9. nodaļa
Cilvēka griba un gars
181
Par visām lietām ir nepieciešams
tagad noskaidrot izejot no Rakstiem, kā Dievs darbojās ticīgajā, jo pilnīgi
jāsaprot un jāsatver pamatīgā starpība starp Dieva un sātana darbībām un
sadarbības principiem
ar Dievu, bet ne pasīvu pārvaldīšanu no Viņa, tādēļ, ka tas nav tikai pamata
stāvoklis atbrīvošanai no meliem un apsēstības, bet arī pamata stāvoklis cīņai,
par ko runāsim nākošā nodaļā.
Patiesību var satvert un īsi
izteikt sekojošos vārdos: Svētais Gars, kas dzīvo atdzimušā cilvēka garā,
ietekmē un darbojās tikai tad caur dvēseles spējām un miesas locekļiem, ja
ticīgā griba stingri ar Viņu sadarbojas. Cilvēka garā klātesošais Dievs, nekad
cilvēka roku nelietos bez paša cilvēka lēmuma: “Es gribu savu roku lietot.”
Sadarbība ar Dievu nenozīmē automātisku darbošanos
Kad Pāvils teica: “Kas manī
darbojas ar spēku” (Kol. 1:29) viņš pirms tam teica: “Par to es arī cīnos,
strādādams Viņa varā.” Tas nenozīmē, ka viņa rokas, kājas un saprāta spēki
tiktu automātiski caur Dieva spēku iekustināti, kā mašīna caur tvaiku, bet ka
aiz visa tā bija Pāvila griba, kas teica: “Es gribu strādāt un caur to, ka es
strādāju, darbojas Dieva spēks un dzīvība manī, tā ka es dzīvoju, darbojos un
cīnos, un tomēr ne es, bet Kristus - Kristus Gars - manī.” (skat. Galat. 2:20
un Fil. 1:19)
Arī pie tā, kas bija lielāks par
Pāvilu bija tāpat, Viņš teica: “Dēls neko nevar darīt pats no sevis”, un tomēr:
“Mans Tēvs darbojas un es arī darbojos.” Viņam bija paša gribas - prāts, bet Viņš
nenāca, lai savu prātu darītu, bet lai darītu Tēva prātu. Viņš darīja Tēva
prātu, kad teica spitālīgajam: “Es gribu, topi šķīsts.”
182
Tā tam jābūt arī ticīgā dzīvē.
Protams, ar tādu noteikumu, ka viņa prāts ir kļuvis vienots ar Dieva prātu un
ka Svētais Gars var spēcīgi darboties viņā tāpēc, ka viņš skaidri un noteikti
izvēlējies svēto Dieva prātu. Tāpēc tad arī ticīgajam pienākas spēcīgi lietot
savu prātu, lai pārvaldītu savu garu, dvēseli un miesu. Dievs, kas viņa garā
mājo, kopā ar viņu rīkosies un viņa gribas spēku atbalstīs.
Dievs pārvalda atjaunoto cilvēku caur viņa sadarbojošos gribu
Lai atbrīvotos no grēka varas un
iegūtu aizsardzību no viltus gariem, katram vajadzētu skaidri zināt Dieva
nodomu pie cilvēka glābšanas. Iesākumā Dievs radīja cilvēku kā brīvu sevi
pārvaldošu būtni. Šī pārvaldīšana notika caur gribu. Bet cilvēks neizturēja un
krita, un caur to nodeva savu gribu sātanam. No šī mirkļa tumsības spēku
valdnieks pārvaldīja pasauli caur viņam verdzībā nodoto cilvēka gribu. Otrais
Ādams - Kristus nāca zemes virsū, nostājās cilvēka vietā, izvelēdamies Dieva
prātu darīt, būt paklausīgam Viņa prātam vismazākās lietās un visur sadarboties
ar Tēvu. Tuksnesī Viņš uz sātana pieprasījumu liedzās izlietot savu dievišķo
varu, un Ģetzemanē vissmagākā nāves cīņā Viņš ne acumirkli nešaubījās apņēmībā
Tēva prātu piepildīt. Kā cilvēks viņš gribēja Dieva prātu darīt no sakuma līdz
galam un bija paklausīgs līdz nāvei, tā Viņš ieguva priekš atpestītā cilvēka ne
tikai salīdzināšanos ar Dievu, bet arī atbrīvošanu no sātaniskās tirānijas, lai
atkal atjaunotu jaunu un svētīgu gribu, kas no velna kalpības atbrīvojusies
atkal brīvi darbotos apzinātā un saprātīgā saskaņā ar Dieva prātu. Kristus
Golgātā ieguva cilvēkam atbrīvošanu no sātana varas pār garu, dvēseli un miesu,
bet šī pilnīgā atbrīvošana var ticīgā izvērsties tikai ar tādu priekšnoteikumu,
ka viņa prāts izvēlās Dieva prātu priekš katras savas trīsdaļīgās būtnes
novada. Caur savu gribu, kas tagad savienota ar Dieva gribu, cilvēkam
jāpārvalda, kurš tagad darbojās ar visu Dieva varu savā pusē: (1) Savu paša
garu (Sal. pam. 25:28. 1.Kor. 14:32),
183
(2) savus jutekļus, domas un
visus dvēseles spēkus un (3) savu ķermeni (1.Kor. 9:27). Kad caur Dieva
atbrīvojošā spēka piedzīvošanu, kas ved ārā ne grēka un velna verdzības,
ticīgajam top atkal dota brīva gribas darbība, tā ka viņš priecīgi un bez
pretošanās grib un var Dieva prātu pildīt, tad viņš var kā atbrīvots cilvēks
sākt pārvaldīt savu garu, dvēseli un ķermeni un var “dzīvē valdīt... caur Jēzu
Kristu”(Rom. 5:17).
Bet dabīgais cilvēks nevar
sasniegt šo savas gribas atjaunošanu, pirms viņš nav piedzīvojis sava gara
atjaunošanos caur jaunpiedzimšanu. Dievs nedzīvo kritušā cilvēkā, pirms tas nav
no jauna piedzimis (Efez. 2:12, 3:16, Jāņa 3:5-8). Viņam ir “jāpiedzimst no
Dieva”. Patiesība, kas nosaka tādas atdzimšanas vajadzību, noraida uzskatu par
dievišķas dzīvības atrašanos vecajā dabā. Parasti arī pēc šīs atjaunošanas
cilvēks nekļūst tūdaļ “garīgs”, t.i. pilnīgi no gara pārvaldīts visās savās
dzīves izpausmēs.
“Dabīgais” cilvēks iepretim “garīgajam” cilvēkam
Iesākumā jaunpiedzimušais ir, bet
tikai “bērns Kristū” un nes līdz ar sevi daudz pazīmes no vecās dzīves,
piemēram, greizsirdību, strīdus, iedomību, nesaticību u.c. (skat. 1.Kor.3:1-4),
kamēr viņš atzīst dziļāku Svētā Gara saņemšanas nepieciešamību, Kuram ir
jādzīvo atjaunotā cilvēka garā, kā Viņa svētnīcā.
Dabīgais, neatdzimušais cilvēks
tiek pilnīgi no dvēseles un miesas pārvaldīts. Jaunpiedzimušajam ir caur Svēto
Garu dzīvs darīts un piepildīts gars, bet viņš tomēr var stāvēt zem dvēseles un
miesas varas, tāpēc ka viņa garīgā dzīve tiek kavēta un ir saistīta. Garīgam
cilvēkam ir no dvēseles saitēm atbrīvots gars (Ebr. 4:12), kas ir Svētā Gara
orgāns, lai dvēseli un miesu pārvaldītu.
Tas notiek tikai tad, Svētā Gara
spēkā, cilvēka griba tiek ievesta pilnīgā harmonijā ar Dieva gribu un visiem
Viņa likumiem un nodomiem, un viss ārējais cilvēks tiek savaldīts. Jo ir
rakstīts: “Gara auglis ir pašsavaldīšanās (pēc Šlahtera tulkojuma vācu valodā)
(latviešu tulkojumā - atturība) (Galatiešiem 5:22). Ne tikai mīlestība, prieks,
miers, pacietība
184
un laipnība, kas izpaužas caur
dvēseles kanālu - personību, bet patiesu un pilnīgu pārvaldīšanu pār savu “es”
pasauli, caur ko (1) katra doma tiek atgriezta tajā pašā paklausībā Dievam, kā
to Kristus mums atstāja kā priekšzīmi (2.Kor. 10:5), un (2) tāpat arī viņa
gars, kas atrodas zem gribas kontroles, ka griba pēc brīvas izvēles var
noklusēt vai izteikt, kas ir viņa garā tā pat arī kas ir viņa prātā (Sal.pam.
17:27). (3) Viņa ķermenis var būt tik pilnīgi paklausīgs gribas stūrei, ka tas
kļūst par disciplinētu un uzmanīgu darba rīku Dievam, kuru pats Dievs dara
dzīvu un stiprina, par darba rīku, kas ir labprātīgs un saprātīgs un ir derīgs
kalpošanai, pretēji tam, kā tas bija agrāk, kad ķermenis valdīja pār cilvēku un
bija par spēļmantu sātaniskām dziņām un iegribām.
Aicinājums uz izlēmīgu gribas rīcību
Visu šo ļoti skaidri māca Jaunās
Derības vēstules. “Mūsu vecais cilvēks ir ticis līdz ar Kristu krustā sists”,
tā mēs lasām attiecībā uz Kristus glābšanas darbu Golgātā pie krusta, bet tas,
kas šīs patiesības potenciālo (spēka) īstenību grib piedzīvot savā dzīvē, tam
šis stāvoklis ir jāieņem ar savas gribas lēmumu. Apustulis nenogurstoši
atgādina atpestīto ticīgo savu gribu noteikti nodarbināt un izlēmīgi rīkoties
ar savu gribu, kā to norāda sekojošās Rakstu vietas:
|
Negatīvi |
Pozitīvi |
|
Noliksim tumsības darbus. Rom. 13:12 Jums jāatmet vecais cilvēks. Efez. 4:22 Novelciet veco cilvēku un viņa darbus. Kol.3:9 Nonāvējiet sevī to, kas pieder zemei. Kol. 3:5 Tikuši vaļā no savas grēcīgās dabas. Kol. 2:11 |
Tērpsimies gaismas bruņās. Rom. 13:12 Jāapģērbj jaunais cilvēks. Efez. 4:24 Apģērbiet jauno cilvēku. Kol. 3:10 Nododiet sevi pašus Dievam. Rom. 6:13 Apvelciet Jēzu Kristu kā bruņas un nelutiniet miesu. Rom. 13:14 Tērpieties sirsnīgā līdzjūtībā. Kol. 3:12 Bruņojieties ar visiem Dieva ieročiem. Efez. 6:11 Skat. Arī Efez. 6:13,16 Satveriet visus Dieva ieročus… |
Visas šīs vietas norāda uz gribas
izlēmīgu rīcību, darbību un pie tam ne uz ārēju lietu, bet uz neredzamo, kas
pieder pie pārdabiskās sfēras un caur to pierāda cilvēka gribas lēmuma nozīmi
garu pasaule. Tas arī apgaismo enerģiskas gribas rīcības sekas, protams ar
priekšnoteikumu, ka tas notiek saskaņā ar Kristus atbrīvojošo spēku. Pie krusta
Golgātā Kristus pestīšanas darbu ir piepildījis, bet ticīgajam caur gribu sev
šī darba augļi ir jāpiesavinās, viņam jārīkojas tā, it kā viņš pats varētu
neredzamās pasaules
185
tumsības darbus nokratīt, tad
viņš piedzīvos Dieva visspēcības savienošanos ar savu gribu, kas caur šo
nokratīšanu iedarbojas - kļūst efektīva.
Kad Dievs cilvēku glābj, tad Viņš
to aicina sadarbībā ar Viņu īstenot savu glābšanu (Filip.2:12-15), jo Dievs ir
tas, kas mūsos rada gribēšanu un paveikšanu pēc Sava labā prāta, dara spējīgu
cilvēku gribēt un padarīt Dievam labpatīkamo.
Dievs aicina cilvēku uz sadarbību viņa paša glābšanas labā
Jaunpiedzimšanas brīdī Dievs dod
cilvēkam savas personīgās gribas brīvību, lai viņš pats sevi pārvaldītu un
staigātu sadraudzībā ar Dievu. Caur šo atjaunoto gribu, kas var brīvi izlemt
priekš Dieva, sātans zaudē savu varu. Sātans ir šīs pasaules kungs un viņš šo
pasauli pārvalda caur tādu cilvēku gribu, kas no viņa tiek paverdzināti - ne
vien tieši, bet arī netieši. Jo velns dzen savus upurus, lai tie tīkotu pēc
iespaida un varas un savstarpēji sevi paverdzinātu, kaut gan tiem vajadzētu ar
Dievu sadarboties, lai katrs cilvēks savu personīgo gribu atgūtu un tam būtu
vara taisnību izvēlēties un darīt, tāpēc ka Golgātā tā tika uzvarā iegūta -
izcīnīta.
Mēs varam gan pa daļai pazīt
tumsības varu valdnieka darbības virzienu, viņam atvērti stāvošos novados, gan
tieši caur atmosfēras iespaidu, kā arī netieši caur cilvēkiem hipnozes un
suģestijas ceļā, caur gribas kontroli un citām neredzamo spēku formām, kas
bieži tiek lietoti it kā cilvēku labklājības celšanai.
Briesmas slimnieku dziedināšanā
ar suģestiju un līdzīgām metodēm, caur kurām cilvēki tiek fiziski un psihiski
(dvēselē) iespaidoti, pastāv iekš tā, ka tās viņus noved pie gribas un dvēseles
spēku pasivitātes, kas tos sagatavo priekš vēlākiem sātaniskiem iespaidiem.
Ticīgā cilvēka tiesības uz gribas lēmumu
Gribas atbrīvošana no šīs
pasaules valdnieka varas un pasīvā
stāvokļa sākās tad, kad ticīgais sāk atzīt savas tiesības uz savu
personīgo izvēli un sāk savu gribu virzīt uz Dieva pusi. Kad viņš tiek tik tālu
atbrīvots, lai to varētu netraucēti darīt, viņam var būt par palīgu personīgās
gribas apliecinājums, ko viņš izsaka ar vārdiem: “Es izvēlos Dieva gribu un
noraidu velna gribu.” Var būt, ka minētais ticīgais pavisam nav spējīgs zināt, kas ir Dieva
griba
186
un kas velna griba, bet šim viņa
gribas stāvoklim ir nozīme neredzamā pasaulē. Dievs saistās ar cilvēku, kas
Viņa prātu izvēlās un dod tam gaismu un spēku velna un grēka prasības pazīt un
noraidīt, caur ko sātana pieturas punkti kļūst arvien vājāki, kamēr cilvēks
atkal kļūst pilnīgāks un apzinīgāks ieiet brīvībā, kas tam Golgātā potenciāli
tika iegūta un tādā kārtā Dievs šajā dumpīgajā pasaulē iegūst jaunu
pavalstnieku.
Ticīgā pusē ir jānovada gribas darbība
caur prāta atziņu. Tātad cilvēkam papriekš ir jāatzīst, jāieskata, kas viņam būtu jādara, tad
gribai priekš darba ir jāpieņem lēmums, bet no gara nāk spēks šo izvēli pildīt,
kā arī prāta gaisma. Piemēram, Dieva bērns garā atzīst, ka tam būtu jārunā,
griba nolemj to darīt un smeļ no gara spēku darbības izvešanai. To sauc par
gara funkciju pareizu izpratni un apgaismo absolūto nepieciešamību gara likumu
pazīšanai, lai varētu netraucēti ar Dieva Garu sadarboties.
Cilvēka gars tiek stiprināts no Svētā Gara cilvēka gribas fonā
Ticīgajam, kas tādā veidā
sadarbojas ar Dievu, jāsaprot, ka ar gribas izvēli vien nepietiek, kā to redzam
no Pāvila vārdiem Romiešiem 7:18: “Labu gribēt man ir dots, bet... darīt nē”.
Stiprinājums “iekšējam cilvēkam” (atdzimušajam cilvēka garam, Efez. 3:16) caur
Svēto Garu tiek dots vienīgi atbrīvotai gribai, kas grib Dieva prātu darīt,
spēku savu vēlēšanos īstenot. “Dievs ir tas, kas jums dod gribu”, t.i. Viņš
dara cilvēku spējīgu pareizi izvēlēties. Un atkal tas ir Dievs, “kas dod
veiksmi... izpildīšanai” (Filip.2:13), t.i. Viņš dod ticīgajam spēku atbilstoši
gribai rīkoties.
Tas nozīmē, ka Dieva dotais spēks
darbības īstenošanai iziet no gara, kurā Viņš mājo, tā ticīgais mācās savu garu
pareizi izlietot, tāpat, kā viņš apzinās sava prāta un miesas funkciju
darbības. Viņam ir jāmāk gara tieksmi pazīt (jo tāda ir Rom. 8:27), lai zinātu, kas ir Dieva
prāts, pirms viņš to var veikt.
Cilvēka gars kā personības noteikta daļa
Tas, ka cilvēka gars ir noteikta personības daļa, tāpat kā dvēsele un
miesa, tiek Rakstos skaidri mācīts, ko mums pierāda sekojošās nedaudzās vietas:
187
“...cilvēka gars...” 1. Kor. 2:11
“...šis pats Gars apliecina mūsu
garam” Rom. 8:16
“...tad mans gars... lūdz” 1.Kor.
14:14
“...mans gars...” 1.Kor. 5:4
“...savā garā nevarēju atrast
mieru...” 2.Kor. 2:12
Ir arī “dvēseles šķiršana no gara”,
ko Dieva Vārds prasa, un ko Gara zobens izdara (Ebr. 4:12). Caur cilvēka grēkā
krišanu krita ar Dievu savienotais gars, kas pirms tam pārvaldīja miesu un
dvēseli no sava ķēnišķā augstuma dvēseles traukā, un nevarēja vairs ilgāk
valdīt. Pie jaunpiedzimšanas, kura, kā to Kungs Jēzus Nikodēmam teica priekš
katra cilvēka ir nepieciešama, tiek kritušais gars atjaunots. “Kas no Gara
dzimis ir gars” (Jāņa 3:6) “Es gribu jaunu garu jūsos dot” (Eceh. 36:26). Caur
vecās dzīves krustā sišanu ar Kristu, kā tas Romiešiem 6. nodaļā norādīts, tiek
atjaunotais gars atbrīvots, no dvēseles šķirts un ar augšāmcēlušos Kungu
savienots. “Nonāvēti bauslībai... piederat citam... tā ka nu varat kalpot jaunā
garā” (Rom. 7:4-6).
Tātad ticīgā dzīvei ir jābūt “staigāšanai
garā” - “garīgam noskaņojumam”. Bet tas varēs tikai tad notikt, kad cilvēkā
dzīvojošais Svētais Gars atpestīto garu ieceļ no jauna par valdnieku dvēselei
un ķermenim, gan ētiskā, gan fiziskā izpratnē, tad Viņš to savieno ar
augšāmcēlušo Kungu, tā ka viņš kļūst “viens gars” ar Viņu (1.Kor. 6:17).
No lielākā svara ir būt par to
skaidrībā, ka ticīgajam arvien jāpatur savs gars zem gribas pārvaldīšanas,
citādi viņš aiz nezināšanas var pārtraukt sava gara sadarbību ar Svēto Garu un
atkal neapzināti staigāt dvēselīgi vai miesīgi. Nodota griba Dieva prāta
pildīšanai vēl nav nekāda garantija, ka cilvēks tiešām Dieva prātu dara, viņam
vajag saprast, kas ir Dieva prāts (Efez. 5:17) un tāpēc meklēt pēc pilnīgākas
gara apskaidrošanas kāda vien būtu iespējama.
188
Nekādā ziņā vēl nepietiek ar to,
ja zina, ka Dieva Gars ienācis iemājot ticīgā cilvēka gara svētnīcā, tāpēc ka
ar to vēl neizbeidzas sekošana miesas kārībām (Gal. 5:16). Ja ticīgais grib
garā dzīvot, tad tam jāmācās “garīgas lietas garīgi apsvērt,” lai patiesībā
varēta “garīgo garīgi” izlemt, viņam jāvingrinās garu izšķiršanas spējā, caur
ko viņš visas lietas var pārbaudīt un “Tā Kunga prātu pazīt”.
Tādam ticīgajam ir jāzina, kā var
izvairīties no gara mudinājumu un dziņu noslāpēšanas, kad tas tiek no Dieva
Gara iespaidots un skubināts. Viņam garīgas spējas caur to lietošanu jāattīsta,
jākļūst “stipram garā” (Lūk. 1:80) kā “pilnīgs vīrs... Kristus diženuma
pilnības mērā” (Efez. 4:13).
Kā ticīgie neņem vērā cilvēka garu
Daudzi kristieši sapratīgi
neapzinās, ka viņiem ir “gars”, citi atkal iedomājas, ka katrs ''piedzīvojums”,
kas norisinās viņu jutekļos ir no “gara” vai ir “garīgs”. Kad viņi Svētā Gara
kristību piedzīvo un apzinās Viņa iemājošanu sevī, tad tie bieži domāja, ka
vienīgi Viņš tagad viņos valda un ka tāpēc tie ir nemaldīgi un tiek īpaši no
Viņa vadīti un tādēļ arī viss, kas notiek viņu dzīvē ir Viņa darbs.
Visos šajos trīs gadījumos netiek
vērā ņemts paša cilvēka gars. Pie pirmā minētā gadījuma, gribētos teikt, nonāk
pie tā saucamās garīgās prāta reliģiozitātes t.i. prāts tiek apgaismots un
piesavinās garīgas patiesības, bet kas ir “gars” to tomēr tāds cilvēks nezina.
Otrais nogrupējums ir pieskaitāms pie patiesi “dvēselīgiem”, kaut gan tie
stipri tic, ka ir “garīgi”; tādos gadījumos, kad cilvēks domā, ka visi “garīgie
piedzīvojumi'' nāk no iemājojošā Gara, tas kļūst sevišķi uzņēmīgs priekš
dēmoniskiem maldiem, kuri cenšas atdarināt Svētā Gara darbību.
Šajā gadījumā caur Svētā Gara
saņemšanu cilvēks gan apzinās savā garā un tas sāk darboties, bet tad ticīgajam
jābūt skaidrībā, ka Svētais Gars viņu kā pasīvu kanālu nelietos, bet prasīs tā
apzinātu sadarbību. Pretējā gadījumā viņa paša gars - cilvēka gars - darbosies
neatkarīgi
189
no Dieva, kamēr cilvēks domā, ka
vienīgi Dievs ir visu viņa darbību cēlonis.
Cilvēka gars sadarbībā ar Svēto Garu
''Staigāšana garā” prasa ne tikai
dvēseles un ķermeņa pakļaušanos garam, bet cilvēka gara pilnīgu sadarbību ar
Svēto Garu visās ikdienas dzīves darīšanās un visos dzīves atgadījumos. Un lai
ticīgais uz to būtu spējīgs, viņam visi gara likumi jāpazīst, ne tikai
nepieciešamie noteikumi Svētā Gara darbībai, bet arī likumi, kas viņa paša garu
pārvalda, lai viņš priekš Dieva paliktu atvērts un uzņēmīgs.
Tāpat, kā Svētais Gars cilvēka
garu padara par savu templi, tāpat ļaunie gari cilvēkam uzbrūk un mēģina atraut
no savienības ar Dievu. Vispirms tie iespiežas miesā un dvēselē, lai kavētu
Svētā Gara izplūšanu, vai ja cilvēks ir “garīgs” un dvēsele ar miesu paklausa
garam, tad sātaniskie spēki var stāties tiešā saskarē ar garu, tā rodas “cīņa”,
kuru Pāvils piemin Efez. 6:12.
Ja cilvēks caur Gara kristību
kļuvis “garīgs”, bet nepazīst gara likumus un it sevišķi ienaidnieka slepenās
darbības, tad viņam ir iespēja kļūt ļauniem gariem t.i. to uzbrukumiem par
upuri, viņi tā garu noved ekstāzēs un pārspīlējumos vai iežņaudz it kā spīlēs.
Pirmā gadījumā dēmoni dod vīzijas un parādības, kuras šķietami nāk no Dieva, bet
vēlāk izrādās par sātaniskām, to pierāda viņu bezauglība, otrā gadījumā cilvēks
iestieg krēslā un gara aptumsumā, it kā tas būtu pazaudējis visu Dieva
apzināšanos.
Ticīgā kontrole pār savu garu
Kad ticīgais ir mācījies tiešos
ļauno garu uzbrukumus redzēt, viņš kļūst
spējīgs sava paša gara stāvokli novērtēt un pārvaldīt, viņš vingrinās
aizsardzībā pret visām nedabīgām sasprindzinātībām, spiedieniem un ēnām, kas to
gribētu noraut zemē.
Ļoti nopietnas ir cilvēka garam
draudošās briesmas caur tā tieksmi iziet no savienības ar Dievu, lai tad no
ļauna gara tiktu iespaidots un vadīts. Tas, kas uzmanīgi un pazemīgi staigā
Dieva priekšā, arvien vairāk mācīsies šīs pazīmes pazīt. Piemēram, kāds nāk
viegli uz domām
190
ka tā paša valdonīgais gars ir
pierādījuma “Dieva spēkam”, kas viņā darbojas, tādēļ ka citā virzienā viņš
redz, ka Svētais Gars viņu lieto dvēseļu glābšanai. Viņš var arī piedzīvot
sašutuma strāvas ieplūšanu savā garā, domādams, ka tas nāk no Dieva, bet citi
no tā satrūkstas un izjūt stingri tiesājošo skaņu, kas skaidri redzams, ka
nenāk no Dieva.
Ļauniem gariem ir vara cilvēka
garu iespaidot, Svēto Garu un cilvēka dzīves veida izpausmes atdarināt, tikko
tas iziet no satiksmes ar Dievu, tas ir katram, kas grib staigāt ar Dievu,
nopietni jāapzinās un jāievēro. Tādam jāzin, ka tieši tāpēc, ka viņš ir “garīgs”,
tas ir atvērts visiem gara pasaules spēkiem, un ja viņš domā, ka pārdabiskā
sfērā vienīgi Svētais Gars viņu var vadīt, tad viņš pavisam droši tiks pievilts.
Ja tas tā būtu, tad jau cilvēks kļūtu “nemaldīgs”, bet viņam nepieciešams būt
modram un lūgt, un jācenšas tiekties pēc savas saprašanas apgaismošanas un
apskaidrošanas, lai varētu pazīt patiesu Dieva darbošanos.
Dažas likumsakarības, kas pārvalda patiesu gara dzīvi
Dažus likumus, kas pārvalda gara
dzīvi, gribam šeit īsumā izteikt sekojoši:
1. Ticīgajam jāzina, kas ir “gars”
un kā tā prasības jāievēro, lai viņu neklusinātu un neapslāpētu. Piemēram,
garam uzgulstas smagums, bet cilvēks ar to samierinās un turpina savu darbu.
Tas tam kļūst apgrūtinošs, bet viņš neņem sev laiku, lai minētai lietai
izsekotu un pārbaudītu cēloni un tā spiediens kļūst spēcīgāks, līdz viņš top
nepanesams un cilvēkos ir jāapstājas, lai pārbaudītu, kas ir nepareizs, kaut
gan viņam vajadzēja gara mājienu tūdaļ ievērot un īsā lūgšanā lietu nodot
Dievam, caur to tas būtu pretojies ienaidniekam, un tas to nebūtu novilcis
zemē.
2. Ticīgajam vajadzētu savu paša
garu pietiekoši labi pazīt, un uzreiz zināt, kad viņš ir pārtraucis sadarbību
ar Svēto Garu, un tad ātri visus uzbrukumus noraidīt, kuri cenšas viņa garu
izvilkt ārā no līdzsvarotas sadraudzības ar Dievu.
191
3. Ticīgajam vajadzētu zināt, ka
tikko tā gars no ļauno garu indes top skarts, kuri tam visādas jūtas uzspiež,
piemēram: nomāktību, dusmas, īgnumu, aizvainotību, neapmierinātību, kurnēšanu,
rūgtumu, greizsirdību utt. - ka tas viss tiek no ienaidnieka sagādāts un tieši
garā ievadīts. Viņam tūdaļ vajadzētu visam minētam, arī skumjām un
grūtsirdībai, pretoties, jo atpestītā gara uzvaras dzīve ir - prieks (Gal.
5:22). Daži ticīgie domā, ka grūtsirdība ir viņu dabīgā parādība un ar to
samierinās, tai nepretojoties un nemeklējot pēc cēloņa. Ja tiem prasītu, vai
tādam cilvēkam, kam izteikta tendence uz zagšanu, būtu tai jāļauj brīvi
turpināties, tad tie uz to teiktu noteiktu - nē, bet savai pašu “tieksmei” tie
brīvi ļaujas, jo tā ir mazāk uzkrītoša netaisnība.
Kad ticīgais jūt, ka cīņas
karstumā ienaidniekam izdevies viņa garu caur vienu no minētajām “ugunīgajām
bultām” ievainot, tam tūdaļ jāgriežas lūgšanā pie Dieva, lai visam uzbrukumam
tā cēloņus novērstu. Jāievēro, ka caur minētām lietām gara skāršana ir kaut kas
cits, kā “miesas darbi”, protams, ar priekšnoteikumu, ka ticīgais tiešām garā
staigā. Bet ja tos (miesas darbus) nepazīst un tūdaļ nenoraida, tad tie ļoti
drīzi sasniedz miesas sfēru.
4. Ticīgajam vajadzētu pazīt, kad
viņa gars ieņem pareizo stāvokli dvēseles un miesas pārvaldīšanā un nav caur
cīņu, apvidu vai apstākļiem par daudz saspīlēts vai nomākts. Cilvēka gars var
atrasties trijos stāvokļos un tas ir jāzina, lai pēc tā rīkotos.
(1) gars var būt apgrūtināts,
apspiests vai nomākts –
(2) gars var būt mierīgs, normāls
ar brīvu virsvadību –
(3) gars var būt pārmērīgi
sasprindzināts un satraukts, līdzsvaru zaudējis un būt “sakūdīts”.
Cilvēks, kam garā staigāšana nav
sveša, zina, kā viņam pacelt garu, ja tas ir nospiests un kā tas kādai pārspīlētai
kustībai vai darbībai var pretoties caur mierīgu gribas apņēmību un arī, kā
jāatvaira ienaidnieks, kad tas uzmācās un dzen.
Nedaudz gaismas par patiesu vadību pēc gara
Kas attiecās uz “vadību”, tad
ticīgajam būtu jāzina, ka tam savs prāts jālieto, ja viņš nejūt gara mājienu.
Ja viņš visam
192
un uz visu teiktu “āmen”, tad jau
cilvēks būtu automāts. Gars arvien nerunā un atstāj daudz jautājumus atklātus.
Pie visas vadības galu galā izšķirošais vārds paliek gribai un saprātam, ne
tikai sekojot gara izjūtām, bet arī saprāta apgaismojumam.
1. Ir tādi lēmumi, kuri bāzējas
vienīgi uz prāta apsvērumiem,
2. tādi, kas rodas caur gara
dziņu un tādi, kas pamatojās uz abiem.
Vērā ņemamā gara “izjūta” var būt
kustība, mājiens, vilkšana un atturēšana, jeb gars ir it kā “nedzīvs” - atbilde
nenāk, gara sažaugšanās, smagums uz garu, cīņa garā, pretošanās garā utt.
Dievs savu prātu atklāj cilvēkam
trijos veidos: (1) Caur atklāsmēm, kas notiek ļoti reti un tiek dotas tikai
īpaši nobriedušiem gara cilvēkiem, piemēram, Mozum. (2) Caur prāta
apgaismojumu, un (3) caur atziņu garā, kas arvien savienota ar prāta atziņu.
Katrā patiesā dievišķā vadībā
arvien prāts ir saskaņā ar garu un nekad nenotiek prāta pretošanās gara
mājieniem, kā tas ļoti bieži notiek pie sātaniskas vadības, kad cilvēks tiek
DZĪTS UZ DARBĪBU un baidās būt nepaklausīgs iedomātai dievišķai pavēlei.
Tas viss norāda uz subjektīvo,
iekšējo pusi gara vadībā. Mums jāuzsver fakts, ka KATRA DIEVIŠĶA VADĪBA
HARMONIZĒ AR SVĒTIEM RAKSTIEM. Pareiza izpratne par Dieva prātu var būt tikai
pie tādiem, kas pārtiek (sevi baro) (sich nären - vācu.val) no Dieva Vārda, (kā
īstās Debesu maizes) tāpat kā gara apzinātība tikai tad būs pareiza, ja tas
caur Svētā Gara iemājošanu paliek ar Kungu Jēzu savienots.
Prātu nekad nedrīkst izslēgt, vai
ļaut tam būt bezdarbīgam. Tā kā prāts var garu iespaidot, ticīgajam to
vajadzētu uzturēt bez aizspriedumiem, tīru kā savu gribu. Ja visu dienu lūkojās
pēc vadības caur garu, kaut gan garā varbūt nekāda kustība nenotiek, tad tas
noved pārāk viegli pie prāta pasivitātes. Ja garam nav mājiena,
193
aicinājuma vai kas līdzīgs,
vajadzētu prātu lietot, paļaujoties uz Dieva apsolījumu, ka Viņš vientiesīgo
pareizi vadīs (Ps.25:9). Šeit, sava atjaunotā prāta gaismā, Pāvils mums var
kalpot par priekšzīmi. Viņš raksta korintiešiem, ka lietās, kurās tam nav
pavēles no Kunga, tas izsaka savu paša spriedumu (1.Kor. 7:10). xxxxxxxxxxxx (1.Kor.
7:25) xxxxxxxxxxxx
Nezināšanas dēļ neskaitāmi Dieva
bērni staigā “dvēselē” t.i. pēc pašu apsvērumiem un personīgām jūtām, pie tam
viņi noteikti ir pārliecināti un tic, ka “staigā garā”. To tumsības spēki ļoti
labi zina un izlieto visu savu viltības māku, lai ticīgos ievilinātu dvēseles
un miesas sfērā. Šim nolūkam viņi dod dvēseles saprātam debešķīgas vīzijas un
miesai brīnišķi jaukas jūtas un tikko cilvēks sevi šīm lietām atdod, tās
noturēdams par “garīgām”, viņa staigāšana kļūst miesīga ar garīgu apvalku.
Katra atkarība no pārdabiskiem
piedzīvojumiem, kas notiek jutekļu novadā vai nāk no ārienes, noslāpē garā
patieso Gara dzīvību. Cilvēks caur pārdabisko darbību savā perifērijā tiek
novirzīts no iekšējās savienības ar Dievu, tāpēc velns tik ļoti pūlas patiesi
svētotiem Dieva bērniem uzmākties un tiem tādas lietas uzspiest. Ja viņš tos
tik tālu pavedinājis sākt dzīvot pēc dvēseles vai miesas dziņām, tad gars, kas
ir Svētā Gara orgāns cīņā pret garīgu ienaidnieku, tiek izslēgts un ignorēts,
tāpēc ka ticīgais ir nodarbināts ar saviem dvēseles vai jutekļu piedzīvojumiem,
pie viņa izbeidzas katra garīga darbība, gars nevar vairs ne vadīt, ne spēku
dot cīņai, lai cīnītos.
Cilvēka gara viltojums
Ja ļauni gari ir nostiprinājušies
cilvēkā, viņi mēģina atdarināt cilvēka garu un tad var to arī izdarīt. Viņi
izsauc tādas jūtas, kuras kļūst pietiekoši stipras (pārskanēt) patieso
gara-atziņu un gara-darbību. Ja ticīgais ienaidnieka viltus spēli nenomana, tad
viņš tiek no atdarinājuma arvien vairāk un vairāk saistīts, un, sakarā ar to,
patiesā gara darbība un gara dzīve tiek atstāta novārtā. Kad gara darbība ir
pilnīgi izbeigusies, tad dēmoni cilvēkam iestāsta,
194
ka tagad Dievs viņu vada caur tā “atjaunoto
prātu”, ar to tie cenšas tam slēpt savas izdarības un viņa atmatā atstāto gara
darbību. Kad gars vairs ar Svēto Garu nesadarbojas un miesā iestājas neīstas
gara jūtas, tad tam seko neīsta gaisma, spriest spēja utt., kas tiek dotas
prātam. Tad pievīlēji mēģina gara dzīvi atdarināt “grūtību” un “ciešanu”
novadā. Šim nolūkam viņi papriekšu savam upurim dod neīstu “dievišķu mīlestību”,
kura tiek uztverta no dvēseles dziņām un jūtām. Kad pār minētiem spēkiem
ļauniem gariem vara beidzot ir nodrošināta, tad pazūd mīlestības izjūta un
pieviltais domā, ka viņš pazaudējis Dievu un Viņa sadraudzību. Tam seko
spiešana un dzīšana, tad atkal atturēšana, kas pamazām tiek kāpināta līdz
spēcīgām mocībām, kuras cilvēks uzskata par garīgām un Dieva dotām. Viņš šīm
jūtām nododas, un sauc tās par “Gara dusmību”, “izbailēm garā” utt., kamēr dēmoni viņu caur
šādiem līdzekļiem piespiež to gribai paklausīt.
Katra pārdabiska lieta fiziskā
ziņā, jā, pat katra pārmērība dabīgā ziņā būtu jānoraida, jo tas noslāpē garu
un koncentrē uzmanību jutekļu dzīvei. Miesīgas jūtas ir arī liels kavēklis
tīrai prāta darbībai un caur šādām lietām tumsības spēku uzbrukums var garu
apēnot un īsto prāta nostāju pārtraukt, tāpēc miesu vajadzētu arvien uzturēt
mierīgu zem pilnīgas prāta kontroles un pārvaldīšanas. Pārmērīga smiešanās un
katra “steiga” ir atmetama, jo tas satrauc fizisko būtni un padara garu un
dvēseli nejūtīgus. Ticīgiem, kas grib “garā staigāt” un pieaugt pilnībai,
jāsargās no ekstrēmiem (pārspīlējumiem) un ekscesiem (nenormālībām, nesātībām
un pārmērībām) visos dzīves novados (skat. 1.Kor. 9:25-27).
Tad kad cilvēka fiziskā būtne
kļūst noteicoša un miesas galvenais svars tiek likts uz pārdabisko
piedzīvojumu, tas iestājas gara vietā, izdzēsdams gara dzīvi caur savu ieņemto
stāvokli. Miesa jūt cīņu, miesa jūt spiedienu, un tādā veidā ieņem vadošo lomu,
kaut gan tam patiesībā vajadzēja, būt otrādi. Ticīgais nevar sev dot norēķinu
kur tas jūt. Ja viņam par to jautātu, viņš nezinātu ko atbildēt. Tādiem
195
vajadzētu mācīties atšķirt gara
jūtas no pēdējām, kuras nav ne dvēseles, nedz fiziskas (skat. Marka 8:12, Jāņa
13:21, un Ap.d. 18:5).
Cilvēka gara daži apraksti
Garu var salīdzināt ar elektrisku
gaismu. Ja cilvēka gars ir saslēgts ar Dieva Garu, tad viņš ir gaisma, šķirts
no Viņa viņš ir tumsa. Caur Dieva iemājošanu cilvēkā, cilvēka gars kļūst “Dieva
gaišums” (Sal.pam. 20:27). Gars var būt arī kā gumija. Ja viņš tiek saistīts,
apgrūtināts, nospiests, tad tas izbeidz darboties, būt par spēka avotu, par
dzīves spēka “dzinējatsperi”. Ja cilvēks jūtas apgrūtināts, tad viņam vajadzētu
izpētīt - kāda veida ir šī nasta. Ja to jautātu: Vai tā nav miesa? tad viņš,
šķiet, atbildētu, ka to nezina, bet, ka viņš ir iekšķīgi saistīts. Tātad, kurš
orgāns (personības daļa) ir saistīts un nospiests? Vai tas nav gars? Gars var būt nosprostots (geknebelt vāc.) vai
plaši atvērts, atrasties virspusē vai novilkts lejā, pareizā vai nepareizā
stāvoklī, saistīts vai brīvs. Neviens neizpratīs cilvēka gara būtības iespējas,
kamēr tas ar Kristu netiks savienots un caur Viņu saņems spēku, kas visai elles
varai varēs nostāties pretī.
No liela svara šodien ir, ka Kunga Jēzus draudze mācās pazīt gara likumus, lai ar Dieva Garu vienotībā, šajā beigu laikmetā varētu Viņa nodomus pildīt un izvest dzīvē. Bet zināšanu trūkums šajā novadā devis iespēju viltus un melu gariem panākt pievilšanas, kuras mēs jau aplūkojām iepriekšējās lapaspusēs.
© Verners Šteinbergs
