APDRAUDĒTAIS KRISTIETIS - 8.nod. CEĻŠ UZ BRĪVĪBU

Apdraudētais kristietis -

8. nodaļa 

Ceļš uz brīvību   

 153

Līdz šim gandrīz vispārīgi tika mācīts uzskats, ka ir tikai viens līdzeklis, kā dēmonu apsēstos atbrīvot un tas ir – ļaunā gara izdzīšana ar dievišķi apbruņota ticīgā palīdzību. Bet piedzīvojumi ir mācījuši, ka šai metodei ne vienmēr bijuši panākumi, jo ja arī diagnoze par šādu iebrucēju klātbūtni izrādītos pareiza, tad tomēr nevar izdzīt cēloni - vietu  (pamatu, iemeslu), kas viņiem deva iespēju ienākt. Pa lielākai daļai pilnīgu atbrīvošanu nebūs iespējams sasniegt, pirms netiek novērsts šis cēlonis. Tāpat nedrīkst vienmēr pieņemt, ka ļaunais gars patiešām, kā tas šķiet, ir izgājis, un ka nu viss ir labi, jo viegli var gadīties, ka “izdzīšanai”, kā sekas ir tikai zināmu parādību izbeigšanās un drīzi to vietā var parādīties citi ļaunumi, varbūt ne tik acīs krītoši, apslēptāki un mazāk mānāmi, tomēr redzami tādiem, kuri ir mācījušies atšķirt ļauno garu no cilvēka gara un Dieva Gara darbības. Ir arī iespējams zināmas izpausmes uz kādu laiku apspiest, no tām pilnībā neatbrīvojoties, tad atkal tā pati lieta dažādos (citādos) veidos parādīsies līdz pilnīgai cēloņu novēršanai. Dažos gadījumos, kad apsēstība ir tik smaga, ka upura īstā personība gandrīz pilnīgi izzūd redzamībai, var caur izdzīšanu iestaties pilnīga tūlītēja atbrīvošana, bet kur iebrucējs paslēpjas dvēselē un miesā tik veikli, ka viņš no individuālām personas darbībām un īpašībām tikai ar grūtībām ir atšķirams - kur viņš slēpjas aiz fiziskām un dabīgām parādībām - tur šis līdzeklis nenesīs cerēto pilnīgo palīdzību, tikai patiesības satveršana ar prātu, kurai ir jāseko gribas darījuma aktam, to spēs izdarīt, ja ticīgais ienaidniekam noliedz un atņem katru darbības iespēju.

Pirmais un svarīgākais solis uz atbrīvošanas ceļa ir noteikta un pamatīga dzīves pieredzes avota rakstura (?) pārbaude, no kura ticīgais smēlis savus piedzīvojumus kopš iegājis garīgā dzīvē.

 

154

tie viņam varbūt ir sagādājuši problēmas, vai viņš tos visus dziļākā pārliecībā noturējis par dievišķiem. Nav citas iespējamības atbrīvoties no apsēstības - pievilšanas, kā patiesības atzīšana un tās pieņemšana. Nav viegli tai skatīties sejā, ja tā nozīmē asa naža griezienu cilvēka lepnumam un pašcieņai, un patiesība ir tāda, par zināmiem “garīgiem” un “pārdabiskiem” piedzīvojumiem.

 

Atbrīvošanās no pievilšanas pazemojošais posms

Ļoti liela mīlestība ir vajadzīga uz patiesību, kādu Dievs savu bērnu sirdīs meklē, lai to tikpat vienādi labprāt pieņemtu, kad viņa asi griež un dziļi pazemo, kā kad viņa ir pacilājoša un patīkama. Apskaidrošana ir sāpīgs process, un atklājums, ka viņš ir pievilšanas upuris, ir viens no satricinošākiem sitieniem, kāds cilvēku var skart, pēc tam, kad viņš sev izdevis tādu “gatavības” apliecību un sevi par tik “garīgu” un “nemaldīgu” bija turējis, būdams pārliecībā, ka tiek no Dieva Gara vadīts.

“Vai tad viņš nebija ‘ticis uz augšu, attīstījies’?” Jā, līdz vienai zināmai pakāpei! Viņš bija izaudzis par tieši “dvēselīgo”, bet viņš nebija iecerēto mērķi sasniedzis, bet tikko uzsācis savu ceļa gājumu gara sfērā. Vienas pakāpes nobeigums ir tikai jaunas sākums. Tātad, neraugoties uz visu pārējo, viņš ir ticējis meliem par sevi un savu garīgo gatavību. Viņš nebūt nebija tik ļoti “pavirzījies”, kā viņš to bija domājis. Un tagad viņam uzaust gaisma par savu stāvokli un tas lūk, ir ļoti sāpīgi. Nav viegli pilnīgi ar visu izbeigt, ko agrāk turēja par augstu, un kam stingri ticēja.

Tad “Vai viņš bija ‘garīgs’?” Ticīgais sev piedēvēja tādu garīgu brieduma stāvokli, kādu tas nebija sasniedzis. Viņš savu uztveri par personīgo garīgo briedumu bija dibinājis uz iedomības pamata un nebija atstājis vietu nekādām šaubām. Šeit mēs gribam runāt par pamatotām šaubām tā, kā tas ir, piemēram, ar uzmanību attiecībā pret apgalvojumiem, kas vēlāk atklājas par meliem. Tā nāk tomēr savs laiks, kad iezogas šaubas un tad visu nemaldības celtni sagāž drupās. Tad ticīgais tikai saprot, ka piedzīvojumi, kurus tas bija uzskatījis par “augšupeju”, nozīmēja

 

155

tikai sākumu, un ka viņš atrodas visas atziņas maliņā.

 

Patiesības atklāšana par pievilšanu

Patiesības izpausme un iedarbība ir šāda veida. Viņa atklāj melus un nes gaismu un skaidrību tur, kur valdīja tumsa. Uz nezināšanas, pasivitātes un melu pamatiem ienaidnieks slepeni un ar viltību ceļ savu cietoksni, to lieto un sargā, lai viņu neatklātu. Bet patiesība noposta un sagrauj viņa nocietinājumus.

Austot gaismai, cilvēkam jānonāk tik tālu, lai viņš savus maldus atklāti atzītu un piekristu sekojošiem punktiem:

1. Es ticu, ka kristietim ir iespējams tikt no ļauniem gariem pieviltam un apsēstam.

2. Ir iespējami, ka es pats tiku pievilts.

3. Es esmu no ļauna gara pievilts.

4. Kādēļ es esmu pievils?

Tātad, es esmu ienaidniekam uz to devis iemeslu.

Tas noved pie patiesības atziņas, ka bija iespējama pieslēgšanās tās darbības rakstura izpētīšanai.

Vispirms mums jāatgādina, ka jāpiegriež uzmanība tam, ka neviens dēmons cilvēkā ievietoties nevar, ja viņš neatrod kādu ieganstu, vājību, īsi sakot pieturpunktu, pie kuras viņš var nostiprināties. Mēs gribam šo “vietu” (novadu) ticīgajā nosaukt par “pamatu”, tādam neesot, ienaidnieks ir nespēcīgs ievietoties savu upuru miesās vai dvēselēs, lai tās paņemtu savā varā. Šis pamats, kurš velnam vajadzīgs priekš savām darbībām, ir vienādi nozīmīgs ar apsēstības cēloni. Tāpēc ticīgajam, kurš alkst pēc atbrīvošanas, vajadzīgs vispirms iegūt skaidrību par to, kādi noteikumi rada sātaniskiem iebrucējiem labvēlīgu pamatu viņu darbībai. Citādi viņš var tikt pievilts ar to, ka uzveļ vainu apsēstībai, kas patiesībā nav vaina bet sekas, vai dēmoniskas darbības savukārt par tādām neuzskata. Viņš var, piemēram, sātaniskos uzbrukumus uzskatīt par vajadzīgu un nepieciešamu cīņu garā pret tumsības spēkiem, kura īstenībā izceļas caur apsēstību. Un kad viltus gari cilvēkā jau ļoti dziļi ieperinājušies, tad viņi viņu spēj tik tālu novest, ka viņš pats viņu darbības sevī aizstāv un var caur viņu ar sīkstu neatlaidību par pievilšanas cēloni cīnīties, lai tas nenāktu gaismā un

 

156

un netiktu atklātas viņu darbības.

Tiešām dēmoni var pamudināt ticīgo nostāties viņu pusē, un ar visu savu būtni aizstāvēt dēmonu intereses, tāda darbība var notikt arī vēl pēc tam, kad viņš atzinis savu stāvokli un jau tiecas pēc atbrīvošanas.  Viens no lielākiem kavēkļiem ceļā uz brīvību ir sev pierakstīti garīgi augstumi, kuri pa lielākai daļai izsaukti caur “garīgiem” piedzīvojumiem, kuru izcelšanos avotu ticīgais negrib pārbaudīt un izmeklēt, tāpēc ka tam bailes no domām, ka tam no viņiem būs jāatsakās.

 

Garīgais pamats atbrīvošanai Golgātas uzvarā

Raksti māca, ka uz Golgātas kalna pamata izcīnīta pilnīga Kristus uzvara, uz kuru balstoties saistītais atgūst brīvību no grēka varas, kā arī no paša velna. Šo uzvaru tikai tad var katrs atsevišķi satvert, ja viņš pilda zināmus dievišķus noteikumus, atzīst sātanisku pievilšanu un to ar visu savu gribas spēku no sevis noraida, tad viņš drīkst nostāties uz atbrīvošanas pamata, kas iegūta caur Kunga Jēzus krusta nāvi, kā tas norādīts Rom. 6:6-13, Kol. 2:15 un 1. Jāņa 3:8, personīgai atbrīvošanai no visiem velna darbiem - pievilšanām un apsēstības - satverot to ticībā.

Tā, kā pie pievilšanas, un apsēstības ir dažādas pakāpes, tā arī ir dažādas atbrīvošanās pakāpes, jo tas notiek tādā mērā, kā pieviltais parāda savu gribu uztvert patiesību un ir gatavs pieņemt visa gaismu par savu stāvokli, kādu tas bija nodevis ienaidnieka rīcībā.

Ticīgajam, kas caur šo krīzi iet, ir nelokāmi noteikti jāzin, ka viņš ar Kristu Viņa nāvē un savu savienošanos garā ar Viņu uz goda krēsla (Efez. 1:19-23, 2:6) ticībā stingri jātur. Viņam ar nesatricināmu ticību jāpieķeras “Galvai” (Kol. 2:19), kā Tai, kas viņam caur Savu Garu un žēlastību (Ebr. 4:16) dod spēku atgūt to pamatu atpakaļ, ko viņš nezinādams nodevis ienaidniekam. Cilvēkam pašam ir JĀRĪKOJAS, lai kļūtu atbrīvots no apsēstības, viņam jāatsauc visas agrākās ļauniem gariem dotās PIEKRIŠANAS, ar kuru palīdzību tie varēja viņā ieiet, viņam jāpieprasa ar savas

 

157

gribas darbību, lai viņi no tām vietām, tiem centriem izietu (tos atstātu), kur viņi ar viltu bija ievietojušies, Tādēļ, ka Dievs cilvēka vietā nerīkojas, nedz arī viņa vietā izvēlas, lai viņu novestu atpakaļ normālā stāvoklī, tādēļ viņam pašas sava atbrīvošana jāpieprasa, nostājoties uz Kristus uzvaras pamatu Golgātā.

Ja mēs pieņemam, ka ticīgais ir atklājis, ka viņš ir no sātana pievilts un kļuvis viņa pievilšanas upuris, mums ir jājautā - Kādi darbības soļi ved ārā no ienaidnieka važām?

Īsi apkopojot, tie ir:

1.  Atzīt sevi par saistītu.

2.  Atņemot “pamatu” cēlonim.

3. Noteikta cīņa pret visu, kas saistīts ar apsēstību.

4. Uzmanīgi pārbaudīt visas ļauno garu “atrunas”.

5. Atzīt visas apsēstības sekas.

6. Sperto soļu panākumus saprātīgi novērtēt.

 

Ticīgajam ir jāmācās pazīt un novērtēt savas atbrīvošanas pazīmes, kā arī apsēstības simptomus, lai atkal no jauna netiktu no ienaidnieka pievilts.

Mēs šeit sniedzam, kā papildinājumu IV. nodaļas tabulas formu. Pirmajā tika aplūkoti veidi un paņēmieni, kā norit ticīgā pievilšana, otrajā - ceļš uz atbrīvošanu.

 

Aile 1. Šaubas par pagātnes garīgo pieredzi

Vispirms aplūkosim un pārdomāsim sarakstu 1. ailē.

(1) Šaubas par pagātnes pieredzi vai “izpausmēm”, vai tās ir nākušas no Dieva. Mēs nevaram pietiekoši spēcīgi uzsvērt nepieciešamību, lai šādas šaubas netikta ignorētas un apspiestas, jo tieši šīs “šaubas” ir tiešām pirmais gaismas stars, kas aizsniedz cilvēka dabu, raksturu, sirdsapziņu un tāpēc tās arī ir pirmais solis uz atbrīvošanu. Šīs pamatotās šaubas daudzi ir tūlīt apklusinājuši, domādami, ka tas nozīmē “apšaubīt Dievu”, un noslēguši sevi caur to patiesības ieplūšanai, kura būtu viņus izglābusi. Viņi uzskatīja šaubas par kārdināšanu un nepamanīja atšķirību starp pamatotām un nepamatotām šaubām, starp patiesām un nepatiesām šaubām. Tas izriet no daudzu kristiešu dziļi iesakņojušies uzskatiem, ka viss, kas tiek apzīmēts ar vārdiem:

 

158

tiesāt, kritizēt, apšaubīt, ienaids, neieredzēt, ienīst, neticība utt. ir ļauni un tikai no ļaunā, pie tam, tas var būt tik pat labs, kā ļauns, skatoties vai tā izcelšanās avots atrodas dvēselē vai garā, un vai tas vēršas pret dievišķām vai sātaniskām lietām un darbībām. Ienaids pret sātanu ir no Dieva pavēlēts (1.Moz. 3:15). Ienīst grēku ir nepieciešami un neuzticēties garīgām atklāsmēm, pirms nav noskaidrots to izcelšanās avots, tiek visiem ticīgiem Svētos Rakstos pie sirds likts (1.Jāņa 4:1).

 

 

 

159

TABULA DAŽĀDO PAKĀPJU CEĻAM UZ ATBRĪVOŠANOS

 

1. Pievilšana	2. Pamats	3. Atbrīvošana
un kā to var pazīt?   1. Dievišķu piedzīvojumu un parādību apšaubīšana. 2. Atzīt varbūtību par iespējamu pievilšanu. 3. Pievilšanas atklāšana. 4. Pievilšanas atzīšana.	un, kā pret to nepieciešams nostāties?   Visu “pamatu” stingra noliegšana (neatļaušana) un atņemšana, it īpaši uz tiem punktiem, kas pievilšanu izraisīja. Uzmanīgi raudzīties, lai nedotu ienaidniekam ieganstu jaunām darbībām. Šķietami stāvoklis kļūst ļaunāks, bet patiesībā tas uzlabojās. Katru punktu ir jāatkaro atsevišķi.	Tās pieņemšana un līdz ar to ienaidniekam “pamats” tiek aizliegts un arvien vairāk atņemts, lai tas neiegūtu jaunas iespējas, jaunām darbībām. Apsēstība kļūst arvien vājāka un vājākā, protams, ar priekšnoteikumu, ka ienaidnieks nedrīkst citā vietā no jauna nostiprināties.

 

Pēc brīvības alkstošais, lai pie šīs tabulas studēšanas to ņem vērā, ka visas šīs pakāpes var iestāties dažādā kārtībā, un ka apsēstības simptomi, tā arī atbrīvošanas simptomi var izpausties stiprākā vai mazākā mērā un dažreiz pat pilnīgi izpalikt, t.i. dažiem no tiem pavisam neparādoties.

 

160

 

4. Atrunas	5. Sekas	6. Panākumi
- no ļauniem gariem minētie “iemesli”, kuriem vajadzētu viņu darbības slēpt. Visu šo atrunu atklāšana par meliem. Ticīgais iemācās viņas visas noraidīt un nosaukt pareizā vārdā par “meliem”. Tagad viņam jābāt sevišķi modram, lai varētu pazīt savas personas atdarinājumu caur ļauniem gariem un no tiem atbrīvoties.	Apsēstības simptomi pamazām mazinājās, bet ticīgajam ir jābūt piesardzīgam  neiedomāties, ka viņš galīgu uzvaru izcīnījis un ienaidnieks uz visiem laikiem aizgājis. Viņam tagad jābūt uzmanīgākam, kā jebkad agrāk, viņam jāpazīst visi sātana mēģinājumi viņu pievilt citā vietā un tie jāatmasko un jānoraida.	1. Karsta velēšanās citiem palīdzēt. 2. Skaidra atziņa par sātana īsto dabu un viņa naidu pret ticīgajiem. 3. Izpratne par visām bijušām parādībām un piedzīvojumiem. Visu problēmu atraisīšana, un pievilšanas atklāšana to rafinētākās mahinācijās. 4. Nemitoša modra lūgšana pret tumsības varām. 5. Spēcīga gara attīstība pretestībai pret tumsības spēku darbībām, pasīva vājuma vietā. 6. Gara atbrīvošana globāla rakstura lūgšanām.

 

Dievu apšaubīt, t.i. Viņam neuzticēties - tas ir grēks, bet neuzticēties pārdabiskām parādībām nav nekas cita, kā savu spriest spēju pielietot, kā to vajadzētu dzīvē izvest visiem “garīgiem” cilvēkiem, lai varētu atšķirt labu no ļauna. Tā tad, dziļi apšaubīt kaut kādus brīnišķus piedzīvojumus nav nekāda “kārdināšana”, bet patiesa Svētā Gara darbība, kas grib iekustināt garīgās spējas, lai rīkotos pēc 1.Kor. 2:15: “Garīgais cilvēks izdibina - apsver visas lietas, viņš apsver garīgas lietas garīgi”.

 

Dieva Gara darbībā nav “pretrunu”

Parasti pirmās šaubas iespiežas ticīgā sirdī, kad kāds cits to dara uzmanīgu uz zināmām patiesībām, jeb, ja kāda pretruna viņa “piedzīvojumos” uzmācās un izraisa pārdomas. Tur var pie kaut kādas parādības, kura, kā šķiet, nāk no Dieva, iejaukties kāda disonanse (nesaskaņa, pretruna), kas dvēselei radīja problēmas. Un tā, ka pie Svētā Gara nav pretrunu, jo Viņš ir Patiesības Gars, tad vienam tādam piedzīvojumam vajadzētu pietikt, lai melu garu atmaskotu. Šis norādījums mums vienmēr ir jāņem vērā.

Piemēram, kāds ticīgais, dzīts no pārdabiska spēka, šķietams dievišķa, apgalvo, ka kāds slimnieks tiks no Dieva dziedināts, bet slimais nomirst. Tā ir pretruna, kuru vajadzētu pašos pamatos pārbaudīt un nenobīdīt pie malas, kā kaut ko “neizskaidrojamu”, kā tas tik bieži tiek darīts, jo pārdabiskais elements, kas bija par cēloni maldinošajam apgalvojumam, nevarēja būt Svētais Gars, kas no patiesības nekad nenovirzās, ja Viņš atklāj Dieva prātu un nodomu.

 

161

Lai Patiesības Garu no viltus gariem varētu atšķirt, Dieva bērniem dota noteikta pavēle “pārbaudīt garus” (1.Jāņa 4:1) tāpat, kā “visu pārbaudīt un labo paturēt” (1.Tesal. 5:21).

Visas lietas noteikti izpētīt, līdz tās pārbaudi izturējušas, tāds ir vienīgi drošais ceļš pret pievīlēja mahinācijām. Neapšaubot Dieva brīnišķo uzticamību un mīlestību, jo tikai tāda šaubīšanās būtu grēcīga.

 

Iespējamas pievilšanas atzīšana 

(2) Atzīt pievilšanas iespējamību ir otrā pakāpe izlaušanās ceļā pie prāta gaismas, kaut gan dažreiz šāda atziņa šaubām var iet pa priekšu. Katram godīgam ticīgajam vajadzētu pieļaut iespējamību un atzīt, ka viņš var maldīties un ka viņš var būt pievilts, vai tas būtu attiecībā uz viņa ieskatiem jeb piedzīvojumiem un tomēr ienaidnieka saaustie meli būs pielāgoti tik viltīgi viņa upuriem, ka gandrīz katrs atsevišķais būs līdz nāvei pārliecināts, ka “citi” gan var maldīties, bet viņš vai viņa sevi uzskata par šī likuma izņēmumu.

Šī apziņa - būt personīgi pasargātam no pievilšanas, ir pie tiem tik dziļi iesakņojusies, kas acīm redzami ir jau pievilti. Cīņas lielākā daļa pie tiem grozīsies ap jautājumu, vai kāds gaismas stars par paša saistītā stāvokli var iespiesties dvēselē, un vai viņš pievilšanas iespējamībai kaut kādā punktā var piekrist. Parasti viņš ir apbruņots ar nesatricināmu drošību, ka tur, kur citi tika pievilti, viņš pats no valgiem ir mācējis izvairīties - viņš redz skabargu sava brāļa acīs, bet baļķi savā acī viņš nenomana. Bet dvēsele, kas atvērusies patiesībai, saka: “Kāpēc ne es, tikpat labi, kā citi? Vai mana drošības apziņa jau nevar būt ienaidnieka pievilšana, kādu es to pie citiem redzu?”

Jautājumu, kāpēc katram ticīgam cilvēkam būtu jāatzīst, ka tas var tikt personīgi no ļauniem gariem pievilts, mēs šeit īsumā gribam iztirzāt.

 

Grēkā krišanas pamata patiesība

Pirmā patiesība, ar kuru būtu katrai cilvēka būtnei jāiepazīstas un jāatzīst, ka notikusi pirmās radības absolūta sabrukuma un bojā eja caur Ādama kritienu, kad viņš čūskas indi sevī uzņēma,

 

162

Jaunā Derība mums nepārprotamā veidā māca par visas cilvēku rases pilnīgu korumpētību (tikumisku un morālisku sabojātību):

“Vecais cilvēks, kas savu kārību pievilts iet bojā.” (Efez. 4:22)

“Savas sirds trulības dēļ aptumšojušās savā garā un atsvešinājušās no dievišķās dzīvības.” (Efez. 4:18)

“Arī mēs visi reizi dzīvojām savās miesas kārībās, izpildīdami miesas un miesas prāta iegribas, pēc savas dabas būdami Dieva dusmības bērni, kā visi pārējie.” (Efez. 2:3)

Ar šiem vārdiem Pāvils apraksta visu cilvēci, pagānu un jūdu, farizeju un muitnieku. Viņš saka, visos ir “gaisa valsts valdnieks” pie darba, “kas vēl tagad ir spēcīgs nepaklausības bērnos”.

Šie Dieva Vārda patiesības apgalvojumi, ka mūsu sajūtu prāti ir apstulboti (2.Kor. 4:4) un visa būtne neglābjami aptumšota, ir vienīgais pamats, uz kura mēs šīs grāmatas patiesību uzdrošināmies uzcelt, vienīgo gaismu, kas to var darīt saprotamu un pieņemamu.

 

Iespējamās pievilšanas pieļaušanas loģiskie iemesli

Otrā pamatpatiesība un loģiskais secinājums izrietošs no pirmās ir sekojošā: Ja jaunpiedzimšana un Svētā Gara saņemšana nav (1) bezgrēcība un (2) nenozīmē patreizēju miesas augšāmcelšanās stāvokli, kas tad sniedz katra ticīgā daļai - kas nav atjaunota caur atpestīšanas darbu Golgātā un nav atbrīvota no grēkā krišanas sekām – dod viltus gariem vajadzīgo ieganstu (pamatu), kas viņiem dod iespējamību pievilt un tad cilvēkā ieiet. Par cik absolūta bezgrēcība un apskaidrotas miesas saņemšana šeit virs zemes nav sasniedzama, nedz Rakstos tā top mācīta, tad pievilšanas un apsēstības iespēja caur ļauniem gariem pie visiem cilvēkiem dvēseles un miesas novados ir pilnīgi pareiza un saprotama, pat ja sirds ir atjaunota un gars no Svētā Gara ticis piepildīts. Ja mēs dodam vārdu dzīves patiesību piedzīvojumiem, tad mūs aptver pierādījumi tik lielā daudzumā , ka tie vienas aprobežotas grāmatas slejās nav izklāstāmi. Ne tikai neatdzimušie, bet arī tie, kuri bez šaubām bija Dieva bērni un pat Gara cilvēki, sniedz mums šajā ziņā neizsmeļamu pierādījumu materiālu.

 

163

Ja mēs sevi paši pazītu un uzskatītu par grēciniekiem, kā Dieva Vārds mūs apzīmē, tad mēs būtu no ienaidnieka vairāk pasargāti. Nesaredzot mūsu patieso stāvokli, neskatoties uz atjaunoto dievišķo dzīvību un drošību, nepārbaudot uz ko tā pamatojās, mēs kļūstam priekš sātana pievilšanām caur to uzņēmīgi un vēl jo vairāk, ja domājam, ka viņš mums neko nevar nodarīt.

Pēc atzītas pievilšanas sekojošā pakāpe ir:

(3) Pievilšanas atklāšana. Vienīgi gaisma un patiesība atbrīvo. Kad šaubas sirdī iezagās un cilvēks atvērās atziņai, ka viņš tik pat labi varēja krist par upuri kādai pievilšanai, kā jebkurš cits, tad uzņēmīgai dabai top dāvāta gaisma (Jāņa ev. 3:21). Pievilšanas īpatnība dažu reizi tiek tūdaļ pamanīta (tās darbība caurredzēta), bet parastos apstākļos tās atklāšana nāk pakāpeniski un tā prasa pacietību. Pacietība ir vajadzīga, jo patiesība ataust lēnām.

Pagātnes apstākļi, kas bija saistīti ar dažādiem piedzīvojumiem, kurus ticīgais nebija ievērojis, tam sāk no jauna atklāties un puspatiesības, kuras ienaidnieks bija lietojis, lai pieviltu, tiek pazītas, Svēto Rakstu sagrozīšana, teikumu izņemšana no to kopsakarības, viss pie dāvātas gaismas atklājas.

Un tad nāk

(4) Atziņa, ka cilvēks ir pievilts. Šī ir visspiedošākā nepieciešamība. Pievilšana nav tikai jāpazīst, bet arī jāatzīst, ka tāda notikusi, pie tam lietas jānosauc īstā vārd ā, lai melu tēvu ar patiesības ieroci uzvārētu.

 

Aile 2. Pamata atteikšana (atņemšana)

Tas mūs noved pie visas II. ailes izšķirošā punkta, proti, kā tās lietas ir jāaplūko, un kā ar šo “pamatu” jāapietas, kuru ļaunais gars bija ieņēmis, tas var grozīties ap domām, kuras tika sevī uzņemtas, ap pasivitāti (atmatā atstātām) neizlietotām spējām, pašsavaldīšanās trūkumu, lietojot gribu, pie izšķirt un spriest spējas utt. Tagad ticīgajam vajag ienaidniekam noteikti un neatlaidīgi liegt un atņemt visu “pamatu”, un lai to varētu, ticīgajam no lielāka svara ir zināt un

 

164

pazīt savas pievilšanas iemeslus un cēloņus, lai pret tiem uzstātos un tos apkarotu.

Tā ka apsēstība radās caur to, ka ienaidniekam bija dota iespēja iegūt “pamatu”, arī atbrīvošanai jāiestājas tādā mērā, kā tam šis “pamats” tiek liegts un atņemts. Pieviltajam jālūdz pēc gaismas, līdz viņš to “kāpēc” visām savām nebrīvībām izprot un atzīst, viņam ir godīgi un neliekuļoti jāgrib gaisma un pie tam katrā punktā atsevišķi (Jāņa ev. 3:21). Viņam jātop no Dieva apgaismotam, lai visus ļaunuma simptomus un cēloņus to dažādībās atklātu un pie tam viņam jāizsargājas no pašapskatīšanās t.i. no nodarbošanās ar sevi pašu, tas ir pavisam kaut kas cits, kā vienkārša pamata liegšana kādā lietā, tikko tas tam tiek atklāta.

 

Bīstamība iedot jaunu pamatu

Vispārībā var droši teikt, ka tādu lietu aizskaršana, kuras cilvēku atbaida, kad tās top pieminētas vai viņu dara pie pamatīga stāvokļa pārbaudes, ir izrādījušās par “pamatu”, kuru tas atstājis ienaidniekam. Ja ticīgais baidās kādas noteiktas lietas izmeklēšanu uzsākt, tad tieši no vislielākā svara ir tam apstāklim piegriezt sevišķu uzmanību, tad var teikt ar drošu noteiktību, ka tur rīkojās sātans. Ja kādā zinošā lietā ir netaisnība, jeb attiecības pret to nav dievišķas, tad pa lielākai daļai nevar paciest, ja tāda tiek pieminēta un skārta. Tādā gadījumā ir ienaidniekam “pamats” uz visiem to izcelšanās cēloņiem jāatņem un jāpielūko, lai tam vairs nepaliek kaut mazākais pieturas punkta pie kā viņš varētu nostiprināties, jo tas pats apstāklis, kas ienaidniekam deva iespēju ieiet, dod viņam arī iespēja palikt. Briesmās nonāk aizvien caur ļauno garu atrunu uzklausīšanu un tad to pieņemšanu, tā tad, caur ticēšanu meliem par dažādu parādība izcelšanos, dodot iebrucējam jauno vielu, “jauna pamata” nostiprināšanai.

 

(Šī diagramma un paskaidrojums nav oriģinālā, tikai latviešu tulkojumā)

Sekojošā diagramma apgaismo šīs briesmas, kuras atbrīvošanas periodā arvien ir jāpatur acīs, citādi var nezinot nonākt jaunās saitēs, tikai citādā veidā:

 

165

DIAGRAMMA

A. B. C.

5. Apsēstība paliek caur nepareizu izskaidrošanu

4. Liegtais “pamats”

3. Nepareizi izskaidrojumi

2. Manifestācijas, demonstrācijas, paziņojumi

1. Apsēstības periods

 

1. A-B. Apsēstības periods, dēļ “pamata”, kas ļauniem gariem deva iespēju ieiet.

2. Demonstrējumi un paziņojami apsēstības periodā.

3. Demonstrējumu un paziņojumu nepareizi izskaidrojumi.

4. Laika sprīdis, kurā ļauniem gariem tiek liegts “pamats”, kas viņus vispirms ielaida.

5. B-C. Ļaunie gari tomēr paliek tāpēc, ka tiem ierāda jaunu “pamatu” caur viņu darbību nepareizu izskaidrojumu.

 

Cīnīšanās periods (fighting through) izlaušanās cauri

Kas ar cīņu par atbrīvošanu ir domāts, to gribam ar kādu piemēru parādīt. Ticīgajam atklājot, ka viņš ir nogrimis pasivitātē un ļauns gars saņēmis viņa izslēgtās spējas savā varā un darbojies viņa vietā vai kopā ar viņu. Ja tādā stāvoklī atrodoties cilvēks ienaidniekam “pamatu” atņem, tad tam kļūst ļoti grūti savus spēkus atkal atgūt patstāvīgai lietošanai. Ja viņš savai izšķirt spējai ļāvis kļūt pasīvai un grib to atkal

 

166

atgūt t.i. atkal patstāvīgi “pieņemt savus lēmumus”, tad viņš pamanīs, ka sākumā

(1) viņš nespēj patstāvīgi darboties un patstāvīgi izlemt, un

(2) ka ļaunie gari grib viņam neļaut darboties, tas ir, kad viņu upuris atsaka viņiem doto atļauju kontrolēt sevi, tad viņi grib neļaut savam gūsteknim darboties bez viņu atļaujas.

Cilvēkam tagad jāizvēlas starp divām iespējām: vai nu “nedarīt neko”, jeb atļaut ļaunam garam turpināt darboties viņa vietā. To viņš vairs nekādos apstākļos negrib pielaist, un tā viņš uz kādu laiku ir nespējīgs lietot savu personīgo izlemšanas spēku, un tomēr ienaidniekam viņš ir atteicis tā lietošanas atļauju. Iesākas cīņa par “gribas brīvības” lietošanu,  par atbrīvošanos no gribas pasivitātes saitēm, kas iznīcināja viņa lemt spēju un deva iespēju ļauniem gariem viņu kontrolēt.

Kāpēc apsēstība neizbeidzas kopā ar tās sekām, līdzko cilvēks visu “pamatu” savā kopsummā viltus gariem atsaka? Tāpēc, ka katrai atsevišķai pamata daļai ir jātiek atpazītai, cilvēkam jātiek atbrīvotam no pievilšanas katrā punktā, ļauniem gariem jātiek izdzītiem no visām paslēptuvēm. Lai kāds arī tam cēlonis nebūtu bijis, kustības un rīcības nebrīvībai, lai pilnīgi tiktu atbrīvots, jāmeklē pretējo - sātanisko melu vietā jānāk Dieva patiesībai, pasivitātes vietā - enerģiskai rīcībai, nezināšanas vietā - apskaidrota zināšana. Nodošanās ienaidniekam vietā, jākļūst par pretošanos, no vienaldzības - noteikta pretošanās, atteikšana.

Rīcība seko kā rezultāts domām un pārliecībai, vai arī darbi ir domu un pārliecības sekas. Visur, kur velns bija ieguvis varu ir jāizseko tā dziļākiem cēloņiem, kas pastāv kādā uzskatā. Maldīgas domas, maldīgas pārliecības bija avots, no kura izplūda ienaidnieka rīcības, tās ir jāatpazīst un jāatstāj. Katrai pieņemšanai un katram noraidījumam pamatā jābūt patiesības atziņai, nevis pārejošam impulsam (pus-apzinīgai dziņai) vai kādam iespaidam. Lai iegūtu pilnīgu atbrīvošanu, šī iemesla dēļ ir bezgalīgi svarīgi saņemt izpratni (apgaismošanu), lai pēc tam (uz to) sekojošo cīņu varētu uzsākt (uzņemties), tas ir svarīgs faktors atbrīvošanā un tai sekojošajā cīņā.

 

167

Šeit nu jāiet atpakaļ līdz pašai ļaunuma saknei. Ja ticīgie garīgā dzīvē pētī pēc kaut kādu grūtību cēloņiem, tad pa lielākai daļai viņi apmierinās ar pirmo acīs krītošo seku izmeklēšanu.

Ja kāds meklē koka saknes, tad tāds neapmierinās ar dzinumu atrašanu virs saknēm. Viņš zina, ka redzamā dzinuma cēlonis ir dziļāk apakšā. Svarīgi, ka ticīgais savu grūtību cēloņus meklē tālāk - dziļāk, ne vien pie pirmās neizskaidrojamās parādības parādīšanās, lai viņi atzītu domas un pārliecību, kas ienaidniekam pievilšanu padara iespējamu.

 

Piemērs “bezapziņas” gadījumā

(Skat. Pasivitāte, bezjūtība, nejūtība, neapzinīgums, transs).

1. Bezapziņas pazīmju atklāšana (iespējams, caur kāda cita cilvēka norādījumu)

2. Rīcība, atsakoties un izvēloties (atsakot ļaunu bezapziņu, atsakot ļaunu apzināšanos)

3. Cēloņu un gaismas meklēšana par pamatu pagātnē.

4. Cēloņa atklāšana. “Doma vai pārliecība”, proti, ka “sevis neapzināšanās” esot “vecā cilvēka nāves” patiesā nozīme, un priekšnoteikums, lai iegūtu “Dieva apzināšanās” stāvokli.

Rezultāts: Kopš šo uzskatu pieņemšanas attiecīgās personas dzīvē izpaudās arī to sekas, jo ļaunie gari tūlīt uz vietas bija pie darba, lai dotu pieviltajam gribēto - no viņiem izraisītu bezjūtību, kas tajā pat reizē kļuva par auglīgu zemi sātaniskām jūtām (uzdodoties kā dievišķām).

 

Ja ticīgais atklāj kādu sevišķu ienaidnieka ieganstu, to noraida, un tomēr nevar no tā atbrīvoties, tad viņam pēc pilnas gaismas par tā dziļākiem cēloņiem jāpētī, pēc pagātnes “domām” un “pārliecībām”. Ja tie izrādītos par pareiziem, tad apsēstībai jābeidzas.

 

Ikviena pamata atteikšana

Tāpēc nevar pietiekoši daudz uzsvērt nepieciešamību, katram atsevišķam punktam ar pacietību izcīnīties cauri. Ar nelokāmu gribu jāatsavina tumsības varām viss “pamats”, jo ienaidnieka spēks nebūt nav tūlīt salauzts pēc noraidīšanas. Ticīgajam jāturpina pretošanās, līdz viņš soli pa solim visu atklāj un iekaro atpakaļ, līdz katra

 

168a

spēja tiek atkal atbrīvota un nonāk atpakaļ cilvēka gribas pārvaldīšanā. Pasīviem spēkiem atkal ir jāizpaužas normālās parādībās, smadzenēm atkal ir skaidri un normāli jāspēj domāt, neļaujoties pārvaldīties no uzspiestiem priekšstatiem. Tam jābūt tāpat arī ar atmiņu, gribu, iedomāties spēju, ķermeņa kustībām, dziedāšanu, lūgšanu, lasīšanu, runāšanu utt. Visam atkal ir jānotiek normālā pareizā kārtībā atbrīvotam no apspiestā pasīvā stāvokļa, pie kāda to bija novedis viltīgais ienaidnieks.

 

Atteikums ļauno garu darbībai 

Ticīgajam nav tikai jāatņem viltus gariem visu “pamatu”, kuru tie ieņēmuši, bet viņam vajag arī vispārīgi visas viņu skarošās darbības noraidīt. Ticīgais var teikt sekojošo kā sava lēmuma paziņojumu:

Es noraidu katru ļauno garu ietekmi.

Es noraidu katru ļauno garu spēku.

Es noraidu katru vadību no ļauniem gariem.

Es atsakos ļauniem gariem paklausīt.

Es atsakos ļaunos garus lūgt pēc kādas lietas.

Es atsakos sevi nodot ļauniem gariem.

Es atsakos no visām ļauno garu pamācībām.

Es atsakos ļaunos garus uzklausīt.

Es noraidu visas ļauno garu vīzijas.

Es noraidu katru ļaunā gara pieskārienu.

Es noraidu visus ļauno garu vēstījumus.

Es atsakos no katras ļauno garu palīdzības.

Ticīgajam visas agrāk dotās piekrišanas pievīlējam ir jāatsauc. Viņš mēģināja caur viņu darboties, tāpēc viņš tagad deklarē:

“Es pats gribu atkal patstāvīgi darboties. Pagātnē es negribēju patstāvīgi rīkoties. Šo es atsaucu uz visiem laikiem.”

(Skat. Nodaļu  “Pievilšana un apsēstība”)

 

Cīņas laiks par brīvību ir grūts pārejas laiks. Tur ir jāpiedzīvo grūtu ciešanu un karstu cīņu stundas, neatvairāmi bieži nākas cilvēkam apzināties ļauno garu varu un viņu pūles savas vecās kundzības paturēšanai. Tiklīdz viņš iesāk no agrākā nespēka un apātijas

 

168b

(vienaldzības) izlauzties, viņš tūdaļ jutīs dēmonu pretestības spēku. Tāpēc viņa ciešanas ir spēcīgākas, kā agrāk. Tā ir pazīme, kas norāda uz atbrīvošanas sākumu, kaut arī ticīgais to nevar just nedz tam ticēt.

Atbrīvošana parasti nenotiek tādā pat rindas kārtībā, kā iestājās apsēstība, to mums redzamā veidā rāda klāt pievienotā diagramma. Parasti ienaidniekam papriekšu atņem to, ko tam beidzamo atdeva, jo pirmā gaisma apgaismo patreizējo postu un grūtības, un beidzamās, spiedošākās važas tiek mēģinātas papriekšu atraisīt. Dažreiz tās ir briesmīgās apsēstības, pilnīgi attīstītās verdzības saites, par kurām cilvēks pats apjēdzas un caur to nāk pie sava stāvokļa apskaidrošanas, bet tikai tad, ja viņš uzsāk savu brīvību izcīnīt pakāpeniski punktu pēc punkta, tikai tad viņš mana kādā bezdibenī tas ir iestidzis un ko tas viņam maksās, lai visa būtne no pievīlēja varas tiktu atbrīvota. 

 

Apsēstības pārtraukšanas tūlītējās pazīmes

Pēc brīvības cīnošais ticīgais nedrīkst ļaut sevi maldināt, jo var gadīties, ka viņš slīd atpakaļ, būdams domās, ka iet uz priekšu. Var gadīties, ka zem ienaidnieka spiediena cilvēks atkal nonācis pasīvā stāvoklī, kas to bija padarījis pilnīgi bezjūtīgu attiecībā uz paša jūtām, darbībām un parādībām, tā ka šajos novados tam vairs nevarēja piekļūt. Tā ka viņš tagad izcīnās uz normālu stāvokli, viņš atkal sāk tādas lietas apzināties. Tagad viņš baidās, ka tā varētu būt atpakaļ krišanas pazīme, bet īstenībā tas pierāda, ka viņš atkal var just, ka viņa pamirušie jutekļi pamostas jaunai dzīvei.

Ticīgais nedrīkst kļūt pārdrošs, arī ja tam nezin cik daudz ir gaismas un piedzīvojumi attiecībā uz atbrīvošanos no sātaniskiem valgiem, jo ir jaunas pievilšanas formas, viņam arī jāsargās sajaukt parasto gara cīņu pret tumsības spēkiem ar apsēstības pavadparādībām.

 

Ienaidnieka taktika izcīnīšanās cauri perioda laikā

Kad ļaunie gari jūt, ka viņu kundzība pār cilvēku tuvojās beigām, tad viņi neatlaižas pirms visi cēloņi tiek novērsti. Viņi turpina savus uzbrukumus, kamēr apstrīdošais punkts vēl kaut kādā veidā pastāv. Cīņas perioda laikā ienaidnieks pielieto daudz

 

169

viltību, lai cilvēku atturētu no atbrīvošanas, viņu tam uzspiež kaut ko kā kavēkli, kas nav viņa apsēstības patiesais cēlonis, lai cīnošo no tā novirzītu un caur to tas iegūtu zināmās priekšrocības. Tad viņš atkal savu upuri apber ar apsūdzībām, līdz tas apmulsis nozina ko iesākt. Nopēlumi, pārmetumi, apvainojumi, kas nāk tieši no “apsūdzētāja”, vai netieši no citiem cilvēkiem brāzmaini uzbrūkot minētai personai. Melu gari tam saka, “Tev nav taisnība”, tādos gadījumos, kad viņam ir taisnība un otrādi, bet viņi saka arī to pašu kad tam patiesi ir taisnība. Labi ir pārmetumus nepieņemt, ja neteikti nezina, ka tie ir pelnīti, nevajag uz melu garu līdzīgam apsūdzībām arī klausīties no tādiem, kas nav no Dieva aicināti pārliecinošo darbu Svētā Garā darīt.

Kad pieviltajam par tumsības spēkiem sāk uzaust patiesība, un pēdējie to vairs caur izlikšanos nevar maldināt, tad viņi cenšas to iebiedēt, uzturēt bailēs un pašpārmetumos. Viņu sāk vajāt nerimstoši pārmetumi “tev nav taisnība” līdz pilnīgas brīvības iestāšanās brīdim. Nelaimīgi vajātais bēg pie Dieva, lai saņemtu uzvaru pār “grēku”, bet velti. Jo vairāk tas lūdz, jo vairāk tam šķiet, ka viņš grimst bez krastu purvā. Viņš sev izliekas kā kāda grēku kaudze, kam nevar atmirdzēt kāda cerības stariņš. Bet tas, kas tam vajadzīgs ir uzvara pār tumsības varām un tā tūdaļ ir viņa, līdz ko viņš savus patiesos posta cēloņus atzīst un satver uzvaru pār sātanu Golgātā.

 

Svēto Rakstu ierocis

Ticīgajam, cīnoties pret ļauniem gariem, arvien ir jālieto Svētie Raksti, Dieva dotais gara zobens. Zināmās Rakstu vietas, kuru pielietošana tūdaļ rada atvieglojamu, var kalpot kā norādījums par uzbrukuma dabu. Lietotā ieroča panākumi, norāda uz tiešo ļaunuma cēloni un tādā ceļā tam vajadzētu ticīgajam atvieglot izdibināt visas ienaidnieka darbības. Piemēram, ja sātanu atsit ar vārdiem, ka viņš ir “melu tēvs” un visus viņa melus noraida, un tad spiediens mazinās, tad tas norāda, ka sātans uzbruka ar meliem. Tādos gadījumos visu līdzīgo nevajadzētu tikai ar gribas aktu noraidīt, bet arī lūgt: “Kungs, iznīcini visus velna melus, ar kuriem viņš man uzbrūk”.

 

 

170

DIAGRAMMA

 

Ceļš dziļumā un cīņas ceļš par brīvību

 

Ar Svēto Garu piepildīta ticīgā normālais ceļa gājums

Normālais stāvoklis.

Atdarinātā “klātnība” uzmācas cilvēkam

- Jūtas: Atdarinātā “persona” iemanto cilvēka labvēlību un mīlestību.

Jūtas

- Brīvība

Agresīvā cīņa pret tumsības varām.

Ceļš pievilšanas dziļumā un debešķīgo jūtu periods pēc sirds un gribas nodošanas atdarinātai dievišķai personai.

- Griba, Pie tās tiek pielietoti varas darbi

- Debešķīgo jūtu izbeigšanās.

- Prāts tiek aptumšots

- Atmiņa tiek paralizēta

- Miesa vājināta

Griba

Prāts

Viss tikko pamanīts, tiek ienaidnieka, liegts un atņemts.

Pastāv briesmas iekrist jaunās pievilšanās.

Šīs rindas secība var arī izmainīties. Diagrammas uzdevums ir parādīt, kā tie novadi, kas pirmie tiek ieņemti no ienaidnieka, tiek beidzamie atbrīvoti.

Atbrīvošanas cīņa bieži ir mainīga. Bet ja katra ienaidnieka atklātā darbība tam bez mitēšanās tiek liegta, tad tā ved augšup, kaut arī dažreiz šķiet, ka tā slīd atpakaļ.

 

171

Viss tas norāda, ka ticīgajam cīņas periodā ir jādarbojas ar skaidru prātu. Viņam patiesība ir jāpazīst, un tikko viņš to sevī uzņem un to izdzīvo, viņš kļūst brīvs. Ienaidnieka viltībā nogrimstot, tika saprāts izslēgts, bet lai atgūtu brīvību ir jārīkojas ar skaidru apdomu un nosvērtu prātu. Noslīdēšana notika “pasīvā” stāvoklī, bet brīvībā ir jāieiet “aktīvi”, t.i. ar visas savas būtnes spēka ieslēgšanu.

Pret varu jāpielieto vara. Šai cīņai ir divi dažādi novirzieni, proti, cīņa gara spēkā pret garīgiem ienaidniekiem, kad ticīgais sarāvis sātaniskās važas un cīņu ar fizisku spēku pret ienaidnieka varu pār miesu. Ar patiku viltnieks mēģina šīs abas cīņas formas iztēlot par “miesīgu pašpiepūli”, lai viņu pamudinātu atkal ieņemt pasīvu stāvokli un tas izbeigtu savu pretošanos.

Kamēr ticīgais no apsēstības valgiem izlaužas, viņam jāizlieto visus savas trīsdaļīgās būtnes spēkus, viņam ir jāzina, kāds stāvoklis jāieņem cīņā garam, dvēselei un miesai. Ja ļaunie gari bija ievietojušies miesas muskulatūrā, tad jānotiek muskuļu piepūlei, reakcijai, no tiem atbrīvojoties, tāpat arī jānotiek ar visiem pārējiem būtnes novadiem. Ticīgais nekad nedrīkst baidīties pielietot spēku -  attaisnojošu spēku, tas nav nekas cits, kā aktīva gara, dvēseles un ķermeņa lietošana viņu dažādākās funkcijās. Šīs trīs cilvēka būtnes spējas dēmoni bija noveduši zem savas kundzības bezdarbībā, viņām tagad jāsaceļās pret ienaidnieka vardarbību. Tāpat jānonāk pie fiziskā cilvēka atbrīvošanas, kā arī gara un dvēseles brīvības.

 

Nepareiza veida “cīņas” bīstamība

Šī pretošanās nedrīkst ieņemt noraidošās gribas vietu, bet viņai tai jāseko. Ja cilvēks “cīnās” pirms tas ir “atteicis - noliedzis” cēloni, tad cīņa būs veltīga. Pastāv tāda neīsta cīņa, cīņa miesā vai smadzenēs, kura tiek izsaukta caur apsēstību. Kur tāda pastāv, tur tā jāsalauž. Lai no šī neīstā spēka iejaukšanos varētu labāk pasargāties, ticīgajam būtu jāsaka: “Es tagad noraidu katru nepareizu cīņu, vai tā būtu garā, dvēselē jeb ķermenī.” Katrai cīņai, vai tā būtu agresīva jeb aizstāvēšanas cīņa

 

172

arvien tai jābūt pamatā gribas izpausmei noraidot sātanisko darbības iespaidu. Piemēram, (1) kamēr cilvēks cīnās par savas atmiņas netraucētu lietošanu viņam jāsaka: “Es gribu atcerēties”, un tā sakot, caur savas gribas rīcību brīvību satvert, tad (2) viņam praksē šī brīvība pakāpeniski soli pa solim atkal jāieņem un neatlaidīgi jāpastāv uz ienaidnieka iziešanu, līdz tiešām beidzot atmiņa kļūst brīva no apsēstības varas.

Mēs pievedīsim dažus īsus norādījumus tādiem, kam tie cīņā varētu būt noderīgi:

1. Pretendē arvien uz asina spēku (Jāņa atkl. 12:11).

2. Lūdz pēc gaismas un nebīsties izpētīt pagātni.

3. Garā pastāvīgi pretojies velnam.

4. Nekad nozaudē cerību uz pilnīgu atbrīvošanu.

5. Izvairies no sevis pašanalizēšanas.

6. Dzīvo un lūdz priekš citiem, uzturi caur to savu garu dzīvā spēkā atvairīšanai un uzbrukumam.

Un vēl vajadzētu paturēt prātā sekojošo:

1. Ikdienas nostājies uz Rom. 6:11 pamata un uzskati sevi par “mirušu grēkam”, kā savu attieksmi pret grēku.

2. Ikdienas pretojies ienaidniekam (Jēkaba 4:7) uz Kristus asins pamata. (Jāņa atkl. 12:11)

3. Katru dienu dzīvo priekš citiem uz āru, ne uz iekšu.

 

Balstīšanās uz Romiešiem 6:11, uzvaras ierocis

Palikšana uz Rom. 6:11 pamata nozīmē, ka ticīgais sevi uzskata par mirušu grēkam... Kristū Jēzū tas ir nāves spriedums vecai dzīvei un tāpēc tā nāves un šķiršanās leja starp cilvēku un grēku, kā arī velnu, starp viņu un ļauniem gariem, kuri iekš, caur, vietā un ar cilvēku kopā sadarbojas.

Ienaidniekam uz Jēra asins pamata pretoties, nozīmē pret viņu uz Golgātas kalna piepildīto darbu kā ieroci ticībā iedarbināt. Kristus nāve par grēku atbrīvo paļāvīgo ticīgo no grēka parāda. Viņa grēkam miršana pie krusta un ticīgā nāve līdz ar Viņu atbrīvo cilvēku no grēka varas, un Viņa nāves uzvara Golgātā atbrīvo cilvēku no sātana varas.

 

173

Īss pārskats par noteikumiem un priekš-norādījumiem par atbrīvošanu no sātaniskiem valgiem un pievilšanas, kādā pakāpē tā arī nebūtu:

1.  Atzīt iespējamību, ka var tikt pievilts un apsēsts.

2.  Atzīt patiesi notikušu pievilšanu un apsēstību.

3.  Ieņemt neitralitātes stāvokli pret visiem agrākiem piedzīvojumiem, līdz noskaidrota viņu piederība.

4.  Visa ļauniem gariem ierādītā un nodotā “pamata” atņemšana.

5.  Dažos gadījumos Kunga Jēzus pilnvaras vārdā ļauno garu izdzīšana.

6. Uzskatīt un turēt sevi par mirušu grēkam uz Rom. 6:11 pamata.

7.  Atzīt un atteikt visam, kam ir kaut kas kopējs ar apsēstību.

8.  Iespēju noteikt savu normālo stāvokli, lai atbrīvošanas pazīmes varētu normāli, pareizi novērtēt.

9.  Visu spēku aktīva pielietošana, lai sasniegtu atkal normālo stāvokli.

 

Kāda cita īsa atbrīvošanas soļu uzskaite:

1. Godīgi atzīsti un izpētī visus patiesos nebrīvības cēloņus, viena vai vairāku ļaunu garu darbību.

2. Apņemies neielaisties ar ļauniem gariem nekādās darīšanās, deklarē to bieži.

3. Neļauj sevi no viņu darbībām uztraukt. Nerunā par tām. Pazīsti tās, noraidi un ignorē viņas.

4. Atmet visus viņu melus un atvainojumus, tiklīdz tu tos pazīsti.

5. Vēro savas domas, uzmani tās kādā veidā viņas nāk, atjauno savu izvēli par Rom. 6:11, lai visām ienaidnieka iejaukšanām varētu stāties pretī.

 

Par traucējumiem (kavēkļiem) atbrīvošanas ceļā var īsi teikt sekojošo:

1. Nezināšana par iespējamību, ka var tikt pievilts.

 

174

2. Pieņemot domu, ka Dieva nepielaidīs, ka Viņa bērns tiktu pievilts.

3. Apgalvojums būt “pasargātam zem asinīm'', bet priekš tā vajadzīgos noteikumus neņemot vērā.

4. Apgalvodams, “ka vairs negrēko”, atverot caur to ļauniem gariem durvis.

5. Apgalvojums, “ka dara Dieva prātu” un ka tāpēc visam jābūt labi, nepūloties saprast, kas ir Dieva prāts. (Efez. 5:10-17)

 

Daži norādījumi, lai pārvarētu pasivitāti:

1. Darbojies cik tu vari, darot visu, ko tu vari.

2. Satveri pats iniciatīvu, neļaudams sevi dzīt no citiem.

3. Kur tev iespējams, izlem visur pats, nebalsties uz citiem.

4. Dzīvo tagadnei. Esi nomodā, un lūdzi Dievu uz katra soļa.

5. Lieto savu prātu un pārdomā - pārdomā visu ko tu dari un ko tu saki.

 

Apsēstības lēna mazināšanās, ticīgajam saglabājot pretošanos

III. aile. Ienaidnieka balsts pakāpeniski kļūst vājāks, caur to, ka pamats, kuru tas bija ieņēmis, tam arvien vairāk tiek atņemts. Pievīlējam bija ilgi jācīnās, kamēr tas sev pamatu ieguva, tagad ticīgajam ilgi jācīnās, kamēr tas pilnīgi kļūst brīvs. Apsēstība mazinās tādā mērā, kādā ienaidniekam atņem pamatu, protams, ja viņam citā vietā netiek ierādīta jauna telpa un jauns pamats. Tas padara atbrīvošanu par pakāpenisku, bet vairums gadījumos ir arī tīkli, kuri ar lielu piepūli ap viņu austi pakāpeniski. Viena sega pēc otras tika lēnām pār tā jutekļiem klāta, lai to sagatavotu pievilšanai nākošiem gadiem.

 

IV. aile. Ar to, ka ticīgais stingri un nelokāmi pie tā paliek, atņemdams ienaidniekam visu pamatu, kļūst ieplūstošā gaisma arvien skaidrāka, kura tam iebrucēja “atrunas” apgaismo, kurš sevišķi pūlas, lai paliktu nepazīts. Dēmoni pūlas savus upurus maldināt, lai viņu darījumi tiktu

 

175

pieskaitīti citiem cēloņiem, galvenokārt viņi mēģina iegalvot, ka viņu klātnības simptomi ir no “Dieva”, “dabīgi”, “fiziski”, “rakstura un temperamenta īpašības”, “apstākļi”, “citu ļaužu vaina” un visu ko citu, bet lai slēptu īstos cēloņus. Ar to, ka šīs “atrunas” tiek atmaskotas, mēs mācāmies tās noraidīt un nosaukt viņas īstā vārdā - par sātaniskiem meliem.

Pēc tam, kad ticīgais ir atbrīvojies no dievišķu lietu atdarinājumiem, tas nonāk pie vēl vienas nepieciešamas un sarežģītas lietas atrisinājuma vajadzības, tas būtu - paša cilvēka atdarināšanas atzīšanas un pārvarēšanas. Ar to, ka viņš labāki mācās pazīt dēmonu “atrunas” un melus, viņš vingrinās atšķirt un mazāk atrod tieksmi būt labvēlīgam nenormālās parādības uzskatīt par “dabīgām” vai “fiziskām” lietām, pirms viņš savā lietā ir pilnīgi pārliecinājies. Piemēram, ja viņš nevar par kādu personu dzirdēt vai runāt, tad prasīs: “Kā tad tā?” Ja uzbrukumi uz noteiktiem punktiem arvien atkārtojās, tad viņš vaicā: “Kāpēc?” Īstenība ir tā, ka daudzi ticīgie kaut ko nevar ciest vai darīt tāpēc, ka viņi ir apsēsti.

 

Uzbrukuma nosaukšana īstajā vārdā kā faktors uzvarai

Svarīgs priekšnoteikums pie galīgas uzvaras ir lietu nosaukt īstā vārdā. Piemēram, ienaidnieks uzbrūk kādam ticīgajam, lai to kavētu, tad pēdējam ir jābūt sevišķi piesardzīgam un uzmanīgam pret visiem kavēkļiem, redzamiem un neredzamiem, ar kuriem ienaidnieks tam grib ceļu aizsprostot, vai lai viņš to izvestu no pacietības, tādā gadījumā tam ir jāsargās no visa, kas to satrauc, jo ātrāki tas pamana uzbrukuma īsto cēloni, uz ko tas tiek tēmēts, jo ātrāki var uzvaru nesošo atbrīvošanas ieroci satvert.

Lieta var arī grozīties ap veselu apsūdzību straumi, kas arvien atgādina, ka esi netaisnībā, tad tas ir jāpārbauda uz viņu ticamību. Ja apsūdzētājs kādam ticīgajam uzrāda noteiktu vainu un tas to nes Dieva priekšā, bet apsūdzības neapklust, tad tas pierada, ka īstais iemesls iznīcinošai ienaidnieka varai nāk no citurienes. Ticīgajam vajadzētu Dievu lūgt pēc gaismas par šo slepeno apsūdzības cēloni pēc Jāņa 3:21 norādījuma. Viņam apsūdzību vajadzētu noraidīt, arī ja tas nezina, kādā sakarībā tas nāk un teikt: “Es

 

176

nepieņemu un noraidu šos apsūdzību uzbrukumus, kā arī visu citu, kas tos izraisīja, un uzticos Kungam, lai Viņš man to atklātu.” Ļoti bieži gadās, ka ticīgais par kaut kādu lietu tiek ar apsūdzībām apbērts, viņš tās atkārtoti noraida, bet tomēr neatrod atvieglinājumu. Tādā gadījumā uzbrukuma īstais cēlonis nav “kaut kāda lieta”, bet apsēstība, kas tad arī kā tāda ir jāapkaro.

Viltus garu uzturēšanās vieta bieži būs jāmeklē pretējā virzienā, no to šķietamās uzturēšanās vietas, jo tikko dēmoni jūt, ka tie ir pazīti un tiek apkaroti viņi savus spēkus sakopojot uzbrūk kādam citam punktam, lai novērstu uzmanību no savas īstās paslēptuves.

 

Simptomu lēna izzušana 

V. aile. VISU IEPRIEKŠ MINĒTO SOĻU REZULTĀTS KĻŪST TAGAD REDZAMS. Apsēstības simptomi pakāpeniski mazinās. Ticīgais, kas pamazām atgriežas normālā stāvoklī, arvien vairāk un vairāk atklāj, ka atkal var lietot savas spējas un pats pārvaldīt savas domas. Tā iestājās garīga augšāmcelšanās no sātaniskā kapa.

Nekad ticīgais nedrīkst domāt, ka nu visas cīņas beigušās un ļaunie gari ir pilnīgi aizdzīti, viņam jābūt sevišķi modram un piesardzīgam arī, ja manifestācijas no ļauno garu puses izbeidzas. Viņš nedrīkst domāt, ja iebrucēja ir izdzīts (tādos gadījumos, kur tas vaiņagojās ar panākumiem un bija iespēja), ka viņš tad uz visiem laikiem ir aizdzīts tāpēc, ka dēmoniskās parādības izbeigušās.

Tagad kļūst sevišķi stiprā mērā nepieciešama modrība. Pieviltais atzina patiesību, ļaunais gars tika atklāts, bet jo dziļāka bija pievilšana, jo ilgāki ilgst jutekļu atbrīvošana no aptumšojošās segas un visas gara, dvēseles un miesas pasivitātes tiek pilnīgi likvidētas. Apsēstības važu atzīšana vēl nenozīmē no tām būt pilnīgi atbrīvotam. Tāpēc jābūt no izliktām lamatām piesardzīgam un, iestājoties atvieglinājumiem, cīņā nav jāatslābst.

 

Patiesi normālā pazīšanas svarīgums

Tagad kļūst sevišķi nozīmīgi, lai ticīgais pats sevi labi pazītu, lai caur to pareizi varētu noteikt savu atbrīvošanas pakāpi, jo tikai tad viņš manīs vai savu normālo stāvokli pārkāpis, vai tas

 

177

sasprindzināts pāri savas normālam mēram ir iestrēdzis zem tā un tāpēc vēl kaut kāda savas būtnes daļā tiek kavēts. Ja ticīgais pilnīgi grib izbēgt no ļauno garu paralizējošā spēka, viņam jānoteic par noteiktu mērķi savu dabīgo spēju pilnīgu attīstīšanas sasniegšanu, tikai tad viņš varēs ar nelokāmu gribu un stipru ticību izlauzties no visām miesas, dvēseles un gara važām, kamēr tas stāv kā brīvs brīvībā “Kādā Kristus mūs ir atbrīvojis”.

Ja cilvēks savā priekšā noliks šādu mērauklu, tam būs drīzi jāsaka: “Es vairs neesmu tas, kas es agrāki biju”, un tā izcīnīsies lūgšanās līdz normālām stāvoklim. Ļaunie gari mēģinās pielietot visādus kavēkļus, lai aizkavētu cilvēkam ieiet pilnīgā brīvība. Ja cilvēks ir piemēram 40 gadus veca, tad viņi centīsies iestāstīt, “ka viņa gars vairs nevar būt tik skaidrs, kā pirms 20 gadiem”. Ja kaut kad cilvēks ir bijis apsēsts, tāds nedrīkst pieņemt nekādus dabīgus iemeslus tos nepārbaudījis. Lai ticīgais zina, kāds žēlastības mērs tam tika dots priekš gara, dvēseles un miesas, lai visām ienaidnieka pūlēm to novilkt zemē varētu pretoties. Ja viņš būs modrīgs, tad manīs, kā melu gari piepūlās, lai viņu pieviltu par sevi pašu, bet viņam viņu meli ir jānoraida. (170) lapas puses diagramma mums apgaismo normālu gara, dvēseles un miesas stāvokli, to lietojot, kā mērauklu mēs varam redzēt atbrīvošanas pakāpi no pasivitātes, kādā sātans mūs bija ievedis. Lai atkal sasniegtu visu spēju normālu darbību, tām visupirms jāsāk darboties, lai pēc tam iestātos harmoniska darbība. Pēdējā ir bieži neiespējama, kamēr vēl pastāv apsēstība. Tikai kad tā ir pilnīgi pazudusi, var sākt runāt par visas būtnes harmoniju, tā attiecināma uz visiem orgāniem.

 

Atgūstot normālo stāvokli

Šeit vēl daži praktiski norādījumi, kā gara un dvēseles sadarbību saglabāt normālā stāvoklī:

(a) Stāvoklis attiecībā pret pagātni. Nekad nedrīkst nodoties žēlabām un neatlaidīgām pārdomām par pagātni, par padarītām un nokavētām lietām. Tā ļoti viegli nonāk pie prātošanas un ļaunām domām, ja neatlaidīgi pārdomā pagātnes notikumus.

 

178

Lai dzīvē gūtu uzvaru, ir par pagātni un visām viņas nepilnībām jāiegūst uzvara, ieņemot uzvaras stāvokli. Agrāko laiku “labie darbi” nemēdz dvēselei sagādāt grūtības, bet tikai iedomātais un patiesais “ļaunums”. To vajadzētu nolikt, nesot Dieva priekšā, pamatojoties uz 1.Jāņa v. 1:7, lai caur to taptu atbrīvots.

(b) Stāvoklis attiecībā pret nākotni. Uz šo var to pašu attiecināt, kas tika teikts par pagātni. Ir vajadzīgi tik pat labi par pagātni, kā par nākotni padomāt, bet tā nav jāpārvērš par prātošanu vai neatlaidīgu domāšanu un galvas lauzīšanu, caur ko var padoties sātaniskām uzmācībām un spaidiem.

(c) Stāvoklis attiecībā pret tagadni. Tam vajadzētu pastāvēt mierīgā attieksmē pret pašreizējiem acumirklīgiem pienākumiem, lai arvien būtu gatavībā darīt to, ko pēdējais prasa. Bet nemiera steiga nedrīkst uznākt, darba dziņa, kas nepieļauj atslābumu ir apsēstības pazīme.

(d) Stāvoklis attiecībā pret ļauniem gariem. Ļauniem gariem nedrīkst vairs pieļaut iejaukties un viņiem jāatņem katra izdevība, lai tiem nerastos jauni iegansti uzmācībām un ieejai.

 

Dieva Vārda ierocis

Ticīgajam jābūt par to skaidrībā, ka savu spēju atgūšana lietošanas kārtībā un to uzturēšana veselīgā stāvoklī, pēc tam, kad tās bija nodotas pasivitātē ļauniem gariem, priekš viņa nozīmēs sīvu cīņu ar tumsības spēkiem un viņam būs jālieto Dieva Vārdā paredzētie ieroči. Ja uzmācās rūpes un prātošana, tad kā derīgi ir pierādījušies sekojošie pārbaudītie vārdi: “Pietiek, ka katrai dienai ir savas rūpes.” Ja ienaidnieks uzmācās un apgrūtina, tad “stāviet pretī velnam un viņš bēgs” un daudz citi līdzīgi vārdi pierādīsies kā īstais “Gara zobens”, lai “ļaunajā dienā” atsistu pretinieku.

(e) Stingra un nelokāma savas gribas pielietošana. Ticīgajam jāieņem stingru

 

179

nelokāmu gribas stāvokli, lai savu domu darbību uzturētu normālā stāvoklī un nepieļautu ienaidnieka iejaukšanos. “Es negribu ļauties pasivitātei.” “Es gribu pats visas savas spējas pilnīgi pārvaldīt un brīvi lietot.” “Es gribu gaismu savā dzīvē par visām ienaidnieka darbībām.” Visi šie lēmumi izsaka drīzāk cilvēka vēlēšanos, ne kā apņēmību to darīt. Mūsu apņemšanās tumsības spēkus maz baida, bet viņi kļūst bezspēcīgi, ja Dieva spēkā (cilvēka) griba izvēlās viņiem pretī stāties.

 

Rezultāti pieredzē, kad atbrīvots

VI. aile. Ticīgais atklāj savas atbrīvošanas cīņas sekojošos iznākumus. Dieva gaismā tas nonāk pie nekad nenojaustas skaidrības par ienaidnieka darbībām, nevajagot no tām baidīties. Viņa atbrīvotais saprāta spēks var apdomīgi, nosvērti un netraucēti darboties. Viņa griba var mierīgi un nevilcinoties, pārvaldītai no viena stipra un tīra pretestības gara, visām ienaidnieka kārdināšanām pretī stāt un visus uzbrukumus noraidīt. Agrākās visu sātanisko maldu ainu pieņemšanas vietā, tagad pastāv noteikts pretestības stāvoklis; kur valdīja meli tagad valda patiesība, kur nezināšana aptumšoja dabas jūtas, tur tās tagad caur atzīšanu (atziņu) tiek apgaismotas.

Ticīgajam, kas atbrīvojies no dēmonu apsēstības ir tagad karsta vēlēšanās citiem palīdzēt, kur tas redz tīklos sagūstītos. Viņš ir dziļi ieskatījies velna patiesajā raksturā un viņa rūgtā ienaidā pret Kungu Jēzu Kristu un Viņa atpestītajiem. Viņam kļūst saprotami mīklaini notikumi un neizskaidrojami garīgi piedzīvojumi, viņš pazīst pretinieku savās paslēptuvēs, tur kur neviens viņu nevarēja iedomāties, tur viņš savas pārdabiskās mahinācijas ietērpa dabīgā segā. Tāds cilvēks arvien ir modrīgs un nomodā, paļaudamies uz Dieva spēku. Viņa pretspēks pret uzbrūkošām dēmonu ordām arvien vairāk pieaug.  Agrākais pasīvais un nespēka stāvoklis, kas ienaidniekam pievilšanu atviegloja, ir pārvarēts.

 

180

Ceļā uz brīvību bija dažādi soļi saistīti ar ticīgā praktisku piedalīšanos cīņā. No Dieva puses uzvara ir iegūta, sātans ar saviem melu gariem ir uzvarēts, bet patiesa ticīgā atsvabināšana prasa viņa sadarbību ar Svēto Garu un viņa gribas pastāvīgu līdzdarbību, viņš izvēlās brīvību un noraida sātaniskās saites.

“Kas dara patiesību, nāk pie gaismas.” (Jāņa ev. 3:21) teica Kungs Jēzus. Ļaunie gari neieredz gaismu, tāpēc strādā slepenībā, lietojot melus un viltību. Tāpēc ticīgajam jātiecas pēc visas Dieva patiesības, viņam jānāk ar visiem garīgās dzīves piedzīvojumiem un savas dzīves citiem novadiem gaismā, lai tumsības darbus varētu nolikt (Rom. 13:12) un bruņoties ar visiem Dieva ieročiem, apliekot gaismas bruņas.

 

Rakstu aspekts atbrīvošanā

Jēzus Kristus Dieva Dēla asinis šķīstī no visiem grēkiem, ja mēs gaismā staigājam, bet gaismai ir jāiespiežas dvēselē, lai gaismā varētu staigāt. Kunga Jēzus vārdā ļaunie gari gan tiek izdzīti, bet “pamatu”, kuru tie ieņēma un saturēja, var viņiem tikai tad atņemt, ja griba visus viņu iespaidus noteikti noraida un sev atbrīvošanu caur Dieva Dēla nāvi piesavinās.

© Verners Šteinbergs