10. nodaļa
Uzvara konfliktā
X. nodaļa.
UZVARA CĪŅĀ. (Victory in
Conflict)
196
Kādā no iepriekšējām nodaļām mēs
aplūkojām atbrīvošanas ceļu no sātana valgiem. Tagad mums vajag iztirzāt
jautājumu: Kā var ticīgais iegūt uzvaru pār visiem tumsības spēkiem? Kas viņam dod
pilnvaru un autoritāti pār ļauniem gariem agrākās verdzības un nespēka vietā?
Sakarā ar to, ka viņš tagad ir mācījies pazīt tumsības spēku viltības un
blēdības, tas varētu tagad citiem palīdzēt atgūt brīvību, bet kā tas būtu
iespējams? Caur viņa agrākiem piedzīvojumiem viņā ir pamodusies karsta
vēlēšanās vest saistītos tādā pat uzvaras stāvoklī pār ienaidnieka spēkiem. Šim
nolūkam viņam jāatzīst, ka viņa personīgās dzīves uzvaras pakāpe no tā ir
atkarīga, cik daudz Svētais Gars viņu ar Kristus autoritāti varēs apbruņot, lai
viņa priekšā esošā garīgā novada cīņā, kurā tas tagad iegājis, viņš varētu
pastāvēt.
Atbrīvošanas un uzvaras pakāpes
Ticīgajam jāpazīst tikpat labi
dēmonu darbības metodes un viņu slepenie ceļi, kā arī gara likumi un noteikumi,
lai uzturētu garīgu pārsvaru visās dzīves mainīgajās situācijās (iespējamībās – vicissitudes of
life). Tā kā ir dažādas apsēstības un atbrīvošanas pakāpes, tāpat arī ir
dažādas uzvaras pakāpes pār velna varu Svētā Gara spēkā, ļaujot iedarboties
visai Kristus autoritātei par sātaniskām ordām, tā būs lielāka vai mazāka,
atkarībā no tā kā attīstās garīgais uzbrukuma spēks ticīgajā, caur personīgo
uzvaru par ienaidnieku. Tāpat kā cilvēks mācās pastāvēt kārdināšanās uz grēku,
tā padziļinās uzvara pār grēku un vairojās uzvara pār pasauli (1. Jāņa 5:4-5),
jo vairāk viņš ticībā turas pie Dieva Dēla. Uz šīm dažādām uzvaras spēka
pakāpēm un tam atbilstošo atalgojumu Kunga vēstījumos septiņām draudzēs tiek
skaidri un noteikti norādīts. Uz nākošās
197
Kristus valstības dažādām
valdīšanas pakāpēm norāda arī Viņa vārdi vienā līdzībā: “Tu būsi pār desmit
pilsētām... tu pār piecām…” (Lūkas 19:17-19).
Ticīgajam, kas no pieviltības un
apsēstības ir atbrīvots, tagad jāmācās personīgi katrā punktā pār velnu
uzvarēt, ja viņš grib sasniegt pilnu varu pār ienaidnieku. Šim nolūkam ir
nepieciešami, ka viņš tieši tā, kā viņš pazīst visas puses Kunga Jēzus vārda
rakstura īpašībām, lai caur Viņu dzīvotu, arī pazītu savu pretinieku. Viņam
jāpazīst pretinieks visās viņa darbībās, kā tas savos dažādos vārdos izpaužas.
Viņam ienaidnieka klātnība jāpazīst, kur tā arī neparādītos, vai tas būtu
uzbrukums uz viņu pašu, uz citiem jeb caur tumsības “varu valdībām” pasaules
telpā.
Uzvara pār sātanu kā kārdinātāju
Ticīgajam jāiegūst pilnīga uzvara
pār velnu kā kārdinātāju, un katrs viņa tiešais vai netiešais uzbrukums arvien
vairāk dzīves īstenībā jāiepazīst. Viņam jābūt skaidrībā par to, ka ne visas
kārdināšanas, kā tādas ir saskatāmas, to bīstamība lielāko tiesu pastāv to
apslēptībā. Daudzi domā, ka viņiem kārdinātājs tikpat skaidri jāpamana, kā
svešinieka ienākšana istabā. Tāpēc Dieva bērni apkaro tikai mazu daļiņu no
sātana darbībām, t.i. tikai to, ko viņi paši atzīst par velnišķu.
Daudzi patiesi un uzticīgi
kristieši uzskata, ka no velna nāk tikai skaidri saredzamas ļaunas lietas,
tādēļ ka viņu izpratne ļaunuma atzīšanā ir aprobežota un neizkopta, tāpat kā to
gaisma par sātana īsto raksturu. Viņi tā kārdināšanas nevar saskatīt, ja viņš
slēpjas aiz dabīga, fiziska, “laba” vai “svēta” aizsega.
Ja tumsības valdnieks, vai viņa
sūtņi uzstājas kā “gaismas eņģeļi”, tad tie ietērpjas gaismā, bet viņu “gaismas”
patiesā daba ir tumsa. Viņi nāk tērpušies labā izskatā. Tumsa tiek šeit lietota
ļaunas morāles nozīmē, kā morāliska tumsa. Ticīgajiem ļaunie gari ir jāpazīst
šķietamā dievišķā darbības novadā. Lieta, kas šķiet kā “gaisma” bieži ir tumsa,
un šķietams Dieva darbs var nākt no apakšas, iecerētā “palīdzība”, pie kuras
Dieva bērni pieķeras,
198
tos var patiesībā kavēt.
Piemēram, grūtības kalpošanā var būt nespēka sekas, kas izcēlās caur apsēstību.
Tad, kad ticīgais tiecās pēc ''spēka” viņš izpildīja noteikumus, kas radīja šo
nespēku. Tad velns viņa vājajā vietā kārdināja, un viņš nepastāvēja.
Katram cilvēkam arvien
nepārtraukti jāizvēlas starp labu un ļaunu. Vecās Derības priesteri it īpaši
tam bija aicināti tautai mācīt starpību starp svēto un nesvēto, starp tīro un
netīro (Ecēh. 44:23). Bet vai mūsu dienu kristīgā draudze (pareizāki Kristus draudze) to tā
spēj pazīt, kas ir labs un kas ir ļauns? Vai viņa ik uz soļa nenonāk valgos
tāpēc, ka labu sauc par ļaunu un ļaunu sauc par labu? Tas ir tāpēc, ka Dieva
bērnu domas tiek iespaidotas caur nezināšanu un aprobežotu atziņu. Tie sauc
Dieva darbus par velnišķiem un velna darbus par dievišķiem, un pie tam neviens
tos neapskaidro, cik tas būtu nepieciešami mācīties pareizi izšķirt, it īpaši
tāpēc, ka tiem dienā katru acumirkli jāizlemj kādai ietekmei nodoties.
Tāpat arī daudzi ticīgie nezin,
ka pastāv iespēja izvēlēties starp labu un labāku, tas ir, mazāku un lielāku
labumu, un šajās vietās velns bieži tos sagūsta.
Dažādi kārdināšanu veidi
Ir neredzamas kārdināšanas un
kārdināšanas neredzamā sfērā. Ir fiziskas, dvēseles un garīgas kārdināšanas, ir
tiešas un netiešas kārdināšanas. Tā tuksnesī Kungs Jēzus tika tieši no sātana
kārdināts un vēlāk caur Pēteri netieši. Ticīgajam ne tikai jāstāv velnam pretī,
ja viņš redzami uzbrūk un kārdina, bet viņam caur neatlaidīgām lūgšanām visas
neredzamās un slepenās kārdināšanas jāizved gaismā, viņam arvien jāpatur prātā,
ka sātans ir kārdinātājs un tāpēc visos laikos nerimstoši uz to iziet, lai
Dieva bērnus novestu pie krišanas. Bet ja Dieva bērni lūgšanās par visām šīm
lietām izlūdzas gaismu, tad caur piedzīvojumiem to apvārsnis arvien vairāk
paplašināsies, viņu atzīšana pieaugs un darīs tos spējīgus sadarboties kopā ar
Svēto Garu, jo lai citus no ienaidnieka važām atbrīvotu.
199
Jo kas par tumsības spēkiem grib gūt uzvaru, tam vispirms ir
tie jāpazīst, jāzin ko viņi plāno un dara. Pāvils vienā gadījumā teica, “sātans
mani aizkavējis” (1. Tes. 2:18), ne jau “apstākļi” - viņš varēja izšķirt, kad
Svētais Gars un kad ienaidnieks viņu tā darbībā kavēja vai atturēja.
Arī pie kārdināšanas sekām ir
dažādas pakāpes. Pēc kārdināšanas tuksnesī, kuru iznākums aiz sevis nesa
aptverošas un mūžības sekas, velna atstāja Kungu, bet viņš atkal un atkal pie
Viņa atgriezās ar jauniem rafinētiem priekšlikumiem, gan tiešiem, gan netiešiem
(Jāņa 12:27, Mat. 22:15).
Atšķirība starp “kārdināšanu” un “uzbrukumu”
xxxxxxxxxxxxx xxxxxxxxxxxxx
xxxxxxxxxxxxx
Kārdināšanas ir savienotas ar
ciešanām. Par Kungu Jēzu ir teikts: “Viņš pats kārdināts un cietis...” Ebr.
2:18. Un ticīgiem nevajag domāt, ka viņi var sasniegt tāda stāvokļa pakāpi, uz
kuras tie kārdināšanas ciešanas nejutīs, tāds nepareizs uzskats dod
ienaidniekam iespēju tiem bez iemesla uzbrukt un tos mocīt.
Lūgšana apslēptas kārdināšanas iznes gaismā
Ticīgajam arvien jāsargās no
kārdinātāja, lai varētu pastāvēt nepārtrauktā uzvarā, tam jālūdz Dievs, lai
Viņš ticīgajam atklātu velna slepenos plānus. Velna darbību pazīšanas pakāpe
noteiks uzvaras pakāpi, jo tīklu izlikt putnu acu priekšā ir veltīgi. Iepriekšējā
nodaļā mēs daudz ko aplūkojām, kas ticīgajam būtu jāzina, ja viņš visās lietās
grib būt uzvarētājs. Bet iepriekš tam jāprot izšķirt kārdināšanas, kas ceļas
caur kārdinātāja iedarbību uz “veco cilvēku”, kas tiek kārdināts caur šīs
pasaules lietām (1.Jāņa 2:15-16, 5:4-5), un tām kārdināšanām, kas nāk tieši no
ļaunuma gariem.
Kritiskais punkts katrā
kārdināšanā ir izšķirt, vai ir darīšana ar kādu ļaunu garu, kas ir varējis
ieperināties, jeb vai uzmostas krustā nepiesistā vecā daba. To izšķirt ir tikai
tad iespējams, kad Rom. 6. nodaļa ir kļuvusi patiesais dzīves pamats. Visas
vecās dabas kārdināšanas ir novēršamas, ja paliek uz pamata stāvokļa “krustā sists līdz ar Kristu, bet
dzīvs Dievam Jēzū Kristū” (Rom.6:11), un praktiski paklausa no tā
izrietošai pavēlei: “Lai grēks nevalda
jūsu mirstīgajās miesās”. Kārdināšanas stundā uz grēku - protams, apzinātu
grēku - cilvēkam vajadzētu nostāties uz Rom. 6:6 pamata un noteikti apliecināt
savu apņemšanos priekš grēka būt mirušam Rom. 6:11. Ja viņš ar visu savu gribas
spēku nelokāmi nostājas
200
uz šis izvēles puses, un
kārdināšanas tomēr nerimst, tad tam jāgriežas pret ļaunajiem gariem, kas iedveš
grēcīgas kārības vai viņu ar tām maldina. Jo viņi var veco dabu atdarināt ar
viņas ļaunajām kārībām, ļauniem vārdiem, ļaunām domām un ļaunām iztēlēm, pie
tam daudzi patiesi Dieva bērni domā, ka viņi cīnās ar savu veco “es”, kaut gan
šīs lietas izraisa ļaunie gari. Bet ja ticīgais nestāv uz Rom. 6.nod. pamata,
tad tādi “atdarinājumi” lieki, jo vecais cilvēks arvien ir auglīga zeme
tumsības spēku darbībām.
Uzvara pār sātanu
kā apsūdzētāju
Uzvara pār velnu kā apsūdzētāju: atšķirība
starp kārdināšanām un apsūdzībām ir tā, ka pie pirmām ienaidnieks nopūlas
cilvēku netaisnībā iesaistīt, bet pie pēdējām viņš uzbrūk ar pārmetumiem, ka
tas ir grēkojis. Kārdināšanām cilvēku vajag padarīt par vainīgu, apsūdzībām
viņā jāizraisa vainīguma sajūta. Ļaunie gari vēlas, lai cilvēks netaisnību
dara, lai pēc tam to varētu apsūdzēt un mocīt. Apsūdzēdami viņi atdarina
patiesu grēku atziņu, kādu rada Svētais Gars. Nozīmīgi ir tas, ka ticīgajam ir
jāmācās izšķirt, kad Dievs to par grēku pārliecina, un kad “apsūdzētājs”
darbojas.
(1) Velns apsūdz, kad cilvēks
īstenībā ir vainīgs, bet (2) apsūdz arī tad, kad viņš nav vainīgs, (3) lai sasniegtu to,
ka viņš velnišķos pārmetumus noturētu par savas sirdsapziņas balsi un
savā “vecajā dabā” meklētu lietas, kas tur pavisam neeksistē.
Ļaunie gari var kādu noteiktu
vainas apziņu iedvest. Grēks nāk no kritušās dabas iekšienes, bet netiek
personai no ārpuses uzspiests, lai patiesi svētots Dieva bērns to nevarētu
aizkavēt. Kā lai to atpazīst, vai tādās reizēs ļauni gari nedarbojas? Ja
cilvēks staigā Dieva priekšā un stāv uz Romiešiem 6.nod. pamata, nepadodoties
nekādam grēkam, tad viņš tāda veida uzbrukumus var attiecināt uz tumsības
spēkiem.
Tātad, ticīgais nekad nedrīkst
iekšēju apsūdzību vai apvainojamu pieņemt, ja viņš pēc godīgas pārbaudes
skaidri neapzinās, ka tā ir pamatota. Ja viņš ir nevainīgs, bet tādiem
pārmetumiem tic,
201
tad tas viņam kļūst par ciešanu
un mocību avotu. Viņam arī no tā jāsargās, lai sevi neļautu novest pie grēku
apliecinājumiem (kādus tas pavisam nav darījis), caur to ienaidnieks grib viņu
piespiest savus melīgos apvainojumus nodot citiem tālāk.
Ticīgajam ir jāsaglabā neitralitāte pret apsūdzībām, līdz tiek atklāts
to avots
Pret visām apsūdzībām jāpaliek
neitrālam, kamēr nāk pie skaidrības par to izcelšanās avotu, un ja sava vaina
ir jāatzīst, tad tūdaļ jāiet pie Dieva, kā tas teikts 1. Jāņa 1:9, bet neļaut
sevi no velna pārmācīt, bet to nekavējoši noraidot. Viņš nav ne mūsu tiesnesis,
ne Dieva sūtnis mūs par grēku pārliecināt.
Tādos gadījumos ļaunie gari
darbojās pēc zemāk minētās kārtības, protams, ar noteikumu, ja cilvēks viņu apsūdzības pieņem:
1. Viņi cilvēka domās un iztēlē izraisa vainas apziņu.
2. Viņi tam iedveš vainīguma jūtas.
3. Viņi pamudina to izrādīt sevi par vainīgu.
4. Tas var beigties ar to, ka viņš kļūst vainīgs.
Ļaunie gari uzbrūk saviem upuriem
ar pārmetumiem tik ilgi un stipri, kamēr tie citu priekšā stāv un rīkojās it kā
tie būtu vainīgi, tajā pat laikā tie citiem tās pašas lietas iedveš, kurās viņi
tos bez iemesla apvaino. Visus tādus “iespaidus” un “jūtas” ir pamatīgi
jāpārbauda un jāizmeklē. Ja cilvēks saka: “Es jūtos vainīgs”, tad tas vēl nav
pierādījums, ka viņš būtu vainīgs. Viņam vajadzētu sevi jautāt: “Vai šīs jūtas
ir pareizas?” Viņš var justies vainīgs, būdams nevainīgs, un var justies
nevainīgs, būdams vainīgs. Tāpēc viņam vajadzētu bez aizspriedumiem godīgi
izmeklēt: “Vai es esmu darījis netaisnību?”
Ļauno garu iedvestās “jūtas”
Ir fiziskas, dvēseles un garīgas
jūtas, un viņas visas var tikt no ļauniem gariem izsauktas. Viņu mērķis ir caur
“jūtām'' cilvēku no staigāšanas saskaņā ar prāta slēdzieniem atturēt, lai viņi
šo cilvēku tad caur šīm jūtām varētu pārvaldīt. Cik bieži kristieši domā, ka
viņi var kaut ko darīt tāpēc, ka to “jūtas” tiem atļauj, nejautājot vai tā
darīt ir taisnīgi jeb netaisnīgi, kaut acīm redzami tas nav ļaunums. Lai
viltīgo ienaidnieku varētu uzvarēt, Dieva bērniem
202
jāizbeidz ļaut sevi vadīt caur
jūtām.
Notiek arī tā, ka kristieši pie
noteikta ceļa posma uzsākšanas jūt “atvieglojumu”, tad tie tic, ka tā ir Dieva
prāta pildīšanas zīme. Tāpat daudzi domā, ja tie sātanam seko, tad tiem tādēļ
jāizjūt “vainas” apziņa vai “nemiers”. Viņi aizmirst to patiesību, ka velns var
dot patīkamas un apmierinošās jūtas, un tāpēc jūtas nedrīkst uzskatīt par
pierādījumu, ka būtu darīts Dieva prāts. Ne “miers”, ne “rāmums”, ne “laime”
paši par sevi nav Dieva apliecinājumi. Pašu darbu ir jāpārbauda un jātiesā, bet
ne tā izpausme uz darītāju.
Ir neskaitāmas jūtu variācijas,
kas tiek no ļauniem gariem izsauktas, tāpat arī neskaitāmas maldu ainas, kuras
visas prasa no ticīgiem garu izšķiršanas dāvanu.
Nepieciešamība atšķirt apsūdzību no patiesas grēka atziņas
Velns kā kārdinātājs ļoti ātri
kļūst par apsūdzētāju, arī tad, ja tam neizdodas cilvēku novest tik tālu, lai
tas padotos kārdinājumam. Mēs to jau redzējām, ka ļaunie gari var saviem
upuriem uzspiest nedarīta grēka izjūtu, un tad nelaimīgos apsūdzēt un mocīt ar
lietām, kuras ir viņu pašu radītas.
Nevainīguma izjūta vēl nav
garantija pilnīgai laimei, pat labas sirdsapziņas miers var iet roku rokā ar
ciešanām, kas rodas no kāda neatzīta grēka. Kas alkst pēc neaptumšota miera,
nedrīkst savu vainu vai pārkāpumu mērīt ar paša atzīšanu, caur to rodas ļoti
paviršs miers, un apsūdzētājs var to kurā katrā acumirklī traucēt. Jo viņš
pietiekoši labi prot savas saindētās bultas vērst pret ticīgo bruņu spraugām,
par kurām pats ticīgais neko pat nezina.
Lai būtu spējīgi pievīlēja
apsūdzošos garus uzvarēt, vajadzētu Gara svaidītiem ticīgiem izlemt, vai vainas
apziņa ir sekas kādam patiesam pārkāpumam, jeb tas ir ienaidnieka darbs. Ja
ticīgais uzņem uz sevi kādu grēku kā savējo, bet tas nav viņa, tad viņš atstāj
stāvokli “būt mirušam grēkam” un uzskata sevi atkal par dzīvu attiecībā pret
grēku. Tas mums izskaidro to patiesību,
203
ka tik daudzi, kuri bija
mācījušies pār grēku triumfēt, atteicās no sava uzvaras stāvokļa un atslīdēja
vecā dzīvē. Apsūdzētājs bija tiem uzspiedis atdarināto veco dabu un grēku, un
tad tos apvainojis ar ņirdzīgo piezīmi, ka Rom. 6.nod. neko nelīdz, un caur to
tos iedzinis sajukuma, izmisuma un paštiesāšanas purvā.
Nepieciešamība pēc nenogurstošas cīņas pret grēku
No otras puses ticīgais tāpat ir
uz maldu ceļa, ja viņš kaut vismazāko grēku neņem nopietni, vai to noveļ uz
ļauniem gariem, kaut gan tas no viņa paša nāk. Cīņai pret sātanu jābūt
pavadītai ar cīņu pret vismazāko grēku. Nekādu apzinātu grēku nedrīkst
pieturēt. Vai tas nāk no kritušās dabas, vai no ļauniem gariem, kuri to
cilvēkam uzspiež, grēks tūdaļ jānoraida pamatojoties uz Rom. 6:6 un 6:12.
Ir divas maldīgas uztveres pie
daudz ticīgiem sastopamas, kas dod glūnošajam ienaidniekam priekšrocības
pievilt. Tās ir: uzskats, ka kristietim iekrītot grēkā, viņam tas tūdaļ jājūt,
un ka Dievs viņam to parādīs. Un tāpēc tie gaida uz dievišķu apstiprinājumu,
kaut gan tiem būtu jāmeklē gaisma Rakstos par taisnību un netaisnību pēc Jāņa
3:21.
Ticīgie, kas grib uzvaru pār
ienaidnieka pievilšanām iegūt, tiem lietišķi un aktīvi jāvēršas pret visiem
grēkiem. Dažs balstās uz priekšstatu “miris” un domā, ka Dievs viņa vietā no tā
dzīves grēku izņems, un tāpēc kavējās kopā ar Dievu sadarboties pret grēku un
netaisnību savā paša dzīvē un apkārtnē pie citiem pasaulē.
Lai sātanu kā apsūdzētāju
nepārtraukti dzīvē uzvārētu, ir ļoti svarīgi, lai ticīgais visas pretrunas
starp gribas stāvokli un savām rīcībām skaidri pazītu un saprastu. Viņam
vajadzētu sevi novērtēt ne tikai pēc saviem motīviem, bet arī pēc saviem
darbiem. Cik viegli cilvēks noliedz viņam piedēvēto vainu, tāpēc ka viņš kaut
ko tādu nekad nav gribējis darīt, un nu viņš domā, ka tas ir pilnīgi
neiespējami, ka viņš to būtu darījis.
204
Velns kā apsūdzētājs darbojas arī
netieši caur citiem, kurus tas dzen izteikt apvainojumus, ko savam upurim grib
uzspiest, lai tas tiktu pamudināts ļaut sevi iedzīt vainā. Jeb viņš citiem dod
iespaidus un vīzijas par ticīgo, lai to nepareizi novērtētu. Visos tādos
gadījumos vajadzētu katrā apsūdzībā, vai tā nāktu no velna jeb cilvēkiem, ļaut
izmantot šo situāciju lūgšanai, un caur lūgšanu pārvērst visas
apsūdzības pakāpienos uz uzvaru.
Uzvara pār sātanu kā meli
Uzvara pār velnu kā meli (Jāņa
8:44): “Viņš no paša sākuma ir bijis slepkava un nestāv patiesībā, jo
patiesības nav viņā. Melus runādams, viņš runā pēc savas dabas, jo viņš ir melis un melu tēvs''. Tas
nenozīmē, ka ienaidnieks nekad nerunātu patiesību, bet ja viņš to dara, tad tas
caur to grib ticīgo iepīt ļaunās lietās. Kad zīlētājas gars Pāvilu un Sīlasu
apzīmēja par Dieva kalpiem, viņa nodoms bija ļaudis maldināt caur to, lai
domātu, ka apustuļu spēks izriet no tā paša avota, kā tās zīlnieces spēks, kura
atradās velna varā. Ļaunie gari teiks 99% patiesību, lai tikai caur to padarītu
1% melus par ticamiem, bet Pāvils neļāvās caur viltus gara patiesu liecību
maldināties. Viņš redzēja ienaidnieka ļauno nolūku, to atmaskoja un velnu
izdzina.
Tāpat arī ticīgajam jāmācās pār
sātanu kā melu tēvu triumfēt un viņa melus pazīt, kur tie tam pretī stājas.
Vienīgais uzvaras ierocis tam ir patiesība.
Uzvara pār nepatiesību ar patiesību
Nav iespējams gūt uzvaru pār
nepatiesību nekā citādi kā tikai ar patiesību. xxxxxxxxxxxxxx Lai gūtu uzvaru pār meliem,
ticīgajam ir jāpazīst patiesība un vienmēr un visur tam to jāgrib runāt.
Sātans kā melis visur apstāj
ticīgo ar saviem meliem un melu gariem, kur vien viņš stāv un iet, viņi ticīgā
domās lēni iepludina melus par cilvēku pašu, viņa jūtām, viņa stāvokli un
apkārtni, melus, kas visu ap viņu nepareizi apgaismo, melus par viņa
līdzcilvēkiem, melus par Dievu, melus par velnu pašu, lai no viņa baidītos.
Tāpēc vajag ar Dieva patiesības ieročiem viņam pretī stāties, kā tas Rakstos
teikts, un ar patiesību par visām lietām ap mums. Caur to ticīgais vingrinās
pār meli triumfēt un kļūst veiklāks viņa meliem cauri redzēt un arī citiem pat
to būt palīdzīgs acis atvērt.
205
Uzvara pār velnu kā viltotāju
Uzvara pār velnu kā viltotāju, vai viltus gaismas eņģeli (2. Kor.
1:13). Šī uzvaras puse pār sātanu ir vienāda rakstura ar iepriekšējo un prasa
pirmkārt patiesību pazīt un atzīt, lai tumsības valdnieku atpazītu tur, kur
viņš tērpjas “gaismas” aizsegā.
Gaisma ir Dieva būtības raksturs.
Lai tumsību varētu pazīt, kad tā gaismā - pārdabiskā gaismā - tērpjas, ir jābūt
dziļai patiesības gaismas atziņai, un ir jābūt spējīgam apslēptākos parādību
izcelsmes avotus izšķirt, kuri izskatās jauki un dievišķi. Kā ienaidnieks
atdarina dievišķu gaismu, lai parādītos Dieva izskatā, mēs jau redzējām 6.
nodaļā. Galvenais noteikums uzvarai ir nelokāmi stingri ieturēts neitralitātes
un piesardzības stāvoklis attiecībā pret visu pārdabisko, līdz zina, kas nāk no
Dieva. Ja pieņem visu nepārbaudītu, kā var palikt drošs no pievilšanas? Visas
pieņemšanas un noraidīšanas bāzei ir jābūt zināšanai. Ticīgajam ir jāzina, bet
bez pārbaudīšanas viņš neko nevar zināt, un viņš nevar neko “pārbaudīt”, ja
viņš nenostājas zem vārdiem: “Neticiet ikkatram garam”, līdz viņš ir “pārbaudījis”
un izpētījis, kas ir no Dieva.
Uzvara pār velnu kā kavētāju
Uzvara pār velnu kā ticīgo cilvēku aizkavētāju: “Mēs gribējām jūs
apmeklēt... bet sātans mūs aizkavēja” (1. Tes. 2:18), raksta Pāvils, kas gan
varēja izšķirt, kad sātans viņu aizkavēja, un kad Dieva Svētais Gars viņu
ierobežoja (Ap.d. 16:6). Arī šai spējai vajadzīga izpratne.
Spēja sātana darbībai cauri
redzēt, kad viņš Dieva bērniem sagādā kavēkļus lietās, kas izskatās “dabīgas”
un kā “augstākas varas” gādība, tā ka lieli pulki noloka galvas pretinieka
velna priekšā un ļauj pār tiem gūt pārspēku.
Spēks atšķirt nāk (1) caur
atziņu, ka sātans var aizkavēt, (2) caur viņa mērķu novērošanu, (3) caur viņa darbības
paņēmienu pamatīgu pārbaudīšanu šajā virzienā. Kas atņem patiesiem evaņģēlija
sludinātājiem līdzekļus kalpošanai un dod tos bagātīgi tiem,
206
kas sludina maldus - Dievs vai
velns? Kas kavē ticīgos caur “slimībām” vai “apstākļiem” Dieva valstībā pie
svarīgu lietu īstenošanas? Kas ierosina kādu ģimeni bez sapratīga iemesla savu
dzīves vietu mainīt, ja caur to kāds Dieva cilvēks, liecinieks no sava
stratēģiskā priekš posteņa tiek noņemts bez aizvietotāja, kas varētu šo robu
aizpildīt? Kas pamudina kristiešus pie viņu apsvērumiem to veselību, viņu
labsajūtu, ērtības vai sociālo stāvokli vairāk ņemt vērā nekā Dieva valstības
intereses? Dievs vai velns? Kas ticīgos kavē kalpošanā caur pretī stāvošiem
radiem, caur veikala interesēm, kas tiem laiku nolaupa, vai caur materiālu
vērtību zaudēšanu? Dievs vai velns? Viņa blēdīgo ļaunprātību pazīšana nozīmē
caur lūgšanām iegūt uzvaru pār visiem viņa plāniem un pasākumiem.
Uzvara pār velnu kā slepkavu
Uzvara pār velnu kā slepkavu (Jāņa 8:44). Sātans ir valdnieks pār
nāvi, viņš nemitīgi raugās uz to, lai Dieva kalpus nonāvētu, ja tie viņam uz to
dod kaut kāda veida izdevību. Tas ir, ja tie tīši dodas briesmās, netiekot no
Dieva sūtītiem, vai ja tie caur pārdabiskām lietām ļauj sevi iedzīt darbībās,
kas sātanam atļauj caur dabas likumiem viņu miesām kaitēt. Tāda veida bija
sātana nodoms, kad viņš Kungu Jēzu uzaicināja: “Meties zemē”, pievedot Rakstu
citātu, lai pierādītu, ka Viņš drīkst paļauties uz apsolījumu, ka eņģeļi viņu
nonesīs. Bet Dieva Dēls pazina kārdinātāju un slepkavu. Viņš zināja, ka viens
solis pret Tēva gribu dod iespēju naidīgajam ienaidniekam Viņa, kā cilvēka
dzīvību aizkārt, un ka pievīlējs izsaka tādu priekšlikumu, aiz kura slēpjas
kaut kāds plāns viņa labā, kaut arī viss izskatītos nevainīgi un pat Dievam
patīkami.
Kristus tur “nāves un elles
atslēgas” (Jāņa atkl. 1:18) un “tas, kam ir vara nonāvēt, tas ir velns” (Ebr.
2:14) nevar pielietot savu spēju BEZ ATĻAUJAS. Bet ja Dieva bērni apzināti vai
neapzināti izpilda noteikumus, kas dod iespēju sātanam viņu fiziskajām dzīvībām
uzbrukt, tad tas Kungs ar šīm “nāves atslēgām” darbojas pēc šiem likumiem un
neglābj viņus, JA VIENĪGI AR LŪGŠANAS
IEROCI viņi dod iespēju Dievam iejaukties,
207
bet ja ticīgie caur lūgšanas
visspēcīgo ieroci dod Kungam iespēju iejaukties, tad Viņš var viņiem dot uzvaru
pār nāves likumu, tā pat kā uzvaru pār grēka likumu, caur “dzīvības Gara likumu
Kristū Jēzū” (Rom. 8:2).
“Beidzamais ienaidnieks, kas tiks
iznīcināts ir nāve.” Nāve ir Dieva bērniem ienaidnieks, tai ir jāuzskata par
ienaidnieku un tai, kā ienaidniekam jāpretojas. Ticīgajam var būt pamatota
vēlēšanās no šīs zemes “šķirties un būt pie tā Kunga” (Filp. 1:23), bet viņš
nekad nedrīkst nāvi iekārot vai labprātīgi nāvei ļauties, lai no ciešanām
izvairītos, ja viņš Dieva darbā tiek lietots. “Jūsu dēļ ir vajadzīgi palikt
miesā...” raksta apustulis filipiešiem, “un ar labu paļāvību es zinu, ka es
palikšu” (Filip. 1:24-25).
Ticīgajiem ir jāpretojas nāvei kā ienaidniekam
Ja kāds ticīgais par visu varu
grib mirt, tad viņš dod varu pār sevi nāves valdniekam, neviens Dieva kalps
šādai vēlmei nedrīkstētu nodoties, tikai tādā gadījumā, ja viņa nešaubīgi zina,
ka Dievs viņu no katras tālākas kalpošanas ir atbrīvojis. Nav nekas sevišķs “būt
gatavam miršanai”, tomēr kristietim “jābūt gatavam dzīvošanai”, kamēr Dievs
viņam nav rādījis, ka viņa uzdevums ir beidzies. Dievs savu labību nepļauj
pirms laika, un Viņa bērniem jātiek ievāktiem, kā gatavai ražai.
Cik bieži gan “nāves valdnieks”
atrodas aiz apstākļiem, caur kuriem Dieva cīnītāji tiek no cīņas lauka
aizrauti. Tas tāpēc, ka kristieši nezin kādi ir viņa plāni, un ka lūgšana viņu
attur, tam neļauj rīkoties, pretēji tam tie iedod viņam varu pār savu ķermeni.
Tas ir sātans - slepkava, kas nozīmīgiem Dieva darba rīkiem dod “svētlaimības
vīzijas” un “ilgas pēc nāves”, tā ka tie tieši viskarstākā darba laikā šai
dziņai seko un lēni nonīkst, un aiziet bojā.
Tiem ticīgiem, kas katrā punktā
pār ienaidnieku grib triumfēt viņa uzbrukumiem ķermenim tik pat enerģiski
jāpretojas kā uzbrukumiem garam un dvēselei. Viņiem jāiepazīstas ar Dieva
likumiem pār ķermeni, lai varētu tiem paklausīt un sātanam nedot tiesības tos
aizkārt.
208
Viņiem vajadzētu būt skaidrībai par miesas svarīgumu, vai
nesvarīgumu garīgā dzīvē. Pāvils saka: “Es savaldu savu miesu.” Kristietim
jāzina, ka sātans mēģina ļaunu visvairāk nodarīt tiem, kas Kungam stāv vistuvāk
un tāpēc kļūst viņam bīstami. Visi projekti, kādus viņš pret tādiem vērš
sakopojami sekojošos vārdos: (1) Viņš mēģina tos caur kārdināšanām pavest uz grēku, tāpat kā viņš Kungu Jēzu
tuksnesī kārdināja. (2) Viņš mēģina tos apmelot, tāpat kā Kungs Jēzus no savas
ģimenes un ienaidniekiem tika apmelots. (3) Viņš mēģina tos nonāvēt, tāpat kā
Kungs Jēzus Golgātā tika nonāvēts, kad ar Dieva atļauju tumsības varas
triumfēja un Viņš ar bezdievju rokam tika krustā sists un nokauts (Apd.2:23).
Kamēr ticīgais no uzvaras uz
uzvaru pār sātanu un viņa viltus gariem iet t.i. tur, kur viņam atklājas
ienaidnieka mahinācijas, un viņš to dažādībām redz cauri un tās noraida, pieaug
viņa uzvaras spēks un viņš kļūst arvien spējīgāks palīdzēt citiem no
ienaidnieka valgiem atbrīvoties proklamējot visspēcīgo Golgātas uzvaru pār
grēku un sātanu.
Cīņa (konfilkts) un uzbrukums
Pats par sevi saprotams, ka tādam
stāvoklim sekos nikni uzbrukumi un smagas cīņas, ko varētu apzīmēt par “ļauno
dienu” (Efez. 6:13). Šeit mums būtu nepieciešami par dažiem punktiem iegūt
skaidrību. Vispirms jāzina, vai cīņa jeb uzbrukums tiek izraisīts paša vainas
dēļ. Ļoti bieži dēmoni ticīgam uzbrūk tādēļ, ka viņš pats tam ir par iemeslu un
tādēļ nevar izlauzties uzvaras stāvoklī.
Iespējamais jaunais pamats
Ticīgajam jābūt skaidrībā par to,
ka viņš pēc atbrīvošanas no savas iepriekšējās apsēstības, atkal ienaidniekam
var dot iespēju darboties, piemēram, ja viņš kādiem ienaidnieka meliem notic,
pieņemdams ļauno garu izskaidrojumu par savu stāvokli. xxxxxxxxxxxxxxxxxx
Tikko viņam uzbrūk, viņam
vajadzētu tūlīt Dievu lūgt pēc gaismas par pašreizējo stāvokli vai tā iemeslu.
Viņam tūdaļ jāieņem tāds stāvoklis, lai visas ienaidnieka darbības varētu
novērot un izpētīt
viņa plānus, un
209
blakus apstākļus pareizi novērtēt. Tikai tad viņš sapratīs
kādas lietas tam jāatstāj, un varēs iemācīties Dievu lūgt ar prātu.
Iespējamie nepareizie ieroči
Piemēram, ja ticīgais uzbrukuma gadījumā pats ir
vainīgs, bet domā, ka tāds uzbrukums Kristus dēļ pār viņu izlauzies, tad viņš
cīnās ar nepareizu ieroci un neko nesasniegs, kamēr nebūs īsto cēloni atklājis
un to novērsis. Ļauno garu demonstrācija var tikt arī uzskatīta par “uzbrukumu”,
kad tie, cilvēkam pašam neapzinoties, ieperinājušies un sāk atkal darboties.
Tādēļ uzbrukuma gadījumā ticīgajam arvien jājautā: “Vai cēlonis nav manī pašā?”
Apšaubāmos gadījumos, kad ticīgais nespēj izšķirt vai uzbrukuma iemesls ir viņā
pašā jeb tas ir tiešs sātana uzbrukums no āra, tad ticīgais var ieņemt savu
pamata stāvokli, paziņot un teikt: “Es visam atsaku un noraidu to, kas
ienaidniekam dod varu pār mani.”
“Noraidīšanas (atsacīšanās)” vērtības un mērķis
Dieva bērniem jāmācās saprast, ka
noraidošais stāvoklis, izteiktais “nē!”, ir patiesi nozīmīgs neredzamā pasaulē
un spēj daudz ko paveikt. Noraidīšana ir pretēja piekrišanai (pieņemšanai).
Ļaunie gari ieguva varu pār ticīgo tāpēc, ka viņš tiem deva iemeslu, piešķīra
tiesības, atdeva tiem savas spējas, un šo varu viņi savukārt zaudē tad, kad
ticīgais visu to tiem atņem. Viss, ko griba ienaidniekam nodeva arī nezināšanas
un nesaprašanas dēļ, rada pamatu uz kā un caur ko ļaunais var rīkoties līdz tam
laikam, kad caur līdzīgu gribas darbību viss agrākais tiek anulēts, kā
vispārēji tā arī konkrēti. Pagātnē griba pieņēma ļauno neapzināti, tagad viņai
ļaunums apzināti un nelokāmi stingri jānoraida.
Ja šis pamata princips vienreiz
ir skaidri satverts (saprasts), tad lieta kļūst ļoti vienkārša. Gribas izvēle
atdod, un gribas vēlēšanās atprasa atpakaļ vai anulē agrāki atdoto. Atdošanas
vai noraidīšanas nozīme ir tā pati vai lieta saistīta ar Dievu vai velnu.
Cilvēks veltī sevi Dievam, vai arī viņš atsakās Dievam nodot sevi. Cilvēks
pieņem kaut ko no Dieva, vai arī viņš atsakās pieņemt kaut ko no Dieva. Viņš
iedod ļauniem gariem, apzināti vai neapzināti, jeb viņš atsaka viņiem ko dot.
Viņš izdara atklājumu, ka tas tiem kaut ko neapzināti devis un tagad atprasa to
atpakaļ.
210
Jauna pamata iedošanas saistība ar uzvaru cīņā
Jaunatklāto rīcību nozīme būs
tāda, ka ticīgo atzīšanai un noraidīšanai sekos progresējoša gara atbrīvošana,
kas būs savienota ar lielāku naidu prot ienaidnieku un viņa viltus ļaunprātības
arvien vairāku kļūs redzamas. Šim naidam sekos arvien noteiktāka cīņa pret
sātanu un viņa ordām. Tas ietver sevī pilnīgāku izglābšanos no viņa varas un
mazina iespējas pievilšanām. Jo vairāk ticīgais atklāj, ka “simptomi”, “sekas”
un “izpausmju demonstrējumi” nav nekādas abstraktas (iedomātas) lietas, bet
personīgi centīgu pretinieku atklāsmes, kuriem jāpieteic nepielūdzams karš.
Caur tādiem piedzīvojumiem katrai
augošai atziņai rodas augoša drošība pret pievilšanām. Ar to, ka jaunas
ienaidnieka mahinācijas tiek atklātas, dvēselē plūst jauna gaisma par tumsības
varām, patiesība var ticīgo pilnīgāk atbrīvot un drošāki no pievilšanas
pasargāt. Viņš tūdaļ redzēs, ka glūnošā ienaidnieka uzbrūkamam tas ir pieejams,
tikko nokavēs patiesību aktīvi pielietot: 1. patiesība par ļauno garu eksistenci, 2. par viņu nerimstošām
pūlēm to no jauna ievest maldos, 3. par nepieciešamu vajadzību tiem neatlaidīgi cīņā pretī
stāties, 4. par
stipra un brīva gara uzturēšanas noteikumu. Ja ticīgais šīs patiesības, kuras
viņš caur daudz sāpēm un ciešanām mācījies atzīt, nepielieto, tad viņš no jauna
iegrims pasivitātē un var būt daudz bīstamākā dziļumā. Svētais Gars prasa, lai
ticīgais lietotu visu gaismu, kādu Viņš ticīgajam dod stiprināšanai un
bruņojumam un to no glūnošā ienaidnieka nesargās, ja ticīgais ar Viņu modrībā
un lūgšanās nesadarbosies.
Nepārtraukta atsacīšanās dod pamatu ļauniem gariem
Cīņas stundā ticīgais var jautāt:
“Ko lai es noraidu un, kā lai es noraidu?” Kā mēs redzam, vispirms tam jāpastāv
modrā, aktīvā stāvoklī, un ja tas vajadzīgs, nelokāmi stingri jāietur savu
noraidošo stāju, ar priekšnoteikumu, ka viņš paliek ticībā ar Kristu krustā
sists uz Golgātas pamata. Vairums būs no saviem personīgiem piedzīvojumiem
mācījušies, kādā ceļā ienaidnieks tiem vissekmīgāk mēdz uzbrukt, un instinktīvi
pielietos aizsardzības līdzekļus
211
kādi viņiem vislabāk kalpoja,
viņi izsargāsies no tiem punktiem, kur tie visvieglāk bija ievainojami. Tāda
atsacīšanās atņem ienaidniekam daudz telpas. Jo plašāki lauki caur atsacīšanās
stāvokli tiek pasargāti, jo vairāk ticīgais caur savu gribas apņēmību
norobežojas no viltus gariem, kuriem tikai tur ir vara, kur griba tos pieņem.
xxxxxxxxxxxxxx
Atsacīšanās kā agresīvs
(aktīvs) ierocis cīņā
Cīņas stundā, kad tumsības spēki
laužas pār ticīgo, aktīvs apliecinājums kļūst, par aizsardzības ieroci un
agresīvu uzbrukumu, tas ir tā, it kā griba saceļas dvēseles centrā uz spēcīgu
pretošanos un nepaliek kā agrāk - nogrimusi izbailēs un izmisumā, tā izceļot
savu nostāju pret sātanu. Cīņa plosās ap gribas cietoksni, kurai jāieņem
aizsardzības stāvoklis pret visiem ļauniem gariem un jāpretojas paklausīt
katrai viņu ietekmei. Tad Dieva visspēcība caur Svēto Garu nostājās tā cilvēka
pusē, kurš pretojas velnam.
Ļoti svarīgi saprast, ka gribas
noraidoša nostāja pret ienaidnieku ir kā barjera, jo tāds ticīgais, kas bijis
apsēsts, ilgi vēl pēc savas atbrīvošanas nes važu rētas un nospiedumus līdz ar
sevi, gan nervu sistēmā gan jūtu pasaulē. Kad aizsardzības valnis, kas ārējo
cilvēku no pārdabiskās garu pasaules spēkiem šķir, tiek reiz nopostīts, tad tas
nav tik ātri atkal uzceļams, to sevišķi izjūt smagu pārbaudījumu un cīņu
stundās. Tikko ienaidnieks uzbrūk ticīgiem, kas izlauzušies brīvībā, viņiem vajadzētu
noteikti pazīt sava pagrieziena spēku pret to, saistītu ar aktīvu gribas
stāvokļa izpausmi. Cīņā esošs kristietis var, piemēram, ar sekmēm apliecināt:
“Es noraidu visu ļauno garu varu
pār sevi, viņu tiesības uz mani, viņu prasības no manis, viņu ietekmi uz mani,”
u.t.t.
Tas pats noraidošais ierocis
lietojams dažādās cīņas fāzēs. Piemēram, ja ticīgais jūt pie runāšanas vai
rakstīšanas ienaidnieka kavējumu un iejaukšanos, tad viņam tūdaļ jānoraida
visas idejas, domas, ainas, vārdus un iespaidus, ar kuriem ļauni gari tam
uzmācas
212
un mēģina uzspiest, lai ar Svēto
Garu varētu sadarboties un paturēt sev neaptumšotu skaidru garu Dieva prāta
izpildīšanai.
Tas nozīmē, ka ticīgajam caur
noraidīšanu aktīvi jāstājas pretī visiem dēmoniskiem iespaidiem, tā pūloties ar
Svēto Garu sadarboties savā garā. Sākumā tā ir smaga cīņa, bet kamēr viņš
vairāk un vairāk pret tumsību noslēdzas un pastāv pretestībā, viņa savienošanās
ar augšāmcēlušos Kungu kļūst aizvien ciešāka, viņa gars spēcīgāks, viņa skats
skaidrāks, viņa prāts izmanīgāks un ar pieredzi bagātāks, lai varētu pastāvēt
pastāvīgā uzvarā par ienaidnieku, kurš agrāk viņu uzvarēja un kalpināja.
Tātad atbrīvotajam sevišķi
jāsargas no viltus garu “dubultajiem atdarinājumiem (viltojumiem).” Ar to mums jāsaprot sekojošas viltīgas
ļaunprātības: ienaidnieks jūtami un redzami uzbrūk, tā ka cilvēks tūlīt mana ar
ko tam ir darīšana. Viņš, tam pretī nostājoties, Dievu lūdzot, izcīna uzvaras
stāvokli, un tad viņu pēkšņi pārpludina saviļņojoša prieka un miera sajūta, kas
tikpat labi var būt arī uzbrukums, jauns slazda valgs, tikai viltīgāks un
pavedinošāki izdomāts, lai ticīgo novestu maldos, ja tas nepastāv pietiekošā
modrībā. Ienaidnieks pēkšņi atkāpjas un izbeidz savu ļauno uzbrukumu, lai citā
veidā sasniegtu to, ko pirmo reizi nespēja.
Cīnīšanas izejot
no principa
Ļoti svarīgi spēt “aukstasinīgi”
cīnīties visos virzienos t.i. neatkarīgi no visāda veida jūtām; ticīgajam var
būt uzvaras jūtas, kad tas zaudē un arī otrādi. Katra atkarība no jūtām un
visas rīcības caur “impulsiem” (dvēseles dziņām) šajā cīņā jāatstāj. Pirms
cilvēks saņēma Gara kristību, viņš dabiskā sfērā rīkojās aiz principa un garīgā
dzīvē viņam tādā pat stāvoklī jāatgriežas. Daudzi domā, ka tikai tad jācīnas,
kad viņiem cīņa tiek apzināti uzspiesta, viņi cīnas it kā aiz nejaušības, jeb,
ja vajadzīgs, konvulsīvi, sasprindzināti, bet tagad tam jākļūst par
nepārtrauktu cīņu. Pastāv tāda “aukstasinīga” tumsības spēku sajūta, kas tiek
izraisīta caur viņu rakstura pazīšanu un no tā izrietošas cīņas aiz principa ir
213
cīņa pret neredzamu ienaidnieku, tieši ka viņi ir neredzami
apziņā, ka viņi arvien neuzbrūk, kad tie to var darīt vai no tā izvairās, tāpēc
ka uzbrukums pareizi apgaismotu daudz citas lietas un to izcelšanās avotu.
Ticīgajam jāzina, ka velns kā
kārdinātājs arvien kārdina un tāpēc tam arvien jāpretojas. Kas grib pastāvīgu
uzvaru, tam būtu jāiegaumē, ka uzvara arvien ir principa lieta, bet nekad kaut kādu “jūtu”
vai “sajūtu” produkts. Ja pēdējās
pārvaldīs dzīvi, tad būs tikai gadījuma rakstura uzvaras. Piemēram, pie
negaidītiem, pēkšņiem ienaidnieka uzbrukumiem labākais atvairīšanas ierocis būs
nesatricinoši mierīgi deklarēt: “Es esmu grēkam un velnam miris”, pēc Rom.
6:6-11. Ja ticīgais šinī stāvoklī pastāv, viņš tiešām atradīs par vajadzību ar ienaidnieku cīnīties. Stāvot uz
Golgātā piepildītā darba pamata, cilvēks piedzīvo, ka viņa gars tiek atbrīvots,
lai varētu pacelties
pret “varām un valdībām... kas valda šīs pasaules tumsībā...”
Ja ticīgais tādā veidā paziņo savu stāvokli, laikā, kad
notiek šis konflikts, Xxxxxxxxxxxxxxx trūkst rindkopa xxxx
Cīnīšanās (spēkošanās)
un ko tā nozīmē (Wrestling and what it means)
Ar tumsības varām var tikai garā
cīnīties. Tā ir gara cīņa, un to saprot tikai garīgs cilvēks t.i. cilvēks, kas
no sava gara tiek vadīts un pārvaldīts. Ļaunie gari uzbrūk ticīgajam, cīnās ar
to un pretojas tam. Tad viņam arī ar tiem jācīnās un jāpretojas tiem. Tā nav
pretošanās ar dvēseli vai miesu, bet ar garu, jo mazākais nevar ar lielāko
cīnīties. Miesa cīnās ar miesu pasaulē fiziskā sfērā, dvēsele ar dvēseli
intelektuālā prāta sfērā, un gars ar garu garīgā pasaulē. Bet tumsības spēki
uzbrūk cilvēka trīsdaļīgai būtnei un mēģina caur dvēseli un miesu tā garu
sasniegt. Ja cīņa norisinās ap prāta un gribas novadu, tad vajadzētu gribai
mierīgi un mērķtiecīgi sākt darboties. Ja ir gara cīņa, tad visiem gara spēkiem
prātam un gribai jānāk palīgā. Ja gars ir nospiests un nespējīgs pretoties, tad
vajag cīņā mierīgi ieslēgt gribu un prātu, kamēr tie savu roku izstiepj, lai
garu paceltu.
Ļauno garu mērķis ir garu
nospiest zemē, lai tādā veidā ticīgo padarītu nespējīgu tiem uzbrukt. Vai viņi
mēģina garu pārāk
214
stingri savilkt (uzvilkt), uzskrūvēt pāri
normālajam, to novest satraukumā,
kas cilvēku dzen tālāki ne kā mierīgs un saprātīgs gribas apsvērums to
pieļautu, tā ka viņš runā, darbībā un spriedumos iet par tālu, caur ko pievīlējs gūst sev
labumu. Liela uzvara nozīmē lielas briesmas, jo kad ticīgais ar to ir
nodarbināts, velns cenšas to tam atraut. Uzvaras stunda prasa, pirmkārt, stipru
rakstura savaldību un modrību lūgšanās, jo katra mazākā lepnība, iedomība,
paaugstināšanās nozīmē zaudējumu ar ilgu un smagu cīņu, lai zaudēto atkal
atgūtu.
Ja gars šajā cīņā pārvar un
iegūst uzvaru, tad garā izlaužas triumfa straume un pretestība pret neredzamo
bet ļoti reālo pretinieku. Dažu reizi ienaidniekam izdodas garu bloķēt caur
uzbrukumu uz miesu un dvēseli.
Garam vajag dvēseli un miesu, lai
varētu savu darbību izpaust (izteikt, īstenot), tāpēc ienaidnieks mēģina tos
aizkārt, lai garu saslēgtu, un tas tad kļūst nespējīgs pretoties. Ticīgais
tādās reizēs uzskata sevi par “rezervētu”, tāpēc ka jūtas iedzīts šaurumā, jeb
viņam trūkst brīvas izteiksmes spēks. Pie skaļas lūgšanas vārdi liekas it kā
tukši, nejūt iedarbību, viss šķiet “kā ņirgāšanās”. Bet īstenībā gars noslēdzas
no uzbrūkošā, sasaistīt mēģinošā un žņaudzošā ienaidnieka. Tādās reizēs
ticīgajam ar varu ir “jāizlaužas”, un kaut vai tam jānotiek skaļā balsī, tik
ilgi kamēr gars ir atbrīvojies un izlauzies. Tāda veida ir “liecības vārds”
Jņ.atkl. 12:11, kas pieder pie pūķa uzvarēšanas. Cīņā esošais ticīgais stāv (1) uz Jēra asins
pamata Golgātas uzvarā, kas visu sevī aptver attiecībā uz grēku un sātana, (2)
viņš noliek savu liecību, ieņemot stāvokli pret grēku un sātanu, apliecinot
Kristus uzvaru un (3) viņš dzīvo Golgātas garā būdams gatavs Dieva prātu darīt
līdz pat nāvei.
Lūgšana un personīgā cīņa (personīgais konflikts)
Ar gara cīņu cieši savienota ir
nemitīga lūgšana. Ne tik daudz lūdzoša lūgšana pie Tēva, bet daudz vairāk tāda
lūgšana, kas savienota ar Dieva Dēlu, nostāda ienaidniekam un tā varai pretī Kristus visspēcību (Efez. 1:20-23).
215
Dažreiz ticīgajam jāizcīna “cīņa”,
lai varētu lūgt un citu reizi jālūdz, lai iegūtu spēku cīņai. Ja viņš nevar
lūgt, tad tam jācīnās un otrādi. Ja viņš jūt kādu smagumu uz savu garu, tad
viņam no tā jāatbrīvojas, noraidot visus iespējamos cēloņus. Garu ir
nepieciešami uzturēt brīvu, citādi viņš nevar cīnīties, ne skaidri pazīt. Gara
maigais “juteklis” tiek caur spiedienu un smagumu notrulināts, tāpēc
ienaidnieks tik ļoti pūlas viņam tādus uzkraut. Cilvēks tos neievēro un
neuzskata, ka tas nāk no velna, lai viņš gan to nojauš, bet tomēr no tā
neatbrīvojas un tos nenoraida.
Cilvēks arī var justies “saistīts”,
ja cēlonis atrodas viņa apkaimē. Ar ļaudīm ap viņu nevar atrast kontaktu,
saprašanos, viņiem nav iespējams uztvert patiesības vēsti, viņos ir
aizspriedumi un noraidošas jūtas, kas noslāpē un kavē gara izplūdumu.
Ja rīta agrumā ticīgais uz savu
garu jūt “smagumu” vai noslogojumu un pret to neko nedara, tad tas ir droši, ka
dienas gājumā tas savu uzvaras stāvokli pazaudēs. Tikko viņš kādu nastu kā tādu
jūt, tam tūdaļ “garā” jārīkojas un (1) “jānostājas” (Efez. 6:14) un (2) “jāturas
pretī” (Efez. 6:13) un “jāpretojas” (Jēk. 4:7) tumsas spēkiem. Šie nostājas
stāvokļi nozīmē gara darbību, šeit neiet runa par dvēseli vai miesu.
“Stāvēt” ir gara darbība, kas
aizkavē agresīvu ienaidnieka kustību, bet “pretī stāt” ir cīņa ar to, tā kā
cīkstonis ar savu fizisko miesu pretojas, ja cits tam uzbrūk.
Velna viltības, blēdības (The wiles of the devil)
Vārdi, kas mūsu Bībelē tulkoti “pretī
stāt velna uzmākšanām” ietver pirmtekstā vēl daudz vairāk izteicienu, kā: “rādīts,
slīpēts, viltīgs, prasmīgs ķēriens, piemānīt, pārsteigt, negaidīti uzbrukt”.
Tas viss atgādina kādu sistēmu, metodi, stratēģisku māku darīt visādas lietas.
Sātana karu pret svētajiem var
gan ietvert vārdos: “velna uzmākšanās”. Viņš reti darbojas atklāti, bet gandrīz
vienmēr aizklāti. Ļauno garu blēdības tiek katram ar rafinētu viltības māku
pielāgotas,
216
to gada simteņa piedzīvojumi
māca. Uzbrukumi tiek pirmo un galvenokārt vērsti pret prāta un domu pasauli,
jo, izņemot grēku, gandrīz viss dēmoniskais iespaids cilvēka dzīvē balstās uz
maldīgiem uzskatiem un pārliecībām, kuras viņš nepazīst un kā maldu garu
darbību neatzīst. Ja, piemēram, ticīgais domā, ka viss sātaniskais ir ļauns,
tad sātanam vajag tikai gaismā un svētumā tērpties, lai iegūtu šo cilvēku
neierobežotu uzticību. Tāpēc šis karš ir karš pret atdarinājumiem un
pievilšanām, un tikai tas var pretoties, kas visu Dieva patiesību par Dievu,
sātanu un sevi pašu meklē izprast un atzīt.
Atpazīt velna viltības
Apustulis saka, ka ticīgajam
jāstājas pretī visiem ienaidnieka uzbrukumiem un jāapģērbj visas Dieva bruņas.
Bet kā gan cilvēks var šiem uzbrukumiem pretoties, ja viņš nezina, kas tie ir?
Ir starpība starp kārdināšanām un viltus uzbrukumiem. Blēdības un viltības apzīmē
ļauno garu metodes kārdināšanu izdomāšanai. Pāvils nesaka, ka jāpretojas velna
meliem un kārdināšanām, bet viņa uzbrukumiem, ar to viņš apzīmē viņa viltus
paņēmienus. Kristietim no tā jāsargās, lai tādas lietas to nekavētu un
neievainotu. Ja viņš tās savlaicīgi pazīst, tad viņš var to īstenošanu
aizkavēt. Garīgam cilvēkam vajadzēs pilnīgi koncentrēties un lietot savus prāta
spēkus, lai ātri pazītu, ko gars tādās situācijās jūt. Gara pildītam ticīgajam
vajadzētu gara “tieksmi” instinktīvi tik pat ātri izšķirt, kā cilvēks izjūt
fizisko aukstumu, kad rodas caurvējš, un tūdaļ izlieto savu prātu, lai no tā
aizsargātos. Tātad gara cilvēkam tāpat savi gara jutekļi jāvingrina un jālieto,
lai lūgšanās ienaidniekam izsekotu un to atvairītu.
Atkal, “mērķis” un “viltība” ir
ļoti noteikti un atšķirīgi. Ar uzbrukumiem Pāvils apzīmē līdzekļus, kādus tas
lieto, lai savus mērķus sasniegtu. Viņa mērķis, piemēram, ir, lai panāktu
apsēstību, bet uzbrukumi - atdarināt Dievu. Dēmoni ir meļi, bet kā tie rīkojas,
lai savus melus cilvēkiem uzspiestu? Lai melotu, tiem nevajadzētu “uzbrukumus”
izdomāt, bet gan lai cilvēkus pamudinātu šiem meliem ticēt.
217
Sātana un viņa sūtņu (eņģeļu,
kalpu, emisāru) viltības ir neskaitāmas, un katram attiecīgam Dieva bērnam
pielāgotas. Ja cilvēks sevi ļauj ietekmēt caur līdzcietību, tad to no kāda
pasākuma, kas kaitētu velnišķām interesēm, tie mēģinās atturēt uzsūtot ciešanas
tādam, kas viņam ir mīļš un dārgs, lai viņu tādā veidā skartu pie viņa
ievainojamās vietas, ja viņš pats bīstas no ciešanām, tad viņi caur tādām to
mēģinās no sava pasākuma (pienākuma?) atbaidīt. Kristieši, kas no savas dabas
ir labsirdīgi, tiks ar tā dēvētiem “mīlestības pienākumiem” no sava mērķa
novirzīti, tie, kas atklāti intelektuālām interesēm, tiks novesti pie pārpūlēšanās
studijās. Sensitīvie (jūtīgie), juteklīgie un apzinīgie tiks nepārtraukti
apbērti savu kļūdu dēļ ar pārmetumiem. Melu gari soda savus upurus par viņu
pašu darbiem. Bet ja ticīgais mācās aiz visiem maskējumiem pazīt ienaidnieku
viņa paslēptuvēs, tad viņš caur lūgšanām visus viņu darbus var pārvērst ierocī,
kuru viņš pats var pret viņiem pavērst.
Bruņojums šai cīņai
Piedzīvojamu veidā ticīgajam šai
cīņai jāmācās pazīt un pielietot Efeziešiem 6.nodaļā aprakstīto ieroču
bruņojumu. Šī nodaļa neizklāsta uzvaru pār grēku - šāds izskaidrojums ir
nepareizs un uzspiests - tā iztirzā UZVARU PĀR SĀTANU. Cīņas uzsaukums nav dots
pasaulei, bet draudzei (ekklesia, no Dieva izredzētiem - izaicinātiem, vienotam
mazam pulkam) aicinājums apbruņotiem pastāvēt, ļaunā dienā palikt stingriem,
tumsības spēkiem pretī nostāties, stāvēt, pēc tam kad tie Kunga Jēzus spēka
varā notriekti zemē. Bruņojuma atsevišķie ieroči tiek no Dieva doti, lai
ticīgais varētu palikt stingri stāvam - pret visiem velna viltus uzbrukumiem.
Šī vieta pierāda, ka kristietis ir spējīgs uzvarēt visas elles varas un
valdības, ja viņš pilda vajadzīgos noteikumus un lieto ieročus, kādus Dievs
viņam sagatavojis.
Xxxxxxxxxx trūkst rindkopa
Lai ticīgais varētu pret īsti
patiesu ienaidnieku ar sekmēm cīnīties, tad viņam vajadzīgas ĪSTS BRUŅOJUMS un
PATIESAS ZINĀŠANAS par ĪSTU PRETINIEKU. Viņam jābūt skaidrai patiesībai vienādi
reālai par Dieva doto bruņojumu, par ienaidnieku un cīņu ar to, kā kurai katrai
218
citai Bībeles patiesībai.
Apbruņotu ticīgo var salīdzināt ar neapbruņotu ticīgo ar šādu īsumā izteiktu
salīdzinājumu:
|
Apbruņots kristietis. |
Neapbruņots kristietis. |
|
Viņš apbruņots ar
patiesību. Viņa dzīves gājums
ir patiesīgs. Viņš dara un uztur
mieru. Viņš vingrinās
modrībā un pašsavaldībā. (Efez. 6:17) Viņš lieto ticības
vairogu. Viņam arvien ir
Raksti pie rokas. Viņš lūdz bez
mitēšanās. |
Viņš aiz
nezināšanas ir uzņēmīgs meliem. Viņš aiz
nezināšanas staigā nepatiesi. Viņš rada
šķelšanos. Viņš dzīvo bīstamā
bezrūpībā. Viņš nonāk šaubās
un kārdināšanā. Viņš paļaujas uz
prāta slēdzieniem vairāk, nekā uz Rakstiem. Viņš paļaujas
vairāk uz darbu, nevis uz lūgšanām. |
Ticīgajam, kas visu Dieva
bruņojumu apģērbj, pašam jādzīvo uzvarā pār ienaidnieku. (1) Viņa garam jābūt
pildītam ar Svēto Garu, tā ka viņš caur Dieva spēku nesatricināmi stingri var
stāvēt. Pastāvīgai Kunga Jēzus Gara ieplūšanai jāuztur viņa garu brīvu un tīru.
Viņa dabai un (2) prātam jābūt atjaunotiem (Rom. 12:2), viņa izpratnes acīm
jābūt apgaismotām (Efez. 1:18), lai varētu sātana melus pazīt un to čaulu
iznīcināt, ar kuru ienaidnieks agrāki viņa jutekļus apklāja un varētu saprātīgi
uztvert, kas ir tā Kunga prāts. (3) Viņa ķermenim ir jābūt Garam paklausīgam
(1.Kor. 9:25) un nodotam Dieva gribai dzīvē un kalpošanā.
