem un atkāpjas “pielūgšanai” savā iekšienē utt., tad Gara izplūšana tiek pārtraukta. Vienotība ar citiem, it kā caur neredzamu barjeru tiek traucēta un atbrīvotais gars, kas pārvaldīja dvēseli un miesu, tik ilgi, kamēr cilvēks vērsās uz āru (gan saņemšanai, gan arī tālāk došanai), tad nogrimst dvēseles traukā, lai atkal atgrieztos vecā kalpības jūgā “gara cietumā'' pār kuru dominē dvēsele.

Un tā bieži notiek, ka atmoda jau savā dzimšanas stundā tiek noslāpēta, tāpēc ka ticīgie, kuri alkst pēc Svētā Gara to saņem un nezina kādam nolūkam tas top dots, ne arī, kā tiem ar viņu būtu kopā jāsadarbojas, lai kļūtu par Dzīvā Ūdens straumes kanāliem.

 

Patiesa Kristus atklāsme

Dieva Gara ieplūšana cilvēka garā to piepilda ar mīlestību, prieku, brīvību, dzīvību, gaismu un spēku. Tas nozīmē Kristus atklāsmi, kā augšāmcēlušo un paaugstināto Kungu, kas līdz ar sevi nes neizsakāmu prieku, skaidru un brīnišķu Viņa tuvuma un sadraudzības apzinātību, caur ko tas “Es jūsos” kļūst par dzīves spēku. Bet tieši šinī laika sprīdī ir bīstama nezināšana. Ja ticīgais nav atzinis un sapratis, ka visi šie piedzīvojumi ir tikai sekas viņa savienībai ar Kungu godībā, un ka tā tikai tik ilgi pastāvēs, cik ilgi viņš pareizā stāvoklī ar paaugstināto Kungu debesīs paliks, tad viņš atkal pārāk viegli griezīsies uz iekšu un kļūs dvēselīgs, t.i. iestrēgst pats sevī. Un tad viltus gari jutekļu un jūtu sfērā patiesos piedzīvojumus atdarinās, kādus viņš Svētam Garam nonākot bija piedzīvojis.

Tādā gadījumā šie “piedzīvojumi” ir pilnīgi bezauglīgi. Pēc notikušas patiesas Svētā Gara kristības, kā pirmās sekas parādījās vienotība ar citiem miesas locekļiem, tad prieks, izteiksmes brīvība, spēks liecināt par Kungu Jēzu, patiesi un ilgstoši augļi citos, dievišķa “uguns” - degsme garā, lai Dieva lietai kalpotu. Bet iestājoties atdarinājumiem, tajā pat laikā notiek pārdabiskas manifestācijas, parādības, atklāsmes, un parādās neīsts gars, kas izpaužas cietsirdībā, rūgtumā, lepnībā, iedomībā, šķelšanās un līdzīgās lietās. Caur šīm parādībām pierādās šie “piedzīvojumi”, kā nākoši ne no tā gara, vai arī tādas parādības norāda uz pārtrauktu sakaru ar Svēto Garu, tā ka Viņš vairs cilvēka dzīvē nevar radīt tīrus augļus.

Patiesā atdarinājums bez tam sevi vēl parāda

1. Nespējā Dieva Garu pazīt citos un ar tiem savienoties, tas nenorāda uz priekšzīmi miesas vienotībā, kā tas mums minēts 1. Kor. 12.n., kur Gars katrā loceklī ar Garu citos locekļos harmonizē.

2. Caur nošķiršanās un šķelšanās garu, nedodot nenozīmīgās lietās otram brīvību, jo vienotība garā ir kaut kas cits, ne kā vienprātība visos ticības jautājumos, kas ļoti bieži ir tikai attīstības jautājums.

 

Kādēļ ticīgie cilvēki nesaņem Gara kristību

Daži ticīgie zina, ka Svēto Garu arī viņi var saņemt, bet to nesaņem savas nepareizās uztveres dēļ.

Piepildīšana ar Garu, apbruņošana ar vasarsvētku Spēku, atkarīga ļoti no katra atsevišķā atziņas un gatavības stāvokļa. Daudzi velti tiecās pēc Gara kristības nemācēdami ar Dievu šajā novadā sadarboties un tāpēc, ka ļaujas maldināties par šīs patiesības īstenību ar dažādu mācību uzklausīšanu.

 

Svētā Gara dāvanas saņemšana

Ja mēs mēģinām izdibināt, kā Kungs ar saviem mācekļiem rīkojās un to salīdzinām ar daudzu kristiešu piedzīvojumiem mūsu dienās, tad kļūst skaidrs, ka ir Svētā Gara saņemšana, kas atbilst Vasaras svētku piedzīvojumam, Šī ir sākuma pakāpe Gara spēka piešķiršanai un pastāv Tā ieplūšanā cilvēka garā, kas ticīgo dara spējīgu liecināt par Kristu. Šī pirmā Svētā Gara saņemšana saistīta ar dažu noteikumu pildīšanu, uz ko vajadzētu būt gatavam katram jaunpiedzimušajam, lai to acumirklīgi pildītu.

1. Pārraut saites ar katru atzītu grēku.

2. Stingra paļāvība Kristus Asins šķīstījošam spēkam (1.Jāņa v. 1:9).

3. Pilnīga paklausība Dieva Vārdam, cik lielā mērā tas viņam ir saprotams.

4. Pilnīga, neatsaucama nodošanās Dievam, lai būtu priekš Viņa, lai Viņam vien piederētu, bez vismazākās lietas izslēgšanas un sev paturēšanas.

5. Ticības darbība (akts), ar kuras palīdzību kristietis, pildot visus šos minētos noteikumus, ņem Svētā Gara dāvanu tādā pat veidā, kā viņš savā laikā ņēma no Kunga rokas mūžīgo dzīvību.

Ticīgajam jābūt par to skaidrībā, ka visu šo vienkāršo noteikumu pildīšana ir tikai gribas darbība, pie tās nav vajadzīgas nekādas jūtu izpausmes. Ja reiz šis solis ir sperts, tad vajag neatsaucami un nemainīgi šo nolīgumu turēt, bez kā vispārīgi vēl kāds cits gribas stāvoklis tiktu ieņemts. Dažos gadījumos seko Svēta Gara ieplūšana atdzimušā cilvēka garā ļoti ātri, tomēr ticīgajam jāsargājas no pieķeršanās kādiem “piedzīvojumiem”, it ka tie atrastos ticības pamatā, tad tas drīzi paies. Pietiek nolīgums ar Dievu, pamatojoties uz Viņa Vārdu, neskatoties uz to vai ir jeb nav apzinātas Svētā Gara izpausmes, to vajadzētu ievērot neņemot vērā nekādas jūtas.

Ja Dieva Gars ticīgo tik tālu satvēris, tad Viņš to sagatavo Viņa spēka lielāku devu saņemšanai, kas to dara spējīgu varenām liecībām un uzbrukumiem tumsības valdībām un varām.

 

Svaidījums kalpošanai un tā nosacījumi

Daudzi paziņo, ka viņi ir stundām ilgi lūguši pēc šāda “apbruņojuma”, bet atbildi nav saņēmuši. Citi atkal ir nedēļām un mēnešiem gaidījuši uz kaut kādu “piedzīvojumu”, kam pēc viņu domām vajadzētu sekot Gara kristībai, bet tām sekoja ļaunas parādības, kas uz viņiem nonāca viltus spēka veidā, ko vēlāki paši apzīmētie atzina par sātana darbības veidu. Vēl citi piedzīvo patiesu Gara nonākšanu, bet tajā pat brīdī nepareizas uztveres dēļ, aiz nezināšanas atvērās ļauno garu iespaidiem fiziskā sfērā. To visu mēs iepriekšējās nodaļās izsmeļoši aplūkojām un iztirzājām. Šeit mēs tikai gribam aplūkot noteikumus priekš patiesas piepildīšanas ar Gara spēku un kādas tam ir sekas.

 

Atmodināta vajadzības sajūta

Vispirms ir vajadzīga nesatricināma ticība patiesībai, ka uz šo attiecošais Dieva apsolījums ir vajadzīgs un dziļa pārliecība, ka drīkst šo dāvanu iegūt, un ka tā ir nepieciešama, pie pēdējās atziņas cilvēks bieži nonāk tikai caur piedzīvojumiem, ka viņa darbs nes pie citiem maz augļus, it īpaši trūkst spēks liecināt par Dievu un pilnīgi nav pilnvaras cīņā pret sātaniskām varām, šīs abas parādības bija pie pirmajiem kristiešiem augstākā mērā sastopamas un izkoptas. Šo lietu trūkums noved ticīgo pie atziņas, ka ir vajadzīgs lielāks un stiprāks Spēka apbruņojums. Dažu reizi tie, kurus Dieva Gars skubina tiekties pēc lielāka Spēka mēra saņemšanas tiek no citiem kristiešiem atturēti, kuri apgalvo, ka šāda dāvana nav priekš šodienas un visiem domāta. Kas tiek tādā veidā no cilvēku uzskatiem šurpu turpu mētāti tam vajadzētu iet tieši pie Dieva un Viņu lūgt, lai Viņš pierāda savam bērnam, vai Viņš šo vēlēšanos ir ielicis tā sirdī un lai tad tā tiktu klusināta.

Pie šīs lietas pieder skaidrs un noteikts vienošanās nolīgums ar Dievu, ka

1. Viņš lūdzējam grib dot to, ko saprot zem vārdiem Gara kristība un

2. ka Viņš savā laikā un savā veidā dos liecības brīvību un spēku panākumiem bagātai kalpošanai, kas tam nepieciešama sava uzdevuma pildīšanai, kā Kristus miesas loceklim.

Tāds nolīgums arī ir tikai gribas darbība, pie kuras ir jāturas, neraugoties uz visu, kas varētu atgadīties. Šī ir Dieva Dāvanas satveršana ticībā uz Dieva Vārda pamata: “Kristus mūs ir atpircis... no lāsta... tā, ka ticībā mēs saņemam Gara apsolījumu” (Gal. 3:13-14).

Mēs jau redzējām, ka Dievs nevienam nav pavēlējis pēc Vasaras svētkiem “gaidīt” uz kādu personīgu apbruņojumu. Gars nāca pār ļaudīm Kornēlija namā bez kādas iepriekšējas gaidīšanas un tāpat Viņš nāk arī šodien uz katru kristieti, tikko tas atrodas pareizā stāvoklī, lai to saņemtu. Ticīgā gaidīšana nedrīkst būt nekas cits, kā pacietīga pareizā laika nogaidīšana, kurā Svētais Gars viņā varēja nokārtot nepieciešamos sagatavošanas darbus, un iet roku rokā ar uzticīgu visu pienākumu pildīšanu, pastāvīgi vingrinoties pilnīgai paklausībai pret saprasto (atzīto) Dieva prātu, kas to sagatavo vēlākiem uzdevumiem.

 

Kavēkļi Gara kristībai

Kristietim visā šajā laikā savs ticības stāvoklis ir jāsaglabā (ne pasīvi, bet aktīvi), viņam jāpaļaujas Dievam ik brīdi katrā dienā, lai Dievs viņu varētu darīt spējīgu sava apsolījuma saņemšanai. Briesmas pastāv tajā, ka nepiegriež vērību spēka trūkumam, vai baidās no Dieva gaismas, noslāpē Garu, ja liedz Dievam to, ko Viņš grib saņemt, vai ja baidās no kaut kādiem upuriem. Jo tieši caur atdošanu (atlaišanu) tiek panākta iekšēja atbrīvošana uz ko vērsta Svētā Gara darbība.

Tā pirmās saņemšanas noteikumi aptvēra tikai aprobežotu novadu, tika skarts tikai cilvēka centrs - viņa griba un sirds. Pirmais tika nodots Dievam, otrais šķīstīts no grēka. Bet lai Dievs varētu dot Spēku no augšienes, tad Viņam ir jārok dziļāk. Cilvēka garam jāļaujas atraisīties no visām dvēselīgām saitēm un sajaukumiem un tās lietas, kas dabīgam vai dvēselīgam cilvēkam atļautas ir jāatstāj, lai cilvēks kļūtu garīgs, t.i. tiktu tikai no gara pārvaldīts. No viņa gara jāpazūd katrai nelokāmības pēdai, lai tas kļūtu kā vasks Dieva rokā un varētu sadarboties visās lietās ar Dieva Garu. (Bet tajā pat laika tam jākļūst, kā tēraudam pret visu, kas skar tā atšķiršanu no Dieva.) Viņam jānoliek visa nesamierinātība, lai nedotu ieganstu ļaunajam viņu kaut kur aizskart, kad tam tiek uzdots grēku nosodīt, vai ja viņu Kunga Jēzus dēļ atmet. Viņam arī jāļaujas atbrīvoties no visiem šaurumiem un personīgiem labumiem, ja viņš grib būt par plašu kanālu Dieva dzīvības Straumei.

Bez tam, cilvēkam, kas vēlās lai tiktu apbruņots ar Spēku, jāatveras Svētam Garam, lai Viņš tā dzīvi izpētītu, ka viņš katrā laikā visu varētu nolikt, kas to traucē pilnu Dieva prātu darīt. Viņam jāļauj izmeklēt savi iekšējie apsvērumu pamati un sevī jāuzņem neaizskaramās patiesības pamatnoteikumi. Jo Gara spēks, pēc kā viņš tiecās, nozīmē nepielūdzamu cīņu pret grēku un tumsības varām, un kā gan varētu Svētais Gars kāda cilvēka vārdus lietot, lai citus par grēku pārliecinātu, ja tas pats kaut kur sevi parāda kailu? Viņam Dieva nostāja pret katru grēku savā paša dzīvē skaidri jāuztver, pirms viņš var kļūt Viņa liecinieks pret grēku pie citiem.

 

Kādēļ aizkavējas kristība ar Svēto Garu

Ja ticīgais agrāk minēto vienošanos ar Dievu ir pildījis un ticībā Viņa apsolīto Dāvanu ņēmis, bet tam ilgāku laiku neseko atbilde, tad viņam savu lūgšanu vajadzētu atjaunot un padziļināti lūgt par visu kavēkļu novēršanu un būt stingri gatavam visu gaismu, kas tam tiek rādīta, uzņemt. Bet gadās, ka nepareizas uztveres dēļ par sagaidāmo tā lūgšanas paklausīšanu tiek kavēta. Var arī būt, ka minētais ticīgais tā sevi nostādījis, lai viņa piedzīvojumi būtu tieši tādi, kā kādam citam, vai viņš ļauj sevi pārvaldīt caur kādu priekšstatu, kas radās no viņa paša vēlēšanās un dara to neredzīgu citādām Gara darbībām.

Šāds laika sprīdis ir sevišķi bīstams, ja kristietis ir kļuvis kā uzburts uz kādu iedomātu piedzīvojumu, tad melu gari darīs visu, kas to spēkos, lai viņam no savas puses pakalpotu. Tāpēc šeit tādiem Dieva bērniem trīs brīdinājumi, kas atrodas tādā attīstības stāvoklī.

1. Neklausi ne uz kādu “balsi”, vai tā nāktu no ārienes, jeb (šķietami) no iekšienes.

2. Nemeklē Dievu iekš sevis jeb savā apkārtnē.

3. Nekad nelūdzi citādi, kā uz vienu KUNGU Debesīs.

Dieva Gara ieplūšana cilvēka garā pierādās arī bez tādiem piedzīvojumiem, pie tam Tas ticīgo noved pie spēka, brīvības un gaismas, tam dod prieku liecībai, kas atnes citos patiesus augļus jo tas ir Viņa nākšanas mērķis.

Tiem ticīgajiem, pie kuriem Dieva Gars strādā, lai tos sagatavotu Viņa pilnības uzņemšanai, vajadzētu apzinīgi savus pienākumus pildīt, par cik tiem uz to dota gaisma. Plašākam darbam tiek spēks dots tieši uz uzticīga darba ceļa, pēc Dieva valstības likuma, ka Viņš saviem bērniem agrāki nedod vairāk, pirms tie nav visu, kas tiem no Dieva ir dots, pēc labākās sirdsapziņas izlietojuši. Kas izlieto savu talantu cik vien labi tam tas iespējams, nonāk caur to pie vairāk saņemšanas.

 

Runāšana mēlēs

Šeit var pacelties jautājums, vai ticīgie arī šodien drīkst svešās mēlēs runāt, kā to darīja apustuļi. Ir daudzi, kas uz to atbild ar “jā”, bet visi tie piedzīvojumi, kādi ir piedzīvoti, par kuriem mums šī nodaļa ziņo, var mūs mācīt, ka tieši šajā plaknē ir vajadzīga vislielākā piesardzība, kamēr draudzes garīgā daļa noteikti nepazīst visas ienaidnieka viltus metodes un tā likumus, kas tam dod un ierāda varu.

Šajā vietā mēs negribam tuvāk aplūkot mēlēs runāšanu, tāpēc ka dievišķā atdarinājumi šajā plaknē ir tikai maza daļiņa no neskaitāmiem sātana atdarinājumiem, kas šodien Dieva tautai tiek uzspiesti. Saprašana par vispārīgām pazīšanas zīmēm, kā izšķirt dievišķas darbības no sātaniskām darbībām, kā to šī grāmata mūs māca, darīs ticīgos pašus spējīgus no reizes uz reizi pārbaudīt, ko viņi katru reizi šajā ziņā sastop.

Mēs vēl reizi atkārtojam - atmoda ir Dieva Gara izplūšana vai pāriplūšana caur cilvēka gara orgānu un Svētā Gara kristība ir Dieva Gara ieplūšana ticīgā cilvēka garā, caur ko viņš no visām saitēm un kavēkļiem tiek atbrīvots, kas viņu kavē un velk zemē un viņa spējas iespaido būt par kanālu Dieva dzīvības ūdenim. Šie kavēkļi var caur pretinieka pievilšanas mākslu iestāties atkal no jauna un ticīgo “ieslodzīt” tā, ka viņš Dieva darbam kļūst mazākā vai lielākā mērā nederīgs.

 

Mērķis patiesībām par tumsas spēkiem

Pie šīs grāmatas patiesības pasludināšanas mums ir divējāds mērķis. Viens no tiem ir šo kavēkļu novēršana, lai Gara spēks, kas šodien tik daudzās dvēselēs ir ieslēgts, no jauna varētu izlauzties. Un lai pēc tam Kunga Jēzus draudze nonāktu pie pilnas attīstības, pie nobrieduma un uzvaras stāvokļa pār tumsības spēkiem, kuri, netraucēti darbodamies, to šodien nospiež zemē. Velnišķās ordas savu nodomu ir paveikušas, tās atmodu ir noslāpējušas, un to tie panākuši Dieva tautas nezināšanas dēļ, bet viņi var tikt satriekti un atpakaļ dzīti, caur viņu viltību atzīšanu un atmaskošanu, griežoties ar agresīvu (cīņas) lūgšanu pret viņu ietekmi. Ja patiesība par viņu darbiem tiek pielietota, tad tai jāatbrīvo ne tikai atsevišķi kristieši, bet tai jāsalauž viņu pretestības vara draudzē, pilsētā un pat visā zemē.

Ja mums ir skaidrs, ka caur lūgšanu var vienu ļaunu garu uzvarēt, tad var uzvarēt visu tumsības spēku varu, kas uzbrūk Dieva lietai, tikko draudze paņem rokā uzvaras ieroci. Ja ir taisnība, ka Kristus Golgātas kalnā pār visu elli triumfējis, tad ir arī patiesība, ka tai jāatkāpjas, kur Viņa bērni satver Viņa Vārda autoritāti un to pielieto. Tad sātans taps atpakaļ dzīts un Dieva tauta no viņa varas atbrīvota.

 

Kādēļ Dievs atļauj sātana uzbrukumus

Tas, kas šodien draudzi padara tik nespēcīgu nav lietojamu darba rīku trūkums, bet kristiešu nelabprātība PATIESĪBAI raudzīties acīs. Dieva bērni dzīvo bezrūpībā un nenojauš, kādā stāvoklī ir lietas ap viņiem. Labais, kas tiem ir, dara viņus neredzīgus priekš labākā, kas tiem vēl trūkst. Tāpēc Dievs pieļāvis, lai Viņa tautu sātans izpurinātu no pašapmierinātības stāvokļa un tādā veidā to sijātu. Sātans nevar nevienu soli tālāk iet, kā Dievs to tam atļauj. Un tāpēc, ka ticīgie tāpat, kā citi mācās patiesību tikai no pašu pieredzes, Dievs pieļāvis, lai tiem būtu piedzīvojumi. Kunga Jēzus draudzei ir vajadzīgs sagatavoties Kunga atnākšanai un nobriest, tāpēc velns drīkst viņu aizskart. Jo tikai caur uguni Dieva tauta ļausies sapurināties un iedzīt sevi cīņā, kas sātana spēkus no viņa mājokļiem debess vietās izgrūž (izsviež) (Jāņa atkl. 12:9) un izlauž ceļu triumfējošai draudzei uz sastapšanās vietu ar paaugstināto Kungu.

Nepareiza izpratne par dievišķām lietām ļaujas novērsties tikai caur piedzīvojumiem. Daudz, ļoti daudz Dieva bērnu atrodas melos un maldos un domā, ka tie tiek no Dieva pasargāti. Viņi atvērās Dievam, nepētot un nezinot pie kādiem noteikumiem Viņš darbojās un sevi neapskaidro, ka tik pat viegli var atvērties tumsības spēku iespaidam nezinot likumus, kas viņiem dara pievilšanu iespējamu, viņi nododas to rokās.

Neskatoties uz bēdīgiem piedzīvojumiem, neskaitāmu atsevišķu Dieva bērnu acīm redzamām avārijām, kristīgu darbu un uzņēmumu iziršanu, citi iet bezrūpīgi savu ceļu un pat tieši briesmās, kas šodien draudzei uzmācās pārdabisku spēku izpausmes veidā. Viņi domā aklā bezrūpībā, ka Dievs viņus pasargās un tomēr Viņš tos nesargā tāpēc, ka viņu vieglprātīgā izturēšanās to padara gandrīz neiespējamu. Ļoti bieži viņu “paļaušanās'' ir aizsegs viņu pašu apslēptam nepareizam stāvoklim, piemēram:

1. Slepena augstprātība un uzpūtība, pie tam tie domā, ka ir spējīgi visu, ko tie redz un dzird pareizi novērtēt, kaut gan tiem vajadzētu savā nezināšanā un nespēkā apzināti paļauties uz Dievu.

2. Bīstama ziņkāre, vēlēšanās labprāt piedzīvot brīnumu lietas.

3. Dziņa doties briesmās, neprasot pēc Dieva prāta.

4. Patiesa vēlēšanās saņemt svētība, bet tā iziet no slepenas iedomības, būt starp pirmajiem Dieva valstībā.

Katrs no šiem slepeniem iemesliem var Dieva sargāšanu izjaukt. Bet tas, kas Viņam pazemīgi un tīru sirdi paļaujas, ka Viņš savu nevarīgo bērnu no sātana viltībām pasargās, palikdams nomodā lūgšanās, būdams tajā pat laikā gatavs atvērties katram Dieva gaismas staram ar nemaldīgu visas savas gribas nodošanu Dievam, tad beigās varēs teikt: “No visa tā, tas Kungs mani atpestījis”. Un tomēr viņš var pa priekšu tikt vadīts augstāku, ne tikai personīgu, redzes viedokļu dēļ caur rūgtiem un sāpīgiem piedzīvojumiem, lai kļūtu spējīgs iepazīt viltīgā pievīlēja īsto dabu, ko Dievs savā tālredzībā pieļāvis.

 

Sātana upuri tiek padarīti par uzvarētājiem

Otrs un nozīmīgākais mērķis, kuru mēs pie patiesības izplatīšanas par velna maldinošām metodēm un par ceļu pie uzvaras stāvokļa sasniegšanas pār viņu paturam acīs, ir saistībā ar draudzes uzdevumu attiecībā uz mūsu laikmeta nobeigumu un uz drīzo augšāmcēlušā Kunga parādīšanos. Godības Kunga atkalatnākšana nozīmē priekš sātana un visām viņa hierarhijai pakļautām varām, viņu kādreizējo upuru triumfu un pacelšanos pie Dieva Godības krēsla, kur tie valdot ar savu Ķēniņu “par eņģeļiem spriedīs tiesu” (1.Kor. 6:2-3).

Tas nozīmē priekš kritušā virseņģeļa visdziļākās pazemošanas kausa dzeršanu, kas tam vēl jāiztukšo, jo tad atpestītais cilvēks, kuram “īsu laiku vajadzēja būt zemākam par eņģeļiem” (Ebr. 2:7), tiks atkal pacelts pāri tam augstajam stāvoklim, kādu kādreiz ieņēma sātans, kā Dieva virseņģelis. Cilvēks caur savu kritienu noslīdēja uz dzīvnieka pakāpes, jo tālāki attālinājās no Dieva, jo vairāk līdzinājās bezprāta dzīvniekam. Cilvēks atkal tiks pacelts uz vienu dabu, vienu dzīvību, vienu valdīšanu ar Dieva Dēlu, kā Dieva mantinieku un Kristus līdzmantinieku (Rom. 8:7, Ebr. 2:11-12, Jāņa atkl. 3:21), pacelts ar paaugstināto Kungu “pāri visam varām un valdībām... un ikvienu vārdu, kas tiek minēts” (Efez. 1:21), pacelts pie Uzvarētāja sāniem, vietā, kur ienaidnieks tiks tiesāts. Tad velnu sagaida bezgalīgi dziļais elles bezdibenis, uguns zeņķis. Bet viņa upuri uzkāps pie Troņa, augstāki par eņģeļiem un Dieva virseņģeļiem.

 

Golgatas Uzvarētāja Vārds un tā spēks

Vai tad tāpēc būtu kāds brīnums, ja šodien, mūsu laikmeta nobeigumā un 1000 gadu Ķēniņa valsts draudzes un viņas Galvas valdīšanas priekšvakarā, visi elles spēki ir nodarbināti, lai viņas nākošos tiesnešus aprītu? Vai tas kāds brīnums, ka Dievs šo uzbrukumu pielaiž, jo no sen seniem laikiem tas ir bijis Viņa nodoms šo planētu par mācības vietu savai tautai izlietot. Pašam Dieva Dēlam vajadzēja kļūt paklausīgam līdz nāvei, jā līdz krusta nāvei, pirms Tam tapa dots Vārds, kas ir pāri visiem vārdiem, tas Vārds, kas kopš tā laika runā uz katru kritušu eņģeli, katru nešķīstā rauga garu no garu pasaules par GOLGATAS UZVARU, Un katrs loceklis pie Kristus miesas, kas kādreiz grib kopā ar Viņu valdīt un dalību ņemt pie triumfa pār kritušo eņģeļu pasauli, tam pa priekšu jāmācās uz šīs Zemes, ne tikai staigāt uzvarā pār grēku, bet visu elles čūsku midzeni Uzvārētāja Vārdā samīt zem savām kājām. Mācekļiem ir jāuzvar, kā viņu Meistars ir uzvarējis, ja viņi grib dalīties Viņa goda krēslā. Viņš izlauzis ceļu. Viņiem ir jāseko. Viņš gāja cauri “tumsas varas stundai”, uz Golgatas uzvaras parādes lauku. Garā ar Viņu savienoti tie Tam seko, cauri tiem pašiem elles varas uzbrukumiem uz savu triumfa vietu Viņā.

Uz draudzi tagad ir palaists šis beidzamais ienaidnieka uzbrukums. Neviens augšāmcēlušās Galvas loceklis tam neizbēgs, ja tas patiesi ir Viņa loceklis (Efez. 4:16). Daži to piedzīvo agrāk par citiem, raugoties pēc viņu stāvokļa pie Miesas. “Ja visa miesa būtu acs, kur paliktu dzirde”? Tie, kuri ir “kājas” pieder uzbrukuma vēlākam laikam, bet tomēr viņi to piedzīvos, tāpēc, ka kājām jākāpj augšup, kaut gan pēdējās tās nāk savā kārtā, tāpēc, ka tās visciešāk piesaistītas zemei. Daži no izredzētiem, jā pat daudzi no viņiem kritīs par upuriem pārspēti no sātana melu un viltības mākslas. Bet ja viņi arī zināmu laiku bija pārvarēti un ar savām pašu acīm to redzēja, ka priekš Dieva tie bija nelietojami, tad tomēr tie drīkst atkal piecelties, ja vien viņi grib atzīt, ka visas ienaidnieka viltības atkal var tikt pārvērstas svētībā. Tad tādi kļūst, tā sakot, par “acīm” Kristus miesā, kas apbruņoti ar sevišķiem piedzīvojumiem citu atbrīvošanai un labklājībai. Viņi atkal var piecelties, tikko tie atklāj, ka viss, kas tos iepina sātana ķetnās, caur patiesības gaismu var tikt pret to pārvērsts varenā ierocī. Un tā viņi kļūst par lieciniekiem, ne tikai cilvēku priekšā, bet arī pie visām “varām un spēkiem debesīs” (Efez. 3:10) caur Dieva daudzveidīgo gudrību.

Sātaniskās varas hierarhijai varbūt ir cerība savu tiesu novilcināt, bet Dieva nodomam beidzot ir jāpiepildās. Viņš izvedīs savu draudzi pie savienošanās ar augšāmcēlušos Galvu, tiklīdz tam būs pienācis laiks, pat ja šodien tumsības varas stunda ielenc viņas ceļu. Gala mērķa aicinājuma sauciens pret sātana ordām un elli ir atmoda. Bet atmodas gala mērķis, kādu mēs saņemsim tiklīdz mēs iemācīsimies satvert uzvaru pār sātanu, ir draudzes paņemšanas triumfs, Kristus parādīšanās godībā, un sātana iegrūšana bezdibenī.

 

Nāc, jā nāc, Kungs Jēzu! 

© Verners Šteinbergs